Baptisms ir protestantisma novirziens, kura saknes ir 17. gs. angļu puritānismā un 16. gs. kontinentālās Eiropas radikālajā reformācijā. Tas veidojies 17. gs., atdaloties no angļu kongregacionālistiem, kas savukārt bija atšķēlušies no valsts baznīcas (anglikāņiem) un akcentēja vietējo draudžu autonomiju. Baptismu tā sākumposmā ietekmēja arī menonīti (anabaptisti), lai gan paši baptisti 17. gs. centās norobežoties no tolaik vajātajiem un par pārāk radikāliem uzskatītajiem anabaptistiem. Mūsdienās baptistiem raksturīgs aktīvs misionārisms. Tā kā baptisti akcentē vietējo draudžu autonomiju vai pat neatkarību, tad baptisms ir daudzveidīgs un tam nav centralizētas, hierarhiskas struktūras.

Baptisti praktizē ticīgo kristīšanu – kristīti tiek cilvēki, kuri paši var apliecināt savu ticību. Zīdaiņi netiek kristīti, bet gan svētīti. Kristību prakse ir iegremdēšana, tomēr 17. gs. sākumā baptisti kristīja apslakot, visticamākais, iegremdēšanas praksi aizsāka partikulārie baptisti Anglijā 17. gs. 40. gados, to pārņemot no Holandes menonītu daļas. Daļa baptistu draudžu uzņem tikai šādā veidā kristītos, citas uzņem cilvēkus neatkarīgi no kristību veida.

Baptisti svēto vakarēdienu parasti svin reizi mēnesī, un ticīgie to saņem, sēžot solos. Liturģiskās atjaunotnes kustības ietekmē vakarēdienu daļā draudžu svin biežāk, pārņemot senāko konfesiju praksi. Atturības kustības ietekmē vīna vietā nereti tiek lietota vīnogu sula. Baptistu uzskatus par svēto vakarēdienu ir ietekmējusi reformātu tradīcija, – viņi vai nu uzskata to par Jēzus nāves piemiņas mielastu reformatora Ulriha Cvinglija (Ulrich Zwingli) izpratnē, vai arī viņu sakramentālā teoloģija ir tuva Žana Kalvina (Jean Calvin) uzskatiem. Daļa draudžu praktizē “atvērto galdu” – vakarēdiens pieejams visiem ticīgajiem, citas – “slēgto” – tikai ticīgi kristītajiem vai pat tikai konkrētās draudzes locekļiem.

Baptistu dievkalpojumos, tāpat kā daudzu citu protestantu liturģijās, centrālā vieta ir ierādīta sludināšanai. 17. gs. daļa baptistu reformātu tradīcijas ietekmē atzina tikai psalmu dziedāšanu, citi (vispārīgie baptisti) vispār neatzina dziedāšanu dievkalpojumā. 18. gs. un 19. gs. atmodas kustību un vēlāk, 20. gs., Vasarsvētku kustības ietekmē pieauga mūzikas loma. Sākumā, tāpat kā citi separātisti, kas bija atdalījušies no valsts baznīcas Anglijā, baptisti neatzina rakstītas lūgšanas, taču vēlāk daļa draudžu pārņēma senāko konfesiju liturģiskās prakses.

Baptistu dievnamu interjers ir vienkāršs, lai gan tas nereti atkarīgs no draudžu locekļu sociālā statusa un draudzei pieejamajiem līdzekļiem. Piemēram, Riversaidas baznīca (Riverside Church) Ņujorkā (celta 20. gs. 20. gados), pateicoties miljonāra Džona Rokfellera (John D. Rockefeller Jr.) līdzekļiem, celta pēc viduslaiku katedrāļu parauga. Vēsturiski centrālā vieta ir bijusi ierādīta kancelei vai pultij (tāpat kā reformātu baznīcās), akcentējot Bībeles primaritāti, taču tas atkarīgs no kultūrkonteksta. Daļā baptistu baznīcu priekšējā telpas daļā ir arī vakarēdiena galds ar atvērtu Bībeli un svecēm, kā arī tiek izmantoti citi reliģiski simboli. Mūsdienās daudzu baptistu dievnamu iekārtojums ir funkcionāli pieskaņots mūzikas pieaugošajai lomai, atvēlot visiem redzamu vietu mūziķu grupai.

