Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) VDK ir Viskrievijas Ārkārtējās komisijas (VĀK; Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем при СНК РСФСР, ВЧК), Valsts politiskās pārvaldes (Государственное политическое управление, ГПУ), Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (Объединённое государственное политическое управление, ОГПУ), PSRS Valsts drošības tautas komisariāta (Народный комиссариат государственной безопасности СССР, НКГБ СССР), PSRS Valsts drošības ministrijas (Министерство государственной безопасности СССР, МГБ СССР) mantiniece.

PSRS VDK nodarbojās ar ārējo izlūkošanu un sabiedrības kontroli un politiskajām represijām, lai novērstu apdraudējumu Padomju Savienības politiskajai, ekonomiskajai un sociālajai iekārtai un Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) varas monopolam.

13.03.1954. no PSRS Iekšlietu ministrijas (IeM) izdalīja tās drošības atzaru, kuru reorganizēja kā Valsts drošības komiteju pie PSRS Ministru padomes (MP). VDK bija koprepublikāniskas ministrijas statuss. No 05.07.1978. oficiālais nosaukums bija PSRS Valsts drošības komiteja.

Viens no PSRS VDK nodibināšanas mērķiem bija panākt pilnīgu PSKP politisku kontroli pār drošības iestādēm. 09.04.1959. PSRS MP apstiprinātais pilnīgi slepenais PSRS VDK Nolikums, kas bija spēkā līdz 05.1991., definēja VDK kā politisku iestādi, kas īsteno PSKP Cetrālkomitejas (CK) un PSRS valdības pasākumus valsts drošības jomā. Partijas ietekme nostiprinājās laikā, kad VDK priekšsēdētāja amatā bija Jurijs Andropovs (Юрий Владимирович Андропов, 18.05.1967.–26.05.1982.). 14.03.1990. no PSRS Konstitūcijas izslēdza 6. punktu par PSKP vadošo lomu, kas mainīja VDK statusu. 01.04.1991. to pakļāva PSRS prezidenta jurisdikcijai.

PSRS VDK vadīja priekšsēdētājs, viņam bija vairāki vietnieki. Priekšsēdētājs, viņa vietnieki un galveno struktūrvienību un lielāko teritoriālo vienību (parasti Baltkrievijas, Ukrainas, Maskavas un Ļeņingradas) vadītāji veidoja kolektīvās vadības iestādi, kuru 1954.–1959. gadā sauca par VDK locekļiem, bet pēc tam – par kolēģiju.

PSRS VDK centrālā aparāta pamata struktūrvienības bija galvenās pārvaldes, pārvaldes, daļas, specdaļas. Centrālais aparāts pārraudzīja 14 savienoto republiku valsts drošības komitejas (Krievijas Padomju Federatīvajā Sociālistiskajā Republikā, KPFSR, VDK pastāvēja 1955.–1965. gadā, to atjaunoja 05.1991.), autonomo republiku, apgabalu un novadu komitejas. 1991. gadā VDK centrālajā aparātā bija nodarbināti 5 tk cilvēku, bet PSRS VDK personāla (ieskaitot sakaru un robežapsardzības karaspēku) kopskaits bija 480 000 cilvēku.

25.09.1954. VDK sastāvā iekļāva valdības augstfrekvences sakaru (ВЧ-связь) karaspēku, 02.04.1957. – robežapsardzības karaspēku. Tāpat kā VDK operatīvais sastāvu, šīs vienības 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā samazināja, taču vēlāk to skaitliskais sastāvs pieauga. 1954.–1991. gadā valdības sakaru karaspēka skaitliskais sastāvs pieauga no 8000 līdz 50 000. Robežapsardzības karaspēka lielums 1957.–1991. gadā pieauga no 125,490 līdz 220 000. Bez šīm militārajām struktūrām PSRS VDK sastāvā bija iekļautas arī t. s. speciālā dienesta daļas, kas nodarbojās ar radiopretizlūkošanu. Viena šāda karaspēka daļa bija izvietota arī Ventspilī. Šīs vienības kopā veidoja PSRS VDK karaspēku. PSRS VDK pakļautībā bija arī vairākas t. s. speciālās nozīmes vienības (спецназ), piemēram, specvienība “Vimpelis” (Вымпел; dibināta 1981. gadā) un “Alfa” (Альфа; dibināta 1974. gadā). VDK sastāvā bija arī Maskavas Kremļa apsardzes pulks.

VDK bija plašs mācību iestāžu tīkls un savi zinātniskās pētniecības institūti.

PSRS VDK nodarbojās ar pretizlūkošanu un personāla lojalitātes pārbaudi PSRS Bruņotajos spēkos. Karaspēka vienībās pastāvēja sevišķās daļas vai sevišķo daļu pārvaldes, kuras bija pakļautas PSRS VDK. Sevišķās daļas bija arī civilās aviācijas struktūrās, piemēram, LPSR civilās aviācijas pārvaldē.

