G. Kūpera vecāki bija angļi – māte Alise (Alice) un tēvs Čārlzs Henrijs (Charles Henry). Tēvs bija tiesnesis Helinā un 1906. gadā netālu no tās iegādājās 240 hektāru lielu rančo. Pāra abus dēlus nosauca tipiskos angļu vārdos – Artūrs Līrojs (Arthur Leroy) un Frenks Džeimss. Pirmo izglītību viņi ieguva Helinas skolā, bet vasaras pavadīja rančo, jājot ar zirgiem, medījot un makšķerējot. Šīs nodarbes būs G. Kūpera svarīgākie hobiji visu mūžu, arī apgūstot indiāņu dzīvesveidu (vēlāk G. Kūpers tiks iecelts par goda virsaiti).

Alise uzstāja, ka bērniem jāgūst izglītība Anglijā, un 1909. gadā dēli pārcēlās uz Dansteiblu, kur apmetās pie radiniekiem. 1912. gada vasarā abi brāļi atgriezās Helinā, kur mācības turpinājās. Dažus gadus nostrādājis par kovboju, G. Kūpers pēc kādas skolotājas ieteikuma pievērsās akadēmiskai izglītībai – apmeklēja mākslas nodarbības, 1922. gadā iestājās Grinelas koledžā (Grinnell College), kuras telpas drīz rotāja G. Kūpera zīmējumi un akvareļi. Norādot, ka viņam nav ne mazāko dotumu aktiermeistarībā, puisi neuzņēma skolas drāmas klubā. 1924. gadā Helinas laikraksts publicēja viņa zīmētās karikatūras, un rudenī Č. H. Kūpers pameta darbu Montānas Augstākajā tiesā, lai ar ģimeni pārceltos uz Losandželosu. 

Saticis divus draugus, kuri kā kaskadieri un masu skatu dalībnieki naudu pelnīja mazbudžeta vesternos, viņš iepazinās ar Montānas kovboju Džeju Talbotu (Jay Talbot), kurš G. Kūperu aizveda pie aktieru atlases režisora un kļuva par viņa draugu un kaskadieri vairāk nekā 30 gadu garumā. G. Kūpers filmējās gan kopā ar vesternu zvaigzni Tomu Miksu (Tom Mix), gan studiju Famous Players-Lasky un Fox Film darbos un ātri saprata kaskadiera darba blaknes – regulārās traumas.

Viņš atrada aģentu, pats apmaksāja kinoproves, pieņēma vārdu "Gerijs" un filmējās ne tikai vesternos – lomas filmās “Ērglis” (The Eagle, režisors Klerenss Brauns, Clarence Brown, 1925, ar Rūdolfu Valentīno, Rudolph Valentino, galvenajā lomā) un vēsturiskajā drāmā “Bens Hurs: Stāsts par Kristu” (Ben-Hur: A Tale of the Christ, režisors Freds Niblo, Fred Niblo, 1925. gads, ar Ramonu Novarro, Ramon Novarro) pievērsa viņam kinoindustrijas profesionāļu uzmanību. Jau 01.06.1926. G. Kūpers noslēdza līgumu ar Samuel Goldwyn Productions.

Viņa pirmā nopietnā loma ir romantiskajā drāmā “Apburošā Barbara Vorta” (The Winning of Barbara Worth, režisors Henrijs Kings, Henry King, 1926), un jaunais aktieris saņēma uzslavas par nesamāksloto tēlojumu. Studija vēlējās pārskatīt viņa līguma noteikumus, taču G. Kūpers saņēma izdevīgāku piedāvājumu un uz pieciem gadiem pievienojās Paramount Pictures. 1927. gadā, pateicoties draudzībai ar mēmā kino it girl (burtiski 'tā meitene' – seksapīla un pievilcīga jauna sieviete) Klēru Bovu (Clara Bow), viņš spēlēja filmās “Šķirteņu bērni” (Children of Divorce, režisors Frenks Loids, Frank Lloyd), “Tas” (It, režisors Klerens Džī Bedžers, Clarence G. Badger, 1927; reklāmas kampaņā G. Kūperu dēvēja par it boy, burtiski 'tas puisis') un “Spārni” (Wings, režisors Viljams A. Velmens, William A. Wellman, 1927) – pirmā filma, ko Amerikas Kinoakadēmija (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) atzina par labāko filmu.

Kā jauno lielā ekrāna mīlnieku G. Kūperu pieteica filmas “Pirmais skūpsts” (The First Kiss, režisors Roulends V. Lī, Rowland V. Lee, 1928) reklāmas kampaņā, un viņa popularitāte auga, īpaši – sieviešu acīs. Kara drāma “Ceriņu laiks” (Lilac Time, režisors Džordžs Ficmoriss, George Fitzmaurice, 1928) ir pirmā G. Kūpera filma ar sinhronu mūziķu un skaņas efektiem.

