Somijas Republikas astotais prezidents (01.03.1956.–27.01.1982.), premjerministrs (1950–1951; 1951; 1951–1953; 1953; 1954–1956).

Dzimis pieticīgos apstākļos meža darbu vadītāja ģimenē, uzaudzis ziemeļos, Kainū. Ģimnāzijas gados 1918. gadā kā brīvprātīgais karoja “balto” rindās Somijas pilsoņu karā, ko uzskatīja par brīvības karu. Beidzis tieslietu studijas, juridisko zinātņu doktors (no 1936. gada). Strādāja Somijas slepenpolicijā (Etsivä keskuspoliisi; 1921–1927), kas veica lielu pretdarbību komunistu aktivitātēm valstī.

Agrāriešu savienības (Maalaislitto, mūsdienās – Centra partija, Keskustapuolue) politiķis, žurnālists, studentu aktīvists, sportists, sporta organizāciju vadītājs. Tieslietu ministrs un iekšlietu ministrs 1930. gados, pēc Otrā pasaules kara – tieslietu ministrs (1944–1945; 1945–1946) un ārlietu ministrs (1952–1953; 1954), viens no Somijas Bankas priekšsēdētājiem (1945–1956), parlamenta (Eduskunta) priekšsēdētājs (1948–1950). Parlamenta deputāts (1936–1956).

Bija godkārīgs politiķis un jaunībā stingrs somiskuma aizstāvis, pretojās zviedru un krievu ietekmei. Akadēmiskās Karēlijas biedrības (Akateeminen Karjala-Seura) biedrs (1924–1932). 30. gadu sākumā nostājās pret radikāli labējiem.

Otrā pasaules kara laikā, sākot ar 1942. gada rudeni, U. K. Kekonens pilnībā mainīja savu ārpolitisko virzību. Viņa paraugs bija premjerministrs un prezidents Juho Kusti Pāsikivi (Juho Kusti Paasikivi); Somijas ārpolitisko līniju vēlāk nodēvēja par Pāsikivi–Kekonena līniju. Tas nozīmēja totālu attieksmes maiņu pret agrāko ienaidnieku Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS). Tādējādi arī pēc miera nosacījuma izpildīšanas un kara kontribūciju samaksāšanas somiem nebija tiesību un iespējas izvēlēties politisko virzienu; valdības vadlīnija bija labas kaimiņattiecības un PSRS draudzīga politika. Vajadzēja panākt, lai austrumu kaimiņš uzticētos Somijai. Rietumvalstis negribēja un arī nevarēja sniegt Somijai drošības garantijas. Vajadzēja tiesāt arī politiķus – ”kara noziedzniekus“, un, būdams tieslietu ministrs, U. K. Kekonens aktīvi iesaistījās.

U. K. Kekonens uzskatīja, ka lielvalstu savstarpējos konfliktos Somijai jābūt neitrālai. Pieprasīja, lai visi pilsoņi izprastu neitralitātes politiku un attiecīgi rīkotos. Pēc uzņemšanas Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) balsošanas reizēs Somija bieži atturējās.

U. K. Kekonens bija persona, kas izraisīja pretrunīgas izjūtas un kuru publiski asi kritizēja. Tomēr 1956. gada vēlēšanās ar niecīgu balsu pārsvaru (151:149), kad U. K. Kekonenu pašās beigās nolēma atbalstīt arī komunisti, viņš uzvarēja sociāldemokrātu prezidenta kandidātu Karlu Augustu Fagerholmu (Karl-August Fagerholm). Pēc tam ik sesto gadu pārliecināti uzvarēja visās vēlēšanās. Izņēmums – 1973. gadā, pieņemot ārkārtas likumu, viņa darbības laiks turpinājās bez vēlēšanām. 

Centās viens pats kontrolēt politisko vidi un diskusijas valstī. Vēsturnieki uzskata, ka tas mazināja parlamenta varu un autoritāti. U. K. Kekonens bija enerģisks politiķis, kuram bija plaši personīgie kontakti. Bija gudrs un prasmīgs taktiķis, kurš mācēja izmantot varu un iejaucās daudzās lietās. Viņa uzskati bija svarīgi un tika respektēti. U. K. Kekonens izbaudīja politisko cīņu. Bija čakls lasītājs un veikls, ironisks rakstītājs, kurš rakstīja daudzas vēstules, arī atklātas, kurās asi kritizēja pretiniekus un medijus. Koncentrējās uz ārpolitiku, īpašu vērību pievērsa sadarbībai ar PSRS. Reiz teicis, ka, ja vienam vai otram, iekšpolitikai vai ārpolitikai jābūt kļūmīgai, tad, lai tā ir iekšpolitika.

