AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 13. augustā
Inguna Daukste-Silasproģe

Andrejs Eglītis

(12.10.1912. Ļaudonas pagasta Siliešos–23.02.2006. Rīgā. Apglabāts Ļaudonas kapos)
latviešu dzejnieks, publicists, esejists, nozīmīga personība latviešu trimdas sabiedriskajā un kultūras dzīvē

Saistītie šķirkļi

  • dzeja
  • latviešu literatūra
  • literatūrzinātne Latvijā
  • latviešu trimda pēc Otrā pasaules kara
  • latviešu trimdas literatūra
  • nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā, 1941.–1945. gads
  • padomju okupācija Latvijā, 1940.–1941. gads
  • Zinaīda Lazda
Andrejs Eglītis. Rīga, 06.1992.

Andrejs Eglītis. Rīga, 06.1992.

Fotogrāfs Gunārs Janaitis.

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izglītība
  • 3.
    Personas profesionālā un sabiedriskā darbība
  • 4.
    Svarīgākās problēmas, kuras persona centusies atrisināt un atrisinājusi, nozīmīgākie darbi
  • 5.
    Daiļrades raksturojums
  • 6.
    Tulkojumi
  • 7.
    Valsts un sabiedrības novērtējums
  • 8.
    Atspoguļojums mākslā un literatūrā
  • Multivide 12
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izglītība
  • 3.
    Personas profesionālā un sabiedriskā darbība
  • 4.
    Svarīgākās problēmas, kuras persona centusies atrisināt un atrisinājusi, nozīmīgākie darbi
  • 5.
    Daiļrades raksturojums
  • 6.
    Tulkojumi
  • 7.
    Valsts un sabiedrības novērtējums
  • 8.
    Atspoguļojums mākslā un literatūrā
Kopsavilkums

Andrejs Eglītis dēvēts par izteikti nacionālu un patriotisku dzejnieku. Vairāk nekā 30 dzejas grāmatu, izlašu, atkārtotu izdevumu autors, vairāku grāmatu līdzautors. Daiļrades kopums atklājas “Rakstu” (2002–2006) septiņos sējumos. Dzejā savijas romantisks dzimtās puses un dabas elēģisms, izjusta mīlestības tonalitāte, laikmeta skarbums un traģika, nesalaužams spēks un ticība; saaudies tautas traģiskais liktenis ar paša pieredzēto un pārdzīvoto.

Izglītība

Dzimis kalpu–gājēju ģimenē. Pamatizglītību ieguva Ļaudonas sešu klašu pamatskolā (1922–1928). Pieticīgo līdzekļu dēļ izvēlējās mācīties Rīgas Valsts tehnikuma Ķīmijas un elektrotehnikas nodaļā (1929–1935), lai savienotu mācības ar darbu. 1935. gadā tika iesaukts obligātajā karaklausībā, pabeidza instruktoru apmācību; 1936. gadā iestājās Latvijas Kara skolā, tomēr mācības pārtrauca, nevēloties savu dzīvi saistīt ar reglamentētu ikdienu.

Personas profesionālā un sabiedriskā darbība

1934. gadā A. Eglītis debitēja literatūrā. Bija reportieris (1937–1940) laikrakstos “Brīvā Zeme” un “Rīts”, strādāja Latvijas radiofona informācijas daļā (1939–1943) un žurnāla “Laikmets” redakcijā (1942–1943). 1943. gadā dzejnieku iesauca Latviešu leģionā, viņš nonāca apmācības grupā Berlīnē, pēc atgriešanās kļuva par 19. divīzijas kara korespondentu (1943–1945). 1945. gadā neilgu laiku bija jaunveidotā laikraksta “Laika Balss” redaktors.

1945. gadā, naktī no 7. uz 8. maiju, no Liepājas ostas bēgļu laivā devās pāri Baltijas jūrai uz Gotlandi. Pēc neilgas uzturēšanās salā nonāca Zviedrijā. Strādāja dažādus darbus, lai nopelnītu iztiku un varētu rakstīt. Aktīvi piedalījās latviešu trimdas literārajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē, galvenokārt dzīvoja Stokholmā.

