Augstskolas pedagoģijas pētījumu objekts ir pedagoģiskais process augstākās izglītības iestādēs (augstskolās, universitātēs, akadēmijās un koledžās, kur īsteno augstākās izglītības programmas).

Augstskolas pedagoģijas prakse pastāv, kopš eksistē universitātes – jau pirmajās universitātēs tika īstenots pedagoģiskais process. Tomēr par patstāvīgas zinātņu nozares veidošanos var runāt, sākot no 19. gs. beigām līdz 20. gs. vidum. Augstskolas pedagoģija tās zinātniskās attīstības pirmsākumos dēvēta arī par universitātes pedagoģiju un akadēmisko pedagoģiju

Lielbritānijā izdotajā “Mācīšanas un mācīšanās augstākajā izglītībā rokasgrāmatā” (A handbook for teaching and learning in higher education) augstskolas pedagoģija tiek skaidrota kā docēšanas un studēšanas prakse un tās pētniecība.

Viens no pedagoģijas apakšnozaru iedalījumu veidiem atbilst formālās izglītības mērķgrupām – pirmsskolas pedagoģijā, skolas pedagoģijā un augstskolas pedagoģijā –, katrā no tām iekļaujot vispārīgo pedagoģiju, mācību teoriju jeb didaktiku un audzināšanas teoriju.

Augstskolas pedagoģija ir balstīta vispārīgās pedagoģijas likumsakarībās, augstskolas didaktikas teorijas un prakses mijsakarībās, mācībās un audzināšanā ievērojot pieaugušo izglītībai raksturīgās iezīmes. Tā kā augstskolas mērķauditorija ir pieaugušie, kas mācās augstākās izglītības iestādēs, augstskolas pedagoģijas teorija un prakse cieši saistīta ar pieaugušo pedagoģiju.

Nozīmīga augstskolas pedagoģijas daļa ir augstskolas didaktika – mācīšanas un mācīšanās teorija un prakse (mācīšanās māksla) augstākās izglītības iestādēs. Vēsturiski bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā tika izmantots jēdziens “augstskolas pedagoģija”, bet Vācijas Federatīvajā republikā – “augstskolas didaktika”. Vāciski runājošajā izglītības telpā termins “augstskolas didaktika” mūsdienās tiek izmantots pat vairāk nekā “augstskolas pedagoģija”. Augstskolas didaktikā analizē kvalitatīva studiju procesa augstskolā indikatorus. Didaktika atbild uz jautājumiem: kas? kāpēc? ko? kad? ar ko? kur? kā? Atbildēs tiek ietvertas didaktikas pamatkategorijas: students, docētājs, mērķis, saturs, metodes, mācīšana, mācīšanās, vērtēšana. Latviešu valodā augstskolas pedagoģijā terminu, kas apzīmē docētāja darbību – mācīšanu, dēvē arī par docēšanu, studenta mācīšanos – par studēšanu, bet mācību procesu augstskolā kopumā – par studiju procesu. Augstskolas didaktikā tiek atzīts, ka docētājiem nepieciešams būt kvalificētiem ne tikai zinātniski pētnieciskās darbības jomā, bet arī pedagoģiskās darbības jomā. Augstskolas pedagoģija un augstskolas didaktika daudzu pasaules valstu (Vācijas, Lielbritānijas, Austrālijas, Jaunzēlandes u. c.) augstskolās institucionalizējusies, veidojot pētnieciskas un pakalpojumu struktūrvienības, kuru mērķis ir mācīšanas un mācīšanās augstskolā pētniecība, pamatota tālākizglītības piedāvājuma izstrāde akadēmiskajam personālam, kā arī šī piedāvājuma īstenošana, tādējādi veicinot studiju procesa kvalitātes uzlabošanos un virzot aktuālās studiju reformas augstākajā izglītībā. Nereti universitātēs doktora studiju neatņema sastāvdaļa ir augstskolas pedagoģijas/ augstskolas didaktikas apguve jeb mācīšanās docēt augstākajā izglītībā.

