Saltācijas teoriju jeb agrīnās evolūcijas teoriju aizsāka franču dabaspētnieks Žans Batists de Monē (Jean-Baptiste Pierre Antoine de Monet, Chevalier de la Marck, pazīstams kā Lamarks, Lamarck), bet attīstīja franču dabaspētnieks E. de Santilērs. Saltācija (saltus ‘lēciens’) ir pēkšņas un lielas mutācijas pārmaiņas no vienas uz otru paaudzi, kas potenciāli var izraisīt vienpakāpes specifikāciju (evolūcijas procesu), kurā populācijas attīstās, lai kļūtu par atšķirīgām sugām. Teoriju pārskatīja šveiciešu anatoms Rūdolfs fon Kellikers (Rudolf Albert von Kölliker), norādot, ka evolūcija norit ilgos etapos heteroģenētiski. Savukārt anatoms Johans Mekels jaunākais (Johann Friedrich Meckel, Junior) ienesa teorijā modernizējumu, norādot, ka tie paši likumi, kas nosaka normālu, regulē ar nepareizu organisma attīstību.
Franču matemātiķis un filozofs Pjērs Moro de Mopertī (Pierre Louis Moreau de Maupertuis) atbalstīja iedzimtības (bioloģiskā mantojuma) teoriju, kas nozīmē vecāku īpašību nodošanu pēcnācējiem, kad vai nu bezdzimuma reprodukcijas vai dzimumdzimšanas ceļā pēcnācēju šūnas vai organismi iegūst vecāku ģenētisko informāciju.
Dabiskās atlases teoriju par atšķirīgu indivīdu izdzīvošanu un vairošanos fenotipa atšķirību dēļ izveidoja Čārlzs Darvins (Charles Robert Darwin).
Kopējās izcelsmes teoriju 1858. gadā proponēja Č. Darvins un Alfrēds Volless (Alfred Russel Wallace), bet aprakstīta tā tika 1859. gadā grāmatā “Sugu izcelšanās” (On the Origin of Species). Teorija izskaidro, ka viena suga vēlāk ir divu vai vairāku sugu priekštece un ka visas dzīvās būtnes patiesībā ir unikāla priekšteča pēcnācēji. Č. Darvins formulētā panģenēzes teorija postulēja gan mātes, gan tēva daļiņas kā atbildīgās par bērna rakstura veidošanos.
Varbūtības teorija, ko postulēja krievu matemātiķis Andrejs Kolmogorovs (Андрeй Николaевич Колмогoров), arī plaši tiek izmantota teratoloģijā, jo attiecas uz retu fenomenu analīzi, un tā nosaka, ka retā parādība var būt kā viens no iespējamiem iznākumiem, kur faktiskais rezultāts ir nejaušs.