Francijas jaunā viļņa kodolu veidoja jaunās paaudzes režisori, kuri savu radošo darbību bija sākuši kā kritiķi, teorētiķi, un pēcāk pievērsās novatorisku filmu veidošanai. Jaunā viļņa filmās iezīmējas modernisma tendences, to režisori – autori, atkāpās no klasiskā kino veidošanas principiem.

Jauno vilni 20. gs. 50.–60. gados aizsāka jaunās paaudzes kinoteorētiķi Fransuā Trifo (François Truffaut), Žans Liks Godārs (Jean-Luc Godard), Žaks Rivets (Jacques Rivette), Klods Šabrols (Claude Chabrol) un Ēriks Romērs (Éric Rohmer).

Sākotnēji viņi publicējā teorētiskus rakstus, recenzijas, esejas Andrē Bazēna (André Bazin) vadītajā izdevumā Cahiers du Cinéma, kas iznāca no 1951. gada. Jauno autoru darbus raksturoja kritiska, pat agresīva attieksme pret Francijas kino tradicionālajām vērtībām un atzītiem režisoriem, literārās tradīcijas dominanti kino un literātu iesaisti scenāriju veidošanā. Viens no nozīmīgākajiem teorētiskajiem darbiem, kurā iezīmējās ar Cahiers du Cinéma saistīto jauno kritiķu vērtības, bija F. Trifo raksts “Dažas tendences franču kino” (Une certaine tendance du cinéma français, 1954), kā arī teorētiķa Andrē Bazēna “Autoru politika” (Politique des auteurs, 1957). Tajos tika akcentēta filmas režisora, kā tās autora, īpašā nozīme gan filmas veidošanas, gan tās kritiskās analīzes procesā. Francijas jaunā viļņa pārstāvju pieeja gan teorētiskā, gan praktiskā, pašiem veidojot filmas, bija saistīta ar autora (auteur) jēdzienu un autorteoriju (Auteur theory), kas akcentē režisora individuālā rokraksta un oriģinalitātes prioritāri.

Līdzās noraidošai attieksmei pret atzītām Francijas kino vērtībām, F. Trifo, Ž. L. Godārs, Ž. Rivets, K. Šabrols, E. Romērs aizrāvās arī ar nozīmīgu Holivudas režisoru darbiem, uzskatot, ka komerciālās Holivudas kontekstā spēj darboties spilgti autori ar oriģinālu radošo rokrakstu. Cahiers du Cinéma pārstāvji savos rakstos augsti vērtēja Hovarda Hoksa (Howard Hawks), Oto Premingera (Otto Preminger), Semjuela Fullera (Samuel Fuller), Alfreda Hičkoka (Sir Alfred Joseph Hitchcock), Vinsentes Minelli (Vincente Minnelli) u. c. darbus, uzskatot šos režisorus par spilgtiem, oriģināliem autoriem, nevis profesionāliem amatniekiem, kuri darbojas Holivudas studiju sistēmā.

50. gadu vidū ar Cahiers du Cinéma  saistītie teorētiķi pievērsās praksei – veidoja īsfilmas, 50. gadu beigās – ķērās pie savu pirmo pilnmetrāžas filmu veidošanas. Filmām bija nelieli budžeti, tās tika filmētas reālā vidē, tās oriģināli veidotie sižeti stāstīja par jaunu cilvēku sajūtām, problēmām, sevis meklējumiem. Tehniskie un budžeta ierobežojumi veicināja autentiskuma, arī dokumentalitātes klātbūtni, uzsverot jauno režisoru individualitāti un nerēķināšanos ar klasiskās kino valodas nosacījumiem. 50. gadu izskaņā Francijas kino industrija bija nonākusi krīzē – mazinājās publikas interese par kino, pieauga televīzijas popularitāte. Šī bija labvēlīga situācija, lai Francijas kino varētu ienākt jaunu režisoru paaudze. Jaunā viļņa režisoru pieeja filmu veidošanai, piesaistot neatkarīgu finansējumu saviem mazbudžeta projektiem, ļāva viņiem gan regulāri filmēt, gan piedāvāt auditorijai novatoriskas filmas. Jaunā viļņa sākuma posmā būtiska bija arī režisoru saliedētība – nereti viņi darbojās viens otra projektos.

Jēdzienu jaunais vilnis radīja franču prese, apzīmējot enerģisko kritiķu un režisoru grupu. (Viens no pirmajiem šo apzīmējumu lietoja F. Žiro, Francoise Giroud, 1958. gada publikācijā izdevumā L’Express.) Jaunā viļņa kodols – bija Cahiers du Cinéma grupa – F. Trifo, Ž. L. Godārs, K. Šabrols, Ē. Romērs, Ž. Rivets.

1959. gadu var uzskatīt par Francijas jaunā viļņa dzimšanas gadu. Šajā gadā tika pabeigta Ž. Riveta filma “Parīze pieder mums” (Paris nous appartient, 1961), kas uz ekrāniem nonāca dažus gadus vēlāk, Ž. L. Godārs debitēja ar filmu “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (À bout de souffle, 1960), K. Šabrols veidoja filmu “Brālēni” (Les cousins, 1959), F. Trifo – filmu “400 sitieni” (Les quatre cents coups, 1959). F. Trifo filmas triumfs 1959. gada Kannu kinofestivālā (franču Festival international du film, angļu Cannes Film Festival) un balva viņam kā labākajam režisoram kļuva par nozīmīgu atzinību ne tikai konkrētajai filmai, bet arī jaunā viļņa kustībai.

