Sengrieķu mitoloģijā Haoss ir pirmatnējā dievība, kas ir visa pirmsākums gan dievu, gan mirstīgo pasaulei.

Sengrieķu mitoloģijas grāmatas bieži iesāktas ar tēmu par pasaules un dievu rašanos, un ievadošais apgalvojums mēdz būt, piemēram, “iesākumā bija tikai Haoss”, “pirms pasaules rašanās pastāvēja Haoss”, “vispirms nāca Haoss” un tamlīdzīgi. Iespējams, šāda veida izteikumi aizgūti no sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.), kurā 116. rindiņā minēts, ka “pats pirmais ir radies Haoss” (πρώτιστα Χάος γένετ᾽, prōtista Chaos genet).

Haoss parasti tiek raksturots kā mūžīgs, bezgalīgs un tumšs, kā tukšums, kam reizē piemīt gan spēja būt bez jebkāda noteikta veidola, gan spēja radīt. Šajā aspektā konstatējama Haosa pretrunīgā daba – bezgalīgs tukšums, bet tajā pašā laikā nebeidzama spēja radīt. Dažkārt Hosam tiek piedēvēti četri elementi – uguns, ūdens, zeme un gaiss –, tie tajā atrodoties. Citkārt Haoss tiek tēlots kā atmosfēra, sastāvot no gaisa un miglas un aptverot zemi.

Par Haosu var lasīt Hēsioda poēmā “Teogonija”, romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.), orfiskajā literatūrā (~ 5. gs. p. m. ē. – ~ 2. gs. m. ē.) – rakstu krājumā, kas piedēvēts mītiskajam dziesminiekam Orfejam (Ὀρφεύς) un viņa sekotājiem, romiešu dzejnieka Ovidija (Ovidius) darbos un citos.

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, pamatojoties uz paaudžu nomaiņu, un Haoss, būdams visa aizsākums un radības rītausma, ir pirmā un vissenākā paaudze. Šo pirmās paaudzes statusu rāda sengrieķu valodas lietvārda χάος, chaos pamatnozīme – ‘visuma pirmais stāvoklis’. Pārējās nozīmes ir ‘visums’, ‘bezdibenis’ un ‘tumsa’. Turklāt mūsdienu nozīme, piemēram, latviešu valodā, haoss kā ‘sistēmas trūkums’, ‘nekārtība’ vai ‘juceklis’, haotisks kā ‘tāds, kam nav sistēmas’, ‘nekārtīgs’, ‘juceklīgs’, sengrieķu valodā nav pastāvējusi. Šis sengrieķu valodas lietvārds ir nekatrajā dzimtē, taču, uzlūkojot Haosu kā dievību, gramatiskā dzimte tiek mainīta, un Haoss kā dievība ir sieviešu dzimtē.

Sengrieķu mitoloģijas panteons sākas ar Haosu, un tās galvenā funkcija ir radīšana, līdz ar to visi ar Haosu saistītie notikumi ir jaunu pirmatnējo dievību radīšana, kas savukārt turpina pasaules veidošanu. Turklāt Haoss kā pirmatnējā sievišķā dievība spēj radīt pēctečus viena pati bez vīriešu kārtas dieviem, t. i., viņa spēj būt partenoģenētiska.

Vispirms no Haosa radās dieve Gāja (Γαῖα) – auglīgā zeme, kas sniedz visiem dzīvību. Gājai izplešoties, dziļi zem zemes radās Tartars (Τάρταρος) – pazeme, tumšs bezdibenis. No Haosa izcēlās arī Erots (Ἔρως) – mīlas un iekāres personifikācija. Veidojas iespaids, ka Gāja, Tartars un Erots ir Haosa bērni, taču, pamatojoties uz Hēsioda poēmu “Teogonija”, to secināt nevar. Šīs trīs pirmatnējās dievības rodas no Haosa, nevis ir Haosa dzemdētas. Šādi sākusi veidoties pasaule.

Nākamā pakāpe pasaules veidošanā ir Haosa pēcteči un Gājas pēcteči, arī radīti partenoģenētiski. No Haosa radās mūžīgā tumsa Erebs (Ἔρεβος) un nakts Nikte (Νύξ). No Ereba un Niktes cēlās gaisma Aiters (Αἰθήρ) un diena Hemēra (Ἡμέρα), un šādi izveidojās dienas un nakts ritējums. Pēc tam, kad Haosa pēcteči izveidoja dienas un nakts ritējumu, Gāja radīja sev varenībā līdzīgu dievību – dievu Urānu (Οὐρανός), debess personifikāciju. Viņa radīja arī Kalnus (Οὔρεα) un jūru Pontu (Πόντος).

Haoss ir pirmatnēja dievība, un antīkajos avotos var lasīt par tās radīšanas spējām, bet ne par tās veidolu, līdz ar to mākslā Haosa portretējumi tikpat kā nav sastopami. Haoss salīdzinājumā ar kādu no antropomorfajiem dieviem ir pārāk abstrakta dievība. Arī atsevišķi tempļi Haosam nav veltīti.