Staņislavs Ladusāns bija viens no izcilākajiem 20. gs. latviešu un brazīliešu filozofiem, tomisma filozofijas atjaunotājs Brazīlijā, jauna filozofijas virziena – daudzpusīgā humānisma – un oriģinālas izziņas teorijas – daudzpusīgās gnozeoloģijas – izveidotājs. Ievērojams Latīņamerikas filozofijas dzīves organizētājs un filozofijas pētnieciskā potenciāla veicinātājs, Starpamerikāniskās katoliskās filozofijas asociācijas (Asociación Católica Interamericana de Filosofia) prezidents un četru pasaules kristīgās filozofijas kongresu rīkotājs. Latviešu trimdas garīgās vienotības un ekumenisma veicinātājs, Latvijas neatkarības idejas virzītājs starptautiskā mērogā. 

S. Ladusāna profesijas – jezuīta un filozofa – aicinājuma izveidē un atklāšanā liela nozīme bija Latgales kultūras un katoliskajai identitātei, ko raksturo garīguma un praktiskuma vienība un kas bija izveidojusies apmēram 200 gadus ilgajā jezuītu ordeņa misionārās darbības iznākumā. S. Ladusāns bija vecākais no trijiem dēliem Latgales zemnieku Konstantīna un Agates Ladusānu ģimenē. Abi bērnus audzināja katoliskās ticības tradīcijā. Staņislava pirmās bērnības atmiņas saistās ar Pirmā pasaules kara bēgļu straumēm, kas virzījās cauri dzimtās mājas pagalmam. Tur viņus nepagurdama aprūpēja Staņislava māte. Filozofs vēlāk atcerējās arī tēva vecāku – Aloizija un Rozes – lūgšanu piemēru. S. Ladusāna aicinājuma atklāšanā un talanta atraisīšanā nozīmīgu ieguldījumu sniedza Ludzas ģimnāzijas skolotāji, Ludzas dekāns, vēlāk Liepājas bīskaps Antonijs Urbšs un Rīgas Garīgajā seminārā – pirmais latviešu neotomists, profesors un bīskaps Pēteris Strods.

S. Ladusāna vecākus padomju okupācijas vara 1949. gada 25. marta deportācijās izveda uz Sibīriju, kur tēvs mira 1950. gadā, māte – 1962. gadā. 

Staņislava skolas gaitu sākums aizkavējās jaunsaimnieku ģimenes līdzekļu trūkuma dēļ, un astoņgadīgā Staņislava pirmā skolotāja bija viņa māte, kura mājās no lūgšanu grāmatas dēlu iemācīja lasīt un iepazīstināja ar aritmētikas pamatiem.

S. Ladusāns 1922. gadā uzsāka mācības Zvirgzdenes pamatskolā, kur vienā gadā apguva divu gadu mācību saturu un tika pārcelts uz trešo klasi. No 1927. līdz 1931. gadam mācījās Ludzas ģimnāzijā un publicēja rakstus Ludzas ģimnāzijas izdevumā Vita Nostra (“Mūsu dzīve”). Priesterības studijas S. Ladusāns uzsāka Rīgas Garīgajā seminārā 1931. gadā.

S. Ladusāns iestājās Jēzus sadraudzībā 1933. gadā un izglītību turpināja saskaņā ar ordeņa studiju programmu “Studiju sistēma” (Ratio Studiorum jeb pilnā nosaukumā – Ratio atque Institutio Studiorum Societatis Iesu). Pēc sagatavošanas posma noviciātā Staravešā (Staraviesiensis Domus probationis et collegium nostrorum), Polijā, un pirmo svētsolījumu pieņemšanas sāka studēt Jezuītu filozofijas fakultātē jeb universitātē Krakovā (Cracoviense collegium maximum nostrorum et facultas philosophica SS. Cordis Iesu), Polijā.

Pēc ordeņa ģenerāļa rīkojuma 1936. gada oktobrī S. Ladusāns turpināja filozofijas studijas jezuītu vadītajā Pontifikālajā Gregora universitātē jeb Gregoriānā (Pontificia Università Gregoriana) Romā, Itālijā. Paralēli studijām viņš 20. gs. 30. gadu beigās papildināja izglītību tā laika galvenajā neotomisma centrā – Romas Pontifikālajā Svētā Akvīnas Toma akadēmijā (Pontificia Academia Sancti Thomae Aquinati). Par nobeiguma darbu “Par cēlonības principa izcelsmi un patiesību” (De principii causalitatis origine et veritate) akadēmijas rīkotajā starptautiskajā konkursā 1938. gadā ieguva pirmo vietu.

