1919. gada rudenī iesaistījās neveiksmīgajā karadarbībā pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armijām t. s. bermontiādē.

Eksistē vairākas pretrunīgas versijas par P. Bermonta izcelšanos, izglītību, un dienesta gaitām. Pēc paša P. Bermonta paustā, viņš dzimis 04.03.1884. Tiflisā, Gruzijas muižnieku dzimtas pārstāvja kņaza Mihaila Antonoviča Avalova (Михаил Антонович Авалов) ģimenē. Māte Sofija, dzimusi kņaziene Kuguševa (София Михайловна? Кугушева), cēlusies no tatāru izcelsmes muižnieku dzimtas, un apprecējās otrreiz ar štābrotmistru Rafailu Bermontu (Рафаил? Бермондт). Savu piederību Avalovu kņazu dzimtai P. Bermonts paziņoja 07.1919.

Citā versijā apgalvots, ka P. Bermonts dzimis 1877. gadā Vladivostokā, pareizticībā pārgājušā ebreja, juveliera Rafaila Bermanta (Рафаил? Бермант) ģimenē. Citas versijas apliecina P. Bermonta tēva piederību karaīmu tautībai.

Balstoties uz dienesta saraksta informāciju, P. Bermonts dzimis 04.03.1877. Tiflisā Usūrijas kazaka ģimenē. Pamatizglītību ieguvis mājās, kam sekoja muzikālā izglītība pie Varšavas mūzikas institūta profesora Ziminska. Aizpildot dienesta gaitu sarakstu (līdz 31.12.1908.) P. Bermonts norādījis, ka ir luterticīgs. Bija precējies ar poļu izcelsmes muižnieci, žēlsirdīgo māsu Sofiju Simonoļeviču (Софья Иосифовна Симонолевич).

21.01.1901. P. Bermonts iestājās Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā kā brīva līguma kapelmeistars, ar pulku piedaloties Ķīnas intervences operācijā, t. s. Bokseru dumpja, apspiešanā.

Sākoties Krievijas–Japānas karam, brīvprātīgi pieteicās dienestā un 01.29.1904. tika ieskaitīts tajā pašā pulkā kā izlūku komandas karavīrs. 04.03. par kaujas nopelniem paaugstināts par jaunāko urjadņiku (jaunākā unteroficiera dienesta pakāpe kazaku karaspēkā), 27.07. – par vecāko urjadņiku, 12.03.1905. – par zaurjadpraporščiku (zemākās virsnieku pakāpes, praporščika, vietas izpildītāju), tā paša gada 24.12. – par praporščiku (zemākā virsnieka pakāpe). Krievijas–Japānas militārās kampaņas laikā ticis trīs reizes ievainots.

06.1906. P. Bermonts tika pārvietots uz Usūrijas kazaku divizionu. Vēlāk atradās Maskavas kara apgabala štāba rīcībā. Par kaujas nopelniem 06.1908. viņu paaugstināja par horunžiju (kazaku karaspēka pakāpe, atbilstoša podporučikam infantērijā jeb kornetam kavalērijā). 04.18.1908. piekomandēja 1. Donas kazaku pulkam, jūnijā – 1. Sanktpēterburgas ulānu pulkam. 1909. gadā, nenokārtojot virsnieka eksāmenus, no armijas tika atvaļināts.

Pirmā Pasaules kara sākumā, 1914. gada nogalē tika ieskaitīts 10. armijas 2. Kaukāza korpusā, pildot korpusa komandiera artilērijas ģenerāļa Pavlo Miščenko (Павел Иванович Мищенко) personīgā adjutanta pienākumus. Pēc 2. Kaukāza korpusa sagrāves Ziemeļrietumu frontē (Austrumprūsijā), 1915. gadā turpināja dienestu iepriekšējā amatā pie P. Miščenko, 4. armijas 31. korpusā Dienvidrietumu frontē (Galīcijā).

1917. gadā P. Bermonts tika demobilizēts. Pirmā pasaules kara laikā, iespējams, tika paaugstināts par poručiku un štābkapteini. 1918. gadā viņš pasludināja sevi par pulkvedi. 12.1919. piešķīra sev ģenerālmajora pakāpi.

