Nosaukums cēlies no latīņu valodas darbības vārda advocare (‘sasaukt’, ‘piesaukt’) saliktās tagadnes pasīvā divdabja vai arī no latīņu vocatus (‘pieaicināt’, ‘piesaukt’). Ģermāņu valodās nosaukumam 13.–15. gs. daudz variāciju: arī voged, vogede, uogat, phogat, fogid, fogot, fogde, fógutr, fóguti, fauth, vout, vougt, voget, vaget, voocht, voicht, vocht, vaget, vaicht, voigt, vayt, voit, vait. Latviešu valodā lietots arī nosaukums “soģis”.

Fogts augstākas varas pilnvarojumā realizēja tiesisko aizbildnību un pārstāvniecību, noteiktā teritorijā un attiecībā uz noteiktu iedzīvotāju loku spriežot laicīgo tiesu (sasauca un vadīja tiesas sēdes), pārvaldot finanses, organizējot pārvaldi un kara gadījumā – zemes aizsardzību.

Amata būtība noformējās Franku valstī un jo īpaši Karolingu (latīņu Carolingi, franču Carolingiens) reformu gaitā. No 11. gs. kontinentālajā Eiropā pastāvēja dažādas amata variācijas lokālā līmenī, īpaši daudz romāņu–ģermāņu tiesību zemēs (Vācu Svētās Romas Impērijā), kur garīgos valdījumos dažviet izveidojās mantojama fogteja kā dižciltīgo varas monopols, bet jauno laiku sākumā fogteja kļuva par vienu no modernās zemes kundzības veidošanās ceļiem. Vēlajos viduslaikos fogts kļuva arī par laicīgu zemeskungu, kopienu, valdnieku pilnvarotu pārvaldnieku. Vācvalodīgajās zemēs fogtejas princips aptvēra dažāda līmeņa pārvaldē iesaistītas sazarotas amata kategorijas un pastāvēja līdz 18. gs. beigām.

Kontinentālajā Eiropā no 8. gs. fogteja iezīmēja aizbildnību un pārstāvniecību centrālās valsts varas un Baznīcas attiecībās un īpašumu pārvaldē. Baznīcas institūcijas, sākotnēji galvenokārt klosterus, kuriem bija zemes īpašumi un padotie, laicīgajā tiesā un pārvaldē pārstāvēja un aizstāvēja fogts, kurš savās rokās koncentrēja tiesu, administratīvo, fiskālo un militāro varu. Rietumeiropā līdz ar kristīgās valsts nostiprināšanos un kristietības institucionalizēšanos darbojās princips, ka garīdznieki nevarēja piedalīties krimināllietu tiesāšanā, kur būtu jāizlej asinis vai jāpiespriež nāves sodi, kā arī cīnīties ar ieročiem rokās, aizstāvot savus īpašumus. Pieaugot Baznīcas zemju īpašumiem, Franku valstī garīgām institūcijām, bīskapiem vai abatiem laicīgajās tiesās no 8. gs. vidus arvien biežāk bija pilnvarotais, aizbildnis, aizstāvis (advocatus). Pirmais precīzi identificētais gadījums, kad fogts saukts vārdā, ir 751. gadā, kad franku karalis Pipins III (Pépin III) iztiesāja strīdu starp Sendenī abatu un Setmelas abates fogtu (advocatus) Legitemu (Legitemus) par klosteru īpašumiem. Kārlis Lielais (latīņu Carolus Magnus, franču Charlemagne; valdīja 768–814) veicināja Baznīcas institūciju tiesību sakārtošanu, piešķirot bīskapiem un abatiem imunitāti, bet iekļaujot tos imperatora amatpersonu lokā un panākot lielāku laicīgās varas kontroli pār baznīcu. Fogtejas kā aizbildnības un pārstāvniecības principa nostiprināšanās bija būtisks juridisks un politisks jauninājums, tā izplatību saista ar Karolingu ideoloģijas ietekmi un “feodālo revolūciju”. Tiesiskās normas 8.–9. gs. pieprasīja klosteru fogtiem arī valdnieka varas deleģējumu, – viņiem bija jānodod zvērests grāfa klātbūtnē. Par laicīgās varas tiesībām radās daudz tiesisku strīdu starp klēriķiem un lajiem. Klosteru (bīskapu) fogti bija gan sīkie lēņu vīri, kuri turēja lēņu valdījumus un bija klosteru pārstāvji valdnieka galmā un citās laicīgās institūcijās, gan ietekmīgas dižciltīgo baronu, hercogu dzimtas, kas amatu ar laiku nodeva mantojumā un ar 11. gs. sāka uzskatīt baznīcas fogteju par lēņu mantojumu. Piemēram, īpaši daudz klosteru zemju pārvaldīja Normandijas hercogs.

