Metonīmija pirmo reizi aplūkota antīkās retorikas teorijā, kad tiek definēti un aprakstīti tropi, piemēram, metafora, epitets, salīdzinājums un citi. Taču metonīmijai salīdzinājumā, piemēram, ar metaforu, liela uzmanība netiek pievērsta, turklāt vienoti viedokļi par to nepastāv jau Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) laikā.

1. gs. p. m. ē. grieķu gramatiķis Trifons (Τρύφων) no Aleksandrijas traktātā “Par tropiem” (Περί τρόπων) apraksta metonīmiju kā sinonīmu, kas veidojies no homonīma. Neskaidrajā raksturojumā nojaušams metonīmijas veidošanās princips – vispirms pārsaukšanas posms (homonīms), kam seko rezultāts (sinonīms). Šim metonīmijas skaidrojumam sniegts piemērs, ka ar vārdu “uguns” dzejnieks var domāt uguns dievu Hēfaistu (Ἥφαιστος). Lai gan precīzu metonīmijas definīciju antīkajiem retoriķiem neizdodas noformulēt, tomēr sniegtie piemēri ir piemēroti metonīmijas izpratnei arī mūsdienās.

Metonīmijas pētniecība tiek aktualizēta 20. gs. beigās kognitīvajā lingvistikā. Šis process skaidrojams ar pastiprinātu metaforas pētniecību, jo abi tropi daļēji pārklājas. Ir sarežģīti novilkt robežas starp metaforu, metonīmiju, sinekdohu un antonomāzi, tāpat arī noteikt, vai šie tropi ir vienlīdzīgi vai tomēr pakārtoti metaforai. Pētījumu rezultātā konstatēts, ka metonīmija ir ne tikai runas figūra, bet gan būtiska cilvēka domāšanas un konceptuālās sistēmas daļa. Lai gan pētījumu par metonīmiju ir daudz, vienotas definīcijas un izpratnes par to tomēr nav.

21. gs. metonīmijai ir būtiska nozīme mediju teorijā, piemēram, vizuālās reklāmas vienmēr ir sarežģīts metaforas un metonīmijas savienojums. Metonīmija bieži tiek izmantota žurnālistikā, piemēram, rakstot “Baltais nams”, tiek domāta Amerikas Savienoto Valstu prezidenta rezidence Vašingtonā.

Metonīmija nav tikai lingvistikas pētniecības objekts, tā pastāv arī komunikācijā un zīmju sistēmā. Metonīmija pētāma kontekstā un diskursā – domāšanā, valodā un kultūrā, kas parādās verbālos un vizuālos stilistiskā lietojuma gadījumos.