Baptisti tic vietējās draudzes autoritātei – tas nozīmē, ka draudze pati ievēl un atceļ mācītājus, uzņem un izslēdz draudžu locekļus. Vienlaikus jau no sākuma baptisti ir akcentējuši baznīcas universalitāti un ir tāpēc veidojuši draudžu apvienības, un vēlāk arī sākuši sadarboties ar citām konfesijām. Angļu partikulāro baptistu 1689. gada ticības apliecībā rakstīts par universālo baznīcu, pie kuras pieder visi izredzētie (26.1. paragrāfs). Draudžu apvienību loma baptismā tomēr ir mazāka nekā senākās konfesijās, jo apvienībām nav kontroles pār vietējo draudžu darbību (praksē gan tas dažādās valstīs atšķiras). Nereti baptistu draudzes ir veidojušas apvienības primāri pragmatisku mērķu vadītas, lai koordinētu misijas darbu. Mūsdienās baptistu, tāpat kā citu konfesiju, draudžu pārvaldi ietekmē sekulārā sabiedrībā dominējošā menedžmenta kultūras principi – lielāka loma nekā agrāk ir komitejām, valdēm un citām struktūrām.

Vairums baptistu pasaules valstīs ir apvienojušies draudžu savienībās, kuras savukārt ir vienojušās Vispasaules baptistu savienībā (VBS, dibināta 1905. gadā), kura nav tiesīga iejaukties nacionālo valstu draudžu savienību lietās. Vienā valstī nereti pastāv vairākas baptistu savienības, kuras veidojušās gan kā atšķirīgu ārvalstu baptistu struktūru misijas rezultāts, gan šķelšanās dēļ. Piemēram, 19. gs. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) strīdu par verdzību rezultātā izveidojās dienvidu baptistu savienība. Daļa baptistu pastāv ārpus skaitliski lielajām savienībām – neatkarīgie baptisti bieži atdalījās no draudžu savienībām fundamentālistu un liberāļu konfliktu rezultātā (19. gs. beigās/20. gs. pirmajā pusē) un akcentē lokālo draudžu neatkarību, septītās dienas baptisti (veidojušies 17. gs. Anglijā) svētdienas vietā svin sestdienu, reformētie baptisti seko konservatīvai reformātu teoloģijai un ir partikulāro baptistu idejiskie pēcteči. Pasaulē pastāv arī sinkrētiski baptisma paveidi, kas veidojušies vietējo ticējumu ietekmē, piemēram, Britu Rietumindijā (bijušās britu kolonijas Karību salās) afroamerikāņu vidē ir garīgie baptisti (Spiritual Baptists). Viņu kritiķi tos sākotnēji sauca par “kliedzējiem” skaļo lūgšanu un rituālās plaukšķināšanas dēļ.

Baptistu galvenās atziņas: (1) Bībeles autoritāte ticībā un praksē; (2) ticīgo kristīšana (iegremdējot); (3) draudzēm pieder vienīgi ticīgie (baptisti tāpēc noliedz valsts baznīcas konceptu); (3) vispārējā priesterība (mācītājiem funkcionāli ir no citiem draudžu locekļiem atšķirīga atbildība, taču tas nenozīmē, ka viņi ir īpašāki par citiem); (4) vietējo draudžu autonomija; (4) valsts un baznīcas šķirtība.

Baptisti, atšķirībā no daudziem citiem, it īpaši senākiem kristietības novirzieniem, neakcentē ticības apliecību autoritatīvo lomu, lai gan vēstures gaitā ir tapušas dažādas baptistu ticības apliecības, piemēram, 1689. gada angļu partikulāro baptistu ticības apliecība, amerikāņu baptistu Filadelfijas ticības apliecība (1742) un citas.