Fogta amata attīstībā Rietumeiropā 11.–15. gs. vērojama liela dažādība atkarībā no apdzīvotības veida un urbanizācijas līmeņa, Baznīcas zemju īpatsvara, laicīgās tiesu varas koncentrācijas valdnieka vai aristokrātu rokās, kā arī juridiskās izglītības līmeņa. Bīskapiem kā laicīgiem zemeskungiem un tiesu varas nodrošinātājiem bija lielāka nozīme mazāk urbanizētās teritorijās uz ziemeļiem no Alpiem, kur līdz ar to fogta amats ieguva lielāku nozīmi un daudzveidīgu attīstību laika gaitā.

Anglijā karalis jau agri kļuva par Baznīcas aizstāvi, un karaļa domēni, kurās pietiekami liela daļa bija klosteru un baznīcu zemju, pārvaldīja īpašas karaļa amatpersonas (franču bailli, angļu bailif). Franku valstī Baznīcas fogta amats pastāvēja līdz 13. gs., bet vēlāk Francijas teritorijā monarhs lielā mērā pārņēma kontroli pār Baznīcu īpašumiem, un līdzīgi kā Ibērijas pussalā un Itālijā tiesu varas realizētāji turpmāk bija izglītoti juristi (latīņu advocati, syndici, procuratores). Itāļu pilsētās 10.–12. gs. īpaši nozīmīga bija fogta dalība tiesā, kur garīdznieku vārdā viņš nodeva tiesu zvērestu un piedalījās tiesu divkaujās. Te veidojās fogtu jeb advokātu dinastijas, kas vairāku paaudžu laikā ieguva statusu pilsētu komūnās un turību, saņemot no Baznīcas atlīdzību lēņu veidā (feoda de advocacia). Tomēr 12. gs. būtiski mainījās tiesu prakse, un fogtu loma Itālijā mazinājās, tie kļuva par salīdzinoši zema ranga ierēdņiem.

Fogteja ilgstoši saglabāja nozīmi vācu zemēs, ietekmējoties arī no ģermāņu paražu tiesībām. Rakstīto ziņu par vācu fogtiem ir ļoti daudz, sākot no 11. gs. vidus līdz 18. gs. beigām, ieskaitot Livonijas un Prūsijas teritorijas. Vācu prelātiem līdz ar t. s. investitūras strīdu veidojās īpašs statuss attiecībās ar laicīgo varu. Saskaņā ar Vormsas konkordāta līgumu 1122. gadā prelāti netika iecelti amatā, kamēr imperators tiem nepiešķīra regālijas, t. i., lēņa valdījuma tiesības. No regālijām izrietēja vācu prelātu laicīgā vara un jurisdikcija, jo tā viņi kļuva par imperatora lēņa vīriem ar tiesībām realizēt laicīgo varu. Pārvaldot Baznīcas jeb garīgo impērijas firstu (Reichfürste) īpašumus, daudzviet romāņu–ģermāņu tiesību loka zemēs fogti ieguva būtisku varu pārvaldē un nodevu administrēšanā plašās teritorijās. 12.–13. gs. veidojās mantojamas fogtejas kā īpaša zemeskundzība ķeizara pakļautībā – t. s. impērijas fogtejas, kuras pārvaldīja valdnieka pilnvaroti teritoriju fogti (latīņu advocati provincialis, vācu Landvögte). Vācu Svētās Romas Impērijā fogteju teritorijas lika pamatu atsevišķu dižciltīgu dzimtu pārvaldītām teritorijām gadsimtu garumā, nereti vēlajos viduslaikos pārtopot jauna tipa zemes kundzībā. Baznīcas valdījumos un imperatora zemēs dižciltīgu fogtu dzimtu vai atsevišķu uz termiņu ieceltu ierēdņu (parasti dižciltīgu) rokās bija zemākā tiesu vara, aizsardzības vara, tiesības ievākt nodokļus un pieprasīt klaušas.