Pēc viņa ierosmes 1948. gadā Stokholmā sāka izdot mēnešrakstu “Ceļa Zīmes”, bija tā redaktors un autors līdz 1980. gadam. Kopš 1952. gadā redakcijas pamatdarbs noritēja Londonā. Trimdas periodikā publicēja rakstus par nacionālpolitiskiem jautājumiem.

A. Eglītis darbojās vairākās profesionālās organizācijās: Latvijas preses biedrībā, Latvijas PEN klubā, Daugavas Vanagu organizācijā. Bija Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis. Līdz 1998. gadam bija Latvijas Nacionāla fonda Stokholmā ģenerālsekretārs, pēc tam fonda padomes goda priekšsēdis.

A. Eglītis viesojās pie trimdas latviešiem Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Austrālijā. 1992. gada vasarā pirmo reizi viesojās Latvijā. 13.08.1998. gadā atgriezās uz dzīvi Latvijā, piedalījās Latvijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Rakstnieku grupa 1940. gada 14. martā.

Rakstnieku grupa 1940. gada 14. martā.

Fotogrāfs V. Urbanovičs. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Andrejs Eglītis. 20. gs. 40. gadi.

Andrejs Eglītis. 20. gs. 40. gadi.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.

No kreisās: Andrejs Eglītis un Valdemārs Ģinters, 20. gs. 50. gadi.

No kreisās: Andrejs Eglītis un Valdemārs Ģinters, 20. gs. 50. gadi.

Fotogrāfs nezināms. Avots: LU Akadēmiskā bibliotēka/Andreja Eglīša Latviešu nacionālais fonds.

Andrejs Eglītis, Gunārs Rode (nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, politieslodzītais, 1978. gada maijā izlaists no PSRS) un Valdemārs Ģinters. Stokholma, Zviedrija, 1978. gads.

Andrejs Eglītis, Gunārs Rode (nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, politieslodzītais, 1978. gada maijā izlaists no PSRS) un Valdemārs Ģinters. Stokholma, Zviedrija, 1978. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: LU Akadēmiskā bibliotēka/Andreja Eglīša Latviešu nacionālais fonds.

Andrejs Eglītis pie tribīnes Dziesmu svētkos. Visbija, Zviedrija, 1979. gads.

Andrejs Eglītis pie tribīnes Dziesmu svētkos. Visbija, Zviedrija, 1979. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Andrejs Eglītis Ložmetējkalnā. 1992. gads.

Andrejs Eglītis Ložmetējkalnā. 1992. gads.

Fotogrāfs Gunārs Janaitis.

Andrejs Eglītis pie Brīvības pieminekļa. Rīga, 14.06.1992.

Andrejs Eglītis pie Brīvības pieminekļa. Rīga, 14.06.1992.

Fotogrāfs Gunārs Janaitis.

Svarīgākās problēmas, kuras persona centusies atrisināt un atrisinājusi, nozīmīgākie darbi

A. Eglītis atzinis, ka ir patriotisks dzejnieks, un uzskatīja, ka bez patriotisma Latvijas nākotne nav iespējama. Dzejnieks veidojies kopā ar savu laiku, no maiga, jūsmīga liriķa – skaistuma, dabas, mīlestības apdziedātāja – kļūdams par tautas brīvības alku un ciešanu izteicēju. A. Eglītis pieder pie brīvās, neatkarīgās Latvijas paaudzes, kas bija līdzdalīga savas valsts tapšanā.

A. Eglīša literārais devums ir bagātīgs. 1934. gadā iznāca pirmais dzejas krājums “Kristus un mīla”. Tas bija jauna liriķa meklējumu ceļš, kritika to nenovērtēja, savukārt krājumi “Zelta vālodze” un “Varavīksna” (abi 1939. gadā) apliecināja, ka latviešu dzejā ir ienācis jauns, spilgts dzejnieks. Formā un saturā krājumi veido tādu kā diptihu. Krājums “Zelta vālodze” iezīmē A. Eglīša dzejai raksturīgās iezīmes – neparastu dabiskumu, raiti ritošus un skanīgus pantus. Tā ir liecība harmoniskai pasaules, cilvēka un dabas saplūsmei un personifikācijai, dabas varenībai, skaistuma ideāliem un tieksmei pēc tiem. Šie krājumi iezīmēja dzejnieka ticību: pasaulē viss notiek pēc Dieva likumiem.

