A. Šķēma tiek uzskatīts par nozīmīgāko modernisma pārstāvi lietuviešu literatūrā 20. gs. vidū. Radošā darbība aizsākās pirmskara Lietuvā, taču būtiskākie sasniegumi lietuviešu prozas un dramaturģijas modernizācijā veikti, atrodoties emigrācijā ASV un ietekmējoties no aktuālajām Rietumu literatūras attīstības tendencēm. A. Šķēma atteicās no lietuviešu literatūrai raksturīgās reālisma poētikas, izaicinoši inovatīvā un tiešā veidā parādot 20. gs. vidus komplicēto, disharmonisko indivīdu, kura psihi ietekmējušas revolūcijas, abi pasaules kari, totalitārisma represijas, bēgļu gaitas, emigrācija, urbānā vide.

Daiļrades radikālā novatorisma, kā arī Padomju Lietuvas un emigrācijas literāro procesu nošķirtības dēļ A. Šķēmas ieguldījumu kopējā lietuviešu literatūras attīstības procesā sāka novērtēt tikai pēc vairākām desmitgadēm.

A. Šķēma uzauga skolotāju ģimenē. Laiku līdz Pirmajam pasaules karam ģimene aizvadīja Polijas pilsētā Lodzā, kur rakstnieka tēvs bija norīkots darbā. Pirmā Pasaules kara laikā ģimene aizbēga uz Krievijas vidieni, Voroņežu, bet Oktobra apvērsuma laikā apmetās Ukrainā. Pēc atgriešanās Lietuvā 1921. gadā A. Šķēma mācījās Radvilišķu skolā (Radviliškio Vinco Kudirkos progimnazija), pēc tās – Kauņas Aušras ģimnāzijā (Kauno Aušros gimnazija). 1929. gadā iestājās Medicīnas fakultātē Lietuvas universitātē (Lietuvos universiteto) Kauņā, bet 1931. gadā pārgāja uz Tiesībzinātņu fakultāti. Studiju laikā parādījās interese par teātra mākslu. 1935. gadā A. Šķēma sāka darboties teātra studijā, bet aizsāktās studijas universitātē tā arī nepabeidza.

Rakstniecībā A. Šķēma debitēja 1929. gadā ar stāstu "Bailes" (Baimė). Jau pirmais darbs parādīja autora turpmākās daiļrades pamatievirzi – interesi par apslēptiem un iracionāliem psihes procesiem.

1936. gadā A. Šķēma tika uzņemts pirmā profesionālā Lietuvas teātra – Kauņas Valsts teātra (Valstybės teatras) – trupā par sekundāru lomu aktieri. Kad 1940. gadā nodibināja Valsts Viļņas teātri (Vilniaus valstybės teatras; mūsdienās Lietuvas Nacionālais drāmas teātris; Lietuvos Nacionalinis dramos teatras), A. Šķēma iesaistījās tā darbībā, sagatavojot daudz nopietnu lomu un apgūstot režisora iemaņas. Vācu okupācijas laikā šajā teātrī tika izrādīti A. Šķēmas iestudējumi, repertuārā iekļauta pirmā luga. Tās izrādīšanu cenzūra nepieļāva.

Pirmās padomju okupācijas laikā A. Šķēma bija t. s. Jūnija sacelšanās (Birželio sukilimas) dalībnieks. Šo kustību orgnizēja Lietuvas aktīvistu fronte (Lietuvių aktyvistų fronto), lai atjaunotu Lietuvas neatkarību. 1944. gadā, pirms otrās padomju okupācijas, viņš kopā ar sievu un meitu devās emigrācijā. Tāpat kā daudzi citi lietuvieši, vispirms nonāca Vācijā, pārvietoto personu nometnē.

Vācijā A. Šķēma iesaistījās lietuviešu teātru trupu darbībā, vācu žurnālos studēja Eiropas modernisma literatūru, franču sirreālistu darbus, kas viņu izteikti ietekmēja, kā arī turpināja rakstīt lugas un uzrakstīja pirmos nozīmīgos prozas sacerējumus. Viņa literārā autoritāte bija lietuviešu rakstnieks Henriks Radausks (Henrikas Radauskas), kurš arī dzīvoja emigrācijā.