Augstskolas pedagoģijā tiek izdalīta vispārējā didaktika un nozaru didaktika, kas konkretizē mācīšanās kultūras specifiku zinātņu nozarēs. Attīstās, piemēram, inženierzinātņu, medicīnas didaktika, kurās tiek analizēta, sistematizēta docēšanas un studēšanas pieredze, izmantoto mācību metožu specifika atbilstīgajā nozarē. Medicīnas didaktiku attīsta, piemēram, Kompetences centrs medicīnas augstskolas didaktikā Bādenē-Virtembergā (Kompetenzzentrum für Hochschuldidaktik in Medizin Baden-Württemberg), nodrošinot augstskolu docētājiem medicīnā starptautiski atzītu pedagoģiskās kvalifikācijas paaugstināšanu. Inženierzinātņu didaktika attīstās Vācijas industriālā Reinas – Rūras apgabala universitātēs, piemēram, Dortmundes Tehniskajā Universitātē (Technische Universität Dortmund), kā arī Minhenes Tehniskajā Universitātē (Technische Universität München), Drēzdenes Tehniskajā universitātē (Technische Universität Dresden).

Augstskolas pedagoģijā pēta arī studentu audzināšanu un socializāciju augstākās izglītības iestādēs. Iegūstot augstāko izglītību, tiek izmantotas dažādas metodes un paņēmieni, kritiski apgūts nozares saturs, indivīda līmenī notiek personības garīgā un morālā bagātināšanās. Audzināšana ir neatņemama izglītības daļa un īpaši pašaudzināšanā un audzināšanā ar paraugu nodrošina, ka cilvēka personība attīstās arī pieaugušā vecumā. Piemēram, attīstot sociālās prasmes, pilsoniskās prasmes, veidojas attieksme pret profesiju, pienākumiem tajā un tamlīdzīgi. Audzināšana un mācīšanās augstskolas pedagoģijā skatāma kā vienots process. Piemēram, par personības audzināšanas aspektiem studijās un docētāju kā skolotāju un audzinātāju rakstījis vācu psihiatrs un filozofs Karls Jasperss (Karl Theodor Jaspers) darbā “Kas ir izglītība” (Was ist Erziehung?), savukārt ilggadējais Hamburgas Universitātes Starpdisciplinārā augstskolas didaktikas centra (Interdisziplinäre Zentrum für Hochschuldidaktik der Universität Hamburg) vadītājs profesors Ludvigs Hūbers (Ludwig Huber) pētījis studentu socializāciju augstskolā. Studentu personības attīstības augstskolas pedagoģiskajā procesā izpēte ir cieši saistīta arī ar pētījumiem psiholoģijā un socioloģijā.

Augstskolas pedagoģijas teorētiskais pamatojums balstīts galvenokārt vispārīgās pedagoģijas un pieaugušo pedagoģijas teorijās. Augstskolas pedagoģijas teorētiskajā pamatojumā un prakses attīstībā nozīmīgas ir psiholoģijas, socioloģijas, filozofijas, antropoloģijas, neirozinātņu un citu zinātņu nozaru teorētiskās atziņas un pētījumi. Piemēram, vācu sociologs Makss Vēbers (Max Weber) savā 1921. gadā izdotajā darbā “Zinātne kā profesija” (Wissenschaft als Beruf) pamato, ka universitātēs jāspēj apvienot pētniecību un pedagoģiju un docētājam nepietiek būt tikai zinātniekam, bet jābūt arī skolotājam. Franču sociologa un filozofa Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) 1984. gadā publicētajā pētījumā Homo academicus socioloģiski analizētas Francijas universitātēs pastāvošās hierarhijas un reformas saistībā ar sabiedriski politiskajām norisēm.

Pētījumos augstskolas pedagoģijā tiek izmantotas gan kvalitatīvās, gan kvantitatīvās pētniecības metodes. Augstskolas pedagoģijai raksturīga jaukto metožu pieeja, kombinējot kvalitatīvās un kvantitatīvās pētījuma stratēģijas, atzīstot tās kā savstarpēji papildinošas. Raksturīgas apakšnozarē izmantotās pētniecības metodes ir novērojums jeb hospitācija, aptaujas, intervijas, fokusgrupas, gadījumu analīze, dokumentu analīze.

Lai gan augstskolas pedagoģijas teorija un prakse pasaulē kopumā (arī Eiropā) neattīstās vienmērīgi, tās attīstībā vērojami vairāki būtiski pavērsieni.

19. gs. sākumā Vilhelma fon Humbolta (Wilhelm von Humboldt) aizsāktās universitāšu un augstskolu strukturālās reformas Prūsijā tika atzītas par vienām no nozīmīgākajām Eiropas augstākās izglītības, īpaši universitāšu institucionālās attīstības, vēsturē. Berlīnes Universitātes (Berliner Universität) dibināšana un tās organizācija bija piemērs augstākās izglītības reformai daudzās Eiropas valstīs un ASV 19. un 20. gs. Tolaik izglītības reformas sasaucās ar sabiedrisko pārmaiņu konsekvencēm, lai arī bija samērā tālu no valsts un izglītības sistēmas demokratizācijas tās mūsdienu izpratnē. Taču V. Humbolta definētais universitātes darbības pamatprincips – studiju un pētniecības vienotība – ir objekts mūsdienu diskursam gan par augstskolu institucionālo attīstību, gan augstskolas pedagoģiju.