Atšķirībā no senākām konfesijām, baptistiem lielākoties nav trīspakāpju garīgo amatu sistēmas (diakons – priesteris (mācītājs) – bīskaps), lai gan tas atkarīgs no konfesionālā konteksta, kādā baptisms konkrētā valstī veidojies. 17. gs. Anglijā baptistiem bija bīskapi, saukti arī par vēstnešiem (messengers), taču vēlāk šis amats vairs nepastāvēja. Mūsdienās bīskapa amats ir, piemēram, baptistiem Latvijā un Gruzijā.

1609. gadā angļu reliģiskais separātists Džons Smits (John Smyth) Amsterdamā izveidoja pirmo baptistu draudzi. Tai piederēja angļi, kuri bija emigrējuši reliģisku iemeslu dēļ. Dž. Smits 1594. gadā bija ordinēts par anglikāņu mācītāju, taču 1603. gadā viņam atņēma tiesības sludināt. Viņš kļuva par separātistu (no Anglijas baznīcas atdalījušos kristiešu) mācītāju vispirms Anglijā un tad Holandē, kur viņš izceļoja vajāšanu dēļ. Nācis pie atziņas par ticīgo kristību, Dž. Smits kristīja pats sevi un tad savus tuvākos sekotājus. Vēlāk viņš savu rīcību apšaubīja, sakot, ka tā būtu attaisnojama tikai, ja pasaulē nebūtu draudzes, kura praktizētu šādu kristību. Tolaik Dž. Smitam bija izveidojušies kontakti ar menonītu draudzi, kurai viņš gribēja pievienoties. Daļa viņa draudzes locekļu tam nepiekrita un Tomasa Helvija (Thomas Helwys) vadībā atdalījās. Pēc atgriešanās Anglijā šī grupa Londonā izveidoja pirmo baptistu draudzi Lielbritānijā (1612). Dž. Smita vadīto draudzi Amsterdamā menonīti atzina kā savējo 1615. gadā, trīs gadus pēc Dž. Smita nāves.

Anglijā 17. gs. atkarībā no tā, vai baptisti bija reformātu teoloģijas piekritēji vai nē (jautājumā par predestināciju), izveidojās divi baptisma atzari – vispārējie (General) un partikulārie (Particular) baptisti. Reliģiskā tolerance kopš 17. gs. beigām deva iespēju baptistiem Anglijā netraucēti attīsties. Teoloģisko uzskatu atšķirībām mazinoties, baptisti tur apvienojās, 1891. gadā izveidojot Lielbritānijas un Īrijas baptistu savienību.

17. gs. baptistu draudzes izveidojās arī britu kolonijās Amerikā – to vairumu veidoja cilvēki, kuri pie baptistu pārliecības nāca paši, neatkarīgi no baptisma Lielbritānijā. Pirmā baptistu draudze Ziemeļamerikā dibināta 1638. gadā Rodailendā.

Āfrikā un Āzijā (vispirms Indijā) baptisti bijuši klātesoši kopš 18. gs. beigām. Kontinentālajā Eiropā baptisma aizsācējs ir Gerhards Onkens (Johann Gerhard Oncken), kas 1834. gadā dibināja draudzi Hamburgā. Tā izvērta misijas aktivitātes Vācijā un Austrumeiropā. Neatkarīgi no G. Onkena baptisms 19. gs. sākās arī Francijā, Itālijā un citur. Cariskajā Krievijā 19. gs. slāvu baptisms aizsākās nesaistīti trijās vietās – Kaukāza reģionā, Ukrainā un Sanktpēterburgā. Tiek uzskatīts, ka 20. gs. 20. gadu beigās PSRS bija aptuveni 500 000 baptistu un evaņģēlisko kristiešu (baptistiem radniecīgs strāvojums). Tas bija “zelta laiks” slāvu protestantiem, jo līdz 1929. gadam padomju varas represijas pret reliģiskām organizācijām galvenokārt skāra Krievu pareizticīgo baznīcu, kura pagātnē bija cieši saistīta ar carismu.

1841. gadā tika dibināta vācu baptistu draudze Mēmelē (tagad Klaipēda), kurai bija būtiska loma baptisma tapšanā Latvijā.