1949. gadā ģimene pārcēlās uz Čikāgu ASV. Rakstnieks nevarēja atrast sev piemērotu darbu, tāpēc viņam nācās strādāt nekvalificētu darbu – par strādnieku un liftnieku. Ar radošo darbību rakstnieks nodarbojās brīvajā laikā. Dzīvojot Amerikā, tapa nozīmīgākie prozas sacerējumi un lugas. A. Šķēma aktīvi iesaistījās lietuviešu diasporas kultūras dzīvē, lasīja lekcijas, publicēja rakstus par teātri un literatūru. Kopā ar trimdas teātra trupām A. Šķēma uzstājās Čikāgas teātrī. 1960.–1961. gadā strādāja emigrācijas izdevuma Vienybės redakcijā. Viņa aktīvo radošo darbību pārtrauca nāve autokatastrofā.

A. Šķēmas daiļrades tēmas: labais un ļaunais, indivīda dzīve kā ciešanu ceļš, absurda vara. Stāstos un lugās nereti izmantoti autobiogrāfiski motīvi, veidotas atsauces uz laikmetīgi aktuālām norisēm, refleksijas par metafiziskiem jautājumiem. Lai arī risinātās problēmas balstītas konkrētā realitātē un parāda kāda indivīda personiskās izvēles vai uzvedību absurda situācijās, tās izvērstas augstā filozofiska vispārinājuma līmenī, aktualizējot globālus eksistenciālus jautājumus.

Viena no plašākajām A. Šķēmas daiļrades izpausmēm bija īsproza. Vācijas pilsētā Tībingenē lietuviešu apgādā Patria iznāca pirmais noveļu krājums "Nodeguļi un dzirksteles" (Nuodėguliai ir kibirkštys, 1947), kas rakstīts, atrodoties Vācijā. Krājumā apkopoti desmit mākslinieciski neviendabīgi prozas teksti, kas ir tematiski vienoti, bet stilistiski un žanriski atšķirīgi. Kara un vardarbības pieredze, cilvēku morāla un fiziska iznīcināšana ir nozīmīgākās šī krājuma tēmas. Tam raksturīgas katastrofas un apokalipses intonācijas, kā arī mākslinieciskās izteiksmes meklējumi. Šeit aizsākto valodas stilizāciju un negaidītu metaforu veidojumu nākamajā prozas izlasē "Celesta" (Čelesta,1960) papildina vēl intensīvāka asociativitātes pakāpe un apziņas plūsmas lietojums.

Prozas krājums "Svētā Inga" (Šventoji Inga, 1952) sastāv no trim neatkarīgiem darbiem: īso stāstu kopas "Saulainās dienas" (Saulėtos dienos), stāsta "Apokaliptiskās variācijas" (Apokaliptinės variacijos) un triptiha (diviem stāstiem un vienas lugas) "Trīs par vilcienu" (Trys apie traukinį). "Saulainās dienas" ir reālpsiholoģisks stāsts par maza lietuviešu zēna un viņa vecāku dzīvi un nāvi Krievijā; tajā emocionāli spēcīgi pieteikta necilvēcības uzvaras un humānisma iznīcības tēma. "Trīs par vilcienu" ir jauna vīrieša pašizziņas un zaudētās mīļotās meklējumu stāsts, kas izvērsts radikāli novatoriskā veidā – atsakoties no sižetiskas skaidrības, parādot reālā un sirreālā saplūsmi. "Apokaliptiskās variācijas", kas tikai nosacīti dēvējams par stāstu, ir īsu, sirreālu, traģikomisku, filozofiski metaforisku ainu kolāža.

Zināmākais A. Šķēmas prozas sacerējums ir romāns "Balta drāna" (Balta drobulė, 1958). Protagonists Antans Garšva uzskatāms par nosacītu autora paštēlu vai garīgās dzīves projekciju. Atklājot vienas personas traģēdiju, autors veidojis gan emigrācijas, gan vispārinātas 20. gs. cilvēka traumatiskās pieredzes vispārinājumu.

A. Šķēmas pēdējais sarakstītai stāsts "Īzāks" (Izaokas, sarakstīts 1960.–1961. gadā, publicēts 1985) novatoriskā formā pievēršas holokausta tēmai, sirreālistiski sapludinot dzīvības un nāves laiktelpu robežas un augstā vispārinājuma pakāpē parādot ļaunuma atgriešanos un visvarenību. Interpretējot Bībeles stāstu par Dieva prasību Ābrahamam upurēt dēlu Īzāku, autors atgriežas pie traģiskiem Lietuvas vēstures notikumiem – ebreju spīdzināšanas un nogalināšanas Kauņā, Lietukis garāžā (Lietūkio garažo žudynės), 1941. gada 27. jūnijā. 

