Žurnālistika funkcionē kopā ar otru redakcionālā satura sastāvdaļu – izklaidi – un reklāmu.

Žurnālistika veic starpdisciplinārus un starptautiski salīdzināmus akadēmiskos un lietišķos pētījumus atbilstoši žurnālistikas kā profesionālās prakses un mediju auditoriju diferenciācijai, pakļaujot kritiskai analīzei žurnālistiskos informācijas vākšanas, atlases, pasniegšanas un komentēšanas procesus, kuri notiek žanru un tematisko nozaru daudzveidībā un nolūkā izplatīt saturu dažādos mediju veidos un tipos atšķirīgām auditorijām.

Žurnālistika aplūko saiknes ar citām sociālajām zinātnēm, kā kultūru, ekonomiku, politiku, tiesību zinātni. Šo nozaru novērošanu vada masu mediji, bet šīs nozares veido arī ārējo ietekmi uz redakcionālo neatkarību un žurnālistikas kvalitāti ar tās kritērijiem un nodrošinošo infrastruktūru. Ārējo ietekmi veido sevišķi mediju politika un mediju tiesības, reklāma un mediju biznesa modeļa un mediju organizācijas finansiālās prasības, sabiedriskās attiecības. Tādējādi žurnālistika ietver mediju menedžmenta un mediju ekonomikas aspektus, sevišķi redakcionālo mārketingu un mediju īpašniecību, ciktāl tie nosaka mediju redakcionālo līniju, un ar savu aktoru profesionālo pašizpratni un ētiku līdzās žurnālistiem ietekmē satura veidošanu noteiktā, tradicionālā nacionālā vai vietējā žurnālistikas kultūrā mediju konverģences un globalizācijas apstākļos.

Žurnālistika veic savas sociālās apakšsistēmas un profesionālās prakses funkcionēšanas likumsakarību izzināšanu, izmantojot galvenokārt sociālo zinātņu pētījumu metodes (piemēram, kontentanalīzi, aptauju), cieši saistot savu pētniecību ar nozares praksi, radot jaunas zināšanas un ieteikumus un reizē ietekmējot arī žurnālistu izglītību, sevišķi universitātes tipa augstskolās, kur lielākoties žurnālistika ir institucionalizēta. Īpaša nozīme žurnālistikai ir mediju transformācijā no autoritāra uz demokrātisku režīmu un uz mediju tehnoloģiju inovācijām, sevišķi veidojot un pārstrukturējot sabiedriskos medijus un kopumā elektronisko mediju regulējumu.

Jau atbilstoši Imanuela Kanta (Immanuel Kant) apgaismības filozofijai ētiski pamatotas žurnālistikas pamatprincipi, pirmkārt, ietver demokrātisku izpratni par politiku, tādēļ demokrātiski plurālistiskās sistēmās redakcionāli neatkarīgus, resp., autonomus (redakcionālos lēmumus pieņem tikai redakcijās), masu medijus uzskata par konstitutīviem un konstitucionāliem pašas demokrātijas un indivīda vārda brīvības priekšnosacījumiem, kas ar informācijas, orientēšanas, integrācijas, socializēšanas un izklaides funkcijām rada un reprezentē publisko sfēru. Masu medijiem kā satura programmām iezīmīgā publicitāte, aktualitāte, periodiskums un universialitāte ir sabiedriski īpaši nozīmīgas parādības, ar kuru izpēti nodarbojas tieši žurnālistika kā daļa no komunikatoru pētniecības un mediju iedarbības pētniecības komunikācijas zinātnē.

Žurnālistika skaidro žurnālista profesijas struktūru un organizāciju; profesionālo darbību, it īpaši lēmumu pieņemšanu par ziņu sniegšanu; normatīvos ētikas un žurnālistiskās darbības pamatprincipus. Galvenās žurnālistikas pētniecības tēmas ir mediju sistēmas, mediju institūcijas, mediju vēstījumi un mediju aktori. Attiecībā uz žurnālista lēmumu pieņemšanu ietekmējošiem faktoriem un aktoriem žurnālistika pēta, pirmkārt, žurnālistu kā subjektu ar savām nostājām un motīviem, otrkārt, žurnālista profesijas uzvedības normas noteiktā žurnālistikas kultūrā, piem., ētiskās nostādnes un ziņu vērtības, treškārt, institūciju jeb mediju gan kā satura programmu, gan kā mediju organizāciju, kurā žurnālists strādā, ceturtkārt, sabiedrību ar tās ietvarnoteikumiem, piem., preses brīvības pakāpi, politisko kultūru.

