Latvijā sociālā antropoloģija kā zinātnes nozare pazīstama kopš 20. gs. 90. gadiem. Pētījumi, kas daļēji atbilst sociālās un kultūras antropoloģijas teorētiskajam un metodoloģiskajam ietvaram, gan Latvijā veikti jau agrāk – tādās nozarēs kā socioloģija un vēsture (īpaši etnogrāfijā kā vēstures apakšnozarē).

Doktora darbus sociālajā antropoloģijā aizstāvēja trimdā uzauguši latvieši: Vieda Skultāne Svonsijas Universitātē (Swansea University) par spirituālistiem Velsā (1971) un Andris Skreija Minesotas Universitātē (University of Minnesota) par industrializācijas ietekmi uz dzīvesveidu Polijas laukos (1973).

Padomju okupācijas periodā Latvijā – tāpat kā sociālistiskā bloka valstīs vispār – sociālo antropoloģiju uzskatīja par vēsturiskā materiālisma kritērijiem neatbilstīgu. Marksisma evolucionistiskajai vēstures izpratnei atbilstošāka bija fiziskā antropoloģija. Rezultātā nostiprinājās sašaurināta izpratne par antropoloģiju. Tomēr, līdzīgi kā Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs, periodā pēc Otrā pasaules kara arī Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR) attīstījās kopš 18. gs. pazīstamā Volkskunde tradīcija (vienkāršās tautas, galvenokārt zemnieku, dzīvesveida un uzskatu pētījumi). Tā izpaudās pētījumos par vietējo folkloru, tradīcijām un materiālo kultūru un atspoguļojās etnogrāfu, filologu vai folkloristu publikācijās.

No 1947. gada etnogrāfi ik gadus devās ekspedīcijās. Kaut gan viņi pētīja arī sava laika kultūru un dzīvesveidu, pētījumi bija galvenokārt aprakstoši, teorētiska analīze palika otrā plānā. Rezultātā padomju periodā tika apkopots ļoti bagātīgs etnogrāfisks materiāls par Latviju, taču, salīdzinot ar Rietumeiropā un Ziemeļvalstīs izkopto etnoloģiju, te, tāpat kā Centrālajā un Austrumeiropā, etnogrāfija attīstījās galvenokārt kā aprakstoša zinātne ar ierobežotiem teorētiskiem un salīdzinošiem ieskatiem. LPSR etnogrāfi, līdzīgi kā viņu kolēģi citviet Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), izvairījās interpretēt – aprakstīt un kataloģizēt bija relatīvi drošāk. Starptautisku ievērību gan guvušas etnogrāfiskās filmas par Sibīrijas tautām, ko 20. gs. 80. gados uzņēmis režisors un operators Andris Slapiņš.

Sociālā antropoloģija kā atsevišķa nozare Latvijā kļuva pazīstama, kad veidojās vai nostiprinājās kontakti ar šīs nozares pārstāvjiem rietumvalstīs. Haralda Biezā, Roberta Mūka, Igora Šuvajeva, Leona Taivāna publikācijas iepazīstināja ar salīdzinošās reliģijzinātnes un sociālās antropoloģijas teorijām. 1991. gadā Rīgā I Pasaules latviešu zinātnieku kongresā piedalījās V. Skultāne. Turpmākajos gados zinātniece pulcināja ap sevi vairākus sociālās antropoloģijas interesentus no Latvijas, rosinot viņus studijām.

25.11.1999., sapulcējoties jauniešiem, kuri bija ieguvuši doktora grādu (Roberts Ķīlis, Aivita Putniņa) vai maģistra grādu (Agita Lūse, Klāvs Sedlenieks) sociālajā antropoloģijā Lielbritānijā, kā arī domubiedriem no etnomuzikoloģijas, folkloristikas, vēstures un psiholoģijas jomām, tika nodibināta Latvijas Antropologu biedrība. Biedrības regulāri rīkotās lekcijas un semināri turpmākajos gados iepazīstināja daudzus interesentus ar sociālās antropoloģijas teorijām un metodēm. Tas bija jo sevišķi svarīgi tikmēr, kamēr šī joma Latvijā vēl nebija institucionalizēta – pirmās studiju programmas tapa tikai 21. gs. pirmajā desmitgadē, kad Latvijā ar doktora grādiem atgriezās vēl vairāki antropologi – Agnese Cimdiņa no Bergenas, Ieva Raubiško no Oksfordas un Dace Dzenovska no Kalifornijas Universitātes Bērklijā (University of California, Berkeley).