50. gadu beigās un 60. gadu sākumā attiecībās ar PSRS risināja smagas krīzes situācijas. Kad Maskava demonstrēja spēku un sev nepatīkamās valdības dēļ iesaldēja attiecības, valdība tika nomainīta. 1961. gadā, kad U. K. Kekonens viesojās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), iesākās t. s. notas krīze: PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв) pieprasīja konsultācijas 1948. gada noslēgtā Draudzības, sadarbības un savstarpējās palīdzības līguma ietvaros. Maskava uztraucās par NATO aktivitātēm Baltijas jūras teritorijā un Rietumberlīnes draudiem. U. K. Kekonens devās uz Novosibirsku satikt Ņ. Hruščovu un krīzi izdevās atrisināt, līdz ar to nodrošinot savu pārvēlēšanu bez nopietnas opozīcijas. Daži uzskata, ka U. K. Kekonens pats “pasūtīja” notu un atrisināja to sadarbībā ar PSRS vadītāju.

Atbalstīja personīgu, uz kontaktiem balstītu tiešu diplomātiju. Vēlāk atklājušies slepeni mēģinājumi atgūt Karēliju, kas tomēr beidzās nesekmīgi. Samērā reti sarunājās ar somu politiķiem, bet bieži tikās ar PSRS pārstāvjiem, kas nepalika nepamanīts. Attiecības uzturēja “caur PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) līniju”. Daudzi šo rīcību uzskatīja par bīstamu un par apdraudējumu Somijas reputācijai. Daži rakstnieki un žurnālisti rietumos U. K. Kekonenu uzskatīja par VDK padomju aģentu – pirmoreiz krievu pārbēdzējs Anatolijs Goļicins (Анатолий Михайлович Голицын) grāmatā “Jauni meli veco vietā” (New Lies for Old, 1984), pēc tam arī, piemēram, Kristofers Endrū (Christopher Andrew) un Oļegs Gordijevskis (Олег Антонович Гордиевский) grāmatā “VDK. No iekšpuses” (KGB. The Inside Story, 1990). U. K. Kekonena pakļautībā atradās drošības policija (Suojelupoliisi). Par spiegošanu no valsts tika izsūtīti arī padomju diplomāti. Lai gan U. K. Kekonens piekrita sadarbībai ar komunistiem un par viņu vēlēja arī kreisās aprindas, viņš bija patriots un antikomunists, kurš palīdzēja integrēt somu komunistus un tādējādi samazināt viņu popularitāti atbalstītāju vidū. Tomēr viņš ticēja, ka PSRS ir varena lielvalsts un sociālisms – nenovēršams pasaules attīstības virziens. Tajā pašā laikā U. K. Kekonens 1960. gadā bija teicis Ņ. Hruščovam, ka Somija nekad nekļūs par sociālistisku valsti.

U. K. Kekonens bija estofīls, Igaunijas draugs. Uzskatīja, ka igauniskums var saglabāties tikai Igaunijā un negatīvi skatījās uz somu kontaktiem ar igauņu bēgļiem rietumos. 1964. gadā viesojās Igaunijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Šī vizīte tika gatavota vairākus gadus, pirms Maskava tai piekrita. U. K. Kekonens bija vienīgais rietumvalstu vadītājs, kurš viesojies Padomju Igaunijā; Tartu Universitātē (Tartu Ülikool) negaidīti teica runu igauņu valodā. Daži vēsturnieki gan uzskata, ka viņš ar šo vizīti praktiski leģitimizēja Igaunijas okupāciju.

1963. gadā izvirzīja ideju par no kodolieročiem brīvu zonu Ziemeļvalstīs. Šī ideja Somijā bija aktuāla daudzus gadus, bet rietumvalstu aizdomu dēļ tā nekad netika realizēta. Piedāvāja, ka Helsinkos varētu notikt Eiropas Drošības un sadarbības konference (EDSO). Rietumos uzskatīja, ka U. K. Kekonens pilda Maskavas uzdevumu. Viņš nolēma uzaicināt arī Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Kanādu un paplašināja jautājumu loku ar cilvēktiesībām, kā arī cilvēku un domu brīvu kustību.