Vesterns “Virdžīnietis” (The Virginian, režisors Viktors Flemings, Victor Fleming, 1928) kļuva par G. Kūpera pirmo skaņu filmu un pirmo, kurā viņš atveidoja galveno lomu. Tā ir viena no pirmajām Holivudas skaņu filmām, kas definēja vesterna vērtības, un G. Kūpers ideāli atbilda žanra romantiskā varoņa aprakstam (izskatīgs, garš, bikls, drosmīgs, skops vārdos). Ar Virdžīnieša lomu G Kūpers kļuva par zvaigzni, un vēlāk tieši šo nosauca par savu mīļāko lomu.

Atšķirībā no daudziem kolēģiem, G. Kūpers ātri iejutās skaņas kino, un studijas vadība mērķtiecīgi veidoja viņa karjeru, piedāvājot lomas vesternos un kara drāmās. Viena no nozīmīgākajām šī perioda lomām – leģionārs Toms Brauns filmā “Maroka” (Morocco, režisors Jozefs fon Šternbergs, Josef von Sternberg, 1930, ar Marlēni Dītrihu, Marlene Dietrich, viņas pirmajā Holivudas lomā).

Pēc saspringta filmēšanās grafika – 10 filmas divos gados, strādājot 14–16 stundas dienā – un sagandētas veselības (anēmija, dzeltenā kaite, svara zudums) G. Kūpers 1931. gadā devās vairāk nekā gadu ilgā ceļojumā uz Eiropu un Alžīriju. Holivudā G. Kūpers atgriezās 04.1932. un devās pie studijas vadības, lai pārrunātu līguma noteikumus, taču vadība atbildēja, ka viņa ilgās prombūtnes laikā studija palīdzējusi uzplaukt jaunam “G. Kūperam” – vēl vienam aktierim ar iniciāļiem CG jeb Kerijam Grāntam (Cary Grant).

1932. gadā G. Kūpers piedalījās melodrāmā “Ardievas ieročiem” (A Farewell To Arms, režisors Frenks Borzeigi, Frank Borzage), kas ir Ernesta Hemingveja (Ernest Hemingway) darbu pirmā ekranizācija. G. Kūpera ekrāna partnere bija godalgotā teātra aktrise Helēna Heiza (Helen Hayes) un Adolfs Mendžo (Adolphe Menjou), un niansētais tēlojums G. Kūpera varoņu galerijai piepulcēja romantiski skarbu tēlu.

“Tagad un uz mūžiem” (Now and Forever, 1934) ir pirmā no septiņām G. Kūpera filmām pie režisora Henrija Heteveja (Henry Hathaway), un tajā vienu no galvenajām lomām atveido viena no slavenākajām Holivudas aktrisēm-bērniem Šērlija Templa (Shirley Temple). Viņš piedalījās arī pēc patiesiem notikumiem veidotajā piedzīvojumu filmā “Bengālijas ulāna dzīve” (The Lives of a Bengal Lancer, 1935), ko nominēja astoņām Amerikas Kinoakadēmijas balvām “Oskars” (Oscar), un kas kļuva par vienu no populārākajām filmām ar aktiera piedalīšanos.

Pēc lomas romantiskajā komēdijā “Iekāre” (Desire, režisors F. Borzeidžs, 1936, ar M. Dītrihu galvenajā sieviešu lomā) G. Kūpers nospēlēja vienu no savas karjeras nozīmīgākajām lomām – titulvaroni Frenka Kapras (Frank Capra) filmā “Dīdsa kungs dodas uz pilsētu” (Mr. Deeds Goes To Town, 1936), kurā atveido mazpilsētas puisi, kurš, mantojis iespaidīgu naudas summu, no idilliskas provinces mazpilsētas nokļūst Ņujorkas intrigās. F. Kapra un scenārists Roberts Riskins (Robert Riskin) G. Kūpera varoni padarīja par īstenu amerikāņu varoni, godīguma un drosmes simbolu. Par Dīsa lomu G. Kūpers pirmo reizi tika izvirzīts “Oskara” balvai.