Pirmā ievērojamā publikācija sociālās antropoloģijas nozarē latviešu valodā bija R. Ķīļa sastādītais rakstu krājums “Atmiņa un vēsture. No antropoloģijas līdz psiholoģijai” (1998), kurā analizēta identitāte kultūras pārmantošanas kontekstā, t. sk. starp latviešiem Latvijā un trimdā. Viena no pirmajām latviešu valodā izdotām antropoloģijas grāmatām bija A. Lūses veiktais ievērojamākās Kliforda Gīrca grāmatas “Kultūru interpretācija” (The Interpretation of Cultures: Selected Essays, 1973) tulkojums. 2002. gadā uz Latvijas Antropologu biedrības biedru pētījumu, kā arī viņu veiktu tulkojumu pamata tapa žurnāla “Kentaurs XXI” 27. tematiskais numurs. Strādājot ar šiem izdevumiem, pamazām tika izkopta sociālās antropoloģijas terminoloģija latviešu valodā. 2010. gadā tas atspoguļojās A. Cimdiņas veiktajā norvēģu antropologa Tomasa Hillanna Ēriksena (Thomas Hylland Eriksen) augstskolām paredzētā mācību līdzekļa tulkojumā “Mazas vietas ‒ lieli jautājumi. Ievads sociālantropoloģijā” (Små steder, store spørsmål. Innføring i sosialantropologi, 1993).

Nozares pārstāvji ne tikai publicē akadēmiskus pētījumus, bet arī plašsaziņas līdzekļos regulāri sniedz kritiskus komentārus par sociāli demogrāfiskiem procesiem, tehnoloģiju, inovāciju un reformu sociālajiem un ētiskajiem jautājumiem. Sociālantropologi, kas pētījumus veikuši kādos sabiedrības segmentos Latvijā, novērotās sociālās prakses un pārmaiņas skata kopsakarībās ar līdzīgām norisēm citās sabiedrībās vai laikaposmos. 21. gs. sākumā Latvijā veikti pētījumi sniedz ieskatu tādās parādībās kā krasi atšķirīgu priekšstatu pastāvēšana par vēlamiem saimniekošanas veidiem laukos, genoma izpētes un medicīnas tehnoloģiju radītās problēmas pacientu un ārstu attiecībās. Piemēram, projektā “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” sociālantropologi iepretī vispārinātam skatam “no augšas” (politikas vadlīnijām un attīstības stratēģijām) ataino konkrētā pieredzē balstītu Latvijas lauku iedzīvotāju izpratni par to, kas ir laba dzīve, kas to veicina un kas kavē. A. Cimdiņas un I. Raubiško sastādītā krājuma “Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas laukos” (2012) autori piedāvā analizēt šos ieskatus jaunā teorētiskā aspektā, par vēlamas dzīves orientieri izvirzot labbūtības jēdzienu, kas attiecināms ne tikai uz materiālo labklājību, bet arī uz dzīves kvalitāti un jēgpilnumu. K. Sedlenieks parāda, ka samērā izplatīta parādība Latvijā ir “dzīve valsts kabatās” jeb lauku iedzīvotāju vēlme savu dzīvi organizēt lokālu kopienu līmenī, pēc iespējas mazāk mijiedarbojoties ar pārvaldes institūcijām, kas tiek uztvertas kā represīvas.

Arī D. Dzenovska monogrāfijā “Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm” (2012) izvirzījusi jautājumu, kas lauciniekiem ir “dzīvojama dzīve”. Autore parāda, ka doties uz ārzemēm cilvēkus visbiežāk mudina nespēja saredzēt nākotni savā zemē. Šādu situāciju D. Dzenovska skaidro ar to, ka valstiski izvirzītās nākotnes vīzijas iedzīvotāji neredz izrietam no izpratnes par tagadni, turklāt paši sevi tajās atpazīst tikai kā disciplinējamus subjektus, nevis kā dzīvas, radošas būtnes. A. Cimdiņa un I. Raubiško labas dzīves izpratņu un prakšu analīzi izvērsušas monogrāfijā “Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums” (2012). Tajā īpaši izcelti reti pamanīti, “no augšas” neatzīti lauku dzīves aspekti, kā bezdarbnieku un sociālo pabalstu saņēmēju veiktais darbs un neievērotās inovācijas un uzņēmējdarbība mazajās lauku saimniecībās un pirtnieku darbībā.