Vēstures gaitā baptisti ir iestājušies par reliģijas brīvību un valsts un baznīcas šķirtību. 1611. vai 1612. gadā T. Helvijs publicēja darbu “Īss skaidrojums par netaisnības mistēriju” (A Short Declaration of the Mystery of Iniquity), kurā viņš iestājās par reliģijas brīvību – “cilvēku reliģija ir starp Dievu un viņiem pašiem. Karalis par to neatbild. Arī valdnieks nedrīkst būt tiesnesis starp Dievu un cilvēkiem. Lai viņi ir ķeceri, turki, ebreji vai kas cits, laicīgai varai nepienākas viņus sodīt...”. Attiecībā uz valsts un baznīcas šķirtību baptismā gan pastāv lokālas variācijas, piemēram, daļa baptistu ir pret reliģisko izglītību valsts skolās, citi – par. Virkne baptistu ir bijuši valstu vadītāji. Viljams Tolberts (William Tolbert) bija Libērijas prezidents (nogalināts apvērsumā 1980. gadā). Viņš arī bija pirmais afrikānis – VBS prezidents. Baptistu mācītājs, politiķis un ekonomists Oleksandrs Turčinovs (Олександр Турчинов) bija Ukrainas Nacionālās aizsardzības un drošības padomes sekretārs. Baptisti bijuši vairāki ASV prezidenti – nesenā vēsturē Bils Klintons (Bill Clinton) un Džimijs Kārters (Jimmy Carter). Starp baptistiem ir arī pazīstami mūziķi, piemēram, amerikāņu pianists Vens Klaibērns (Van Cliburn) un amerikāņu blūza izpildītājs B. B. Kings (B. B. King). Daudzās zemēs baptistiem bijusi būtiska loma sekulārās izglītības veicināšanā. Piemēram, Čikāgas Universitāti (The University of Chicago) 1890. gadā dibināja Amerikāņu baptistu izglītības biedrība (American Baptist Education Society).

Mūsdienās pasaulē pēc aptuveniem datiem ir 70 miljoni baptistu. VBS vieno 47 miljonus baptistu vairāk nekā 120 valstīs. Āfrikā lielākais baptistu skaits ir Nigērijā, Tanzānijā un Kongo, Latīņamerikā – Brazīlijā un Argentīnā, Eiropā – Lielbritānijā, Vācijā un Ukrainā, Āzijā – Mjanmā (Birmā), Filipīnās, Indijā. Pasaulē visvairāk baptistu ir ASV, kur skaitliski lielākās draudžu savienības ir Dienvidu baptistu savienība un Nacionālā baptistu konvencija (afroamerikāņu).

Gadsimtu gaitā baptistu draudzēs ir bijušas diskusijas un pat šķelšanās attieksmē pret verdzību, modernismu un fundamentālismu, Vasarsvētku kustību, ekumenismu un citiem jautājumiem. 2004. gadā Dienvidu baptistu savienība izstājās no Vispasaules baptistu savienības, pārmetot tai liberālismu un antiamerikānismu. Tas bija rezultāts konservatīvo frakcijas uzvarai pār mērenajiem Dienvidu baptistu savienībā. Tāpat kā citās konfesijās, baptismā mūsdienās notiek diskusijas par sieviešu ordināciju un LGBT iekļaušanu. Vācijā, Šveicē un Lielbritānijā, kā arī virknē citu valstu baptisti ordinē sievietes par mācītājām. Dienvidu baptistu savienība ir pret, taču, tā kā katra draudze tajā ir autonoma, tad ir arī dienvidu baptistu draudzes, kurās ir sievietes mācītājas. Vairākas citas ASV baptistu savienības (Baptistu alianse, Amerikāņu baptistu draudzes (American Baptist Churches, agrāk – Ziemeļu baptistu savienība), ASV Nacionālā baptistu konvencija u. c.) ir par. Gruzijā baptistiem ir sieviete bīskape, un daļa šīs valsts baptistu iestājas par LGBT tiesībām. Lielbritānijā vairums baptistu draudžu LGBT jautājumā ir konservatīvas, bet dažas (piemēram, Blūmsberijas Centrālā baptistu draudze Londonā) atļauj viendzimuma laulības.

