Jēdzienu “postmodernisms” (no latīņu post ‘pēc, aiz’ un franču modernisme no modern ‘moderns, mūsdienīgs’) lieto, lai apzīmētu filozofijas, literatūras, kultūras kritikas, mākslu u. tml. virzienu, kas 20. gs. otrajā pusē veidojās kā reakcija uz modernismu. Postmodernisma jēdzienu arhitektūras virziena apzīmēšanai pirmoreiz lietoja amerikāņu kultūras teorētiķis un arhitektūras vēsturnieks Čārlzs Dženkss (Charles Alexander Jencks) savā grāmatā “Postmodernās arhitektūras valoda” (The language of post-modern architecture, 1977), lai raksturotu tobrīd aktuālās jaunākās tendences arhitektūras projektēšanā, kur reakcija uz modernismu izpaudās kā internacionālā stila un funkcionālisma principu noliegums.

Postmodernisma arhitektūrai ir komunikatīvs raksturs. Arhitektūrā izmantotas atsauces uz vēsturi un populāro kultūru, bieži apspēlēti dažādi klasiski motīvi, noformējumā lietots dekors un spilgtas krāsas. Kopumā raksturīga liela dažādība gan formas risinājuma, gan konstrukciju un materiālu lietojuma ziņā. Postmodernisma arhitektūras pamatā ir priekšstats par arhitektūru kā vizuālas izteiksmes veidu, tādēļ lielāka nozīme piešķirta tam, kā ēka vizuāli izskatās un ko tā vēstī, nevis tam, no kā tā ir būvēta. Patiesīgums materiālu lietojumā kā modernisma princips zaudēja nozīmi un postmodernisma arhitektūrā tika pieļauta arī dažādu materiālu imitēšana, apšuvumu veidošana ēku apdarē un tamlīdzīgi. 

20. gs. 60. gados sāka veidoties modernisma opozīcija gan Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Arhitekta profesijas prestižs bija ievērojami krities. Sabiedrība sāka apzināties, ka modernisma principu ieviešana praksē daudzās vēsturiskajās pilsētās ir radījusi negatīvu ietekmi uz pilsētas ainavu un tradicionālo pilsētas siluetu, savukārt jaunajās pilsētās visbiežāk nav sekmējusi humānas vides veidošanos. Amerikāņu un kanādiešu žurnāliste un pilsētas teorētiķe Džeina Džeikobsa (Jane Jacobs) grāmatā “Lielo Amerikas pilsētu nāve un dzīve” (The Death and Life of Great American Cities, 1961) asi kritizēja modernisma pilsētās īstenoto funkcionālo zonēšanu un suburbanizācijas tendences. Daudzos iepriekš atzinīgi novērtētos modernisma dzīvojamajos masīvos, piemēram, Amerikas Arhitektu institūta (American Institute of Architects) godalgotajā Prūitas-Aigo (Pruitt-Igoe, 1951–1955) dzīvojamajā masīvā Sentluisā veidojās nelabvēlīgi sociālie apstākļi, ko veicināja segregācija pēc iedzīvotāju ienākumu līmeņa un rases, un 1972. gadā, atzīstot vietas sociālo struktūru par nelabojamu, tika sākta šo ēku nojaukšana; šo notikumu Č. Dženks traktēja kā modernisma beigas.

Sākumu paradigmas maiņai arhitektūrā iezīmēja 20. gs. 60. gados Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (Museum of Modern Art, MoMA) apgādā izdotā grāmata – amerikāņu arhitekta Roberta Venturi (Robert Charles Venturi) traktāts “Sarežģītība un pretrunas arhitektūrā” (Complexity and Contradiction in Architecture, 1966), kurā bija kritizēta ortodoksālajam modernismam raksturīgā pārliekā formas novienkāršošana, koncentrēšanās uz funkciju un abstrakciju, kā arī uz arhitektūru tradicionāli attiecinātā simboliskās nozīmes aspekta ignorēšana. R. Venturi nosodīja modernistu tradīcijas elitārismu un aizrādīja, ka ievērojamā vācu modernista Ludviga Mīsa van der Roes (Ludwig Mies van der Rohe) arhitektūrā eleganta vienkāršība ir panākta, ignorējot neatrisināmās pretrunas, reālās dzīves nenoteiktību un sabiedrības vajadzības. R. Venturi norādīja, ka laikā pirms modernisma arhitektūra varēja būt daudznozīmīga, un aicināja atjaunot “pagātnes klātbūtni” (presence of the past) arhitektūrā. Šis arhitektūras teorijas apcerējums atstāja būtisku ietekmi uz arhitektūras turpmāko attīstību. Amerikāņu mākslas vēsturnieks Vinsents Skallijs (Vincent Joseph Scully) jau šīs grāmatas ievadtekstā pauda viedokli, ka šis, iespējams, ir nozīmīgākais arhitektūras teorijas apcerējums, kāds ir tapis 20. gs. gaitā pēc ievērojamā modernista šveiciešu–franču arhitekta Lekorbizjē (Le Corbusier) arhitektūras teorijas darba “Arhitektūras virzienā” (Vers une Architecture, 1923) publicēšanas. Rakstot šo traktātu, R. Venturi projektēja ēku, kas vispārpieņemti tiek uzskatīta par agrāko postmodernisma stila piemēru arhitektūrā, proti, Vannas Venturi māju (Vanna Venturi House, 1964) Česnathilā, Filadelfijā – savai mātei domātu privātmāju, kuras arhitektūra ir komunikatīva un manifestē modernisma pamatvērtību noliegumu: fasādes kompozīcijā veidota atsauce uz manierisma stila arhitektūrai raksturīgu sašķeltu frontonu, apjomīgs skurstenis simbolizē mājīgumu un tamlīdzīgi. 

