No 1909. gada, kad mācījās proģimnāzijā, dzīvoja pie brāļa Sebastjana Pēterburgā. Darbojies Pēterburgas Latviešu muzikālajā biedrībā, biedrībā “Gaisma”, proģimnāzijas skolēnu pulciņā “Sauleite”, kara laikā no 1915. gada Latgaliešu bēgļu palīdzības biedrībā karā cietušajiem (sekretārs), bijis laikrakstu “Dryva” un “Jaunas Zinias” līdzstrādnieks Pēterburgā. No 1911. gada publicēja literārus darbus presē – stāstus, dzeju. Pēterburgā iznācis dzejoļu krājums “Pawasara skanias” (1913) un stāsts “Mīrā laime: klaidūnia sōsts” (1914). Pēc Februāra revolūcijas iesaistījās politiskajās norisēs Petrogradā, kā orators uzstājās mītiņos revolūcijas tradīcijām bagātajā Putilova rūpnīcā un citur. 1917. gadā ievēlēts par Daugavpils apriņķa zemstes miertiesnesi. 05.1917. piedalījies Latgales kongresā Rēzeknē, ievēlēts par Latgales Pagaidu zemes padomes locekli. Ar ģimeni atgriezās Latvijā, 08.1917.–08.1918. strādāja par miertiesnesi Daugavpils apriņķa Kapiņu pagasta Somersetā (mūsdienās Aglona). Vācu okupācijas laikā, 06.08.1918., apcietināts (apsūdzēts baumu izplatīšanā par Vācijas armiju), ieslodzīts Daugavpils cietumā (septiņas nedēļas), kara tiesā attaisnots, pēc tam ievietots Havelbergas koncentrācijas nometnē Vācijā.
1918. gada beigās atbrīvots, 12.1918. atgriezies Sarkanās armijas ieņemtajā Latgalē pie ģimenes Kalupes pagastā. No 01.1919. tautas tiesnesis Daugavpils apriņķī, 05.1919. mobilizēts Sarkanajā armijā, 08.1919. atvaļināts, atkal bija tautas tiesnesis Daugavpils apriņķī. Pēc Latgales atbrīvošanas no Sarkanās armijas, sākot ar 01.1920., bijis Daugavpils apriņķa pagaidu valdes loceklis un Skolu valdes priekšsēdētājs, no 04.1920. – apriņķa pagaidu valdes priekšsēdētājs (līdz 08.1920.). 04.1920. ievēlēts Satversmes sapulcē no Latgales Zemnieku partijas, darbojies Amnestijas, Ārlietu, Finanšu un budžeta, Pašvaldības, Satversmes, kā arī Sociālās likumdošanas komisijā. 1922. gadā ievēlēts Saeimas centrālajā vēlēšanu komisijā. 1920.–1922. gadā bijis laikraksta “Latgalīts” redaktors. 1922. un 1925. gadā kandidēja 1. un 2. Saeimas vēlēšanās no Latgales zemnieku partijas (netika ievēlēts). 12.1922. iecelts par miertiesnesi Latgales apgabaltiesā, no 17.05.1923. bijis Latgales apgabaltiesas loceklis Daugavpilī. 1923. gadā izdots J. Pabērza krājums “Rūzes un ēršķi”. 1925. gadā bijis žurnāla “Dzimtines Skaņas” redakcijas loceklis, laikraksta “Jaunō Straume” redakcijas kolēģijas loceklis un līdzizdevējs (1926., 1929.–1930. gadā). 16.11.1926. iecelts par Latgales apgabaltiesas priekšsēdētāja biedru un II civilnodaļas vadītāju. No 23.12.1926. bijis ministrs bez portfeļa (Latgales lietās; līdz 20.01.1928.), pēc tam līdz 12.1929. – atkal Latgales apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs. 1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā no Progresīvās tautas apvienības saraksta; 1931. gadā ievēlēts 4. Saeimā no Latgales Zemnieku progresīvās apvienības. 03.11.1931.–15.11.1932. – Saeimas priekšsēdētāja II biedrs. Darbojās Ārlietu, Juridiskajā, Mandātu, Organizācijas, Pašvaldības, Publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas, kā arī Sodu likuma komisijā. 19.12.1929.–07.12.1931. bija tieslietu ministrs. 1931. gadā kandidēja Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no Latgaliešu progresīvo strādnieku saraksta (netika ievēlēts). 1931. gadā piedalījās Latgales Zemnieku progresīvās apvienības dibināšanā (Centrālās komitejas valdes priekšsēdētāja biedrs). Bijis Franča Trasuna piemiņas fonda valdes loceklis. 20.03.–18.05.1934. (faktiski – līdz 15.05.1934., Kārļa Ulmaņa autoritārajam apvērsumam) bija tautas labklājības ministrs, pēc tam – Daugavpils apgabaltiesas vicepriekšsēdētājs (līdz 22.06.1940.). Bijis pazīstams literāts, izmantojis pseidonīmus Klaidūņs, Kūrmis un Zamdaga. 1940. gadā izdots J. Pabērza “Rokstu krōjums”. Bija studentu biedrības “Montania” filistrs.
Pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas 21.06.1940. iecelts par tieslietu ministru (amatā līdz 24.08.1940.) un līdz 02.07.1940. bijis iecelts par finanšu ministra pagaidu vietas izpildītāju A. Kirhenšteina valdībā (piekritis pēc apspriešanās ar apgabaltiesas kolēģiem Daugavpilī). Pēc Latvijas aneksijas PSRS sastāvā, no 10.1940. – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Tieslietu tautas komisariāta Tiesu pārvaldes priekšnieks. No 21.07.1940. bija “Tautas Saeimas” (no 08.1940. Latvijas PSR Augstākā padome) deputāts, 25.08.1940.–03.1947. bija Prezidija loceklis. 30.07.1940. “Tautas Saeimas” pilnvarotās komisijas sastāvā devies uz Maskavu ar lūgumu uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Vācijas–PSRS kara laikā no 1941. gada vasaras atradies evakuācijā Saratovas apgabalā. Strādājis par advokātu Balandas rajonā. Pēc otrreizējās okupācijas 1944. gada rudenī atgriezies Latvijā un strādājis: no 01.11.1944. – Latvijas PSR Advokātu kolēģijas loceklis, Rīgas pilsētas 1. juridiskās konsultācijas organizētājs un vadītājs. 03.03.1948. izslēgts no advokatūras (jo līdz 1940. gadam bija strādājis tieslietu sistēmā), bijis juriskonsults Invalīdu kooperācijas savienībā, no 1953. gada strādājis Koka taras kombinātā, no 1954. gada – Latvijas PSR ražošanas kooperācijas padomju artelī “Latvpromkooptorg”. 15.09.1955. atjaunots advokatūrā, bijis advokāts Rīgas 9. juridiskajā konsultācijā, no 27.10.1955. – Rīgas 2., no 15.03.1957. – Rīgas 1., no 15.05.1957. – Rīgas 7. juridiskajā konsultācijā. Bijis personālais pensionārs (paaugstinātas pensijas privilēģija, kas piešķirta PSRS pārvaldes aparāta un padomju varas nostiprināšanā nopelniem bagātām amatpersonām).