Svarīga A. Šķēmas radošās darbības joma ir lugas. Vācijas periodā žurnāls Aidai publicēja dramatisko leģendu "Živile" (Živilė, 1948), kurā atklājas autora interese par reinkarnāciju. Nozīmīgākās lugas tapa, dzīvojot ASV, piemēram, "Atmoda" (Pabudimas, 1956) vēsta par padomju režīma represijām pēckara Viļņā, Valsts drošības komitejas ēkas čekas kamerā. Šajā un citās lugās A. Šķēma pievērsies traģiskām vēstures epizodēm, bet izvairījies no ētiska dogmatisma, rosinājis domāt par izvēles iespējām, morālā un amorālā robežām. Vienā no pēdējām lugām – "Ataraksija" (Ataraxia, 1961) – autors drāmas formā izvērsis tos pašus motīvus, ko stāstā "Īzāks”, liekot varoņiem – slepkavam un upurim – griezties nemitīgā sadistiskā virpulī. 

A. Šķēmas romāns "Balta drāna" tiek uzskatīts par vissvarīgāko lietuviešu modernisma sacerējumu, tajā ietverta eksistenciālisma filozofija. Romāna fonā mazāka uzmanība pievērsta citiem darbiem, kas arī ir nozīmīgi lietuviešu literatūras modernizācijā. Šaurākā izpratnē tie reprezentē 20. gs. pirmās puses traumatisko pieredzi Lietuvā un Krievijā, kā arī baltiešu trimdinieku traģisko identitātes pārmaiņu procesu, dodoties bēgļu gaitās un dzīvojot pēckara Rietumu pasaulē. Plašākā izpratnē tie risina vispārcilvēciski nozīmīgus eksistenciālus jautājumus, kas saasinājušies tieši 20. gs. pirmajā pusē, – indivīda un varas konfrontācija, izvēles un atbildības saikne, necilvēcības un humānisma polariāte. Autors atklāti rāda traumējošu situāciju izraisītas mentālās problēmas, seksualitātes un vardarbības izpausmes, humānisma un reliģijas krīzi; pievērš uzmanību traģiskiem un traumatiskiem vēstures notikumiem – revolūcijas anarhismam, padomju režīma represijām, lietuviešu līdzdalībai holokaustā, lietuviešu bēgšanai no savas zemes. Rakstnieka pozīcija šajos strīdīgajos jautājumos allaž ir neviennozīmīga, tai nav raksturīgs t. s. politkorektums.

Eksistenciālisma filozofijā balstītais domas vēriens, psihoanalīzes idejās sakņotais psiholoģiskais padziļinājums, drosme risināt neērtus jautājumus A. Šķēmas daiļradē apvienoti ar daudzveidīgiem formas eksperimentiem – apziņas plūsmas, sirreālisma, absurda elementiem, vēstījuma perspektīvu maiņu, laiktelpas fragmentāciju un atšķirīgu vēstījuma stilu kolāžu. A. Šķēmas prozas un dramaturģijas valoda nereti ir tieša un rupja, viņš nevairās no grotesku un naturālistisku detaļu ietvēruma, no ironijas, sarkasma un melnā humora.

Visi minētie rakstības principi uzskatāmi par izaicinošiem, nereti – pat šokējošiem. Dumpinieciskā pozīcija autoram palīdzējusi lauzt lietuviešu prozas tradīciju un parādīt tās robežu paplašināšanas iespējas. Ar daudzveidīgajiem satura un formas meklējumiem A. Šķēma tuvinājis lietuviešu literatūru aktuālajām 20. gs. vidus Rietumu literatūras tendencēm.

A. Šķēma uzskatāms par lietuviešu literatūras vienpati. Lai arī rakstnieks guva atzinību diasporas domubiedru lokā, viņa darbu formas novatorisma, tematiskās brīvdomības, fatālistiskās un nihilistiskās attieksmes dēļ izdevniecības ne vienmēr bija atsaucīgas. Trimdā viņa daiļrade nereti tika uztverta kritiski, izceļot vulgaritāti, pat pornogrāfiskumu, Dieva zaimošanu, vēlmi šokēt, demonstrēt zināšanas, kultivēt paranoiskas un neirotiskas izpausmes. Tā kā emigrācijas kultūrvidē darbi netika pilnvērtīgi saprasti un bija atbilstošāki Rietumu, nevis lietuviešu rakstniecības tradīcijām, autors interesējās par tulkošanas iespējām. Diemžēl tādas viņa dzīves laikā neradās. Pēc rakstnieka nāves diasporā aizsākās nopietna daiļrades analīze, kurā līdzās nepilnībām tika izcelti arī pozitīvie aspekti. Latviešu, igauņu un lietuviešu teātra mākslinieku apvienība "Dzintargaismas teātris" (Amber Light Theatre), kuras darbības mērķis – iepazīstināt angļu valodas publiku ar baltiešu lugām, 1981. gada novembrī rīkoja teātra festivālu, kurā izrādīja lugu "Atmoda" angļu valodā (The Awakening). 1967.–1985. gadā Čikāgā tika izdoti A. Šķēmas Kopotie raksti trīs sējumos, tajos iekļāva lietuviešiem neērtās tēmas stāstu "Īzāks" (tas notika 24 gadus pēc autora nāves).

