Kalpaka balles tradīcija izveidojās 20. gs. 20. gadu sākumā un turpinājās Latvijā līdz pirmajai padomju okupācijai 1940. gadā. Balle tradicionāli notika februāra beigās vai marta sākumā, tādējādi simboliski atzīmējot pulkveža O. Kalpaka nāvi sadursmē ar Dzelzs divīzijas karavīriem pie “Airītēm” 1919. gada 6. martā. Pirmā balle notika 1922. gadā. Tās norises vieta bija Armijas virsnieku kluba telpas. Balles tradīcija tika atjaunota pēc Otra pasaules kara trimdā, un tā notika dažādos latviešu kopienas centros, pārsvarā Ziemeļamerikā – Kanādā (Toronto, Otavā) un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV; Ņujorkā, Bostonā, Čikāgā, Detroitā, Indianapolisā, Filadelfijā un citur) un mazākā mērā Eiropā – Zviedrijā (Stokholmā). Kopš 2003. gada 16. maija balles pastāvīgi notiek Latvijā, Rīgas Latviešu biedrības namā, ar vienīgo pārtraukumu 2021. un 2022. gadā sakarā ar Covid-19 pandēmijas izraisītajiem ierobežojumiem.

Starpkaru periodā balle kalpoja kā pasākums 1. latviešu atsevišķā bataljona (saukts arī par Kalpaka bataljonu) bijušo virsnieku un karavīru (“kalpakiešu”) sadraudzības veicināšanai, kā arī savstarpējai palīdzībai un atmiņas par bataljona komandiera, pulkveža Oskara Kalpaka, saglabāšanai. Balle bija veltīta arī Latvijas armijas panākumiem un uzvarām Neatkarības karā. Trimdas apstākļos papildu atmiņām un Latvijas vēstures svarīgu notikumu atcerei balle ieguva jaunu nozīmi, saliedējot ārzemju latviešu akadēmisko eliti, it īpaši studentu un studenšu korporāciju biedrus, ar laiku kļūstot par vienu no nozīmīgākajiem latviešu trimdas pasākumiem. Laika gaitā dažās latviešu kopienās šis pasākums palika par vienīgo ikgadējo balli. Turklāt bija saglabāts labdarības aspekts, – ienākumi tika virzīti trimdā nonākušo kalpakiešu materiālajam atbalstam, tie tika ieskaitīti vietējo korporāciju kopu (kas nodarbojās ar balles organizēšanu) studentu atbalstu fondos, latviešu skolu un nacionālo organizāciju atbalstam (piemēram, daļa no ienākumiem no balles Toronto tika novirzīta Latviešu nacionālajai apvienībai Kanādā). Dažās kopienās ballei bija savas īpatnības. Piemēram, Toronto balles laikā piešķīra ceļojošo balvu – Kalpaka piemiņas vairogu, kas tika piešķirts katru gadu vietējo korporāciju kopu biedriem par nopelniem nacionālpolitiskajā darbā. Neatkarīgajā Latvijā papildu atmiņas saglabāšanai un Neatkarības kara varoņu godināšanai par svarīgu aspektu kļuva labdarība ar mērķi atbalstīt dažādas patriotiskas iniciatīvas un projektus.

Starpkaru Latvijā ar Kalpaka balles organizēšanu nodarbojās 1921. gadā dibinātā savienība “Pulkveža Kalpaka bataljons”. Trimdas apstākļos balli organizēja vietējās studentu un studenšu korporāciju kopas sadarbībā ar kalpakiešiem. Neatkarīgajā Latvijā balli organizēja dažādas organizācijas un komisijas, kas arī piesaistīja sponsorus. Ar Kalpaka balles organizēšanu nodarbojās piecas latviešu studentu korporācijas, kuru biedri veidoja Atsevišķās studentu rotas pamatu, – “Lettonia”, “Selonija”, “Lettgallia”, “Talavija” un “Fraternitas Lettica”, kā arī Latvijas studentu korporāciju Prezidiju konvents sadarbībā ar Pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas fondu. Balles atbalstītāju vidū ir Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija. 2003.–2006. gadā pasākuma organizēšanas procesā bija iesaistīts nodibinājums “Kalpaka pieminekļa fonds”, kā arī citas privātas un valsts organizācijas un institūcijas.

Starpkaru Latvijā balle bija veltīta kritušo militārpersonu ģimeņu finansiālajām atbalstam. Trimdā vietējās studentu un studenšu korporāciju kopas no gūtajiem ienākumiem finansēja savus studiju fondus, kā arī finansiāli atbalstīja svešatnē nonākušos kalpakiešus. Neatkarīgajā Latvijā pirmais labdarības projekts, kura īstenošanai finansiālie līdzekļi tika savākti Kalpaka ballēs, bija pieminekļa izveidošana un uzstādīšana pulkvedim O. Kalpakam. Vēlāk naudas līdzekļus vāca citiem militāri patriotiskiem un sociāliem projektiem: Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskolas Varoņu zāles atjaunošanai, O. Kalpaka piemiņas vietu atjaunošanai Latvijas novados, pieminekļa uzstādīšanai Latvijas karavīriem, kas krituši, pildot starptautiskās misijas ārzemēs, informatīvo piemiņas stendu izveidošanai Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru apbedīšanas vietās, bojāgājušo karavīru bērnu, ģimeņu, starptautisko operāciju un visu veterānu sociālā atbalsta programmas fonda izveidošanai, kā arī citiem nolūkiem. 2023. gada ballē tika veikta ziedojumu vākšana Ukrainas bruņoto spēku karavīru bērnu nometnei Latvijā. 

