Latvijas Skaņražu kopa (1923–1939) bija mūziķu biedrība, kas apvienoja izcilākos komponistus, kā arī ievērojamākos diriģentus un izpildītājus. Tā bija elitāra apvienība, dominējošā komponistu biedrība Latvijas Republikas starpkaru periodā. Tās galvenās intereses bija aizstāvēt komponistu autortiesības un sekmēt mūzikas kultūras attīstību Latvijā. Biedrība rīkoja sanāksmju vakarus, izdeva notis un mūzikas žurnālu “Mūzika”, iesaistījās dziesmu svētku rīkošanā, organizēja pasākumus, nenogurstoši aktualizēja autortiesību jautājumu un nodarbojās ar autoru mantisko tiesību kolektīvo pārvaldīšanu.

Neatkarīgajā Latvijā starpkaru periodā sabiedriski aktīvi mūzikas darbinieki dibināja biedrības, kas apvienoja vienas profesijas pārstāvjus. Tādas bija: Latvijas Mūziķu biedrība (1922), Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrība (1923), Operas solodziedātāju biedrība (1925) un citas. Šajā laikposmā tika dibinātas trīs komponistu biedrības – Latvijas Komponistu biedrība (1923), Latvijas Skaņražu kopa (1923), Neatkarīgo komponistu biedrība (1933).

Latvijas Skaņražu kopas statūti tika reģistrēti Rīgas apgabaltiesā 05.12.1923. Skaņražu kopu dibināja latviešu komponisti Jāzeps Vītols, Emīls Melngailis, Alfrēds Kalniņš, Jānis Zālītis un Jānis Mediņš. Ilggadējs valdes priekšsēdētājs bija J. Vītols.

Gadu pēc biedrības dibināšanas Jēkabs Graubiņš (ar pseidonīmu J. Arnolds) presē rakstīja, ka “apvienošanās un saprašanās tieksmes bijušas lielas, ja tās varēja savest kopā tik dažādus pēc rakstura skaņražus, kā augšā minētie, un izlīdzināt domstarpības, kuras diezgan bieži raksturoja agrāk to attiecības”. 20. gs. 30. gadu vidū J. Zālītis rakstīja, ka biedrības dibināšanas iemesls bija apstāklis, ka “latviešu izcilākie vadošie mūziķi, apzinādamies savu neorganizēto, varētu pat teikt, izolēto stāvokli, apvienojās īpašā biedrībā – “Skaņražu Kopā”, lai varētu sekmīgāk aizstāvēt savas profesionālās intereses”.

Latvijas Skaņražu kopas likvidēšana saistīta ar Latvijas Rakstu un mākslas kameras izveidošanos (1938) un tās pārraudzībā dibināto Latvijas Mūzikas biedrību. Latvijas Skaņražu kopa 20.01.1939. pieņēma lēmumu likvidēties un aicināja biedrus iestāties Latvijas Mūzikas biedrībā. Oficiāli pēdējā Latvijas Skaņražu kopas valdes sēde notika 09.11.1939.

Latvijas Skaņražu kopas statūtos ierakstīts vispārīgs biedrības nolūks – “mūzikas pētīšana, izplatīšana, jaunradīšana”. Statūtos norādīts izvērsts un izsmeļošs darbības uzdevumu klāsts:

“1. vāc un izdod vecu tautas mūziku;

2. aizsargā skaņu mākslinieku darba un īpašuma neaizskaramību, aizstāv tiesības uz mūzikas brīvu izplatīšanu tautā, kā arī rūpējas par viņu sociālā stāvokļa nodrošināšanu;

3. dibina un vada muzikālas iestādes, gan audzinošas, gan daiļojošas, kā konservatorijas, mūzikas skolas, korus, bibliotēkas, operas, operetes, baletu; organizē koncertus, izrādes, lekcijas, kursus, kongresus, izstādes, mūzikas un dziesmu svētkus;

4. sekmē mūzikas jaunradīšanu, pērkot, godalgojot, izdodot, uzvedot, vispār izplatot jaunus darbus;

5. iegūst vai nomā zemes īpašumus, namus un telpas, baudīdama juridiskas personas tiesības;

6. veido Latvijas mūzikas dzīvi viņas savdabīgā gaumē, prasīdama vārdu pie muzikālu jautājumu izlemšanas valstiskā apjomā”.

