Latvijā sociālā antropoloģija kā zinātnes nozare pazīstama kopš 20. gs. 90. gadiem. Pētījumi, kas daļēji atbilst sociālās un kultūras antropoloģijas teorētiskajam un metodoloģiskajam ietvaram, gan Latvijā veikti jau agrāk – tādās nozarēs kā socioloģija un vēsture (īpaši etnogrāfijā kā vēstures apakšnozarē).
Doktora darbus sociālajā antropoloģijā aizstāvēja trimdā uzauguši latvieši: Vieda Skultāne Svonsijas Universitātē (Swansea University) par spirituālistiem Velsā (1971) un Andris Skreija Minesotas Universitātē (University of Minnesota) par industrializācijas ietekmi uz dzīvesveidu Polijas laukos (1973).
Padomju okupācijas periodā Latvijā – tāpat kā sociālistiskā bloka valstīs vispār – sociālo antropoloģiju uzskatīja par vēsturiskā materiālisma kritērijiem neatbilstīgu. Marksisma evolucionistiskajai vēstures izpratnei atbilstošāka bija fiziskā antropoloģija. Rezultātā nostiprinājās sašaurināta izpratne par antropoloģiju. Tomēr, līdzīgi kā Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs, periodā pēc Otrā pasaules kara arī Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR) attīstījās kopš 18. gs. pazīstamā Volkskunde tradīcija (vienkāršās tautas, galvenokārt zemnieku, dzīvesveida un uzskatu pētījumi). Tā izpaudās pētījumos par vietējo folkloru, tradīcijām un materiālo kultūru un atspoguļojās etnogrāfu, filologu vai folkloristu publikācijās.
No 1947. gada etnogrāfi ik gadus devās ekspedīcijās. Kaut gan viņi pētīja arī sava laika kultūru un dzīvesveidu, pētījumi bija galvenokārt aprakstoši, teorētiska analīze palika otrā plānā. Rezultātā padomju periodā tika apkopots ļoti bagātīgs etnogrāfisks materiāls par Latviju, taču, salīdzinot ar Rietumeiropā un Ziemeļvalstīs izkopto etnoloģiju, te, tāpat kā Centrālajā un Austrumeiropā, etnogrāfija attīstījās galvenokārt kā aprakstoša zinātne ar ierobežotiem teorētiskiem un salīdzinošiem ieskatiem. LPSR etnogrāfi, līdzīgi kā viņu kolēģi citviet Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), izvairījās interpretēt – aprakstīt un kataloģizēt bija relatīvi drošāk. Starptautisku ievērību gan guvušas etnogrāfiskās filmas par Sibīrijas tautām, ko 20. gs. 80. gados uzņēmis režisors un operators Andris Slapiņš.
Sociālā antropoloģija kā atsevišķa nozare Latvijā kļuva pazīstama, kad veidojās vai nostiprinājās kontakti ar šīs nozares pārstāvjiem rietumvalstīs. Haralda Biezā, Roberta Mūka, Igora Šuvajeva, Leona Taivāna publikācijas iepazīstināja ar salīdzinošās reliģijzinātnes un sociālās antropoloģijas teorijām. 1991. gadā Rīgā I Pasaules latviešu zinātnieku kongresā piedalījās V. Skultāne. Turpmākajos gados zinātniece pulcināja ap sevi vairākus sociālās antropoloģijas interesentus no Latvijas, rosinot viņus studijām.
25.11.1999., sapulcējoties jauniešiem, kuri bija ieguvuši doktora grādu (Roberts Ķīlis, Aivita Putniņa) vai maģistra grādu (Agita Lūse, Klāvs Sedlenieks) sociālajā antropoloģijā Lielbritānijā, kā arī domubiedriem no etnomuzikoloģijas, folkloristikas, vēstures un psiholoģijas jomām, tika nodibināta Latvijas Antropologu biedrība. Biedrības regulāri rīkotās lekcijas un semināri turpmākajos gados iepazīstināja daudzus interesentus ar sociālās antropoloģijas teorijām un metodēm. Tas bija jo sevišķi svarīgi tikmēr, kamēr šī joma Latvijā vēl nebija institucionalizēta – pirmās studiju programmas tapa tikai 21. gs. pirmajā desmitgadē, kad Latvijā ar doktora grādiem atgriezās vēl vairāki antropologi – Agnese Cimdiņa no Bergenas, Ieva Raubiško no Oksfordas un Dace Dzenovska no Kalifornijas Universitātes Bērklijā (University of California, Berkeley).
Pirmā ievērojamā publikācija sociālās antropoloģijas nozarē latviešu valodā bija R. Ķīļa sastādītais rakstu krājums “Atmiņa un vēsture. No antropoloģijas līdz psiholoģijai” (1998), kurā analizēta identitāte kultūras pārmantošanas kontekstā, t. sk. starp latviešiem Latvijā un trimdā. Viena no pirmajām latviešu valodā izdotām antropoloģijas grāmatām bija A. Lūses veiktais ievērojamākās Kliforda Gīrca grāmatas “Kultūru interpretācija” (The Interpretation of Cultures: Selected Essays, 1973) tulkojums. 2002. gadā uz Latvijas Antropologu biedrības biedru pētījumu, kā arī viņu veiktu tulkojumu pamata tapa žurnāla “Kentaurs XXI” 27. tematiskais numurs. Strādājot ar šiem izdevumiem, pamazām tika izkopta sociālās antropoloģijas terminoloģija latviešu valodā. 2010. gadā tas atspoguļojās A. Cimdiņas veiktajā norvēģu antropologa Tomasa Hillanna Ēriksena (Thomas Hylland Eriksen) augstskolām paredzētā mācību līdzekļa tulkojumā “Mazas vietas ‒ lieli jautājumi. Ievads sociālantropoloģijā” (Små steder, store spørsmål. Innføring i sosialantropologi, 1993).