Tā kā PSRS VDK nodarbojās ar ārējo izlūkošanu, tās darbība neizbēgami krustojās ar militārās izlūkošanas darbību, kuru īstenoja PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (Главное разведывательное управление, ГРУ). Abi resori koordinēja savu darbību, it sevišķi, sadarbojoties ar Varšavas līguma valstu izlūkdienestiem.

Sarežģītākas bija PSRS VDK un IeM attiecības. Vēsturiski bija izveidojusies situācija, kurā drošības iestādes vienmēr bija privileģētākā stāvoklī, salīdzinot ar miliciju. 1966.–1982. gadā iekšlietu resoru vadīja Nikolajs Ščolokovs (Николай Анисимович Щелоков), kurš centās uzlabot milicijas prestižu un materiālo nodrošinājumu. Vienlaicīgi arī J. Andropovs darīja visu, lai paaugstinātu VDK prestižu un ietekmi. Leonīds Brežņevs (Леонид Ильич Брежнев) veicināja abu “spēka” resoru konkurenci. 1982. gada beigās, kad J. Andropovs kļuva par PSKP CK ģenerālsekretāru, sākās plaša IeM darbības pārbaude, kas turpinājās arī pēc viņa nāves. N. Ščolokovu atbrīvoja no amata, ministrijas vadību nomainīja – galvenokārt ar VDK darbiniekiem.

Svarīgs PSRS VDK darbības virziens bija ārējā izlūkošana. Tiek uzskatīts, ka Aukstā kara laikā VDK bija lielākais ārējās izlūkošanas dienests pasaulē. Ārvalstīs PSRS sūtniecībās diplomātiskajā aizsegā darbojās VDK rezidentūras. To darbinieki nodarbojās ar politisko, ārējo, zinātniski tehnisko izlūkošanu, radioizlūkošanu utt. Tipisks darbības virziens bija arī darbs ar emigrāciju. Valstīs, kurās bija lielākas baltiešu kopienas, šo rezidentūru sastāvā darbojās piekomandēti darbinieki no okupētajām Baltijas republikām.

20.12.1917. lielinieku valdība izveidoja VĀK. No abreviatūras krievu valodā (ВЧК) radies nosaukums, kas tika attiecināts arī uz šīs institūcijas pēctecēm – “čeka”, bet tās darbiniekus sauca par čekistiem.

VĀK priekšsēdētājs Felikss Dzeržinskis (krievu Феликс Эдмундович Дзержинский, poļu Feliks Dzierżyński) panāca komisijai ļoti plašas pilnvaras. Pēc Krievijas Pilsoņu kara beigām bija viedoklis, ka VĀK jālikvidē, tomēr 1922. gadā to pārveidoja par Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas (KSFPR) Iekšlietu tautas komisariātam pakļautu Valsts politisko pārvaldi. 1923. gadā to reorganizēja par PSRS Tautas komisāru padomei pakļautu Apvienoto valsts politisko pārvaldi. 1926.–1934. gadā pārvaldi vadīja Vjačeslavs Menžinskis (krievu Вячеслав Рудольфович Менжинский, poļu Wacław Menżyński, Mężyński). Tieši viņa laikā tika radīta Gulaga sistēma.

10.07.1934. pārvaldi iekļāva PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) sastāvā. To vadīja Genrihs Jagoda (Генрих Григорьевич Ягода, dzimis Енох Гершенович Ягода).

IeTK bija parocīgs instruments PSKP CK ģenerālsekretāram Josifam Staļinam (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) savas vienpersoniskās varas nostiprināšanā. Taču viņš baidījās no pārliecīgas represīvo iestāžu patstāvības, tādēļ notika regulāras iestāžu vadības “tīrīšanas”. 09.1936. G. Jagodu atcēla no amata, bet 15.03.1938. nošāva. 26.08.1936. viņu nomainīja partijas aparāta darbinieks Nikolajs Ježovs (Николай Иванович Ежов), kurš kļuva par galveno padomju represiju īstenotāju to kulminācijā 1937.–1938. gadā. 24.11.1938. N. Ježovu šajā amatā nomainīja ar Lavrentiju Beriju (krievu Лаврентий Павлович Берия, gruzīnu ლავრენტი პავლეს ძე ბერია). N. Ježovu 10.04.1939. arestēja un 05.02.1940. nošāva.

