Vācbaltiešu sabiedrībā simpātijas vācu nacionālsociālismam konstatējamas jau 20. gs. 20. gadu sākumā. Sākotnēji nacionālsociālisms populārs kļuva t. s. vācbaltiešu emigrantu aprindās Veimāras republikā. Emigrācijā bija devušies ar jauno kārtību Latvijā un Igaunijā neapmierinātie vācbaltieši, kā arī tādi, kuri bija cietuši 1917.–1919. gada lielinieku represiju laikā. Tā, piemēram, nacionālsociālisma izplatība novērojama bijušā Rīgas Politehniskā institūta vācbaltiešu korporācijas “Rubonia” domubiedru kopā Minhenē. Vairāki šīs korporācijas biedri, piemēram, Makss fon Šeibners-Rihters (Ludwig Maximilian Erwin von Scheubner-Richter), Alfreds Rozenbergs (Alfred Rosenberg), Oto fon Kursels (Otto von Kursell) bija tuvi Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) līdzgaitnieki un ieņēma nozīmīgus amatus partijas struktūrās.

Vācu nacionālsociālistisko ideoloģiju Latvijā popularizēt sāka vācbaltietis Heinrihs Liders-Līrs (Heinrich Lüder-Lühr), kurš arī bija “Rubonia” biedrs. Būtiska vieta šajā ideoloģijā bija atvēlēta vācu dzīves telpas (Lebensraum) iekarošanai Eiropas austrumdaļā, tādēļ jau no ideoloģijas izplatības pirmsākumiem vairākuma sabiedrības attieksme pret vācu nacionālsociālismu bija noraidoša un tās popularizētājus uzraudzīja Latvijas slepenpolicija.

20. gadu otrajā pusē Latvijā vācu “nacionālajai kustībai” un “vācu atjaunošanās kustībai”, uz kuru bāzes balstījās vācu nacionālsociālisms, simpatizēja jau vairākas nelegālas grupas. Nelegālas aktivitātes bija uzsākusi Vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) vietējā grupa, kuru vadīja Vācijas pavalstnieks Ernsts Muncigers (Ernst Munziger), ar nacismam tuviem uzskatiem saistīta bija vācbaltiešu bijušās muižniecības aprindās populārā Baltische Brüderschaft (“Baltijas Brālība”), kas no 1926. gada darbojās gan Veimāras republikā, gan Latvijā un Igaunijā, kā arī citas politisko aktīvistu grupas. Parasti nacionālsociālisma ideoloģiju vācbaltieši centās pielāgot vietējām tradīcijām un īpatnībām.

Nacionālsociālisma straujš popularitātes kāpums vācbaltiešu kopienā iezīmējās 1933. gadā, pēc Ā. Hitlera kļūšanas par Veimāras republikas kancleru un tai sekojošās valsts pakļaušanas nacistu politiskajām vadlīnijām. Nacisma opozicionāres – Latvijas kreisās organizācijas, tostarp Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija un ebreju organizācijas, uzsāka pret Vācu Trešo reihu vērstu preču boikotu. Tai pašā laikā nostiprinājās jauna vācbaltiešu nacionālsociālistu grupa, kuras vadītājs bija senas rīdzinieku dzimtas pārstāvis jurists Erhards Krēgers (Erhard Kroeger) un viņa vietnieks ārsts Hermans Šlaus (Hermann W. F. Schlau). Abus vienoja nepatika pret komunistiem, jo abu dzimtas bija cietušas 1905. gada revolūcijas un 1919. gada Pētera Stučkas lielinieku režīma laikā. Piemēram, H. Šlau tēvu, luterāņu mācītāju Karlu Šlauu (Carl Leberecht Eduard Schlau), 03.1919. Rīgā bija nošāvuši lielinieki. E. Krēgera un H. Šlaua vadītā grupa 1933. gada maijā nodibināja Vācbaltiešu nacionālo partiju (Nationalpartei der deutschen Balten) un mēģināja to oficiāli reģistrēt. Iekšlietu ministrija nedeva vajadzīgo atļauju darbības sākšanai, jo iecerētās partijas nodomus uzskatīja par pretvalstiskiem.

E. Krēgers kopā ar sabiedrotajiem vadīja vairākās legālās organizācijās – Vācu izglītības biedrību Latvijā (Deutscher Bildungsverein in Lettland), Vācbaltiešu ceļošanas un sporta biedrību (Deutschbaltischer Wander-und Sportverein), Vācbaltiešu skautu apvienību (Deutschbaltischer Pfadfinderbund), Vācbaltiešu studentu apvienību (Deutsche Studentenschaft Riga), kā arī no 1933. gada pavasara līdzdarbojās vācbaltiešu virsorganizācijas – Vācbaltiešu tautas apvienības (Deutsch-baltische Volksgemeinschaft in Lettland) pilnsapulcēs. Dažādās organizācijās iesaistītā E. Krēgera vadītā domubiedru grupa ieguva nosaukumu “Kustība” (Bewegung). Tās nosaukums bija atvasināts no tolaik vācu sabiedrībā plaši atpazītā vācu nacionālās “atjaunošanās kustības” (Erneuerungsbewegung) apzīmējuma, kas propagandēja dažādu vācu tautas grupu garīgo, kulturālo un politisko atdzimšanu (atjaunotni). Arī paši vācu nacionālsociālisti bieži dēvēja savu politisko organizāciju nevis par partiju, bet par vistautas kustību, kurai jādarbojas visas nācijas interesēs.

