Politiskās ekonomikas pētniecībā tiek apvienotas politikas zinātnes, ekonomikas un socioloģijas pieejas. Politiskā ekonomika pēta valsts ekonomiskos procesus, to ietekmi uz sabiedrību un politiskajiem procesiem un otrādi. Ņemot vērā šo daudzveidīgo pieeju, politiskā ekonomika tiek uzskatīta par starpdisciplināru apakšnozari. Lai arī sākotnējie politikas filozofu darbi ir datējami ar Seno Grieķiju, merkantilisma periodu un apgaismības laikmetu, par akadēmisko jomu politiskā ekonomika kļuva 18. gs. vidū Itālijas universitātēs. 20. gs. 20. gados politisko ekonomiku popularitātē aizstāja termins un disciplīna “ekonomika”, kas atteicās no politisko argumentu un aspektu izmantošanas pētniecībā.

Politiskā ekonomika kā zinātniska disciplīna ir daudzšķautņaina un diskusijas raisoša. Politiskās ekonomikas pētniecībā izmanto vairāk elementus, datus un mainīgos, tādēļ zinātniskie rezultāti ir precīzāki un iekļaujošāki. Teorētiski politiskā ekonomika bijusi avots daudzām mūsdienu ekonomikas teorijām, kā arī metodēm, kas izmantotas politikas zinātnē. Biheiviorisma popularitāte partiju un politisko procesu analīzē 20. gs. 60. gados bieži izrietēja ne tikai no politiskās ekonomikas filozofu darbiem un ticības cilvēka racionalitātei, bet arī tobrīd popularitāti gūstošās spēļu teorijas (Game Theory) elementiem.

Praktiskā lēmumu pieņemšana valsts pārvaldē notiek ar politiskās ekonomikas pieejām. Likumdošana, politiku veidošana ne tikai ekonomikā, bet arī saistītajos sektoros liek pieņemt lēmumus, ņemot vērā ekonomiskos aspektus un likumsakarības kombinācijā ar politiskajām iespējām un izmaksām, kas var veidoties.

Politiskā ekonomika tiek izprasta kā daļa no politikas zinātnes nozares. Vienlaicīgi tieši politiskā ekonomika bijusi mūsdienu ekonomikas kā zinātniskās disciplīnas aizsākums. Mūsdienu politiskās ekonomikas pētniecībā izdala trīs virzienus: ekonomisko nacionālisma teorētisko skolu, ekonomiskā liberālisma teorētisko skolu un ekonomiskā marksisma teorētisko skolu. Tomēr politisko ekonomiku varētu uzskatīt arī par atsevišķu, patstāvīgu akadēmisko disciplīnu (vai vienu no sociālajām zinātnēm), jo tā starpdisciplināri un/vai metodoloģiski apvieno elementus no ekonomikas, politikas zinātnes (politoloģijas), socioloģijas, tiesību zinātnes, arī vēstures, antropoloģijas un citām nozarēm.

Mūsdienu politiskās ekonomikas galvenās teorētiskās pieejas ir ekonomiskais liberālisms (klasiskā ekonomiskā liberālisma skola, neoklasiskā liberālisma idejiskā skola, neoliberālā idejiskā skola jeb monetārisms), ekonomiskais nacionālisms (merkantilisma idejiskā skola un protekcionisma pieeja, bet pieskaitāmas arī keinsiānisma idejiskā skola un ekonomiskā institucionālisma idejiskā skola) un ekonomiskais marksisms (neomarksisma idejiskā skola, neogramšiānisma idejiskā skola un citas). Ekonomiskā liberālisma autori uzsver tirgus brīvības aspektu un limitētu nepieciešamību valstu valdībām iejaukties valsts ekonomiskajos procesos. Lēmumu pieņemšanā ir būtiski, lai tiktu radītas individuālās brīvības, bet vienlaicīgi atskaites punkts ir visas valsts sasniegums. Jārada godīgi, vienlīdzīgi un taisnīgi apstākļi indivīda ekonomiskās iniciatīvas īstenošanai. Privātais īpašums un kapitāla akumulēšana ir nozīmīgs dzinējspēks ekonomiskajā attīstībā.