Arhitektūras teorijā būtiska nozīme bija arī Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (Massachusetts Institute of Technology, MIT) apgādā izdotajai grāmatai “Mācoties no Lasvegasas” (Learning from Las Vegas, 1972), kurā tās autori – R. Venturi kopā ar sievu arhitekti Denīzu Skotu Braunu (Denise Scott Brown) un biznesa partneri arhitektu Stīvenu Izenūru (Steven Izenour) – analizēja azartspēļu lielpilsētas galvenās ielas apbūvi un norādīja, ka tajā dominē simboli, nevis arhitektūra. R. Venturi ieviesa jaunu arhitektūras klasifikācijas veidu, vispārināti dalot ēkas divās grupās, proti, “pīlēs” (duck) jeb ēkās, kuru skulpturālā forma ietver vēstījumu, un “dekorētos angāros” (decorated shed), kas vēstījumu nodod ar zīmju palīdzību. R. Venturi apšaubīja ideju, ka ēkas formai būtu jāizriet no funkcijas, un norādīja, ka ārpus arhitektūras diskursa esošās ēkas nereti ir daudzfunkcionālas angāra tipa būves, par kuru funkciju liecina vien vienkāršas zīmes to fasādēs, un savā traktātā izteica apgalvojumu, ka arhitekti no šiem piemēriem varētu daudz ko mācīties.

Modernisma noliegšanas un arhitektūras vēsturisko tradīciju nozīmes novērtēšanas procesā nozīmīgs notikums bija R. Venturi 20. gs. 60. gadu nogalē iniciētā un 1975. gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzejā atklātā retrospektīvā izstāde “Daiļo mākslu skolas arhitektūra” (The Architecture of the École des Beaux-Arts), kas reabilitēja šīs vēsturiski nozīmīgās Parīzes arhitektūras skolas tēlu (19. gs. un 20. gs. pirmā ceturkšņa periodā rietumu pasaulē galvenais arhitektūras izglītības centrs) un aicināja no jauna izvērtēt tās ietekmē radīto arhitektūru.

Par teorētisku pamatu postmodernisma arhitektūras tālākai attīstībai kļuva 1977. gadā izdotā grāmata “Postmodernās arhitektūras valoda”, kurā Č. Dženkss padziļināti pievērsās laikmetīgās arhitektūras semantikas aspekta analīzei. Postmodernisma arhitektūras teorijā nozīmīgas bija arī vēlākas Č. Dženksa publikācijas, piemēram, “Kas ir postmodernisms?” (What is Post-Modernism? 1986).

Starptautiskas uzmanības centrā postmodernisma arhitektūra pirmoreiz nonāca 1980. gadā, kad tika rīkota Venēcijas biennāles (La Biennale di Venezia) pirmā starptautiskā arhitektūras izstāde “Pagātnes klātbūtne” (La presenza del passato) un kuratora – itāļu arhitekta Paolo Portogēzi (Paolo Portoghesi) – veidotā ekspozīcija “Visjaunākā iela” (Strada Novissima) Arsenāla (Arsenale) telpās (vēlāk demonstrēta arī Parīzē un Sanfrancisko): hipotētisks projekts postmodernas ielas frontei, kurā divdesmit individuāli risināto fasāžu projektus bija izstrādājuši arhitekti no dažādām valstīm – Čārlzs Mūrs (Charles Willard Moore), Frenks Gērijs (Frank Owen Gehry), R. Venturi un D. Skota Brauna no ASV, Leons Krīrs (Léon Krier) no Luksemburgas, Hanss Holeins (Hans Hollein) no Austrijas, Franko Purini (Franco Purini) no Itālijas, Rikardo Bofils (Ricardo Bofill Leví) no Spānijas u. c.; vairums fasāžu projektu piedāvāja atgriešanos pie klasiskas formu valodas, lietojot orderi pārspīlēti dramatiskā, monumentālā, manierīgā vai rotaļīgā veidā, kā arī demonstrēja emancipētu atgriešanos pie ornamenta un dekora lietojuma arhitektūrā.