Žurnālistikas teorētiskās pieejas tiek dalītas empīriskajās un normatīvajās. No empīriskajām teorijām galvenās ir vārtu sargāšanas teorija un dienas kārtības teorija. Tās skaidro informācijas atlasi un tematisko darba kārtību (īpašu uzmanību pievēršot apstāklim, vai izvēlēta mērķtiecīgas ietekmēšanas vai iespējami neitrāla žurnālista profesionālā loma), kā arī Niklasa Lūmana (Niklas Luhmann) funkcionāli strukturālajā sistēmteorijā balstīts konstruktīvisms un funkcionālisms, kas koncentrējas uz žurnālistikas sistēmas un tās sastāvdaļu funkcionalitāti/ disfunkcionalitāti noteiktā sabiedrībā. Šo pieeju papildina žurnālistikas ekonomikas teorija, kas žurnālistisko lēmumu pieņemšanu skaidro no ekonomisko likumsakarību viedokļa kā iesaistīto aktoru racionālas izvēles savam izdevīgumam. Normatīvās teorijas lielā mērā balstās uz Jirgena Hābermāsa (Jürgen Habermas) komunikatīvās darbības teoriju par demokrātisku publisko sfēru un diskursa ētiku (to papildina koncepcijas par precīzijas žurnālistiku, kas iesaka žurnālista darbībā izmantot sociālzinātniskas metodes, piem., aptaujas un sistemātiskus datus) un par sabiedrisko žurnālistiku, kas paredz žurnālista atteikšanos no neitrāla vērotāja lomas un informācijas atlasi atbilstoši sabiedrības kopīgajam labumam.

Žurnālistikas attīstība nosacīti iedalāma četros posmos: normatīvajā, empīriskajā, socioloģiskajā, globāli salīdzināmajā.

Normatīvajā jeb priekšvēstures posmā dominēja vācu pētnieku normatīvā pieeja un makrosocioloģiskā perspektīva. Kopš 19. gs. vidus līdz ar industrializāciju veidojās masu mediji un žurnālista profesija, ko aplūkoja galvenokārt kā talantīgu “publicistisko personību” darbību atbilstoši vertikālai komunikācijas izpratnei (kairinājums–reakcija). Ekonomikas, vēstures, literatūras un tiesību zinātnes savās nozarēs aprakstoši integrēja drukāto mediju vēsturi, ekonomiku, statistiku un tiesības, iekļaujot arī praktiķu radīto literatūru. 1874.–1918. gadā Vācijā tika aizstāvētas 356 ar presi saistītas doktora disertācijas, 1916. gadā Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig) tika nodibināts Preses pētniecības institūts (Institut für Zeitungskunde). Līdz 1934. gadam tam vienīgajam bija promocijas tiesības toreiz galvenokārt humanitāri ievirzītajā “avīzes zinātnes” (vācu Zeitungswissenschaft) pamatnozarē, kurā iekļāvās arī radio un kino, sevišķi dokumentālā, pētniecība. 1926.–1944. gadā tika izdots zinātniskais žurnāls Zeitungswissenschaft, kurā savus pētījumus publicējis arī Alfrēds Bīlmanis. Sākotnējo preses statistikas, tipoloģijas un vēstures problematizēšanu kopš 20. gs. 20. gadu vidus papildināja uz komunikācijas procesu starp masu medijiem un sabiedrību vērsta socioloģiskā pieeja, kaut arī joprojām dominēja vertikālā komunikācijas izpratne.

Otrajā posmā līdz ar masu mediju darba tirgus rašanos 20. gs. sākumā izveidojās žurnālistikas studijas universitātēs, lai sagatavotu speciālistus darbam žurnālista profesijā, sevišķi ASV. 1915. gadā iznāca pirmais zinātņu nozares žurnāls Journalism Quarterly (vēlāk un tagad Journalism & Mass Communication Quarterly). Citās valstīs, kā Lielbritānijā, Dānijā un arī Latvijā, žurnālistu izglītība notika ārpus augstskolām. Žurnālistikas empīriskās pētniecības attīstība notika ASV 20. gs. 50. gados līdz ar komunikācijas zinātnes aizsākumu. To paveica socioloģijas, politikas zinātnes un psiholoģijas zinātņu pārstāvji Pols Lazarsfelds (Paul Lazarsfeld), Karls Hovlands (Carl Hovland) un Harolds Lasvels (Harold Lasswell). Uz empīrisko pētījumu pamata, lietojot tādas pētniecības metodes kā eksperimentu un aptauju, tika radītas jaunas teorijas un jēdzieni, kas pieder pie komunikācijas zinātnes klasikas: 1950. gadā – vārtu sarga teorija, 1964. gadā – profesionalizācijas paradigma un 1972. gadā – dienas kārtības noteikšana. Rietumvācijā pēc Otrā pasaules kara nostiprinājās publicistikas zinātne (vācu Publizistikwissenschaft), kas kā humanitāro zinātņu nozare turpināja vēsturiski hermeneitisko pieeju, lielākoties ar vertikālās komunikācijas izpratni. Līdzīgi Padomju Savienībā žurnālistikas studijas iekļāvās filoloģijas zinātnē, vienlaikus uzturot komunistiski ideoloģisko ietvaru. Rietumvācijā, galvenokārt ASV empīriskās komunikācijas pētniecības iespaidā, jau kopš 20. gs. 60. gadiem attīstījās sociālzinātniski orientētā komunikācijas zinātne, it īpaši ar pētījumiem par preses koncentrāciju 70. gados, pilnībā aizstājot publicistikas zinātnes jēdzienu 80. gadu otrajā pusē un pievēršoties arī starppersonu (interpersonālajai) komunikācijai, sevišķi saistībā ar masu komunikācijas procesiem, un vienlaikus norobežojoties no jaunās humanitārzinātniski, arvien filoloģiski orientētās mediju zinātnes (vācu Medienwissenschaft), kas lielākoties pievēršas dažādu audiovizuālo mediju estētikai.