Padomju okupētajā Lietuvā A. Šķēmas daiļrade bija nezināma. Sociālistiskā reālisma kanona pastāvēšanas laikā tā bija pilnībā nepieņemama. Darbu iepazīšana sākās 1989. gadā, kad žurnāls Pergalé izdeva romānu "Balta drāna". 1994. gadā Lietuvā publicēja A. Šķēmas darbu izlasi divos sējumos, kurā iekļauts arī stāsts "Īzāks". Tā kā 20. gs. 90. gadu lietuviešu literatūrā tikai pamazām veidojās izpratne par modernisma tradīciju, A. Šķēmas daiļradei tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Viņš pakāpeniski kļuva par visvairāk pētīto lietuviešu diasporas rakstnieku, romāns "Balta drāna" – par vienu no nozīmīgākajiem un populārākajiem lietuviešu literārajiem darbiem. Tā ietekme redzama 20. gs. beigu un 21. gs. rakstnieku – Ričarda Gavēļa (Ričardas Gavelis), Jurgas Ivanauskaites (Jurga Ivanauskaitė), Sigita Paruļska (Sigitas Parulskis) – daiļradē. Popularitāti 21. gs. apliecina tas, ka 2010. gadā tapa jauna autora darbu izlase, bet 2018. gadā izdevniecība Odile atsevišķā izdevumā publicēja stāstu "Īzāks".

Atsevišķi A. Šķēmas darbu tulkojumi latviešu valodā tika publicēti jau trimdas izdevumos, piemēram, žurnālā "Treji Vārti" no angļu valodas tulkota stāstu kopa, kas publicēta ar nosaukumu "Pakāpieni un kāpnes" (1980, nr. 78). Intensīva A. Šķēmas darbu tulkošana no oriģinālvalodas sākās pēc neatkarības atjaunošanas. Pētera Brūvera tulkojumā publicēts stāsts "Nostalģija" ("Izglītība un Kultūra", 01.09.1994.), bet Talrida Ruļļa tulkojumā – "Apokaliptiskās variācijas" ("Literatūra un Māksla", 1998, nr. 38–43), "Saulainās dienas" ("Karogs", 1995, nr. 9), "Trīs par vilcienu" ("Karogs", 1997, nr. 6), "Īzāks" ("Karogs", 2000, nr. 6). Romānu "Balta drāna” latviešu valodā atsevišķā grāmatā 2000. gadā izdeva apgāds "Pētergailis", tam pievienots paša autora 1951. gadā rakstītās autobiogrāfijas fragmenta tulkojums. Šis romāns tulkots un izdots arī igauņu (1992), krievu (2006), vācu (2017), angļu (2017, 2018) valodā. Angliski tulkots arī stāsts "Īzāks" (2001). 

A. Šķēmas lugas vairākkārt uzvestas uz dažādu teātru skatuvēm. 2012. gadā Kauņas Valsts drāmas teātrī (Kauno valstybinis dramos teatras) pirmizrādi piedzīvoja romāna "Balta drāna" dramatizējums Jona Juraša (Jonas Jurašas) režijā. 2019. gadā skatītāju vērtējumam nodota pilnmetrāžas spēlfilma "Īzāks" (Izaokas, starptautiskais nosaukums Isaac, režisors Jurģis Matulevičs, Jurgis Matulevicius), kas veidota pēc tāda paša nosaukuma stāsta motīviem un rūpīgas vēstures arhīvu izpētes. Filma, kas ieskaņota lietuviešu, vācu un krievu valodā, iemantojusi starptautisku ievērību. Tā izrādīta Glāzgovas, Prāgas, Kotbusas kinofestivālos, nominēta balvām par labāko debiju un Eiropas kino atklājumu.