Vācvalodīgajā izglītības telpā par augstskolas pedagoģijas pamatlicēju tiek uzskatīts pedagogs un filosofs Hanss Šmidkuncs (Hans Schmidkunz). Viņš bija iniciators Augstskolas pedagoģijas apvienības (1898–1909: Verband für Hochschulpädagogik; 1910–1934: Gesellschaft für Hochschulpädagogik) izveidei. Augstskolas pedagoģijas apvienība izdeva žurnālu Zeitschrift für Hochschulpädagogik un organizēja kongresus, tādējādi veicinot augstskolas didaktikas ideju izplatību. Pamatatziņa bija par pedagoģiskās izglītības nepieciešamību augstskolu docētājiem, kas būtu iegūstama universitātes pedagoģijas semināros, kurus vadītu pieredzējušākie augstskolu mācībspēki. H. Šmidkuncs savos centienos saņēma atbalstu no Greifsvaldes vēsturnieka Ernsta Bernheima (Ernst Bernheim) un 1920. gadā habilitējās Greifsvaldes Universitātē (Universität Greifswald) augstskolas pedagoģijas apakšnozarē, 1922. gadā kļūdams par pirmo vācu universitātes docētāju šajā zinātnes apakšnozarē. Viņš pirmais aizsāka augstskolas pedagoģijas kā audzināšanas zinātņu nozares sistematizēšanu, par atšķirības pamatpazīmi norādot akadēmisko (mācīšanas un mācīšanās) brīvību. H. Šmidkuncs un E. Bernheims aicināja studijas organizēt, izmantojot novērošanas, domāšanas un darbības principus: students mācās, darot pats, lekcijām jābūt problēmorientētām, ar kritiski atlasītu saturu pretēji pastāvošajai studentu pasivitātei un studiju satura nepārskatāmībai. H. Šmidkuncs bijis starp saviem laikabiedriem nozīmīgākā personība pretrunīgi vērtētajā augstskolas pedagoģijas kustībā Vācijā 1898.–1934. gadā

Mūsdienās dominējošās izpratnes veidošanās par augstskolas pedagoģiju aizsākusies 20. gs. 60. gadu beigās. Pēc Otrā pasaules kara augstskolu attīstība Eiropā piedzīvoja atšķirīgus scenārijus. Rietumu valstīs augstskolas kļuva atvērtas, docētājiem bija jāveic uzdevumi, kas saistīti ar zinātni un sabiedrības gaidām. No vienas puses, nebija vēlams studentu skaita pieaugums, jo pastāvēja uzskats, ka kvantitāte nelabvēlīgi ietekmē kvalitāti. No otras puses, studentu skaita pieaugums bija nenovēršams arī demogrāfiskās situācijas dēļ, kad pēc Otrā pasaules kara dzimušie bērni sasniedza studentu vecumu: 20. gs. 60. gadu vidū un beigās augstskolas piedzīvoja studējošo skaita ekspansiju. Būtiski pieauga arī mācībspēku skaits (piemēram, gandrīz divas reizes Nīderlandē, trīs reizes Somijā, četras reizes Norvēģijā, sešas līdz septiņas reizes Itālijā un Portugālē utt.). Studenti paši varēja izvēlēties studiju jomas, kurās studēt, un pieprasījums noteica arī akadēmiskā personāla sastāvu. Nereti veidojās disbalanss docētāju un studentu skaitliskajās attiecībās. Studijās netika pilnvērtīgi izmantotas ieteiktās projektu metodes, pētnieciskā mācīšanās, netika nodrošināta starpdisciplinaritāte un mazo grupu darbs. Atsevišķās nozarēs ne visi mācībspēki bija pietiekami augsti kvalificēti, kas savukārt raisīja ievērojamus studentu protestus (20. gs. 60. gadu beigās). Tieši šie apstākļi lielā mērā veicināja politiķu un augstskolu administrāciju pievēršanos docētāju kvalifikācijas jautājumiem un dzīvesgājumam, liekot uzsvaru uz promociju un habilitāciju jeb zinātniskās kvalifikācijas paaugstināšanu, kā arī tālākizglītības nodrošināšanu augstskolas didaktikas jomā, sekmējot akadēmiskā personāla pedagoģiskās kompetences pilnveidi.