Agri postmodernisma stila piemēri ir amerikāņu arhitekta Č. Mūra projekti, t. sk. Mūra māja (Moore House, 1962) Orindā, Kalifornijā – arhitekta privātmāja ar piramidālu jumtu, kas balstīts uz masīvām koka kolonnām un atgādina primitīvu slieteni vai seno civilizāciju templi. Amerikas itāļu kultūras centra (American Italian Cultural Center) pasūtījumā projektējot Itālijas laukumu (Piazza d’Italia, 1975–1980) Ņūorleānā, Luiziānā, Č. Mūrs veidoja atsauci uz Antīkās Romas arhitektūru, ordera formas lietojot brīvā un teatrālā veidā un papildinot tās ar scenogrāfiskiem krāsu un gaismu efektiem.

Agrākā postmodernisma stila augstceltne – Amerikas telefona un telegrāfa kompānijas (American Telephone and Telegraph Company, AT&T) ēka (AT&T Building, 1978–1984; dēvēta par “Čipendeila debesskrāpi” (Chippendale skyscraper), jo pēc savas formas atgādina 18. gs. čipendeila stila kumodi) tika uzbūvēta Manhatanā, Ņujorkā pēc amerikāņu arhitektu Filipa Džonsona (Philip Johnson) un Džona Burdžī (John Burgee) projekta, rotaļīgā veidā apspēlējot tradicionālu Amerikas pirmsmodernisma perioda debesskrāpju arhitektūras projektēšanas paņēmienu – veidot izteiksmīgu bāzi un vainagojošo dzegu (ēkas ieejas daļa akcentēta ar grandioza mēroga venēciešu arkas motīvu un jumtgale veidota kā sašķelts frontons); atsakoties no modernisma debesskrāpju arhitektūrai raksturīga paņēmiena – veidot fasādes no stikla un metāla, AT&T ēkas arhitektūrā izmantots tradicionāls fasādes apdares paņēmiens – no akmens materiāliem veidots apšuvums (granīta plāksnes).

Postmodernisma arhitektūrā varēja tikt izmantotas ne tikai retoriskas atsauces uz pagātni, bet arī tiešas atsauces uz konkrētiem vēsturiskiem paraugiem. F. Džonsons un Dž. Burdžī, projektējot Arhitektūras koledžas ēku (College of Architecture, 1983–1985) Hjūstonas Universitātē (University of Houston) Teksasā, par paraugu izmantoja franču klasicisma arhitekta Kloda Nikolā Ledū (Claude-Nicolas Ledoux) 18. gs. izstrādātu, taču nerealizētu izglītības iestādes ēkas projektu ideālajam industriālajam ciematam (Francijas karaliskās sāls manufaktūra Šo, Saline royale de Chaux, 1774–1779). Žana Pola Getī muzeja (J. Paul Getty Museum) Antīkās Grieķijas un Romas kultūras un mākslas izglītības centra vajadzībām būvētā Getī villa (Getty Villa, 1970–1975) Malibu, Kalifornijā, ko projektēja arhitektu firma Langdon and Wilson, konsultējoties ar mākslas un arhitektūras vēsturnieku Normanu Noierbergu (Norman Neuerberg), būvēta pēc antīkā parauga – Papiri villas (Villa dei Papiri) Herkulānā.

Par vienu no Eiropas postmodernisma arhitektūras augstākajiem sasniegumiem vispārpieņemti tiek uzskatīts britu arhitekta Džeimsa Stērlinga (James Frazer Stirling) izstrādātais Štutgartes Jaunās nacionālās galerijas (Neue Staatsgalerie, 1979–1984) arhitektūras projekts, kas līdzās Vecās nacionālās galerijas (Alte Staatsgalerie, 1843) ēkai īstenots kā eklektiska kolāža: izmantoti tradicionāli paņēmieni (piemēram, šūnakmens un smilšakmens apšuvums fasādē) kombinācijā ar High Tech stilam raksturīgiem elementiem (piemēram, koši krāsotām metāla konstrukcijām). Augstu novērtējumu ieguva arī R. Venturi un D. Skotas Braunas projektētā Londonas Nacionālās galerijas (National Gallery) ēkas piebūve – Seinsberija spārns (Sainsbury Wing, 1985–1992), kura arhitektūru raksturo atbildīga attieksme pret vēsturisko pilsētvides kontekstu: līdzās esošās 19. gs. klasicisma arhitektūras apspēle īstenota postmodernā veidā – piebūves fasādes noformējumā izmantojot akmens apšuvumu un asimetriski kārtotus korintiskā ordera pilastrus.