1959. gadā savu pirmo filmu uzņēma arī Alēns Renē (Alain Resnais) “Hirosima, mana mīla” (Hiroshima Mon Amour, 1959). A. Renē darbība nebija saistīta ar Cahiers du Cinéma grupu, tomēr viņa filmās, piemēram, “Pērn Marienbādē” (L’année dernière à Marienbad, 1961), un citās tiek izmantoti jaunajam vilnim raksturīgie elementi. Tie ir arī Anjēzes Vardas (Agnès Varda), Žaka Demī (Jacques Demy) u. c. režisoru filmās, kuri radošo ceļu sākuši 50.–60. gadu mijā Francijā. Abu šo režisoru pilnmetrāžas debijas filmas – A. Vardas “Kleo no 5 līdz 7” (Cléo de 5 à 7, 1962) un Ž. Demī “Lola” (Lola, 1961) – tiek uzskatītas par jaunā viļņa darbiem. A. Renē, A. Varda, Ž. Demī u. c. veidoja t. s. Kreisā krasta (Rive Gauche) grupu, kas ir Francijas jaunā viļņa sastāvdaļa.

Laikā no 1959. līdz 1966. gadam nozīmīgākie jaunā viļņa režisori no Cahiers du Cinéma grupas uzņēma vairāk nekā 30 filmas. Īpaši intensīvi strādāja Ž. L. Godārs un K. Šabrols. Ap 1964. gadu, ko mēdz uzskatīt par robežšķirtni jaunā viļņa darbībā, vairumam jaunā viļņa režisoriem jau bija savas producēšanas kompānijas un viņi bija kļuvuši par Francijas kino industrijas daļu.

Ar Francijas jauno vilni industrijā ienāca arī jauna aktieru paaudze – nozīmīgākie Žanna Moro (Jeanne Moreau), Žans Pols Belmondo (Jean-Paul Belmondo), Žans Klods Brialī (Jean-Claude Brialy), Anna Karina (Anna Karina), Anuka Emē (Anouk Aimée), Anne Vjazemska (Anne Wiazemsky) u. c.

Jaunā viļņa filmas raksturo novatorisms gan vēstījumā, gan arī stilā. Tās tika uzņemtas nevis paviljonā un dekorācijās, bet reālā vidē un turpināja nozīmīgā Itālijas kino virziena neoreālisma principus. Jaunā viļņa autori centās izmantot dabisko apgaismojumi un vienkāršus papildus gaismas avotus. Filmēšanā tika izmantota tā laika tehnoloģiskā novitāte – rokas kamera, ko pamatā izmantoja dokumentālajā kino. Vieglā, mobilā kamera ļāva radīt īpašu vizuālo stilu – dinamisku un kustīgu, ar šādu kameru varēja gan sekot varoņiem, gan pietuvoties tiem, radot reālistiskas mizanscēnas. Jaunā viļņa režisori eksperimentēja ar kino valodu – montāžu un filmas skaņu celiņu, ignorējot tradicionālos kanonus. Jaunā viļņa filmas raksturo norišu fragmentārisms, novatoriska montāža, kurā nereti ignorēts norišu secīgums. Īpaši daudz šādu eksperimentu ir Ž. L. Godāra filmās, piemēram, filmā “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (À bout de souffle, 1960) tiek izmantota arī lēcienveida montāža (jump cut) u. c. novatoriski paņēmieni attēla un filmas skaņu celiņa veidošanā.

Jaunā viļņa filmas raksturo arī intertekstualitāte – atsauce uz citām mākslām, medijiem, arī Holivudas režisoru-autoru darbiem un populāriem žanriem (gangsterfilmām, film noir). Piemēram, K. Šabrola darbos bieži tiek citēti A. Hičkoka darbi, Ž. L. Godāra filmās – Karla Teodora Dreiera (Carl Theodor Dreyer), Frica Langa (Fritz Lang), Nikolasa Reja (Nicholas Ray) u. c. režisoru  filmas.

Jaunā viļņa filmas raksturo arī oriģināla pieeja sižeta izveidē, piemēram, tas ir fragmentārs, cēloņsakarības starp norisēm ir nosacītas, nereti filmās ir iesāktas un nepabeigtas sižeta līnijas. Arī filmu varoņu rīcība bieži vien nav motivēta, izskaidrota, filmu fināli ir nenoteikti, atvērti.

Francijas jaunajam vilnim bija nozīmīgas atskaņas pasaulē. Tam raksturīgie stilistiskie meklējumi ietekmēja 60. gados Amerikas Savienoto Valstu (ASV) kino industrijā ienākušos jaunās paaudzes režisorus, tā dēvēto jauno Holivudu (New Hollywood). Jaunā viļņa atskaņas rezonēja arī pasaulē – Brazīlijā (Cinema novo), Vācijā (Neuer Deutscher Film), toreizējā Čehoslovākijā un citur. Nozīmīga parādība ir čehu jaunais vilnis (Czech New Wave), kura vadošie režisori bija Milošs Formans (Miloš Forman), Ivans Pasers (Ivan Passer), Vera Hitilova (Věra Chytilová), Jirži Mencels (Jiří Menzel) u. c., kas turpinājās līdz 1968. gadam. Francijas un  čehu jaunajam vilnim raksturīgie paņēmieni – modernisma elementi – atrodami arī vairākās latviešu režisora Rolanda Kalniņa filmās, piemēram, “Četri balti krekli” (1967) un “Piejūras klimats” (1974–1992).

Francijas jaunā viļņa autori ir kļuvuši par Francijas kino klasiķiem. F. Trifo, K. Šabrola un Ē. Romēra darbi gadu gaitā kļuva tradicionālāki un iekļāvās Francijas kino pamatstraumē. Radikāla eksperimentētāja statusu visu savu radošo mūžu saglabājis Ž. L. Godārs.