11.–12. gs. tiek uzskatīts par klasiskās fogtejas uzplaukuma laiku, kad fogta amats bija ļoti izplatīts, lai nodrošinātu Baznīcas aizsardzību, tiesiskumu un īpašumu pārvaldi. Vienlaikus dižciltīgie nereti izmantoja šo statusu kā efektīvu līdzekli, lai vājas centrālās varas autoritātes apstākļos nodrošinātu savu ietekmi un vairotu turīgumu. Pastāvīgi bija sastopama “ļauno” fogtu, vardarbīgu nodevu ievācēju un netaisnīgu tiesnešu, kritika no garīdznieku puses. Šajā laikā raksturīga parādība bija arī bīskapu, klosteru un garīgo ordeņu atbrīvošanās tendence no laicīgu pilnvaroto, aizbildņu un pārvaldnieku varas (vācu Entvogtung), kā rezultātā garīgās institūcijas pārņēma laicīgo varu, izņemot nāvessodu, savās rokās. Veidojās izpratne par bezatlīdzības aizbildniecību pār garīdzniekiem laicīgajās lietās no firstu, karaļu, ķeizara (patronu, aizstāvju, aizbildņu) puses (Schirmvogtei), kā arī garīga zemeskunga pilnvarojumu zemāka ranga pārvaldniekiem un laicīgās tiesu varas realizētājiem noteiktā teritorijā, daļu no ienākumiem paturot kā atalgojumu. Šī procesa sastāvdaļa bija garīgo institūciju (klosteru) sūdzības ķeizaram un pāvestam, kā arī pāvesta kūrijas mēģinājumi regulēt un ierobežot dižciltīgu fogtu varas uzurpāciju un atbildību, ievācot nodevas un spriežot tiesu. Jautājums iekļāvās plašākā Baznīcas reformu kustībā, kā rezultātā pāvesti veicināja klosteru un bīskapu brīvību izvēlēties fogtus savu īpašumu pārvaldei, nevis atbalstīja mantojuma fogteju. Laterānas koncila lēmumi 1215. gadā aizliedza patroniem, fogtiem un lordiem iegūt vairāk nekā nosaka likums, kas atbalsojās arī Livonijas garīgo zemeskungu laicīgās varas organizēšanā. Rīgas bīskaps, sākot no 1207. gada, iecēla fogtus amatā, akcentējot laicīgās tiesības (officium advocacie in iure seculari), kā subordinētus pilnvarniekus no savu vasaļu un radinieku vidus, tāpat kā vēlāk arī citi Livonijas bīskapi.

Fogta amats 13.–16. gs. Livonijā pastāvēja visās zemeskundzībās, tā nozīme ar laiku mainījās. Rīgas pilsētā fogts bija viens no rātskungiem, kuru sākotnēji Rīgas bīskaps iecēla, bet vēlāk tikai apstiprināja amatā. Zobenbrāļu ordenis Livonijā un Vācu ordenis Prūsijā un Vācu ordenis Livonijā laicīgās tiesas spriešanu un pārvaldi nenodeva laju rokās, fogti iekļāvās ordeņa struktūrā. Prūsijā katram no komturiem 13. gs. vidū bija vismaz viens fogts, kurš strādāja ar vietējiem iedzīvotājiem – vadīja tiesas sēdes un iekasēja tiesas piespriestos sodus, ievāca nodevas, organizēja dažāda veida klaušas un karadienestu. 13. gs. otrajā pusē fogteja bija zemāka struktūrvienība nekā komtureja, tāpat kā saimniecības iecirknis, ko pārvaldīja ordeņa nozīmēts pārvaldnieks (Pfleger). Tāpat bija savi pilsētu fogti, kā arī ordeņa pils fogta amats, kas pārzināja ordeņa kalpotāju jeb melngalvju lietas un dažkārt pārvaldīja priekšpils saimniecības ēkas (Schlossvogt). Vācu ordeņa virsmestrs Verners no Orzelnes (Werner von Orseln) 1326.–1327. gadā Prūsijā realizēja pārvaldes reformu, kā rezultātā vairākas komturejas (Leipes un Rogenhauzenas) tika pārveidotas par fogtejām un līdz ar to pazeminātas statusā, tā ietaupot uz komtura un lielāka skaita ordeņa brāļu apgādes rēķina. Līdz ar to vairāk līdzekļu ieplūda virsmestra centrālajā kasē. Arī turpmākie virsmestri centralizācijas procesu un pārvaldes intensifikācijas veicināšanai komturejas mēdza pārveidot par fogtejām. Īpaši nozīmīga bija Kulmas fogtejas izveide, kas kalpoja par paraugu pārvaldei citās teritorijās. 15. gs. lielās komturejas tika dalītas, ierīkojot jaunus fogtu iecirkņus. Livonijā Vācu ordenis no Zobenbrāļu ordenis pārņēma arī fogtejas, kas jau sākotnēji bija līdzvērtīgs komturejas statusam. 15. gs. fogti bija Cēsīs, Kandavā, Bauskā, Grobiņā, Rēzeknē, Sēlpilī.