A. Putniņa kopā ar Latvijas Universitātes Bioētikas un biodrošības centra kolēģiem analizējusi plaisu starp valstisku normatīvo regulējumu un ikdienas priekšstatiem un praksēm medicīnā. Viņa pētījusi, kā Latvijā orgānu transplantācijā un iedzīvotāju genoma pētniecībā tikusi ievērota prasība saņemt donoru informētu piekrišanu. Mirušu donoru gadījumā gan medijos, gan Saeimas debatēs (2001) dominēja nostāja, ka sabiedrības veselības intereses ir augstākas par indivīdu aktīvi paustu gribu. Genoma pētījuma īstenotāji savukārt reti skaidroja biomateriāla donoriem projekta būtību, pieņemot, ka tikai retos gadījumos tie spēs un gribēs iepazīties ar izpētes rezultātiem. Sociālantropologu secinājumi tomēr pamudināja genoma projekta īstenotājus plašāk informēt donorus, kā arī izglītojot motivēt plašāku cilvēku loku (ne tikai pacientus klīnikās) kļūt par donoriem genoma izpētei.

2007. gadā tika licencēta Latvijā pirmā studiju programma sociālajā antropoloģijā – to veidot Rīgas Stradiņa universitātē ierosināja etnomuzikologs Mārtiņš Boiko un izstrādāja sociālantropologs K. Sedlenieks. 2009. gadā A. Putniņa kopā ar A. Cimdiņu un I. Raubiško izveidoja gan bakalaura, gan maģistra studiju programmu sociālajā un kultūras antropoloģijā Latvijas Universitātē. Katedras, kurās tiek īstenotas minētās programmas, ir bijušas galvenās šīs nozares pētniecības iestādes Latvijā. Līdztekus sociālantropoloģiski pētījumi tikuši īstenoti Valsts prezidenta 2004. gadā izveidotās Stratēģiskās analīzes komisijas uzdevumā.

Etnogrāfs Ziedonis Ligers publicējis daudzus zinātniskus rakstus un vairākas grāmatas, tostarp starptautiski novērtēto Nigēras iekšējās deltas etniskās grupas bozo portretējumu. Daudz publikāciju par sociālās antropoloģijas jautājumiem Austrumeiropā ir A. Skreijam. V. Skultāne pētījusi izpratni par vēstures satricinājumu iespaidu uz veselību Latvijā. Par to lasāms grāmatā “Mūžu liecinājumi. Naratīvs un atmiņa postpadomju Latvijā” (The testimony of lives. Narrative and memory in post-Soviet Latvia, 1998), daļēji arī krājumā “Empātija un dziedināšana. Esejas par medicīnas un naratīvo antropoloģiju” (Empathy and Healing: Essays in Medical and Narrative Anthropology, 2008). Sociālās antropoloģijas apakšnozarē – mūzikas antropoloģijā – specializējās M. Boiko, kurš pētījis lietuviešu sutartīnes.

21. gs. otrajā desmitgadē sociālā antropoloģija Latvijā kļuvusi gan publiski atpazīstama, gan izpētes virzienu ziņā sazarota. Latvijas sociālantropologi apskata plašu jautājumu loku. A. Cimdiņa un R. Ķīlis pievērsušies galvenokārt ekonomikas un biznesa antropoloģijas jautājumiem. Medicīnas antropoloģiju attīstījusi A. Putniņa, iesaistot arī savus doktorantus. Etniskās identitātes izpētē specializējusies Baiba Bela un Olga Cara, morāles antropoloģijā – I. Raubiško, vides antropoloģijā – Guntra Aistara. Viesturs Celmiņš pētījis dažādu sabiedrību attieksmi un prakses infrastruktūras attīstības projektu jomā, D. Dzenovska – nacionālisma diskursu un pilsoniskās līdzdalības formas, A. Lūse ‒ invaliditātes pieredzi un psihosociālās rehabilitācijas paveidus, Ieva Puzo – zinātnieku transnacionālo mobilitāti, K. Sedlenieks – valsts un iedzīvotāju attiecību modeļus, kā arī miermīlīgu kopienu pastāvēšanas priekšnoteikumus.

Sociālantropoloģijas teorētiskās pieejas un metodes zinātniskajā darbā izmantojuši radniecīgu nozaru pārstāvji – Ieva Tihovska izvērš mūzikas antropoloģijas pētījumu jomu, Aija Lulle specializējusies cilvēka ģeogrāfijā un starptautiskās migrācijas pētījumos.

Pētījumus Latvijā veikuši arī citu valstu zinātnieki, kā Garets Hamiltons (Gareth Hamilton) un Anja Timma (Anja Timm) no Lielbritānijas, Svetlana Rižakova (Светлана Игоревна Рыжакова) no Krievijas un citi.