1918. gada vidū P. Bermonts nokļuva ķeizariskās Vācijas karaspēka okupētajā Ukrainā, kur Kijivā iepazinās ar monarhiskām krievu virsniecības aprindām un iesaistījās pretlielinieku Dienvidu armijas formēšanas procesā, ko sāka veidot 1918. gada vasarā Voroņežas apgabalā ar hetmaņa ģenerālleitnanta Pāvila Skoropadska (Павлo Петрoвич Скоропaдський) un okupācijas karaspēka atbalstu. Dienvidu armijā P. Bermonts pildīja pretizlūkošanas dienesta vadītāja amatu. Pēc Kompjeņas pamiera parakstīšanas 11.11.1918., Vācija izstājās no kara un sākās karaspēka evakuācija no Ukrainas. Decembrī Kijivu ieņēma Ukrainas Tautas Republikas Direktorijas (Директорія Української Народної Республіки) karaspēks, kas represēja Direktorijas pretiniekus. Apcietināto vidū bija arī P. Bermonts, kuru atbrīvoja ar vācu militārās pārvaldes iesaisti; evakuējās no Ukrainas kopā ar vācu karaspēku.

Nonākot Vācijā, 08.02.1919. karagūstekņu nometnē Zalcvedelē (Salzwedel), P. Bermonts sāka militārās vienības dibināšanu, ar mērķi pēc tās saformēšanas iesaistīties karadarbībā pret lieliniekiem kādā no Krievijas pilsoņu kara frontēm. 4. martā formējums ieguva Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosauktās partizānu vienības (Партизанский отряд имени генерала-от-кавалерии графа Келлера) nosaukumu.

12.06.1919. P. Bermonts ar savu vienību ieradās Jelgavā un 02.07. formējums tika ieskaitīts rotmistra kņaza Anatola Līvena (krievu светлейший князь Анатолий Павлович Ливен, vācu fürst Anatol Leonid von Lieven) vadītajā Krievijas Ziemeļrietumu armijas Rietumu korpusa sastāvā (Западный корпус Северо-Западной армии). Jūlija vidū korpuss izjuka, izstājoties P. Bermonta un pulkveža Jevgeņija Virgoļiča (Евгений Павлович Вырголич) vienībām. 18.07. P. Bermonts kļuva par viņa pasludinātā Rietumu Grāfa Kellera brīvprātīgo korpusa (Западный Добровольческий имени графа Келлера корпус) komandieri.

05.09. P. Bermonts kļuva par tajā pašā dienā dibināto Rietumu brīvprātīgo armijas (RBA; Западная добровольческая армия; ieskaitot J. Virgoļiča 2. Rietumu brīvprātīgo korpusu, Dzelzsdivīziju, Vācu leģionu u. c. vienības) komandieri, kas tika dibināta un uzturēta par vācu līdzekļiem. Septembrī dibināja Krievijas Rietumu valdību (Русское Западное правительство) Rietumu brīvprātīgo armijas okupētajā teritorijā, ieceļot grāfu Konstantīnu Pālenu (Константин Константинович Пален) par tās nominālo vadītāju, reālo varu turot savās rokās.

08.10. sāka karadarbību pret Latvijas armiju, okupējot lielāko Kurzemes daļu un Rīgas Pārdaugavas rajonu. 11.1919. Rietumu brīvprātīgo armija tika sakauta un decembrī pameta Latvijas teritoriju, kopā ar P. Bermontu evakuējoties uz Vāciju. Evakuācijas laikā P. Bermonts pasludināja sevi par ģenerālmajoru.

1920.–1922. gadā P. Bermonts strādāja Berlīnes kinostudijā Ufa par režisora palīgu, kā arī tirdzniecības uzņēmumā Hamburgā, neveiksmīgi mēģinot veidot politisku karjeru krievu emigrācijas monarhiskajās aprindās. 04.1920. atbalstīja Kapa sacelšanos (Kapp-Putsch), piedāvājot izveidot militārās vienības no bijušiem Rietumu brīvprātīgo armijas karavīriem. Sadarbojās ar Aufbau (Aufbau Vereinigung), labējo vāciešu un labējo krievu emigrantu organizāciju, kas bija dibināta ar mērķi gāzt Veimāras republikas un vēlāk intervences rezultātā, arī Padomju Krievijas valdību. Regulāri nonāca Vācijas policijas redzeslokā, publiski paužot plānus par armijas veidošanu Krievijas troņa pretendenta lielkņaza Kirila (великий князь Кирилл Владимирович Романов) vadībā, karagājienu uz Maskavu u. c. plāniem.

1925. gadā izdeva atmiņās krievu un vācu valodā “Cīņā pret boļševismu” (Im Kampf gegen den Bolschevismus), par kuras reālo autoru tiek uzskatīts rotmistrs Vladimirs fon Rozenbergs (Владимир Германович фон Розенберг). 1927. gadā P. Bermonts bija iesaistīts PSRS naudas zīmju viltošanas avantūrā, kas norisinājās Vācijā krievu emigrantu un vācu labējo spēku vadībā.