Eiropā 13. gs. attīstījās tendence, ka arī laicīga zemeskunga uzdevumā dažāda ranga fogti veica pārvaldes funkcijas, realizēja tiesu, administratīvo un fiskālo varu noteiktos iecirkņos – pilsētās, plašākās lauku teritorijās, ciemos, un īpaši aktualizējās nodevu ievākšanas funkcija. Fogta jurisdikciju varēja izlēņot, ieķīlāt, pārdot, pat nodot citam zemeskungam. Ar laiku bija vērojamas dažādas lokālas īpatnības, arī daudzveidīgas amata kategorijas lokālā līmenī, – īpašs statuss bija fogtam pilsētā, lauku teritorijās, klostera zemēs, garīgās brālībās, pilīs, jūras krastā, kalnos vai ieroču arsenālā un citur, pastāvēja mantojama vai īstermiņa fogtejas (Erbvogtei, Bittvogtei); amats pārklājās ar dažādiem citiem amatiem, kas pildīja tiesnešu vai pārvaldnieku funkcijas (iudex, officialis, Amtman, castellan, Zentrichter). Poļu zemēs viduslaiku beigās īpašu nozīmi ieguva ciema pārvaldnieks – voits (vācu Woith), un vēlāk šis amats transformējās un ietekmēja arī citas teritorijas, tajā skaitā vācu zemes.

14.–15. gs. Centrāleiropā attīstījās universitātes, un tiesību jautājumi arvien pārgāja izglītotu juristu ziņā, ko algoja arī garīgie zemeskungi jeb firsti (arhibīskapi), bet fogta amats joprojām ietvēra plašu administratīvo, juridisko, fiskālo pienākumu un tiesību spektru, tas nereti ļāva rīkoties ar ievērojamiem finanšu un militāriem resursiem. Amats arvien deva iespēju uzurpēt varu, kļūt korumpētam, balstoties uz vardarbību, leģitimizētu apspiestību, un izmantot centrālās varas autoritātes vājumu. Zināmā mērā fogteja kā tiesiska un praktiska parādība, kuras būtiska pazīme bija vienas personas rokās esoša nodokļu iekasēšana, policejiskā funkcija, tiesāšana, dažādu sabiedrības grupu tiesiska aizsardzība, bija pamats, kāpēc daudzviet lokālā līmenī protekcija un tiesiskums ilgstoši palika ārpus jebkuras centralizētas varas efektīvas kontroles.

Pazīstamākās fogtejas izveidojās Habsburgu (Habsburg) domēnēs. Tās valdnieka vārdā pārvaldīja dižciltīgas dzimtas no paaudzes paaudzē Augššvābijā, Lejasšvābijā un Elzasā, kā arī Špeiergauā un Veterauā. Vairums fogteju 15. gs. nonāca tiešā valdnieka pārvaldē, bet nelielas zemes fogtejas Švābijā pastāvēja līdz 1806. gadam.

Šveicē amats zemes pārvaldē pastāvēja līdz 1803. gadam, bet pilsētās jauno laiku sākumā fogta amatu izspieda pašpārvalžu komunālās iestādes, bet šveiciešu kantonos – Švicē, Ūrijā, Untervaldē – federālās tiesu iestādes.

Slavenas fogtu dzimtas bija grāfi no Vaides, Gēras un Plauenas Tīringē. 12. gs. viņu pārvaldē izveidojās teritoriāla vācu ķeizara fogteja, kas jau no1343. gada arī mūsdienās saglabā šo nosaukumu – Vogtland (tiešā tulkojumā no vācu valodas ‘fogta zeme’), un šo teritoriju grāfi pārvaldīja kā ķeizara lēni ilgstoši, saņemot privilēģijas gan no Frīdriha I (Friedrich I., saukts Barbarosa, Barbarossa), gan ķeizara Frīdriha II (Friedrich II.).