03.02.1941. no IeTK atdalīja PSRS Valsts Drošības tautas komisariātu (VDTK). Par tā vadītāju iecēla Vsevolodu Merkulovu (Всеволод Николаевич Меркулов). L. Berija kļuva par PSRS MP priekšsēdētāja vietnieku, kas pārraudzīja IeTK, VDTK un vairāku saimniecisko tautas komisariātu darbību. Sākoties karam ar Vāciju, 07.1941. notika abu komisariātu sapludināšana PSRS IeTK, bet 14.04.1943. gadā no IeTK atkal izdalīja Valsts drošības tautas komisariātu V. Merkulova vadībā. No IeM izdalīja arī armijas pretizlūkošanas pārvaldi Смерш (saīsinājums no Смерть шпионам!, “Nāvi spiegiem!”; “Smerš”). 15.03.1946. tautas komisariātus pārdēvēja par ministrijām, un VDTK kļuva par Valsts drošības ministriju (VDM). “Smerš” 05.1946. atkal apvienoja ar PSRS VDM, bet tās priekšnieku Viktoru Abakumovu (Виктор Семёнович Абакумов) iecēla par valsts drošības ministru. Viņa laikā 1946.–1952. gadā PSRS VDM pārņēma no IeM vairākas funkcijas – iekšējo karaspēku, robežapsardzību, partizānu apkarošanu Baltijā un Ukrainā. Uz laiku VDM zaudēja ārējās izlūkošanas funkciju, šim mērķim 1947. gadā izveidoja īpašu Informācijas komiteju (likvidēja 1951. gadā).

1951.–1953. gadā notika kārtējā valsts drošības iestāžu “tīrīšana”, kas sākās ar V. Abakumova arestu. 1951. gadā par Vissavienības komunististiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P; Всесоюзная коммунистическая партия (большевиков)) CK pārstāvi VDM iecēla Semjonu Ignatjevu (Семён Денисович Игнaтьев), bet drīz vien viņš kļuva par ministru.

05.03.1953., J. Staļina nāves dienā, tika nolemts iekšlietu un drošības iestādes atkal apvienot vienā – IeM L. Berijas vadībā, taču Politbiroja locekļi baidījās, ka viņš varētu izmantot represīvo struktūru koncentrāciju savās rokās, lai sagrābtu vienpersonisku varu. Sekoja L. Berijas arests un nošaušana. 13.04.1954. drošības iestādes atdalīja no IeM un izveidoja VDK.

Par pirmo VDK priekšsēdētāju kļuva Ivans Serovs (Иван Александрович Серов).

Tomēr Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв) viņam kā ilggadējam drošības iestāžu darbiniekam neuzticējās. Par VDK vadītāju 25.12.1958. iecēla augsta ranga komjaunatnes un partijas funkcionāru Aleksandru Šeļepinu (Александр Николаевич Шелепин). Viņš būtiski reorganizēja VDK darbību, samazināja štatus, bet par galveno VDK uzdevumu uzskatīja ārvalstu izlūkdienestu darbības neitralizāciju, nevis politiskās policijas funkcijas. 13.11.1961. VDK viņu nomainīja ar vēl vienu komjaunatnes un partijas funkcionāru – Vladimiru Semičastniju (Владимир Ефимович Семичастный).

A. Šeļepins un V. Semičastnijs aktīvi piedalījās Ņ. Hruščova atcelšanas sagatavošanā, bet pēc sekmīgā apvērsuma L. Brežņevs saskatīja draudus pārāk ambiciozajos “čekistos-komjauniešos” un 18.05.1967. par VDK priekšsēdētāju iecēla J. Andropovu, kurš par vienu no galvenajām prioritātēm izvirzīja iekšējās opozīcijas apkarošanu. Citādi domājošo sodīšanā sāka plaši pielietot represīvo psihiatriju.

24.05.1982. J. Andropovs kļuva par PSKP CK sekretāru, bet viņa vietā nāca Vitālijs Fedorčuks (Виталий Васильевич Федорчук). Kad pēc L. Brežņeva nāves J. Andropovs kļuva par PSKP CK ģenerālsekretāru, V. Fedorčuku pārcēla uz IeM, lai viņš attīrītu to no korupcijas, bet par VDK priekšsēdētāju kļuva Viktors Čebrikovs (Виктор Михайлович Чебриков), kuru 01.10.1988. nomainīja Vladimirs Krjučkovs (Владимир Александрович Крючков). Viņš aktīvi piedalījās apvērsuma mēģinājumā (Maskavas pučā) 08.1991., un pēc tā izgāšanās tika arestēts. Par VDK priekšsēdētāju 29.08.1991. iecēla Vadimu Bakatinu (Вадим Викторович Бакатин), kurš sāka reformēt VDK, atņemot tai vairākas agrākās funkcijas – robežapsardzību, speciālo uzdevumu vienības, ārējo izlūkošanu. VDK pārveidoja par Starprepublikānisko drošības dienestu (Межреспубликанская служба безопасности). 15.01.1992. V. Bakatinu ar Krievijas Federācijas prezidenta dekrētu atbrīvoja no darba, bet dienestu jau agrāk – 19.12.1991. iekļāva KPFSR Drošības un iekšlietu ministrijā. Ministrijas sastāvā iekļāva arī KPFSR VDK. Vairākkārtēju reorganizāciju rezultātā 03.04.1995. izveidojās Krievijas Federācijas Federālais drošības dienests (FDD; Федеральная служба безопасности, ФСБ), kas sevi uzskata par VĀK un citu vēlāko PSRS specdienestu mantinieku.