Aukstā kara laikā Austrumeiropas valstīs, kurās pastāvēja plānveida ekonomika, studentu un docētāju skaits tika kontrolēts un regulēts pa nozarēm, nozīmīgi uzdevumi augstskolu darbībai bija nodrošināt valsts, augstskolas un sabiedrības attīstību pēc vienotiem ideoloģiskajiem principiem, veicināt indivīda identificēšanos ar pastāvošo sistēmu. Uzdevumiem atbilstīgai bija jābūt docētāja kvalifikācijai un profesionālajai darbībai. Sabiedriskās pārmaiņas izvirzīja jaunus uzdevumus augstākajai izglītībai un izaicinājumus docētāju profesionālajai darbībai.

Viens no avotiem mūsdienu izpratnes aizsākumiem par augstākās izglītības institūciju un akadēmiskā personāla lomu un uzdevumiem meklējams Ernesta Boijera (Ernest Boyer) 1980. gadā sāktajā Kārnegija Izglītības atbalsta fonda (The Carnegie Foundation for the Advancement of Teaching) projekta pētījumā, kurā plaši analizētas Ziemeļamerikas augstākās izglītības institucionālās tradīcijas un akadēmiskā personāla attīstības pieredze, raksturota institucionālā daudzveidība augstākās izglītības un pētniecības telpā un tai atbilstīga personāla profesionālās darbības lauka specifika. Karnegija fonda veiktais pētījums parādīja, ka akadēmiskā personāla uzdevumi nav tikai angažētība pētniecībā, veicot oriģinālus pētījumus, bet arī komunikācija, nodrošinot teorijas un prakses sasaisti un daloties savās zināšanās un pieredzē ar studentiem.

Pašlaik augstskolas pedagoģijas attīstību būtiski ietekmē vienotas augstākās izglītības un pētniecības telpas veidošanās process Eiropā, kuru lielā mērā aizsāka 1999. gadā pieņemtā Boloņas deklarācija. Kopš 20. gs. 90. gadu vidus pasaulē tiek uzsvērta paradigmu maiņa augstākajā izglītībā no docētāja centrēta un saturā centrēta studiju procesa uz studentcentrētu studiju procesu jeb pāreja no docēšanas uz studēšanu.

2013. gadā Augstākās izglītības modernizācijas augsta līmeņa darba grupa izstrādaja ziņojumu Eiropas Komisijai par studēšanas un docēšanas kvalitātes veicināšanu Eiropas augstākās izglītības iestādēs. Tajā, balstoties augstākās izglītības un augstskolas pedagoģijas pētījumos un apzinātos labās prakses piemēros, izvirzīti priekšlikumi studiju procesa kvalitātes uzlabošanai, uzsverot, ka augstskolas docētāja pedagoģiskā darbība ir vienlīdz nozīmīga ar docētāja pēniecisko darbību. Šajā ziņojumā norādīts arī uz nepieciešamību augstskolu akadēmiskajam personālam visā akadēmiskās karjeras garumā nodrošināt iespējas profesionālajai pilnveidei augstskolas pedagoģijas jomā.

Starptautiski nozīmīga augstskolas pedagoģijas pētniecības iestāde ir Augstākās izglītības pētniecības apvienība (Society for Research into Higher Education) Lielbritānijā.

Vāciski runājošajā izglītības telpā (Vācijā, Šveicē, Austrijā) augstskolas pedagoģijas teorijas un prakses izpētē būtisku ieguldījumu veic Vācijas Augstskolas didaktikas apvienība (Deutsche Gesellschaft für Hochschuldidaktik, DGHD). Tās sadarbības partnere ir Austrijas Augstskolas didaktikas apvienība (Österreichische Gesellschaft für Hochschuldidaktik, ÖGHD). Šo apvienību darbā iekļaujas Vācijas, Šveices un Austrijas augstkolas didaktikas institūcijas struktūras, kuru darbības mērķis ir augstskolas pedagoģijas pētniecība un prakses pilnveide.

Starptautiski plašāk pazīstams žurnāls augstskolas pedagoģijā ir International Journal of Teaching and Learning in Higher Education, kura redakcija ir ASV. Kanādā tiek izdots The Canadian Journal for the Scholarship of Teaching and Learning.