Ekonomiskais nacionālisms uzsver valsts interešu un izaugsmes prioritāti pār indivīdu. Politiskā vara jāizmanto labklājības veicināšanai, un indivīdiem jāstrādā valsts labā. Valsts īpašumu un kapitāla akumulēšana ir izdevīgāka sabiedrībai nekā individuālais pašlabums. Aktīvi jālieto valstij pieejamie fiskālie un monetārie mehānismi, lai sekmētu valsts interešu īstenošanu un labklājību.

Ekonomiskais marksisms uzsver to, ka katram indivīdam jāgūst kāds labums no ekonomiskās darbības. Labklājību rada darbaspēks, tādēļ izaugsme nav iespējama bez indivīda kvalitatīvas līdzdalības ekonomiskajos procesos un bez darbaspēka īpašumtiesībām uz ražošanas procesu. Valstij vai kolektīvam jānodrošina pārvaldes modelim gan ražošanas procesu pārraudzība, gan ienākumu vienlīdzīga pārdale. Bagātās elites veidošanās un sabiedrības noslāņošanās ir nepieļaujama.

Politiskās ekonomikas pētniecībā izmanto metodes, kas līdzvērtīgas tām, kuras pieejamas citās sociālo zinātņu, arī ekonomikas, nozarēs. Gadījuma analīze, salīdzinošā analīze, daudzu gadījumu ekonomiskās statistikas analīze (large-N studies), ekonometrija, socioloģiskās aptaujas un citas metodes. Metodoloģijas mēdz atšķirties atkarībā no pētnieciskā objekta un subjekta – var būt lielāks uzsvars uz institūciju lomas vērtēšanu, var tikt pielietota kāda no diskursa analīzes metodēm.

Valsts ekonomisko un politisko procesu mijiedarbība un ietekme uz sabiedrību un tiesību sistēmu ir aplūkota daudzu filozofu darbos, kuri tiekušies formulēt politiskās un ekonomiskās sistēmas raksturu vai ideāltipus. Starp tiem ir ne tikai Platons (Πλάτων), Džeremijs Bentems (Jeremy Bentham), Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill), bet arī par politiskās ekonomikas (un modernās ekonomikas) pamatlicējiem uzskatītie franču fiziokrāts Fransuā Kvīsnejs (François Quesnay), skotu ekonomists Ādams Smits (Adam Smith), angļu politekonomisti Deivids Rikardo (David Ricardo) un Tomass Maltuss (Thomas Robert Malthus), vācu filozofs Kārlis Markss (Karl Marx), austriešu matemātiķis Karls Mengers (Karl Menger), norvēģu amerikāņu sociologs Torsteins Veblēns (Thorstein Veblen), angļu ekonomists Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes) un citi. Šie domātāji tiek saistīti ar klasiskās politiskās ekonomikas tradīciju.

Klasiskā ekonomiskā liberālisma autori Ā. Smits un D. Rikardo darbus radīja feodālās sistēmas un merkantilisma politikas norieta periodā, kļūstot par nozīmīgākajiem brīvās tirgus ekonomikas (laissez faire) un kapitālisma sistēmas pamatlicējiem. Viņu darbos pirmo reizi tika sistematizēti aprakstītas saiknes starp ražošanas, tirdzniecības, pārdales un izaugsmes principiem. Atbilde un kritika kapitālisma teorijām bija K. Marksa rakstītais. Tajā uzsvars bija uz politiskajām attiecībām, kuras rada ražošana, darba tirgus, īpašumtiesību princips un kapitāla uzkrāšanās. Ekonomiskā institucionālisma idejiskā skola politiskās ekonomikas diskusijā radīja jautājumus par valstu ekonomiku izaugsmi, transnacionālajām korporācijām un arodbiedrību ietekmi. T. Veblēna un Džona Keneta Galbraita (John Kenneth Galbraith) darbi bija nozīmīgi sociāldemokrātijas politisko principu attīstībai ar uzsvaru uz nevienlīdzības mazināšanu valstu sabiedrībās. Keinsiānisma idejiskās skolas pamatlicējs Dž. M. Keinss argumentēja par labu pilnas nodarbinātības (full employment) idejai. Dž. M. Keinss uzskatīja, ka bez valdību kvalitatīvas iejaukšanās un fiskālo un monetāro politiku lietošanas brīvā tirgus apstākļos bezdarbs ir neizbēgama un neatrisināma parādība.