Postmodernisma idejas par “pagātnes klātbūtnes” nozīmi arhitektūrā atstāja ietekmi arī uz dzīvojamo rajonu, t. sk. arī sociālo mājokļu projektēšanu: šai ziņā nozīmīgi paraugi, kas skaidri apliecināja tieksmi atteikties no modernisma anonimitātes un vienveidības un tā vietā dibināt saikni ar vietas īpatnējo vēsturisko identitāti, bija R. Bofila projektētie lielmēroga daudzdzīvokļu nami Parīzes tuvumā – t. s. “Abraksas pils” (Espaces d’Abraxas, 1975–1983) Marna Lavalē un “Ezera arkādes” (Arcades du Lac, 1975–1981) Ivelīnā, kā arī Antigones dzīvojamā apbūve (Antigone, 1985–1988) Monpeljē, Dienvidfrancijā; šajos projektos vērojamas ietekmes no dažādām franču aristokrātiskās kultūras un arhitektūras vēstures epizodēm, piemēram, no franču renesanses stilā celtās Šenonso pils (Château de Chenonceau), baroka stila Versaļas pils (Château de Versailles), K. N. Ledū klasicisma stila projektiem un citi.

Visplašāk postmodernisms izplatījās komerciāla rakstura arhitektūrā. Tiešu simbolismu izmantoja austriešu arhitekts H. Holeins, projektējot Austrijas tūrisma biroja (Österreichisches Verkehrsbüro, 1976–1978) ēku Vīnē, kur interjera noformējumā bija kombinēti dažādi motīvi – dekoratīvi palmu koki no spoža tērauda, zeltīts Mogulu tempļa kupols, klasisko kolonu fragmenti – kā nepārprotamas norādes uz dažādiem eksotiskiem ceļojumu galamērķiem. Izklaides industrijas korporācijas The Walt Disney Company pasūtījumā darbojās vairāki ievērojami postmodernisti, piemēram, amerikāņu arhitekts Maikls Greivs (Michael Graves), kurš projektēja Disneja komandas biroja ēku (Team Disney Building, 1986) Bērbankā, Kalifornijā, kuras kompozicionāli klasiskās fasādes dekoratīvo tēlniecību frīzes joslā un frontona daļā veido gigantiska izmēra skulptūras, kas attēlo varoņus no Volta Disneja (Walt Disney) producētās multiplikāciju filmas “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (Snow White and the Seven Dwarfs, 1937); M. Greivs projektēja arī viesnīcas Dolphin (‘delfīns’) (1987–1990) un Swan (‘gulbis’) (1988–1990) Lake Buena Vista kūrortā Floridā, kur gigantiska izmēra gulbju un delfīnu skulptūras novietotas uz abu ēku jumta.

20. gs. 80. un 90. gados postmodernisma stila izplatība arhitektūrā turpinājās, taču 20. gs. beigās tas zaudēja vadošu nozīmi arhitektūras attīstībā. Č. Dženks grāmatā “Postmodernisma stāsts” (The Story of Post-Modernism, 2011) norādīja, ka postmodernisms kā virziens nav noslēdzies.

Postmodernisma arhitektūras vērtējumi ir pretrunīgi. Postmodernisma parādības, kurās prevalē populistiskas un teatrālas kvalitātes, visbiežāk tiek vērtētas kā kičs. Individuālu postmodernisma stila jaunbūvju atzinīgu novērtējumu sava laika sabiedrībā apliecina dažādi apbalvojumi, piemēram, 1992. gadā Seinsberija spārna arhitektūras projekts saņēma Amerikas Arhitektu institūta godalgu u. c. vietējus un starptautiskus apbalvojumus. Ar Prickera balvu arhitektūrā (Pritzker Architecture Prize) ir godalgoti vairāki postmodernisma stila veidošanā nozīmīgi arhitekti: Dž. Stērlings (1981), H. Holeins (1985), R. Venturi (1991). Mūsdienās atsevišķu postmodernisma stila ēku augstu novērtējumu arhitektūras vēstures kontekstā apliecina to iekļaušana dažādos aizsargājamo objektu sarakstos, piemēram, AT&T ēka ir visjaunākā Ņujorkas būve, kāda ar Ņujorkas pilsētas pieminekļu aizsardzības komisijas (New York City Landmarks Preservation Commission) lēmumu 2018. gadā tika iekļauta pilsētas pieminekļu sarakstā, tādējādi apturot tābrīža ieceri transformēt ēkas fasādi.