U. K. Kekonena zvaigžņu stunda bija Helsinku galotņu tikšanās 07.–08.1975., kur viņš bija saimnieks un kas nostiprināja Somijas neitralitāti. Uzskatīja, ka labākas attiecības ar austrumiem dod Somijai plašākas iespējas sadarbībai ar rietumiem. Kaut rietumos bieži runāja par finlandizāciju un preses pašcenzūru, Somija klusi, atklāti un daļēji arī slepeni “rietumnieciskojās” – noslēdza kontaktus ar rietumvalstīm un integrējās rietumu ekonomikā. Tirdzniecība ar PSRS bija svarīga, tomēr tās daļa Somijas ārējā tirdzniecībā nedrīkstēja nesamērīgi pieaugt. Nepiekrita kopīgajiem militārajiem manevriem, ko ierosināja PSRS. U. K. Kekonena Somija bija veiksmes stāsts: neraugoties uz PSRS spiedienu, tā saglabāja neatkarību, bija neitrāla Ziemeļvalsts, kur darbojās rietumu demokrātija, turklāt tā bija bagāta kapitālistiska valsts.

Ekonomiskajā politikā U. K. Kekonens atbalstīja valsts vadītu rūpniecību un galvenokārt Somijas ziemeļu un austrumu attīstīšanu. Sekmēja bilaterāru tidzniecības līgumu noslēgšanu ar PSRS un palīdzēja no tās iegūt tautsaimniecībai veiksmīgus projektus.

Prezidenta slimība un vājā veselība 70. gados ilgu laiku no sabiedrības tika slēpta un par pēcteci atklāti nerunāja. Daudzi viņu uzskatīja par Somijas ārpolitikas līnijas garantu, un arī viņš pats ticēja, ka nav aizvietojams. Reizēm draudēja atkāpties, kas tikai palielināja viņa reitingu. 09.1981. devās slimības atvaļinājumā un oktobrī veselības dēļ atteicās no prezidenta darba, ko bija pildījis ceturtdaļgadsimtu. Formāli palika amatā līdz 01.1982.

Priekštecis Somijas prezidenta amatā J. K. Pāsikivi, pēctecis – Mauno Koivisto (Mauno Koivisto).

Par U. K. Kekonena mantojumu domas joprojām dalās, tomēr daudzi uzskata viņu par nozīmīgu, vienu no lielākajiem somu valstsvīriem, lai gan tiek runāts arī par personības kultu.

Tamminiemi, bijusī Somijas prezidenta rezidence, Helsinkos mūsdienās ir U. K. Kekonena muzejmāja; muzejs ir arī dzimtās lauku mājas Pielavesi (Lepikon torppa). Helsinku parkā ir U. K. Kekonena monuments “Avots” (Lähde, 2000), tēlnieks Peka Jilhe (Pekka Jylhä), Lapzemē – U. K. Kekonena vārdā nosaukts nacionālais parks UKK-kansallispuisto; U. K. Kekonena vārdā nosauktais slēpošanas maršruts atzīmēts ar piemiņas plāksni. Orimatilā ir Kekonena arhīvs (Urho Kekkosen arkisto). U. K. Kekonena vārdā nosauktās ielas un laukumi ir Helsinkos un citās pilsētās, piemēram, Tamperē un Kajāni. U. K. Kekonenam piešķirti daudzi apbalvojumi Somijā un ārvalstīs. Daudzu universitāšu Goda doktors.

ASV Valsts sekretārs Henrijs Kisindžers (Henry Alfred Kissinger) ierosināja U. K. Kekonenam piešķirt Nobela Miera prēmiju, kas netika piešķirta. 1980. gadā saņēma Starptautisko Ļeņina Miera prēmiju (Международная Ленинская премия мира).

U. K. Kekonenam veltīti romāni: Jerna Donnera (Jörn Johan Donner) “Prezidents” (Presidentti, 1986); Raijas Oranenas (Raija Helena Oranen) “Kekonens aiz visa” (Kaiken takana Kekkonen, 2016) un “Vārdā Kekonens” (Nimeltään Kekkonen, 2011), izdots Mati Hagelberga (Matti Hagelberg) komikss “Kekonens” (Kekkonen, 2004), iestudēta televīzijas izrāde “Varas vīri” (Vallan miehet, 1986, rakstnieks Arvo Salo, Arvo Jaakko Henrikki Salo), uzņemta spēlfilma “Kekonens atbrauks” (Kekkonen tulee, režisore Marja Piikke, Marja Pyykkö, 2013, Somija).

U. K. Kekonens attēlots neskaitāmos portretos, skulptūrās, freskās, medaļās, uz naudaszīmēm un pastmarkām.