Latvijas Skaņražu kopa prioritāri realizēja uz pašu biedru labumu vērstos uzdevumus un koncentrējās uz komponistu sociālā un ekonomiskā stāvokļa uzlabošanu. Realizētie mērķi un uzdevumi atspoguļojas darbības virzienu pārskatā.

Latvijas Skaņražu kopa bija galvenā organizācija starpkaru periodā, kas aizstāvēja komponistu autortiesības. 1924. gadā tā izstrādāja Latvijā pirmo kolektīvo autora honorāru tarifu skaņdarbu publiskai atskaņošanai un nošu īrei. Biedrība rūpējās, lai tas tiktu ievērots, kā arī norādīja koncertu rīkotājiem, ka autoratlīdzību ignorēšana ir sodāma darbība. Latvijas Skaņražu kopas izstrādātais honorāru tarifs (ar laika gaitā iekļautajiem uzlabojumiem) 20. gs. 30. gadu beigās tika nostiprināts likumos – Par radiofonu autoru honorāru tarifiem (1937), Latvijas Rakstu un mākslas kameras autoru honorāru tarifi (1939). No 1931. līdz 1938. gadam Latvijas Skaņražu kopa darbojās kā autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija – komponisti pilnvaroja biedrību saņemt viņiem pienākošos honorārus un tos administrēt. Pieaugošā radio pieejamība un popularitāte Latvijā, veicināja to, ka Latvijas Skaņražu kopa līdz 1938. gadam bija galvenais starpnieks starp Rīgas Radiofonu un komponistiem, cīnoties par honorāru likmju paaugstināšanu un atlīdzības pieprasīšanu, gadījumos, kad mūziku atskaņoja no skaņuplatēm. Biedri vienojās arī par dažādiem honorāra minimumiem nošu pavairošanai, izdošanai un skaņdarbu ieskaņošanai skaņuplatēs.

Latvijas Skaņražu kopa sarīkoja suitu tradīcijām veltītu vakaru un divus reprezentatīvus koncertus ar biedru jaundarbu pirmatskaņojumiem – biedrības atklāšanas un desmit gadu darbības koncertu. Organizēja četrus kongresus – Pūtēju orķestru un koru diriģentu un pārstāvju kongresu (1924), Kordiriģentu dienas (1929), Dziesmu svētku kongresu (1929) un Dziedāšanas skolotāju kongresu (1930). Rīkoja arī neformālas biedru sanāksmes, kurās tika lasīti referāti par mūzikas dzīves aktualitātēm – noturētas vismaz 28 šādas sanāksmes (1936–1939).

Latvijas Skaņražu kopas biedru skaņdarbi tika iekļauti visos starpkaru perioda Vispārējos latviešu dziesmu svētkos (VI­­­–IX), kā arī bija pamatā repertuāram, kas tika dziedāts dažādos novadu dziesmu svētkos. Biedrība arī iesaistījās dziesmu svētku rīkošanā, rūpējoties par mākslinieciskās vērtības celšanu un repertuāra izvēli. Latvijas Skaņražu kopa bija viena no konfliktējošajām pusēm, kad 1929. gadā notika šķelšanās dziesmu svētku rīkotāju vidū. Tā rezultātā J. Vītola vadībā tika dibināta atsevišķa apvienība – Latviešu dziesmusvētku biedrība (1930).