Producenti turpināja romantizēt G. Kūpera lielā ekrāna imidžu – filmas “Ģenerālis nomira rītausmā” (The General Died at Dawn, režisors Lūiss Mailstons, Lewis Milestone, 1936), “Līdzenuma iedzīvotājs” (The Plainsman, režisors Sesils De Mills, Cecil B. DeMille, 1936), kurā viņš iejuties leģendārā Mežonīgā Bila Hikoka (Wild Bill Hickok) lomā romantizētās mežonīgo rietumu dekorācijās. 1936. gada beigās G. Kūpers bija viens no populārākajiem Holivudas aktieriem, un studija gatavojās pārskatīt viņa līgumu, kad G. Kūpers noslēdza līgumu ar Semjuelu Goldvinu (Samuel Goldwyn), kas paredzēja sešas filmas nākamajos sešos gados. Pēc tiesu darbiem starp S. Goldvinu un Paramount G. Kūpers strādāja abās studijās, 1939. gadā kļūstot par vienu no vislabāk apmaksātajiem ASV pilsoņiem. Viņš nospēlēja titullomas filmās “Marko Polo piedzīvojumi” (The Adventures of Marco Polo, režisors Ārčijs Meijo, Archie Mayo, 1938), “Zilbārža astotā sieva” (Bluebeard’ s Eight Wife, režisors Ernsts Lubičs, Ernst Lubitsch, 1938) un “Bo Žests” (Beau Geste, režisors Viljams A. Velmans, William A. Wellman,1939).

40. gadu sākums ir G. Kūpera karjeras virsotne. Drāmā “Satikt Džonu Do” (Meet John Doe, režisors F. Kapra, 1941) viņš atveido ideālus zaudējušu bezdarbnieku, kurš piekrīt piedalīties eksperimentā, protestējot pret divkosību un korupciju. Sekoja titulloma biogrāfiskajā kara filmā “Seržants Jorks” (Sergeant York, režisors Hovards Hokss, Howard Hawks, 1941), par ko aktieris saņēma pirmo “Oskara” balvu. Filma bija nominēta 11 “Oskara” balvām. Komēdijā “Ugunīgā” (Ball of Fire, režisors H. Hokss, 1941) G. Kūpers demonstrēja komiķa dotības, un 11 “Oskara” balvām nominētā biogrāfiskā drāma “Jenkiju lepnums” (The Pride of the Yankees, režisors Sems Vuds, Sam Wood, 1942) atklāja beisbolista Lū Geriga (Lou Gehrig) stāstu un G. Kūperam sagādāja nākamo nomināciju “Oskara” balvai. Viņš nospēlēja galveno lomu E. Hemingveja romāna “Kam skanēs zvans” (For Whom the Bell Tolls) ekranizācijā (režisors S. Vuds, 1943) ar Ingrīdu Bergmani (Ingrid Bergman) Marijas lomā. Rakstnieks atzinās, ka lomu rakstījis, cerot, ka to spēlēs viņa darbu ideālais varonis G. Kūpers; filmu izvirzīja 10 “Oskara” balvām (G. Kūperam – ceturtā nominācija).

Atšķirībā no daudziem kolēģiem G. Kūpers veselības problēmu dēļ nedienēja Otrajā pasaules karā, taču aktīvi iesaistījās karavīru izklaides programmā.

G. Kūpers turpināja filmēties komēdijās (“Kazanova Brauns”, Casanova Brown, režisors S. Vuds, 1944), vesternos, piedzīvojumu filmās (“Neuzvaramais”, Unconquered, režisors S. B. De Milss, 1947), drāmās (“Saratogas maģistrāle”, Saratoga Trunk, režisors S. Vuds, 1945), “Avots” (The Fountainhead, režisors Kings Vidors, King Wallis Vidor, 1949), “Spožā lapa” (Bright Leaf, režisors Maikls Kērtiss, Michael Curtiz, 1950) un citās. Viņa nozīmīgākā šā perioda loma ir maršals Vils Keins vesternā “Pašā dienas vidū” (High Noon, režisors Freds Cinnemans, Fred Zinneman, 1952, ar Greisu Kelliju, Grace Kelly, galvenajā sieviešu lomā). Šī filma – viens no žanra nozīmīgākajiem darbiem – G. Kūperam nodrošināja otru “Oskara” balvu un pirmo Zelta globusu (Golden Globe), filma bija nominēta septiņiem “Oskariem”. Kā uzskatīja vesternu aktieris Džons Veins (John Wayne), “Pašā dienas vidū” ir visneamerikāniskākā filma, tomēr, uzklausot G. Kūpera lūgumu, “Oskara” pasniegšanas ceremonijā saņēma G. Kūperam (aktieris piedalījās filmēšanā) piešķirto balvu. Tās tapšana sakrita ar makārtisma ēras “raganu medībām” (scenārists Karls Formens, Carl Foreman, iekļuva t. s. melnajā sarakstā) un Korejas karu, un ir skatāma arī kā alegorija notiekošajam. Kā vienu no pirmajiem 25 lielā ekrāna darbiem 1989. gadā to savā sarakstā iekļāva Nacionālais filmu reģistrs, filmas plakātu savā kampaņā 1989. gada vēlēšanās izmantoja Polijas organizācija "Solidaritāte", atsauces uz to iekļautas vairākās filmās un seriālos, tapuši arī turpinājumi.