Pēc filozofijas un teoloģijas licenciāta grādu saņemšanas S. Ladusāns 1941. gada 26. jūlijā tika iesvētīts par priesteri Jēzus baznīcā (Chiesa del Gesù) Romā. Desmit mēnešus (1942–1943) S. Ladusāns pavadīja terciātā jeb trešajā pārbaudes posmā Florences jezuītu mājā un atgriezās Romā, lai Gregoriānā turpinātu studijas filozofijas doktorantūrā. Viņš izstrādāja disertāciju “Sajūtu inteligiblitāte Kanta agrīnajos darbos un Akvīnieša domā” (L’intelligibile nel sensibile secondo i primi scritti di Kant e nell’insegnamento dell’Aquinate). Par disertāciju ar izcilo magna cum laude vērtējumu ieguva filozofijas doktora grādu 1946. gada 25. novembrī. Padomju otrreizējās okupācijas dēļ S. Ladusāns nedrīkstēja atgriezties Latvijā, jo bija jezuīts, kurš tiktu nogalināts. Viņu norīkoja misiju darbā uz Brazīliju. 

S. Ladusāns savu kalpojumu raksturoja kā intelektuālo apustulātu jezuītu priestera un filozofa profesijā (latīņu professio ‘aicinājums’). Brazīlijā viņš ieradās 1947. gada februārī un sāka pētniecības un docētāja darbu Novufrīburgas Jezuītu filozofijas fakultātē (Faculdade de Filosofia dos Jesuítas de Novo Friburgo). S. Ladusānam bija izšķiroši nopelni izglītības iestādes pārveidē par valsts atzītu augstskolu un tās zinātniskā potenciāla attīstībā, kā arī jaunas augstskolas – Svētās Dorotejas Filozofijas fakultātes (Faculdade de Filosofia Santa Dorotéia) – izveidē. Pie tās atrodas S. Ladusāna 1951. gadā dibinātā un līdz 1975. gadam vadītā zinātniskā bibliotēka (Biblioteca Padre Vaz), kas joprojām ir viena no labākajām filozofiskās un teoloģiskās literatūras krātuvēm Latīņamerikā. S. Ladusāns 20. gs. 60. gadu beigās turpināja darbu Sanpaulu, uz kurieni tika pārcelta Novufrīburgas Universitāte, un tagad tā ir Dievmātes Vidutājas fakultāte jeb universitāte (Faculdade da Filosofia Nossa Senhora Medianeira).

Brazīlijas augstskolas profesoru S. Ladusānu regulāri aicināja lasīt studiju kursus izziņas teorijā, loģikā, metafizikā, antropoloģijā, dabiskajā teoloģijā, filozofijas vēsturē un jo īpaši filozofijas didaktikā un metodoloģijā, vadīt filozofijas pētniecības seminārus. Brazīlijas akadēmiskā sabiedrība 20. gs. 60. gadu beigās S. Ladusānu atzina par vienu no ievērojamākajiem (neo)tomisma domātājiem un augsti novērtēja viņa pētījumus par indukcijas problēmu Akvīnas Toma (Sanctus Thomas Aquinas) filozofijā.

S. Ladusāns veica intensīvu zinātniski organizatorisko darbību. Pēc Brazīlijas Katolisko filozofu biedrības (Sociedade Brasileira de Filósofos Católicos) nodibināšanas 1969. gadā bija tās ilggadējs prezidents, un viņa vadībā 1972. gadā tika sarīkots Brazīlijā nebijis zinātnes notikums – Pirmā starptautiskā filozofijas nedēļa Sanpaulu. S. Ladusāns izveidoja šādu biedrību tīklojumu, kas aptvēra daudzas Latīņamerikas zemes, un 1972. gadā apvienoja Latīņamerikas Katolisko filozofu asociācijā (Associação Latino-Americana de Filósofos Católicos). S. Ladusāns tika ievēlēts par tās prezidentu. Iesaistoties Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Kanādas filozofiem, S. Ladusāns 1978. gadā asociāciju pārveidoja par visa kontinenta Starpamerikānisko katoliskās filozofijas asociāciju. Tās nozīmīgākais veikums ir četru pasaules kristīgās filozofijas kongresu sarīkošana (Kordovā, Argentīnā, 1979; Nuevoleonā, Meksikā, 1986; Kito, Ekvadorā, 1989; Limā, Peru, 1992). Piektā kongresa sarīkošanu 90. gadu sākumā S. Ladusāns plānoja Ļubļinā, Polijā. Viņš iesaistīja no komunisma brīvību atguvušo tautu filozofus. Pēc 60 gadiem, atkal būdams Latvijā, S. Ladusāns sadarbojās ar Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta zinātniekiem, lai, izmantojot savu starptautisko ietekmi, kopā Rīgu izveidotu par nozīmīgu filozofijas pētniecības un zinātniski organizatorisko centru. Pusgadu viņš strādāja Brazīlijā un pusgadu Latvijā, lasīdams lekciju kursus Rīgas Garīgajā seminārā un Katehētikas institūtā (tagad – Laterāna Pontifikālās universitātes filiāle, Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts, RARZI) un izglītodams topošos priesterus un lajus. Ieceru īstenošanos pārtrauca profesora S. Ladusāna nāve 1993. gadā. 