Neoklasiskā ekonomiskā liberālisma pārstāvji 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, sevišķi K. Mengers un austriešu ekonomists Frīdrihs fon Hajeks (Friedrich August von Hayek), un 20. gs. 70. un 80. gados popularitāti gūstošie Čikāgas Ekonomikas skolas (Chicago School of Economics) ekonomisti, sevišķi Miltons Frīdmens (Milton Friedman), atgriezās pie ortodoksālās ekonomikas pieejas Ā. Smita un D. Rikardo darbos, uzsverot brīvā tirgus universālo, pašregulējošo raksturu, lielāku brīvību no valsts iejaukšanās, indivīda racionalitāti un pašieinteresētību akumulēt ienākumus, un pieprasījuma–piedāvājuma likumsakarības, radot tā saucamo neoliberālo idejisko skolu jeb monetārismu. Tieši neoliberālā idejiskā skola un keinsiānisma idejiskā skola ir divas mūsdienās dominējošās un savstarpēji konkurējošās izpratnes politiskajā ekonomikā, t. sk. pasaules valstu pārvaldē. Neomarksistiskā idejiskā skola tikmēr ir saglabājusies lielākoties tikai akadēmiskajās diskusijās.

Politiskās ekonomikas pētniecība mūsdienās joprojām norit Rietumvalstu universitātēs un pētnieciskajos institūtos, lai arī atsevišķi kursi tiek pasniegti citu pasaules valstu universitātēs. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Lielbritānijas universitātes tradicionāli ir kļuvušas par centriem politiskās ekonomikas pētniecībā; galvenās iestādes ir Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skola (London School of Economic and Political Science), Eseksas Universitāte (University of Essex) un Karaļa koledža Londonā (King’s College London). ASV nozīmīgākās universitātes ir Čikāgas Universitāte (University of Chicago), Prinstonas Universitāte (Princeton University), Kalifornijas Universitāte Bērklijā (University of California, Berkeley). Politiskā ekonomika aktīvi tiek pētīta arī Jorkas Universitātē (University of York) Kanādā un Sidnejas Universitātē (University of Sidney) Austrālijā, kā arī Ķīles Pasaules ekonomikas institūtā (Kiel Institute for the World Economy) Vācijā.

Nozīmīgākie zinātniskie žurnāli, kuros tiek publicētas debates politiskās ekonomikas nozarē, ir Journal of Political Economy (kopš 1892. gada, izdevējs Chicago University Press), kas veltīts politiskās ekonomikas procesu analīzei; European Journal of Political Economy (kopš 1985. gada, izdevējs Elsevier), New Political Economy (kopš 1996. gada, izdevējs Taylor & Francis), Review of International Political Economy (kopš 1994. gada, izdevējs Taylor & Francis).

Papildu iepriekš minētajiem autoriem nozīmīga modernās politiskās ekonomikas teorētiķe ir Džoana Robinsone (Joan Robinson), kura pievērsās jautājumiem par valsts nepieciešamību regulēt monopolus, lai netraucētu valsts attīstībai. Amartja Sens (Amartya Sen) argumentējis par labu nevienlīdzības mazināšanai un ar dzimumu nevienlīdzības saistīto jautājumu ietekmei uz ekonomisko izaugsmi. Haimana Minska (Hyman Minsky) darbi veltīti finanšu sistēmu sakārtošanai un banku darbības regulēšanai. Jozefs Šumpēters (Joseph Aloïs Schumpeter) lika pamatus ekonomisko ciklu teorijai un ekonomiskās inovācijas nozīmīguma jautājumiem.