Baltijas valstis bija vienīgās, kur VDK tika likvidēta un drošības iestādes sāka veidot pilnīgi no jauna. Citās valstīs, kas atguva neatkarību PSRS sabrukuma rezultātā, drošības institūcijas veidoja uz republiku VDK bāzes.

Lai uzlabotu attieksmi pret VDK, A. Šeļepina un V. Semičastnija laikā tika īstenoti pasākumi, lai radītu pozitīvu čekista tēlu, tika uzsvērtas F. Dzeržinska iedibinātās tradīcijas. Pozitīvā tēla veidošanu turpināja J. Andropovs, atbalstot kvalitatīvas spēlfilmas un romānus par čekistiem. 60.–70. gados tika radīti vairāki veiksmīgi darbi psiholoģiskā detektīva žanrā, piemēram, spēlfilmas “Rezidenta kļūda” (Ошибка Резидента, režisors Venjamins Dormans, Вениамин Давыдович Дoрман, 1968), “Klusā sezona” (Мёртвый сезон, režisors Sava Kulišs, Савва Яковлевич Кулиш, 1968), televīzijas seriāls “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” (Семнадцать мгновений весны, režisore Tatjana Lioznova, Татьяна Михайловна (Моисеевна) Лиознова, 1973).

Arī Rietumos visbiežāk kriminālliteratūrā un filmās attēlota izlūkdienestu cīņa ar VDK spiegiem Aukstā kara laikā. Tā ir galvenā tēma bijušā britu specdienestu darbinieka Džona Le Karē (John le Carré, īstajā vārdā Deivids Džons Mūrs Kornvels, David John Moore Cornwell) romānos. Triloģijā “Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs” (Tinker, Tailor, Soldier, Spy, 1974), “Godājamais skolnieks” (The Honourable Schoolboy, 1977) un “Smailija ļaudis” (Smiley’s People, 1979) britu izlūks Džordžs Smailijs cīnās ar padomju izlūkdienesta vadītāju Karlu. Triloģijas pirmā romāna pamatā ir patiesi notikumi – padomju aģenta – augsta līmeņa britu izlūkdienesta darbinieka Kima Filbija (Harold Adrian Russell “Kim” Philby) un viņa sabiedroto t. s. Kembridžas piecnieka ilggadējā sadarbība ar VDK. Šī grāmata tiek uzskatīta par sava veida spiegu romānu standartu. Tās galvenā tēma ir centieni atklāt nodevēju, kas iefiltrējies britu izlūkdienestā. Triloģijas pirmo un pēdējo romānu 1979. un 1982. gadā ekranizēja kā BBC miniseriālus, bet visveiksmīgākā ir 2011. gada spēlfilma “Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs” (režisors Tomass Alfredsons, Hans Christian Tomas Alfredson) ar izciliem britu aktieriem Geriju Oldmenu (Gary Leonard Oldman), Kolinu Fērtu (Colin Andrew Firth), Benediktu Kamberbaču (Benedict Timothy Carlton Cumberbatch) un citiem galvenajās lomās.

Neidealizētu un reālu VDK darbības ainu parādīja padomju disidentu ārzemēs izdotās atmiņas (piemēram, Petro Grigorenko, ukraiņu Петро Григорович Григоренко, Ņujorkā izdotie memuāri, 1981) un pētījumi (Aleksandra Podrabineka, Александр Пинхосович Подрабинек, darbs par represīvo medicīnu PSRS, izdots Ņujorkā, 1981). Krievu rakstnieks Vladimirs Voinovičs (Владимир Николаевич Войнович) 1986. gadā publicēja romānu antiutopiju “Maskava 2042” (Москва 2042), kurā aprakstīta partijas aparāta un specdienestu saplūšana. Pēc PSRS sabrukuma disidentu memuārus un darbus par VDK lielā skaitā sāka izdot Krievijā. Izdotas daudzu bijušo čekistu, piemēram, bijušā VDK priekšsēdētāja V. Krjučkova atmiņas (2019), cenšoties parādīt VDK pozitīvā gaismā. Pretēju skatījumu pārstāv augsta ranga VDK virsnieks Oļegs Kalugins (Олег Данилович Калугин), kurš publicējis vairākus autobiogrāfiskus darbus, kuros atmasko VDK darbību.