1933. gadā P. Bermonts apsveica Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) nākšanu pie varas. Pavasarī iestājās krievu emigrantu nacionālsociālistu ideoloģijā veidotajā organizācijā Nacionālā krievu atbrīvošanās kustība (Русское освободительное национальное движение, РОНД ), septembrī kļūstot par tās vadītāju. 1934. gadā kļuva par Krievu nacionālsociālistu atbrīvotāju partijas (Партия российских освобожденцев / Российское национал-социалистическое движение) vadītāju. Pēc dažiem mēnešiem P. Bermonts tika apcietināts un ievietots cietumā Berlīnē, vēlāk – koncentrācijas nometnē ārpus galvaspilsētas, aizdomās par 7 000 vācu marku lielas subsīdijas piesavināšanu, ko izsniedza NSDAP viņa vadītajai organizācijai. 1935. gada ziemā aizbēga no koncentrācijas nometnes uz Šveici, vēlāk uz Itāliju, apmetoties Merano pilsētā Ziemeļitālijā. 1936. gada nogalē apmetās Dienvidslavijā, Belgradā, kur nodzīvoja līdz 1945. gada pavasarim, kad emigrēja uz Vāciju. 1952. gada janvārī P. Bermonts emigrēja uz ASV, kur ierādās 14.02.1952. un apmetās Ņujorkā. Nākamajos gados piedalījās apolitiskajās krievu emigrantu organizācijās, līdz savai nāvei 27.12.1973.

P. Bermonts bija tipisks avantūristists, personība, kādas masveidā rodas juku laikos un spēj sasniegt karjeras virsotnes tikai mainīgajā, nestabilajā situācijā. Tieši šāda situācijā izveidojās pēc Pirmā pasaules kara Centrālajā un Ziemeļaustrumeiropā, bijušās Krievijas Impērijas teritorijā. Atšķirībā no cilvēkiem, kuriem juku laiki sniedza iespēju pilnā mērā realizēt savas dotības, gūstot nozīmīgus sasniegumus karjerā, kas miera laikā praktiski nebūtu iespējams, P. Bermonts nebija apdāvināts ar īpašiem talantiem un karjeras zenītu sasniedza tikai pateicoties situācijai, kāda izveidojās 1919. gada vasarā Latvijā.

P. Bermonts ir viena no nedaudzajām personībām, kurš vēstures annālēs iezīmējas negatīvā veidolā praktiski visu karojošo pušu (Baltijas republiku, padomju un pretlielinieku) vērtējumā. Par spīti paša P. Bermonta centieniem veidot cēla pretlielinieku militārā vadoņa tēlu, viņa darbība kā kara laikā, tā arī starpkaru posmā bija izteikti avantūtistiska un afēristiska. 

P. Bermonts 18.10.1904. apbalvots ar Kara ordeņa Atzinības zīmi (kopš 1913. gada – Sv. Jura krusts), IV šķira (Знак отличия военного ордена IV степени). 27.11.1904. – ar Atzinības zīmi, III šķira, 1905. gada oktobrī – ar Sv. Annas IV šķiras ordeni ar uzrakstu “Par drošsirdību” (Императорский орден орден святой Анны IV степени с надписью “За храбрость”). Apbalvots ar medaļām: “Par Ķīnas karagājienu” (медаль “За поход в Китай”) un “Par Krievijas–Japānas kara piemiņu” (медаль “В память русско-японской войны”). Ir versija, ka Pirmā pasaules karā bija apbalvots ar Sv. Vladimira kara ordeni ar zobeniem (Императорский орден Святого равноапостольного князя Владимира с мечами).

P. Bermonta personība lielākoties attēlota literatūrā un kino sakarā ar Rietumu brīvprātīgo armijas karadarbību t. s. Bermontiādē. Armijas uzbrukums Rīgai un karadarbība Latvijā atspoguļota Kārļa Skalbes “Kopoti raksti” (1939), Jāņa Akuratera “Kopoti raksti” (1928), Annas Brigaderes ”Uguns Milna” (1924), ”Pirmstars” (1919) un citos darbos.

Bermontiādes notikumi attēloti arī tēlnieka Kārļa Zāles Brīvības pieminekļa (1935) bareljefā, Jāņa Roberta Tillberga, Kārļa Melbārža, Friča Zandberga, Konstantīna Lielauša, Sigismunda Vidberga zīmējumos un citos.

Uzņemtas spēlfilmas: “Es karā aiziedams” (režisors Vilis Segliņš, 1920), “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis, 1930), “Rīgas sargi” (režisors Aigars Grauba, 2007), “Bermontiāda” (režisors Askolds Saulītis, 2009).