Balles norisinās saskaņā ar tradicionālu programmu. Viesus ar dzirkstošā vīna glāzēm sveicina organizējošo studentu korporāciju vadītāji ar dāmām. Pasākums sākas ar runām, no kurām pirmo saka viens no organizējošo studentu korporāciju senioriem. Tai seko Valsts prezidenta uzruna, bet viņa prombūtnes gadījumā tiek nolasīts rakstisks apsveikums. Pēc tam savu runu saka Nacionālo bruņoto spēku komandieris un noslēgumā – dažreiz arī Rīgas Latviešu biedrības pārstāvis. Runām seko polonēze, pēc kuras viesi ir aicināti pie t. s. zviedru galda. Pēc furšeta notiek dejas tūres un brīžos starp tām – muzikāli priekšnesumi, mākslas darbu labdarības izsoles un citi notikumi (piemēram, Latvijas armijas vēsturisko formastērpu demonstrēšana, kas norisinājās pirmajā atjaunotajā ballē 2003. gadā). Pusnaktī balles oficiālo daļu noslēdz ar studentu himnu Gaudeamus igitur un dziesmas “Trimpula” dziedāšanu, kam seko organizatoru aicinājums uz torti. Balle noslēdzas ar pēdējo deju tūri un pēcpasākumu, kas notiek vienas no organizējošo korporāciju telpās.

Kalpaka balles notiek saskaņā ar noteikumiem un oficiāli pieņemtu balles etiķeti, apvienojot ar studentu korporāciju balles tradīcijām, piemēram, tradicionālās korporāciju biedru galvassegas (deķeļi) ballē tiek uzvilkti tikai pēc tam, kad ir nodziedāta Gaudeamus igitur. 

Starpkaru periodā Kalpaka ballē piedalījās augstākās valsts amatpersonas un bruņoto spēku vadība. Ballē trimdā pulcējās vietējā latviešu akadēmiskā sabiedrība, sabiedriskie darbinieki, politiķi, Latvijas diplomātiskā korpusa pārstāvji, Neatkarības kara un Otrā pasaules kara veterāni. Kopš balles atjaunošanas neatkarīgajā Latvijā Kalpaka balles dalībnieku vidū bija valsts vadītāji, Nacionālo bruņoto spēku virsniecības pārstāvji, uzņēmēji, sabiedriskie darbinieki un augstskolu mācībspēki, no kuriem daži bija iesaistīti balles organizēšanas procesā. Balli apmeklēja Latvijas Valsts prezidenti. Vaira Vīķe-Freiberga bija pirmās Latvijā atjaunotās balles patronese. Ballēs piedalās arī ārzemju diplomātiskā korpusa pārstāvji.

Starpkaru periodā Kalpaka balle bija nozīmīgs pasākums Rīgas saviesīgajā dzīvē, jo tajā tikās akadēmiskā, saimnieciskā un militārā elite, kā arī tika īpaši uzsvērts studentu ieguldījums uzvarā Neatkarības karā. Ņemot vērā Latvijas Universitātes īpašo statusu un vietu Latvijā 20. gs. 20. un 30. gados, šim akcentam uz studentu (un korporācijām piederīgo studentu) dalību Neatkarības cīņā bija piešķirta īpaša nozīme. Balle turklāt kalpoja arī veterānu un kritušo karavīru ģimeņu finansiālajam atbalstam. Trimdas apstākļos Kalpaka balles funkcijas un nozīme bija paplašināta. Bez labdarības aspekta, kas bija svarīgs latviešu studējošās jaunatnes atbalstam, balle bija arī svarīgs topošās akadēmiskās sabiedrības patriotiskās audzināšanas elements. Trimdā balle turklāt bija viens no trimdas latviešu plaši apmeklētiem neikdienišķiem svētku pasākumiem, kuros varēja izjust starpkaru Latvijas laika greznību un saviesīgās uzvedības kultūru. Tomēr dažkārt trimdā šis pasākums tika kritizēts par elitārismu, kā arī ārzemju latviešu presē (pirms un arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas) tika pausti viedokļi par Kalpaka balles kaitīgumu jauniem prātiem, jo balles izklaidējošais aspekts novirzot jauniešus no O. Kalpaka nāves traģēdijas un aizklājot 1919. gada 6. marta notikumu galveno nozīmi. Tomēr, neskatoties uz šādiem uzskatiem, Kalpaka balle pastāvēja latviešu diasporā līdz 21. gs. un daudzos gadījumos ar laiku palika par vienīgo tāda veida pasākumu trimdā. Neatkarīgajā Latvijā atjaunotā Kalpaka balle veicināja gan dažādu svarīgu militāri patriotisku projektu īstenošanu, gan arī stiprināja studentu saikni ar Nacionālajiem bruņotiem spēkiem.