Latvijas Skaņražu kopa 1925. gadā izdeva piecus mēnešraksta “Mūzika” numurus, taču finansiālu grūtību dēļ mūzikas žurnāla publicēšana tika pārtraukta. Biedrība nodarbojās arī ar nošu izdevniecību – izdeva komponistu skaņdarbus un dziesmu krājumus. Līdz šim apzinātas aptuveni 30 vienības, kurām kā izdevējs norādīta Latvijas Skaņražu kopa.

Latvijas Skaņražu kopa tika pārstāvēta šādās Kultūras fonda lietpratēju komisijās:

1) prēmiju piespriešana skaņu mākslas darbiem;

2) muzikāliju izdošana,

3) skaņu mākslinieku stipendijām.

Biedrība piedalījās dažādu muzikālu konkursu komisijās: Kara ministrijas izsludinātajā vakara jundas dziesmu kompozīciju konkursā (1932), Radiofona izsludinātajos trīs jaundarbu konkursos simfoniskajam orķestrim (1934, 1935, 1937) un pūtēju orķestrim (1938).

Biedrība uzņēmās veidot Latvijas himnas aranžijas (versijas dažādiem izpildītāju sastāviem).

Latvijas Skaņražu kopa pamatā apvienoja profesionālus komponistus, kurus dēvēja par “skaņražiem”, taču uzņēma arī atsevišķus atskaņotājmāksliniekus jeb “skaņdarus” – ērģelniekus un diriģentus.

LSK uzturēja elitāras biedrības tēlu un dalība tajā bija prestiža. Pirmkārt, to nodrošināja stingra biedru atlase – iestāties biedrībā uzaicināja tikai profesionālus mūziķus, un līdz pat 1933. gadam uzņēma tikai ar visu biedru vienbalsīgu piekrišanu, pēc tam – ar balsu vairākumu. Otrkārt, biedrībā līdzdarbojās ietekmīgas un sabiedrībā labi zināmas personības – Latvijas Konservatorijas rektori, Tautas konservatoriju direktori, Latvijas Nacionālās operas ilggadējie diriģenti, dziesmu svētku virsdiriģenti, zināmākie mūzikas kritiķi.

1938. gadā Latvijas Skaņražu kopā bija 39 kārtējie biedri, divi goda biedri, kā arī divi biedri, kas tika iekļauti biedru sarakstā autortiesību pārstāvības dēļ (Emīls Dārziņš, Kārlis Kažociņš). Latvijas Skaņražu kopas pastāvēšanas laikā kopumā bija reģistrēti 46 biedri.

Latvijas Skaņražu kopas dibinātājiem vispirms pievienojās Ādolfs Ābele un Harijs Ore, vēlāk arī Pauls Jozuus, Teodors Reiters, Jāzeps Mediņš, Jēkabs Mediņš. Biedru skaits pakāpeniski pieauga, par biedriem uzaicinot galvenokārt J. Vītola audzēkņus. Tie bija – Paula Līcīte, Jēkabs Vītoliņš, Jānis Cīrulis, J. Graubiņš, Lūcija Garūta, Pēteris Barisons, Jānis Ivanovs, Jānis Ķepītis, Lauma Reinholde, Ādolfs Skulte, Leonīds Vīgners, Arvīds Žilinskis, Alfrēds Feils, Artūrs Sīlis, Haralds Berino, Helmers Pavasars, Jānis Kalniņš, Jānis Norvilis, Jānis Suhovs, Jēkabs Poruks, Oļģerts Bištēviņš, Valdemārs Ozoliņš, Voldemārs Upenieks, Volfgangs Dārziņš.

Starp Latvijas Skaņražu kopas biedriem bija arī Alfrēds Ozoliņš, Artūrs Bobkovics, Arvīds Norītis, Eduards Kalniņš, Nikolajs Vanadziņš, Teodors Kalniņš, Vidvuds Jurēvičs.

Goda biedri – krievu komponists Aleksandrs Glazunovs (Александp Константинович Глазунов) un poļu komponists Karols Šimanovskis (Karol Maciej Szymanowski). Par goda biedru 1936. gadā ievēlēja arī J. Vītolu.