S. Ladusāns izveidoja oriģinālu filozofijas virzienu – daudzpusīgo humānismu (humanismo pluridimensional), kas skata cilvēka personu kā daudzdimensionālu būtni, kuras izpētei ir nepieciešama vienota zināšanu sistēma. Tāpēc viņš ar savu zinātniski organizatorisko darbību atvēra ceļus dažādu uzskatu un skolu filozofu sadarbībai, piesaistot dažādu humanitāro un eksakto zinātņu nacionālā un starptautiskā mēroga speciālistus.

Daudzpusīgā humānisma filozofiju S. Ladusāns balstīja Akvīnas Toma metafiziskā reālisma tālākā attīstītībā un vērtību ontoloģijā, pamatojot to ar oriģinālu izziņas teoriju – daudzpusīgo gnozeoloģiju (gnosiologia pluridimensional) jeb kognitīvo fenomenoloģiju lieldarbā “Daudzpusīgā gnozeoloģija” (Gnosiologia pluridimensional, 1992). S. Ladusāns izstrādāja dabiskās reliģijas koncepciju uz cilvēka iekšējās pieredzes analīzes pamata nepabeigtajā pētījumā par reliģijas filozofiju (“Reliģijas filozofija”, 1996).

Reizēm atgādinot, ka S. Ladusāns bija svešzemnieks Brazīlijā, pētnieki atzīst, ka viņa pūliņi bija vērsti uz Brazīlijas filozofijas rakstura atklāšanu un apliecināja Latīņamerikas filozofijai raksturīgo pieeju, ka filozofiskajiem pētījumiem ir jābūt virzītiem uz tās sabiedrības un realitātes problēmu risināšanu, kurā filozofs dzīvo. S. Ladusāns ir veicinājis Brazīlijas politiskās nostājas izveidošanos jautājumā par filozofijas nozīmi sabiedrībā un personas attīstībā, filozofijas visaptverošas mācīšanas nepieciešamības aptveri.

Cilvēka daudzpusīgas izpētes nolūkā S. Ladusāns kā vicerektors atbalstīja spāņu jezuīta Oskara Kvevedo (Pe. Oscar González-Quevedo) vadītā Latīņamerikas Parapsiholoģijas centra (Centro Latino-Americano de Parapsicologia) izveidi pie universitātes, lai pētītu, zinātniski analizētu un ar fenomenoloģijas starpniecību izskaidrotu paranormālās parādības, kas pastāv Brazīlijā izplatītajos parareliģiskajos kultos. Ar šo centru viņš 20 gadus sadarbojies arī kā pētnieks.

S. Ladusāns bija Brazīlijas filozofijas identitātes un oriģinalitātes diskursa autors darbā “Mūsdienu filozofijas virzieni Brazīlijā pašportretos” (Rumos da Filosofia Atual no Brasil, em auto-retratos, 1976). 

No 1971. gada S. Ladusāns, piesaistīdams ievērojamus speciālistus, ir vadījis 18 plaši apmeklētus pētniecības kursus Latīņamerikas augstskolu docētājiem, izmantojot oriģinālo monogrāfisko pētījumu (indagações monográficas) metodi. Ar docētāju starpniecību tālāk veicināja zinātniskās pētniecības attīstību daudzās valstīs.

S. Ladusāns 1974. gadā nodibināja un vadīja Filozofiskās pētniecības institūtu (Conjunto de Pesquisa Filosófica), kura darbība bija vērsta uz vienpusīgu filozofiju un mūsdienu cilvēka pašpietiekamības ilūzijas seku kritiku, tāpat konstruktīvi kritiska dialoga izveidošanu ar mūsdienu domāšanas dažādiem virzieniem uz metafiziskā reālisma pamatiem. S. Ladusāns apvienoja daudzu pasaules filozofu intelektuālo jaudu ideoloģiju, it sevišķi marksisma, analīzei un kritikai, tikko sevi pieteikušās bioētikas, kā arī sociālās filozofijas un kultūras jautājumu filozofiskai risināšanai.