Dzejā parādās dramatisms un cilvēku likteņu traģisms, ko iezīmēja 1940. gads (padomju okupācija), Otrais pasaules karš, vācu okupācija un trimda. Krājuma “Nīcība” (1942) pamatnoskaņa simboliski ierakstīta nosaukumā, cilvēka, laika un laikmeta attiecībās, spriegākas kļūst indivīda jūtas un iekšējā pasaule, asāka nāves nenovēršamības apjauta. Kopš šī krājuma nāves un iznīcības tēma ir klātesoša dzejas izteiksmē.

Tēvzemes atstāšana mainīja dzejas tonalitāti un izteiksmi. Grāmatā “Dvēseļu cietoksnis: cīņas un sapņi par Latvijas valsti” (1945) un krājumā “Uz vairoga” (1946) A. Eglītis raksta par latviešu karavīru cīņām un tautas likteni. Aizvien vairāk dzejā saplūda personiskais un nacionālais elements. Krājumā “Uz vairoga” izteikti iezīmējās pagrieziens no personiskā uz tautas, vispārcilvēcisko vērtību asi. Tas ir monolīts krājums, dramatiska pretmetu dzeja, kurā uzskatāmi atklājas poētiskās izteiksmes divu galveno avotu – Bībeles un dainu – saplūsme.

Kopā ar Jāni Andrupu sakārtoja antoloģiju “Cerību zeme” (1945) un Kurzemes varoņu piemiņai sastādīja dzejas antoloģiju “Kurzemes krasts” (1948).

Krājums “Nesaule” (1953) izteikti nesaudzīgs, smeldzīgs, tajā daudz sarkasma un ironijas, laikmeta pretišķību. “Otranto” (1956) veidojās kā noslēgts miniatūrdzejoļu cikls, radies dzejnieka 30 dienu garajā ceļā uz Austrāliju, kurā dominē dzimtenes ilgu motīvs svešzemju vērojumu sadurē. Krājumā “Lāsts” (1961) dzejnieks ir nemainīgi nelokāms savā tēvzemes sarga un pravieša atklāsmē. Krājumā “Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā” (1972) tautas likteņtēma ievīta plašā filozofiskā kontekstā un sasaistīta ar mūžības jautājumiem: dzīvību, nāvi, mīlestību. Šis krājums liecina par jauniem meklējumiem dzejas formveidē – pāreju no neoklasiskām, regulāri veidotām panta formām uz liriskai prozai tuvām konstrukcijām. Krājumu “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm” (1982) caurvij motīvs par visa esošā saplūsmi, sasaistīts ar atziņu, ka virzība uz priekšu patiesībā ir atgriešanās uz savu pirmsākumu – mājām. Dzejas krājums “Svešais cirvis cērt un cērt” (1986) iezīmē trimdā uzkrāto domu un jūtu kvintesenci, tā ir arī skarba, asredzīga un tiesājoša dzeja. Latvijā pirmizdotais krājums “Tauta manas mājas” (1993) atspoguļoja dzejnieka emocionāli bagāto mājupceļu – atgriešanos dzimtenē un savā tautā, vienlaikus brīdinot sargāt savas zemes brīvību un latviešu valodu kā tautas dzīvotspējas vitālo avotu. Harmoniska domu un izjūtu pasaule piepilda krājumu “Sila priede” (2001). Nozīmīgi dzejas krājumi un izlases: “Putni aizlido” (1943), “Uguns vārdi” (1949), “Vai vēl dievkociņš zied mātes kapu laukā?” (1955), “Mīlu, mīlu” (1962), “Kad tu acis izslaucīsi, tēvuzeme?” (1964), “Vienmēr kāda zvaigzne aust...” (1993), “Roka roku rokā tur” (1997).

2020. gadā apgādā “Zvaigzne ABC” izdotā grāmata “Mīlestība, dzīvība, mūžība” ir jaunākā A. Eglīša literārā mantojuma publikācija.