Saistībā ar vācu preču boikota kustību, E. Muncigera izraidīšanu no Latvijas un atteikumu reģistrēt E. Krēgera un H. Šlaua iecerēto Vācbaltiešu nacionālo partiju, Vācu Trešais reihs 06.1933. ieviesa īslaicīgu Latvijas sviesta importa aizliegumu. Sviests tolaik bija viena no svarīgākajām Latvijas eksportprecēm, tādēļ Latvija bija ieinteresēta mazināt uzplaukušo pretvācu noskaņojumu.

Savas organizācijas uzskatus E. Krēgers uzsāka propagandēt vācbaltiešu politiskā mēnešraksta Baltische Monatshefte slejās. 02.1934. “Kustība” uzsāka izdot jaunu avīzi Rigaer Tageszeitung, kuras lozungs bija “Par tautu un sociālismu!”. Avīzi slēdza pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma. No 1933. gada vidus simpātijas vācu Trešajam reiham un nacionālsociālisma ideoloģijai sāka izrādīt arī lielākā vācbaltiešu avīze Rigasche Rundschau, autoritārisma gados šī tendence pastiprinājās. No K. Ulmaņa autoritārisma sākuma “Kustības” galvenais mērķis bija iefiltrēšanās Vācbaltiešu tautas apvienībā un tās iekšēja kontrole. “Kustības” cīņa par varu virsorganizācijā spilgti iezīmējās kā jaunās paaudzes konflikts ar vecāko paaudzi. Vācbaltiešu nacionālsociālistu spiediena dēļ no politiskās darbības atteicās arī Saeimas vācu frakcijas divi ievērojamākie pārstāvji Vilhelms fon Firkss (Wilhelm von Fircks) un Pauls Šīmanis (Paul Schiemann). Abu aiziešanas no politikas iezīmēja vecākās paaudzes vācbaltiešu dominantes beigas Latvijā.

30. gadu vidū nacistu “Kustībai” jau bija izdevies savā kontrolē pārņemt vācu jauniešu virsorganizāciju Vācu jaunatnes apvienību (Verband deutscher Jugend in Lettland). 1937. gada nogalē vācbaltiešu studentu korporācijas, kurām iepriekš bija liela nozīme Baltijas tradīciju kopšanā, vairs neiebilda pret savu locekļu aktīvu darbošanos “Kustībā” un pakļaušanos vadonim (t. s. fīrera princips), kas bija raksturīga nacionālsociālisma iezīme Vācu Trešajā reihā.

1936. gada sākumā saistībā ar vācbaltiešu saimniecisko organizāciju (ģilžu) likvidēšanu Latvijā “Kustība” aktivizējās un panāca, ka Vācbaltiešu tautas apvienība regulāri konsultējas par aktuālajām norisēm Latvijā. 1936. gada martā “Kustības” nelegālās sanāksmes laikā visi tās vadošie aktīvisti, tostarp E. Krēgers un H. Šlaus tika apcietināti. Kaut gan vācbaltiešu nacistu aktivitātes turpmākajos gados arvien pieauga, 1936. gada apcietināšana ir pirmais un vienīgais šāds pretpasākums, kas skaidrojams ar Vācijas starptautiskās nozīmes pieaugumu.

Izšķirošo uzvaru Vācbaltiešu tautas apvienība “Kustība” ieguva 26.11.1938., kad apvienības pilnsapulcē par prezidentu ievēlēja “Kustības” atbalstīto Alfrēdu Intelmanu (Alfred Intelmann), bet “Kustības” līderis E. Krēgers kļuva par prezidija locekli.

E. Krēgera vadītā “Kustība” no Vācu Trešā reiha valdībai pietuvinātām aprindām agrāk nekā Latvijas sabiedrība uzzināja par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un Vācu Trešā reiha plāniem Austrumeiropas sadalē, kā arī par ieplānoto vācbaltiešu izceļošanu uz Lielvāciju. No 10.1939. “Kustība” aktīvi aģitēja par izceļošanu, tostarp plaši reklamēja dažādus ekonomiskus un sociālus ieguvumus, ko vācbaltiešiem nestu izceļošana. E. Krēgers kļuva par izceļošanas štāba vadītāju Latvijas un Igaunijas vācbaltiešiem. Izceļošanas procesu palīdzēja īstenot t. s. kaimiņu organizācijas, kuras jau 1933. gadā bija sākts veidot pēc nacionālsociālistiskās partijas reģionālo struktūru parauga. Tās sniedza savstarpēju atbalstu dažādās dzīves situācijās un operatīvi nodrošināja informācijas apriti kopienas ietvaros. “Kustība” izira līdz ar tās vadības pārcelšanos uz Lielvāciju 1940. gadā un tās vadošo personu, tostarp E. Krēgera iestāšanos Nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku partijā.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā nelegāla nacistiski noskaņota vācbaltiešu grupa Viktora fon cur Mīlena (Victor M. K. von zur Mühlen) vadībā centās panākt ietekmi nacionālās minoritātes dzīvē no 1933. gada.