Vispasaules baptistu savienība (The Baptist World Alliance, dibināta 1905. gadā), Eiropas Baptistu federācija (The European Baptist Federation, dibināta 1949. gadā),

Eirāzijas Evaņģēlisko kristiešu-baptistu savienību federācija (Евро-азиатская федерация союзов евангельских христиан-баптистов, dibināta 1992. gadā pēc padomju varas gados pastāvošās Vissavienības Evaņģēlisko-kristiešu baptistu savienības likvidācijas), Dienvidu Baptistu savienība (Southern Baptist Convention, dibināta 1845. gadā), Starptautiskais baptistu teoloģisko studiju centrs (International Baptist Theological Study Centre, sākotnēji baptistu teoloģiskais seminārs Rišlikonā, Šveicē, dibināts 1949. gadā, 1996. gadā pārcelts uz Prāgu, no 2014. gada – Amsterdamā).

The Baptist Times (Lielbritānija, kopš 1885. gada), Baptist History and Heritage (ASV, kopš 1965. gada), Baptist Quarterly (Lielbritānija, kopš 1925. gada), Journal of European Baptist Studies (Nīderlande, kopš 2000. gada).

Endrū Fullers (Andrew Fuller) – 18./19. gs. britu baptistu mācītājs, Baptistu misijas biedrības dibinātājs. Kopā ar savu līdzgaitnieku Viljamu Keriju (William Carey) uzskatāms par mūsdienu misionārisma aizsācēju.

Billijs Grēms (Billy Graham) – 20. gs. amerikāņu evaņģēlists, kas sludinājis vairāk nekā 185 valstīs un bijis garīgais padomdevējs vairākiem ASV prezidentiem. Bija ordinēts kā dienvidu baptistu mācītājs, taču viņa evaņģelizācijas pasākumi bija starpkonfesionāli.

Mārtins Luters Kings (Martin Luther King) – mācītājs, 20. gs. afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustības aktīvists, Nobela miera prēmijas laureāts.

Hārvijs Kokss (Harvey Cox) – 20. gs. amerikāņu baptistu mācītājs un teologs, profesors Hārvarda Universitātē (Harvard University), pasaulē kļuva pazīstams, pateicoties grāmatai “Sekulārā pilsēta” (1965), kas piedāvā jaunu skatījumu uz kristietību un tās vietu mūsdienu pasaulē.

Ernests Peins (Ernest Alexander Payne) – 20. gs. britu baptistu mācītājs, studējis pie Rūdolfa Bultmana (Rudolf Bultmann) Marburgas Universitātē (Philipps-Universität Marburg), bijis Lielbritānijas un Īrijas Baptistu savienības ģenerālsekretārs, aktīvi darbojies Pasaules baznīcu padomē, būdams tās centrālās komitejas loceklis un vicepriekšsēdētājs.

Džeimss Rašbruks (James Henry Rushbrooke) – 19./20. gs. britu baptistu mācītājs, Lielbritānijas un Īrijas baptistu savienības prezidents, Vispasaules baptistu savienības vadītājs (ģenerālsekretārs un vēlāk prezidents), daudz palīdzējis baptistiem kontinentālajā Eiropā, arī Latvijā. Valters Raušenbušs (Walter Rauschenbusch) – ievērojams 19. gs. otrās puses/20. gs. pirmās puses amerikāņu teologs, Sociālās evaņģēlijas teoloģijas pārstāvis, pasniedzējs Ročesteras teoloģijas seminārā (Rochester Theological Seminary). Viņa uzskati par taisnīgumu sabiedrībā un cīņu pret nevienlīdzību ietekmējuši M. L. Kingu, Dezmondu Tutu (Desmond Mpilo Tutu) un citas ievērojamas 20. gs. personības.

Čārlzs Sperdžens (Charles Spurgeon) – slavens 19. gs. britu baptistu mācītājs, kura sprediķi tulkoti daudzās valodās. Viņš savu draudzi Londonā motivēja iesaistīties palīdzības sniegšanā nabadzīgajiem, kā arī dibināja mācītāju apmācības koledžu, kura vēlāk nosaukta viņa vārdā un kurā mācījušies arī baptisti no Latvijas.