G. Kūpers turpināja filmēties par spīti veselības problēmām, turklāt četras filmas tapa ārpus ASV. Pēc vairākām neveiksmīgām lentēm viņš pievērsa sev uzmanību ar kvēkera Džeses lomu filmā “Draudzīgā pierunāšana“ (Friedly Persuasion, režisors V. Vailers, 1956), kas Kannu kinofestivālā saņēma Zelta palmas zaru (Palme d'Or) un sešās kategorijās bija nominēta “Oskaram”; G. Kūperu nominēja Zelta globusam. 1956. gadā Francijā G. Kūpers nofilmējās romantiskajā komēdijā “Mīlestība pēcpusdienā” (Love in the Afternoon, režisors Billijs Vailders, Billy Wilder), kur atveido pusmūža amerikāni, kurš iemīlas krietni jaunākā sievietē (Odrija Hepberna, Audrey Hepburn). Par viņa pēdējo nozīmīgo filmu uzskatāms vesterns “Vīrs no Rietumiem” (Man of the West, režisors Entonijs Manns, Anthony Mann, 1958).

G. Kūpers nodibināja savu producēšanas kompānija Baroda Productions, un 1959. gadā tajā tapa trīs filmas ar viņu galvenajā lomā.

17.04.1961. Amerikas Kinoakadēmija viņam piešķīra “Goda Oskaru”, ko saņēma G. Kūpera labs draugs Džeimss Stjuarts (James Stewart), jo pats G. Kūpers bija pārāk slims. 17.05.1961. viņš nomira. G. Kūperu apglabāja Kalversitijā, Kalifornijā, bet 1974. gadā pārveda uz kapsētu Southemptonā, Ņujorkā.

Ņujorkas augstākajai sabiedrībai piederīgā Veronika Balfe (Veronica Balfe) ar pseidonīmu Sandra Šova nofilmējās dažās epizodiskās lomās Holivudā. Ar G. Kūperu apprecējās 1933. gada nogalē, 1937. gadā piedzima pāra vienīgais bērns Marija. 1951. gadā pāris pašķīrās, taču palika precēti līdz G. Kūpera nāvei, neskatoties uz viņa daudzajām ārlaulības attiecībām, kas bija zināmas arī publiski – G. Kūpers bija viens no slavenākajiem Holivudas siržulauzējiem.

Netipiski laikmetam, par Kūpu dēvētais G. Kūpers savus varoņus piepildīja ar paša personību, nebija teatrāls un, kā izteicās Fransuā Trifo (Francois Truffaut), “spēlēja sevi”. G. Kūpers atzina: jo tuvāks aktiera personībai ir varonis, jo dabiskāk iespējams viņu nospēlēt. Atbilstoši G. Kūpera karjeras attīstībai un Holivudas modei mainījās viņa varoņu portretējums: mēmā kino naivos ideālistus nomainīja amerikāņu varonis, vēlāk – individuālists, kurš gatavs ziedoties sabiedrības labā un stāties pretī vairākumam. Vēl joprojām G. Kūpers tiek uzskatīts kā amerikāniskās identitātes simbols un ir vesternu ikona.

G. Kūpera kino karjera ilga 36 gadus (1925–1961), no mēmā kino līdz zelta laikmeta Holivudas norietam, kuru laikā viņš piedalījās 118 filmās, 84 no tām – galvenajā lomā, 20 no tām bija vesterni, 14 – mēmās filmas, tikai 16 – krāsainas. Spēlēja dažādos žanros, izņemot mūziklus un gangsterfilmas, vairumā gadījumu pats izpildīja trikus, kas viņam sagādāja daudzas traumas. 18 gadus bija viena no visienesīgākajām Holivudas zvaigznēm. 1935.–1945. gadā piedalījies 10 radio iestudējumos.

06.02.1960. G. Kūpera vārdā atklāja zvaigzni Holivudas Slavas alejā, 06.05.1961. viņam piešķīra Francijas Republikas goda apbalvojumu Ordeni mākslā un literatūrā (French Order of Arts and Letters), 30.07.1961. – Itālijas nacionālās kino balvas David di Donatello īpašo balvu. Amerikas Filmu institūts (AFI) G. Kūperu iekļāvis saraksta “25 klasiskās Holivudas aktieri-vīrieši” 11. vietā. Uzņemts Nacionālā Kovboju un vesternu mantojuma muzeja (National Cowboy and Western Heritage Museum) Vesternu aktieru slavas zālē (Hall of Great Western Performers, 1966).

Nominēts piecām “Oskara” balvām, kā labākais aktieris saņēmis divas šīs balvas un vienu “Goda Oskaru”. Piedalījies deviņās “Oskara” balvai nominētās filmās, septiņas filmas ar viņa piedalīšanos iekļautas Nacionālajā kino reģistrā: “Bens Hurs: Stāsts par Kristu”, “Tas”, “Spārni”, “Maroka”, “Seržants Jorks”, “Ugunīgā” un “Pašā dienas vidū”.