Franciski runājošajā izglītības telpā (Francijā, Beļģijā, Šveicē, Kanādā, kā arī vairākās frankofonajās Āfrikas valstīs) nozīmīga ir Starptautiskā Augstskolas pedagoģijas asociācija (Association internationale de pédagogie universitaire), kas dibināta 1980. gadā, lai veicinātu starptautisko sadarbību augstākās izglītības un augstskolas pedagoģijas jomā. Šīs asociācijas oficiālais izdevums ir žurnāls franču valodā Revue Internationale de Pédagogie de l’Enseignement Supérieur (RIPES). Žurnāls ir paredzēts plašai augstākās izglītības attīstībā ieinteresētai grupai: docētājiem, augstskolu administrācijai, augstākās izglītības politikas veidotājiem un augstākās izglītības vērtētājiem. Asociācija organizē kongresus par augstākajā izglītībā aktuālām tēmām. Asociācijas darbības mērķis ir sākt un veicināt debates par jautājumiem, kas saistīti ar augstāko izglītību dažādu nozaru empīriskajos pētījumos, pedagoģiskās prakses izpēti augstskolās, teoriju un literatūras analīzi, lai uzlabotu izpratni par augstākās izglītības stratēģisko virzību, augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanu.

Apvienotajā Karalistē Augstākās izglītības akadēmija (Higher Education Academy, HEA) apvieno gan augstākās izglītības iestādes, gan individuālus docētājus, lai sekmētu mācīšanas un mācīšanās izcilību augstākajā izglītībā, veicot pētījumus, īstenojot seminārus un citus pieredzes apmaiņas pasākumus augstskolu akadēmiskajam personālam.

Kopš 1953. gada Vācijā tiek izdots žurnāls Das Hochschulwesen, kas ir vecākais joprojām iznākošais zinātniski profesionālais žurnāls augstskolu pētniecības jomā vācu valodā.

Austrijā iznāk e-žurnāls Zeitschrift für Hochschulentwicklung (1978.–2002. gadā tā nosaukums bija Zeitschrift für Hochschuldidaktik), kurā pieejami raksti gan vācu, gan angļu valodā.

Kopš 1969. gada Vācijā periodiski tiek izdota tematisku rakstu sērija augstskolas didaktikā Blickpunkt Hochschuldidaktik, kuru šobrīd izdot Vācijas Augstskolas didaktikas apvienība un kurā augstskolas pedagoģijas aktuālās tēmas tiek atspoguļotas rakstos par pētījumu rezultātiem, pieredzi augstskolas studiju procesā un augstskolu reformām.

Nozīmīgs izdevums vācu valodā, kas pastāvīgi tiek saturiski papildināts, ir “Jaunā rokasgrāmata docēšanā” (Neues Handbuch Hochschullehre). Rokasgrāmatas saturs tiek izstrādāts vairākās augstskolas pedagoģijai nozīmīgās jomās: mācīšana un mācīšanās, nodarbību plānošana augstskolā, mācību metodes, paņēmienu un mācību situācijas, mediju izmantošana studiju procesā, studiju oragnizācijas formas, studentu konsultēšana un studentu darbu zinātniskā vadīšana, pētnieciskais darbs, sasniegumu vērtēšana un eksāmeni, studiju kvalitātes novērtēšana un akreditācija, augstskolas kā organizācijas attīstība un mācīšanās kultūra, studiju nosacījumu un sistēmu attīstība, augstskolas docētāju izglītība un tālākizglītība augstskolas didaktikas jomā.

Angļu un vācu valodā augstskolu akadēmiskajam personālam pieejams plašs teorētiskās un metodiskās literatūras augstskolas pedagoģijā un didaktikā klāsts, kuru docētāji var izmantot arī patstāvīgai profesionālajai izaugsmei un pedagoģiskā procesa augstskolā pilnveidei. Augstskolas pedagoģijai ir starpdisciplinārs raksturs, tās teorija un prakse skatāma kontekstā ar augstskolas kā organizācijas un akadēmiskā personāla attīstību.

Nozīmīgākie pētnieki augstskolas pedagoģijā un ar tās attīstību cieši saistītās nozarēs vāciski runājošajā izglītības telpā ir Brigite Berente (Brigitte Berendt), Sabīne Brendela (Sabine Brendel), Elke Bose (Elke Bosse), Ludvigs Hubers, Marianne Merkta (Marianne Merkt), Pērs Pasternaks (Peer Pasternack), Karolīne Trautveina (Caroline Trautwein), Ulrihs Teihlers (Ulrich Teichler), Johanness Vilts (Johannes Wildt). Starptautiski plašākā vidē nozīmīgi pētnieki augstskolas pedagoģijā ir Džons Bigs (John Bigg), Ernests Līrojs Boijers (Ernest Leroy Boyer), Alans Dženkinss (Alan Jenkins), Pauls Ramsdens (Paul Ramsden).