Daiļrades raksturojums

1939. gadā Edvarts Virza A. Eglīti nodēvēja par jaunu zvaigzni latviešu lirikā. No smalka dabas liriķa un harmoniskas pasaules atklājēja A. Eglītis izauga par laikmetīgu tautas traģiskā likteņa dzejnieku. Ar viņa dzeju ienāca jēdziens “ziemciete tauta”. Nacionālie, patriotiskie un reliģiskie motīvi dzejā saausti intensīvā jūtu spriegumā.

Vērtība ir A. Eglīša dzejas valoda un izteiksme – poētiski dzidra un skanoša, arī skaudri pravietiska. Viņa dzejā atrodamas senās raudu dziesmas, izpētes vērta ir dzejoļu kompozīcija, spēcīgie Dieva un Sātana tēli, kā arī meistarīgie epiteti un metaforas.

Dzejnieka pasaules skatījums sakņojas divos kultūras laukos: reliģiskajā (Vecās un Jaunās Derības motīvi) un latviskajā (tautas garīgā kultūra). Savu personīgo pārdzīvojumu izteiksmē dzejnieks organiski iekļauj gan dainu motīvus, gan latvietim pazīstamus literārus simbolus, pazīstamu dzejoļu rindas vai to fragmentus.

A. Eglītis dzejā izkopa emocionāli augstvērtīgu patriotisko tematiku, saaužot tajā personīgo pārdzīvojumu ar laikmeta dramatiskajiem notikumiem, uzturot dzīvu tautas vēsturi, vēsturisko atmiņu, būtiskas latviskās vērtības.

Tulkojumi

A. Eglīša dzeja atdzejota angļu valodā un izdota krājumos “Roka tur roku: dzeja” (Hand holds hand: poems, 2001), “Nav jau ziemās, vasarās, nav jau tādas vietas” (No such place lasts summerlong, 1974), “Karātavas pār Eiropu” (Gallows over Europe: poems, 1984). Vācu valodā: “Dod man kādas citas debesis” (Gebt mir einem andern Himmel: Gedichte, 1964). 1993. gadā Ņujorkā Džordža Emerija (George Emery) redakcijā izdotājā “Mūsdienu Austrumeiropas dzeja: antoloģijā” (Contemporary East European Poetry: an anthology, 1993) iekļauta arī latviešu dzejnieku atdzeja – A. Eglītis, Gunars Saliņš, Imants Ziedonis, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Olafs Stumbrs un citi.

Valsts un sabiedrības novērtējums

Kultūras fonda balva par dzejas krājumiem “Nīcība” (1944), “Uz vairoga” (1946), “Nesaule” (1954), “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm” (1984). Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda balva par dzejas krājumu “Lāsts” (1962), Pasaules Brīvo latviešu apvienības balva kā izcilākajam latviešu nacionālajam dzejniekam (1972), Edgara Sūnas piemiņas fonda balva par mūža ieguldījumu nacionālās dzejas attīstībā (1988), Anšlava Eglīša fonda balva par ilggadēju nemainīgu nacionālo stāju dzejā un publicistikā (1995), Latviešu Literatūras Gada balva par mūža ieguldījumu (2002), Latvijas Republikas Ministru kabineta balva par nacionālās apziņas uzturēšanu un mūža ieguldījumu latviešu literatūrā (2003), Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balva par mūža ieguldījumu Latvijas valsts labā (2006). 1994. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira).

2012. gadā pie nama Rīgā, Tērbatas ielā 46, kur 17. dzīvoklī dzīvoja (1998–2006) A. Eglītis, atklāta piemiņas plāksne un Ļaudonas vidusskolai piešķirts Andreja Eglīša vārds. 

Cilvēki piedalās piemiņas plāksnes atklāšanas pasākumā pie nama Rīgā, kurā dzīvoja Andrejs Eglītis, atzīmējot dzejnieka simtgadi. 21.10.2012.

Cilvēki piedalās piemiņas plāksnes atklāšanas pasākumā pie nama Rīgā, kurā dzīvoja Andrejs Eglītis, atzīmējot dzejnieka simtgadi. 21.10.2012.

Fotogrāfs Edijs Pālens. Avots: LETA.

Atspoguļojums mākslā un literatūrā

2006. gadā Ļaudonā atklāts tēlnieka Induļa Rankas veidots piemineklis “Jauneklis” un piemiņas taka “Ceļš pie Andreja Eglīša”. 2012. gadā, atzīmējot Andreja Eglīša simtgadi, “Latvijas Pasts” izdeva īpašu aploksni.