Trešajā posmā – 20. gs. 70. un 80. gados – žurnālistikas pētniecība piedzīvoja spēcīgu socioloģijas un sociālās antropoloģijas ietekmi, mainot pētījumu fokusu uz žurnālistikas normu un rutīnu, profesionālās pašizpratnes, žurnālistikas kultūru un identitāšu kritisku aplūkojumu, ieviešot rāmēšanas, stāstīšanas un naratīva jēdzienu. Vienlaikus tika aprobētas kvalitatīvās pētniecības metodes, visvairāk etnogrāfiskie lauka pētījumi un diskursa analīze.

Ceturtais posms sākās līdz ar politiskajām pārmaiņām un jaunajām komunikācijas tehnoloģijām strauji pieaugošas globalizācijas apstākļos. Tam raksturīga salīdzinošo žurnālistikas pētījumu attīstība Eiropā un citur pasaulē. Vienlaikus saglabājās ievērojamas žurnālistikas nacionālo tradīciju atšķirības. Piemēram, ASV žurnālistikai raksturīgs spēcīgs fokuss uz empīrisko un kvantitatīvo pētniecību un vidēja līmeņa teoriju izmantošanu, turpretī Lielbritānijā un Austrālijā attīstījusies britu kultūras studiju kritiskā tradīcija. Francijas žurnālistikas pētniecība lielā mērā balstās uz semiotiku un strukturālismu; pētniekiem Vācijā raksturīga žurnālistikas teoretizēšanas tradīcija makrolīmenī, ko nosaka sistēmteorija un citas sociālās diferenciācijas teorijas. Vairāki Āzijas pētnieki, izglītojoties ASV, pārņēmuši spēcīgu amerikānisko orientāciju. Latīņamerikas pētnieki pārorientējušies no ASV uz Vidusjūras valstu paraugiem, sevišķi Spāniju, Portugāli un Franciju.

Aktuālie pētniecības jautājumi saistīti ar Rietumu teoriju un modeļu pārbaudi no globālās perspektīvas viedokļa, žurnālistikas zināšanu pārnesi no pētniekiem pie nozares praktiķiem un studentiem ar vairāk skaidrojošiem (nevis aprakstošiem), sistemātiskiem un longitudināliem pētījumiem, pievēršanos maz pētītām tēmām, tādām kā vietējiem, reģionālajiem un brīvajiem žurnālistiem, padziļinātai mediju auditoriju pētniecībai.

Līdzās Freedom House, “Reportieri bez robežām“ (Reporters Without Borders) un Eiropas Žurnālistikas observatorijas (European Journalism Observatory, EJO) iniciatīvām pie galvenajām žurnālistikas pētniecības iestādēm minams Oksfordas Universitātes (University of Oxford) Reitera Žurnālistikas pētījumu institūts (Reuters Institute for the Study of Journalism) Lielbritānijā ar ikgadējo Digital News Report un Pjū pētniecības centra (Pew Research Center) Vašingtonā (ASV) žurnālistikas izcilības projekts (Project for Excellence in Journalism) ar ikgadējo ziņojumu State of the News Media. Nozīmīgas ir arī zinātniskās apvienības ar žurnālistikas sekcijām: Starptautiskā mediju un komunikācijas pētniecības apvienība (International Association for Media and Communication Research, IAMCR), Starptautiskā komunikācijas apvienība (International Communication Association, ICA), Eiropas Komunikācijas pētniecības un izglītības apvienība (European Communication Research and Education Association, ECREA), kā arī ASV Žurnālistikas un masu komunikācijas izglītības apvienība (Association for Education in Journalism and Mass Communication, AEJMC) un Baltijas Mediju pētniecības apvienībai (Baltic Association for Media Research, BAMR).

Pēc citējamības un pētījumu globālāka vai reģionālāka tvēruma svarīgākie specializētie, žurnālistikai veltītie zinātniskie žurnāli ir Žurnālistikas un masu komunikācijas izglītības apvienības izdotie Journalism & Mass Communication Quarterly, Journalism: Theory, Practice and Criticism (no 2000. gada). Starptautiskā komunikācijas apvienība izdod žurnālus Journalism Studies (no 2000. gada), Journalism Practice (no 2007. gada), European Journal of Communication (no 1986. gada). Polijas komunikācijas asociācija (Polskie Towarzystwo Komunikacji Społecznej) izdod žurnālu Central European Journal of Communication (no 2008. gada).