Slaveni bija šveiciešu fogti no Klingenbergu (Klingenberg) dzimtas, 13.–16. gs. Habsburgu fogti mūsdienu Turgavas kantonā, Cvīeri no Evibahas (Zwyer von Evibach), kas vairākus gadsimtus līdz 17. gs. sākumam bija iesaistīti zemes pārvaldē Ūrijas kantonā un citi.

Dramatisks vēsturisks stāsts saistīts ar Esenes bīskapijas fogtu grāfu Frīdrihu no Izenbergas (Friedrich von Isenberg). Frīdrihs mantoja fogta amatu, un viņa pārvaldē saskaņā ar pārvaldes dokumentāciju, t. s. Izenbergas fogta ruļļiem, bija 905 apdzīvotas vietas ar 14 450 zemnieku sētām un 36 klaušu muižām. Personiskā īpašumā grāfam bija 19 klaušu muižas. Esenes bīskapijas abate 1217. gadā iesniedza Ķelnes arhibīskapam vairākas sūdzības par fogtu, kurš apspieda viņas padotos. Ķelnes arhibīskaps sākotnēji nostājās fogta pusē, kurš bija viņa radinieks. Abate tomēr sūdzības iesniedza arī vācu ķeizaram un vēlāk pāvestam. Tā kā pāvestam šajā laikā izskatīšanā bija vairākas sūdzības par fogtiem, viņš 1221. gadā lika Ķelnes arhibīskapam rūpēties, lai Baznīcas fogti Ķelnes Baznīcas provincē neapspiestu padotos un lika pārņemt no ļaunprātīgajiem fogtiem īpašumus savā kontrolē.

Kad Ķelnes arhibīskaps uzsāka Baznīcas fogteju atsavināšanu, veidojās dižciltīgo amatvīru pretestība, un sazvērnieku priekšgalā bija Frīdrihs no Izenbergas. Viņi cerēja sagūstīt arhibīskapu un piespiest novērst iesākto procesu. Tomēr uzbrukuma laikā arhibīskaps tika nogalināts, un viņa nāve izraisīja plašus nemierus un mainīja politisko samēru vācu zemēs, kā arī būtiski ietekmēja attiecības starp vācu ķeizaru un pāvestu. Neskatoties uz visumā lielo atbalstu Frīdriham, kura brāļi bija Minsteres un Osnabrikas bīskapi, jaunais Ķelnes arhibīskaps apsūdzēja grāfu. Viņš tika ar viltu sagūstīts, par naudu izdots saviem ienaidniekiem un sodīts ar nāvi, saraustot uz rata. Grāfa mantinieki un radi iesaistījās militāros konfliktos, radot t. s. Izenbergas jukas (Isenberger Wirren, 1232–1243).

Arī Livonijā bija jaušamas atskaņas no pāvesta kūrijas cīņas pret “sliktajiem” fogtiem. Saskaņā ar Indriķa Livonijas hroniku (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227), pirmais laicīgais tiesnesis, kurš pārzināja fogteju Turaidā, bija garīdznieks Alebrands (Alebrandus, Alabrandus). Viņš 1207. gadā “sodīja zagšanu un laupīšanu, atdeva atpakaļ netaisni atņemto mantu un rādīja līviem ceļu uz taisnīgu dzīvi”. Pretēji rīkojās pirmais laicīgais Turaidas fogts bruņinieks Gotfrīds (Godfridus), kurš “izšķirdams lietas un ļaužu strīdus, savāca milzumu naudas un dāvanu, bet no tā bīskapam atdeva tikai nedaudz, lielāko daļu paturēdams sev”.

Ievērojamākais fogts Eiropas vēsturē varētu būt Geslers (Gessler, Grißler), leģendārais 14. gs. Habsburgu fogts no Altdorfas, kuru nogalināja šveiciešu brīvības cīnītājs Vilhelms Tells. Stāsts par fogtu (Landvuogt genannt Grißler), kura rīcība rosina dramatiskus notikumus un šveiciešu cīņu pret Habsburgu valdīšanu, minēts vairākās 15.–16. gs. šveiciešu hronikās, sākot ar 1470. gadu. Lai arī konkrētais fogts Geslers nav precīzi identificēts, Gesleru dzimta no Ūrijas kantona bija Habsburgu dienestā no 13. gs. otrās puses.