Tapušas vairākas dokumentālās filmas: “Tauta manas mājas. Andrejs Eglītis” (1998), režisors Rodrigo Rikards; “Degošā dvēsele” (2006), režisors Zigurds Vidiņš; “Nezūdība” (2007), režisors Z. Vidiņš; dokumentālā cikla “Rakstnieks tuvplānā” ietvaros filma “Andrejs Eglītis” (2015), režisore Ināra Kolmane.

A. Eglīša dzeju komponējuši daudzi latviešu komponisti, piemēram, Lūcija Garūta, Jānis Norvilis, Bruno Skulte, Ilze Arne, Jānis Mediņš, Maija Einfelde, Ēriks Ešenvalds, Andris Vītoliņš, Pēteris Vasks, Tālivaldis Ķeniņš un citi.

Paliekoša vērtība ir A. Eglīša un L. Garūtas kantāte “Dievs, Tava zeme deg!” (pirmatskaņojums 15.03.1944. Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā). Kantātes tēmu savos darbos izmantojuši mākslinieki Niklāvs Strunke, Juris Soikans, Jānis Cīrulis, Sigismunds Vidbergs, Marija Induse-Muciniece, Ilmārs Tillers.

2007. gadā izdots “Dievs, Tava zeme deg!” latviešu valodā un tulkojumos – angļu, franču, vācu, itāļu, japāņu un spāņu valodā – ar pievienoto CD kantātes ierakstu kamerkora “Ave sol” izpildījumā. “Dievs, Tava zeme deg!” teksts tulkots un izdots zviedru (Herre i höjden. Jorden brinner!, 1947), angļu (God, Thy earth is Aflame, 1948), lietuviešu (Dieve, Tavo žeme dega!, 1961), dāņu (Gud, din jord står i flammer: Letlands bǿn, 1968) valodā. 20. gs. 40. gadu beigās kantātes tekstu vācu valodā atdzejojusi Elfrīda Ekarte-Skalberga (Elfriede Eckardt-Skalberg).  Argentīnā izdotajā žurnālā “Latvija” iespiests tulkojums spāņu valodā (Senõr, Tu terra arde!, 1953).  1963. gadā Milānā izdotajā antoloģijā “Mūsdienu latviešu dzejnieki” (Poeti Lettoni contemporanci) publicēts Martas Rasupes atdzejojums itāļu valodā.  

Multivide

Andrejs Eglītis. Rīga, 06.1992.

Andrejs Eglītis. Rīga, 06.1992.

Fotogrāfs Gunārs Janaitis.

Rakstnieku grupa 1940. gada 14. martā.

Rakstnieku grupa 1940. gada 14. martā.

Fotogrāfs V. Urbanovičs. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Andrejs Eglītis pie rakstāmgalda. 1939. gads.

Andrejs Eglītis pie rakstāmgalda. 1939. gads.

Fotogrāfs V. Buķevics. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Andrejs Eglītis. 20. gs. 40. gadi.

Andrejs Eglītis. 20. gs. 40. gadi.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.

No kreisās: Andrejs Eglītis un Valdemārs Ģinters, 20. gs. 50. gadi.

No kreisās: Andrejs Eglītis un Valdemārs Ģinters, 20. gs. 50. gadi.

Fotogrāfs nezināms. Avots: LU Akadēmiskā bibliotēka/Andreja Eglīša Latviešu nacionālais fonds.

Andrejs Eglītis, Gunārs Rode (nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, politieslodzītais, 1978. gada maijā izlaists no PSRS) un Valdemārs Ģinters. Stokholma, Zviedrija, 1978. gads.

Andrejs Eglītis, Gunārs Rode (nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, disidents, politieslodzītais, 1978. gada maijā izlaists no PSRS) un Valdemārs Ģinters. Stokholma, Zviedrija, 1978. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: LU Akadēmiskā bibliotēka/Andreja Eglīša Latviešu nacionālais fonds.

Andrejs Eglītis pie tribīnes Dziesmu svētkos. Visbija, Zviedrija, 1979. gads.