Pēc Otrā pasaules kara beigām S. Ladusāns bija kapelāns latviešu karagūstekņiem Romas DP (angļu displaced persons jeb pārvietotās personas) nometnē un uzturēja vienu no atbalsta punktiem Latvijas bēgļiem Itālijā. Viņš atbalstīja Brazīlijā palikušo Latvijas Republikas diplomātu darbību, veicināja latviešu un baltiešu trimdas garīgo vienotību, ekumenisko sadarbību, piedalījās Pasaules brīvo latviešu apvienības Dienvidamerikas nodaļas izveidē, pastāvīgi publicēja rakstus trimdas presē un teica uzrunas “Brīvās Eiropas” raidstacijas Latgaliešu programmas pārraidēs, izdeva brošūru par Latvijas okupāciju portugāļu valodā “Klusums, kas neklusē” (Um Silencio que não Silenca, 1979), publiskajās uzstāšanās reizēs liecināja par Latvijas okupācijas situāciju un neatkarības atgūšanas tiesībām.

Latīņamerikas filozofi S. Ladusāna 70 gadu jubilejā kā pateicību par ieguldījumu filozofijas attīstībā veltīja viņam t. s. Festschrift jeb personālā godinājuma rakstu krājumu (Realismo pluridimensional, 1983).

Goda doktora grādus S. Ladusānam piešķīra Rehiomontanas Universitāte Meksikā (Universidad Regiomontana) 1986. gadā un Limas (Peru) Svētās Sirds universitāte (Universidad Femenina del Sagrado Corazón) 1988. gadā.

Svētā Akvīnas Toma un katoliskās reliģijas Romas Pontifikālā akadēmija (Pontifica Academia Romana S. Thomas Aquinatis et Religionis) 1987. gadā iecēla S. Ladusānu – tās vēsturē pirmo brazīlieti un pirmo latvieti – par akadēmiķi. S. Ladusāns ir saņēmis Jāzepa Rancāna fonda balvu (1986) par nopelniem tautas vienotības veicināšanā un Meksikas Hellēniskās biedrības (Ateneo Filosofico) Energeia balvu (1987). Par nopelniem filozofijas attīstībā S. Ladusāns ieguva Brazīlijas Filozofijas akadēmijas (Academia Brasileira de Filosofia) mūža biedra “Dibinātāja vietu Nr. 36” (a cadeira de número 36).

Sava filozofijas profesora mantojumu pastāvīgi aktualizēja S. Ladusāna students, viens no spožākajiem mūsdienu intelektuāļiem, filozofs un sociālpolitiskais polemists Olavu Karvaļu (Olavo Luiz Pimentel de Carvalho). S. Ladusāna izveidotais filozofu pašportretu apkopojums ir neaizvietojams Brazīlijas mūsdienu filozofijas vēstures avots. Nesen ir strauji pieaugusi interese par S. Ladusāna filozofiju. Dažādu jomu intelektuāļi meklē drošus racionālos pamatus Brazīlijas sabiedrības vērtīborientācijai un attīstības perspektīvai laikā, kad pastiprinās ideoloģiju, jo sevišķi marksisma, izpausmes dažādās dzīves jomās, krītas intelektuālisma līmenis politikā, izglītībā un sociālajā dzīvē.

Leona Gintovta dokumentālajā filmā “Mantojums” (1992) ir iekļauta intervija ar S. Ladusānu Aglonā un kadri, kuros viņš celebrē sv. misi pie Aglonas Dievmātes Brīnumdarītājas svētgleznas altāra. Uz Pasaules jauniešu dienām 2013. gada jūlijā ieradusies Latvijas jauniešu delegācija godināja S. Ladusāna piemiņu viņa atdusas vietā – Riodežaneiro Svētā Ignācija un Uzvaru Dievmātes baznīcas kriptā (Igreja de Santo Inácio e Nossa Senhora das Vitórias da cidade do Rio de Janeiro, R. São Clemente, 226, RJ, 22260-000). LU Filozofijas un socioloģijas institūts 2015. gadā publicēja pasaulē pirmo S. Ladusāna intelektuālo biogrāfiju (“Klātbūtne”, 2015).

2022. gada augustā Ludzas Novadpētniecības muzejā tika atklāta novadniekam veltīta Latvijā pirmā piemiņas izstāde, un Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas baznīcā izskanēja brazīliešu un latviešu komponistu garīgās mūzikas koncerts, kura ievadā pilsētas galva Edgars Mekšs paziņoja, ka simboliski S. Ladusāns ir atgriezies dzimtenē.