Andrejs Eglītis pie tribīnes Dziesmu svētkos. Visbija, Zviedrija, 1979. gads.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Andrejs Eglītis, ierodoties Latvijā pēc daudziem trimdā pavadītiem gadiem. Rīgas lidosta, 08.06.1992.

Andrejs Eglītis, ierodoties Latvijā pēc daudziem trimdā pavadītiem gadiem. Rīgas lidosta, 08.06.1992.

Fotogrāfs Pēteris Korsaks.

Andrejs Eglītis Ložmetējkalnā. 1992. gads.

Andrejs Eglītis Ložmetējkalnā. 1992. gads.

Fotogrāfs Gunārs Janaitis.

Andrejs Eglītis pie Brīvības pieminekļa. Rīga, 14.06.1992.

Andrejs Eglītis pie Brīvības pieminekļa. Rīga, 14.06.1992.

Fotogrāfs Gunārs Janaitis.

Andrejs Eglītis paraksta savu dzejas krājumu "Svešais cirvis cērt un cērt". Rīga, Doma laukums, 14.06.1992.

Andrejs Eglītis paraksta savu dzejas krājumu "Svešais cirvis cērt un cērt". Rīga, Doma laukums, 14.06.1992.

Fotogrāfs Gunārs Janaitis.

Cilvēki piedalās piemiņas plāksnes atklāšanas pasākumā pie nama Rīgā, kurā dzīvoja Andrejs Eglītis, atzīmējot dzejnieka simtgadi. 21.10.2012.

Cilvēki piedalās piemiņas plāksnes atklāšanas pasākumā pie nama Rīgā, kurā dzīvoja Andrejs Eglītis, atzīmējot dzejnieka simtgadi. 21.10.2012.

Fotogrāfs Edijs Pālens. Avots: LETA.

Andrejs Eglītis. Rīga, 06.1992.

Fotogrāfs Gunārs Janaitis.

Saistītie šķirkļi:
  • Andrejs Eglītis
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • dzeja
  • latviešu literatūra
  • literatūrzinātne Latvijā
  • latviešu trimda pēc Otrā pasaules kara
  • latviešu trimdas literatūra
  • nacistiskās Vācijas okupācija Latvijā, 1941.–1945. gads
  • padomju okupācija Latvijā, 1940.–1941. gads
  • Zinaīda Lazda

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Latvijas Radio 3 tīmekļa vietnē par Andreju Eglīti
  • Tīmekļa vietnē Literatura.lv par Andreju Eglīti

Ieteicamā literatūra

  • Blau, L., ’Baznīca ir manā dvēselē’, Ieva, Nr. 51/52, 2002, 50.–51., 53. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Kārkliņš, V., ’Dzejnieks un ceļinieks’, Kārkliņš, V., Mājupceļš: sarunas ar rakstniekiem trimdā, Rīga, Daugava, 2003, 77.–88., 385.–389. lpp. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Kursīte, J., ’Andrejs Eglītis’, Jaunā Gaita, Nr. 2, 2006, 12.–13. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Mūrniece, I., ’Turieties uz kājām!’, Latvijas Avīze, Nr. 7, 2003, 6. decembris, 9.–10. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Rozeniece, A., ’Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis Andrejs Eglītis’, Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis, A daļa, Sociālās un humanitārās zinātnes, 60. sējums, Nr. 3/4, 2006, 141.–146. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Vārdaune, Dz., ’Andrejs Eglītis’, Latviešu rakstnieku portreti: trimdas rakstnieki, Rīga, Zinātne, 1994, 6.–26. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Vārdaune, Dz., ’Ziemciešu likteņgrieži’, Karogs, 1992, Nr. 10, 172.–187. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Veidemane, R., ’Ziemciešu tautas hronika’, Karogs, 2007, Nr. 3, 177.–181. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Zellis, K., ’Dzejnieka karš’, Latvijas Avīze, Nr. 95, 2005, 8. aprīlis, 6.–7. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Zirnītis, E., Andrejs Eglītis: teiksma, Linkolna, Vaidava, 1980.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Inguna Daukste-Silasproģe "Andrejs Eglītis". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/89030-Andrejs-Egl%C4%ABtis (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/89030-Andrejs-Egl%C4%ABtis

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana