Ievērojams britu folkmūzikas, īpaši t. s. progresīvā un elektriskā folka pārstāvis. Par spīti pašdestruktīvam dzīvesveidam un ierobežotai rezonansei masu publikā, sacerēja un ieskaņoja daudz skaņdarbu, kas nodrošināja lielu autoritāti kritikas un mūziķu starpā. Folkmūzika Dž. Mārtina jaunradē apvienota ar daudzveidīgām citu žanru iezīmēm.

Dž. Mārtina vecāki – beļģiete un skots – bija profesionāli operdziedātāji, taču viņu laulība tika šķirta piecus gadus pēc dēla piedzimšanas. Turpmāk zēns galvenokārt dzīvoja pie tēva mātes Glāzgovā (Skotija), kur 15 gadu vecumā apguva ģitārspēli, bet divus gadus vēlāk, nepabeidzis mākslas skolu, kļuva par profesionālu mūziķi. Kaut visvairāk Dž. Mārtins aizrāvās ar britu tautas mūziku un blūzu, viņu interesēja arī citi žanri, t. sk. klasiskā mūzika. Pēc ātras atzinības Skotijas folka klubos, jaunais mūziķis pārcēlās uz Londonu (Anglija) un 1967. gadā noslēdza līgumu ar neatkarīgu ierakstu kompāniju Island Records, kas līdz tam galvenokārt specializējās ska un regeja mūzikā. Island izdeva vairumu Dž. Mārtina ievērojamāko darbu, un apgāda īpašnieka Krisa Blekvela (Chris Blackwell) atbalstam bija ievērojama loma mūziķa talanta izaugsmē.

Dž. Mārtina pirmajos ierakstos 20. gs. 60. gadu otrajā pusē dominēja folkmūzika, kas dažbrīd papildināta ar džeza ietekmēm. Desmitgades nogalē viņš sāka muzicēt ar savu dzīvesbiedri, dziedātāju un dziesmu autori Beverliju Mārtinu (Beverley Martyn). Abu kopīgajos albumos Stormbringer! (1970) un The Road to Ruin (1971) piedalījās plašāks mūziķu sastāvs, kas, saglabājot folkmūzikas pamatievirzi, ļāva nodrošināt daudzveidīgāku, no folka aktuālajām tendencēm atšķirīgu skanējumu, turklāt līdzās akustiskajai ģitārai Dž. Mārtins tajos spēlēja arī elektrisko ģitāru. Turpmāk elektriskā ģitāra viņa mūzikā dzirdama regulāri, piedevām Dž. Mārtins daudz izmantoja folkmūzikā vēl reti lietotus elektroniskus efektus, tādējādi cenšoties atdarināt saksofona skanējumu, īpaši Faro Sandersa (Pharoah Sanders) spēles tehniku; arī vēlāk izstrādāto, savdabīgi sēcošo un fonētiski izplūdušo dziedājumu viņš skaidrojis ar centieniem imitēt tenorsaksofona skanējumu.

Gan Dž. Mārtina pirmie ieraksti, gan kopdarbi ar B. Mārtinu tika pamanīti folkmūzikas apritē, taču plašāku ievērību viņš piesaistīja ar liriski smalku albumu Bless the Weather (1971) atsākot solodarbību un izkopjot individuālu, folku, blūzu, džezu un roku apvienojošo autora un izpildītāja rokrakstu. Šajā laikā Dž. Mārtins arī sāka ciešu sadarbību ar folkdžeza grupas Pentangle kontrabasistu Deniju Tompsonu (Danny Thompson). Abu starpā pastāvēja tuva draudzība un muzikāla saskaņa, taču arī komplicētas un ne vienmēr harmoniskas attiecības. Uzstājoties divatā, mūziķi uz skatuves bieži lietoja alkoholu un pat iesaistījās savstarpējos verbālos un fiziskos konfliktos, tomēr 70. gados D. Tompsons bija Dž. Mārtina tuvākais muzikālais līdzgaitnieks.

Par Dž. Mārtina ievērojamāko sasniegumu bieži atzīts albums Solid Air (1973), kurā dzirdami daži no viņa vēlāk slavenākiem sacerējumiem, t. sk. daudzu mākslinieku (Ēriks Kleptons, Eric Clapton; Rods Stjuarts, Rod Stewart; Wet Wet Wet; Snow Patrol u. c.) interpretētā folkdziesma May You Never un folkblūza skaņdarbs Don’t Want to Know, kas 2009. gadā nonāca jaunas klausītāju paaudzes uzmanības lokā, Dr. Džona (Dr. John) kaverversijā (1993) izskanot amerikāņu fantāzijas seriālā “Īstās asinis” (True Blood). Savukārt albuma titulkompozīcija, džeza akcentiem bagāta atmosfēriska balāde, kas veltīta britu dziesminiekam Nikam Dreikam (Nick Drake) ir, iespējams, pati pazīstamākā Dž. Mārtina sacerētā un izpildītā dziesma.

Solid Air saņēma vispārēju kritikas atzinību un nākamajās desmitgadēs iemantoja kanonisku statusu, taču autors to vērtēja visai pieticīgi. Toties par vienu no saviem labākajiem albumiem Dž. Mārtins atzina dažus mēnešus vēlāk tapušo Inside Out (1973), kurā dominē ievērojami atšķirīgs, frīdžeza ietekmē radīts repertuārs, kura radikālajam eksperimentālismam gan bija bremzējošs efekts uz viņa karjeras attīstību, atgrūžot daudzus Solid Air folkdžeza naksnīgās romantikas piesaistītus klausītājus.

1976. gadā intensīvā studijas darba un koncertslodzes, kā arī hedoniskā dzīvesveida, ģimenes sarežģījumu un tuvu draugu – N. Dreika un grupas Free ģitārista Pola Kossofa (Paul Kossoff) – nāves saasinātas mentālas nestablitātes nogurdinātais mūziķis aizvadīja rehabilitācijas periodu K. Blekvela īpašumā Jamaikā, kur iepazinās ar dabmūzikas autoritāti Lī “Skreču” Periju (Lee “Scratch” Perry). Šīm attiecībām bija tieša ietekme uz Dž. Mārtina turpmāko mūziku, t. sk. vienu no viņa ievērojamākiem albumiem One World (1977). Eksperimenti ar dažādu žanru (folks, pops, dabs, ambientā mūzika u. c.) kombinācijām un ieskaņošanas metodēm (panākot savdabīgu vides efektu un ieraksta atmosfēru, daudzas instrumentu partijas iespēlētas brīvā dabā, agrā rītā atrodoties uz salas ezera vidū) tajā vainagojušies ar muzikālu eleganci un niansētu emocionalitāti, kas One World ļāva kļūt par pirmo Dž. Mārtina albumu britu albumu topā (Nr. 54); cita starpā tas nereti minēts kā faktors ar būtisku ietekmi uz triphopa rašanos 20. gs. 90. gados.

Desmitgades izskaņu Dž. Mārtina biogrāfijā iezīmēja šķiršanās no B. Mārtinas. Personīgās krīzes izraisīta psiholoģiska nomāktība spilgti atklājās albumā Grace and Danger. Šis darbs, kurā vīrišķīgi liriska smeldze sadzīvo ar jutīgu pašrefleksiju, nereti pieskaitīts “šķiršanās albumu” (mūzikas preses lietots apzīmējums tuvu attiecību saraušanas ietekmē radītiem albumiem) klasikai, un tam piemīt Dž. Mārtina ieskaņojumiem agrāk neraksturīgs, ar dziesmu emocionālo intensitāti kontrastējoši izsmalcināts roka un poproka producējums. Savukārt viņa tuvākais muzikālais partneris (dažbrīd arī producents) šajā laikā bija Fils Kolinss (Phil Collins), kurš piedzīvoja līdzīgu ģimenes krīzi un nedaudz vēlāk ieskaņoja savu “šķiršanās albumu” Face Value (1981).

Grace and Danger tika pabeigts 1979. gada vasarā, taču dziesmu skaudri personīgā rakstura dēļ, K. Blekvels, būdams sens Mārtinu ģimenes draugs un juzdams emocionālu empātiju ar B. Mārtinu, tā izdošanu novilcināja līdz 1980. gada rudenim – šis solis veicināja Dž. Mārtina un Island attiecību pārtraukšanu (80. gadu vidū sadarbība tika epizodiski atjaunota).

Dž. Mārtina 80. gadu profesionālajai darbībai raksturīgs personīgās dzīves nestabilitātes un postošu atkarību veicināts haotisms un nevienmērīga mākslinieciskā kvalitāte. Vispirms viņš sadarbojās ar lielo mūzikas koncernu Warner Music un laida klaja albumus Glorious Fool (1981) un Well Kept Secret (1982), kuros, tiecoties sniegt plašāku auditoriju, gandrīz pilnībā atteicās no kādreizējās, folkmūzikā balstītās identitātes, dodot priekšroku konvencionālākai popa un roka stilistikai. Šiem darbiem izdevās gūt publikas ievērību (Well Kept Secret ir Dž. Mārtina vienīgais Top 20 albums) un atzinīgus preses vērtējumus, bet desmitgades turpinājumā mūziķa jaunrade, joprojām saglabājot augstu profesionālismu un sporādisku izcilību, kļuva atkarīga no dzīvesveida izraisītām veselības problēmām, pamazām zaudējot agrāko savdabību un neļaujot uzturēt ilglaicīgas attiecības ar nevienu ierakstu kompāniju.

90. gadu vidū jau veterāna statusā esošais Dž. Mārtins noslēdza vienošanos ar neatkarīgu ierakstu kompāniju Go! Discs, kuras pamatrepertuāru veidoja ievērojami jaunāki mākslinieki; pēc Go! Discs pārejas koncerna PolyGram īpašumā, viņš turpināja strādāt ar tās bijušā īpašnieka Endija Makdonalda (Andy Macdonald) jaundibināto uzņēmumu Independiente.

Šis pavērsiens ievadīja vēlīnu radoša pacēluma periodu, kurā mūziķis atkal pievērsies centieniem apvienot folka tradīcijas un laikmetīgu skanējumu. Albumā And (1996) viņa ierasti melanholisko balādismu papildinājuši triphopa bīti, bet tā dziesma Sunshine’s Better kļuva par negaidītu deju klubu un radio hitu producenta Telvina Singa (Talvin Singh) remiksā. Kaverversiju albumā The Church with One Bell (1998) Dž. Mārtins demonstrē spilgtu vokālo sniegumu, izteiksmīgos kamerstila aranžējumos interpretējot 20. gs. mūzikas mantojumu no seniem Laitninga Hopkinsa (Lightning Hopkins), Elmora Džeimsa (Elmore James) un Billijas Holidejas (Billie Holiday) repertuāra blūziem līdz gadsimta nogalē tapušiem Dead Can Dance un Portishead skaņdarbiem. Savukārt cildinošas atsauksmes guvušais Glasgow Walker (2000), kurā tāpat dzirdamas triphopa iezīmes, bija pirmais albums, ko Dž. Mārtins sacerējis, par pamatinstrumentu izmantojot nevis ģitāru, bet sintezatoru.

Mūža izskaņā Dž. Mārtins dzīvoja Skotijā un Īrijā, bija pieņēmis budismu, ar mainīgām sekmēm centās atbrīvoties no alkohola un narkotiku atkarības un cieta no progresējošiem veselības sarežģījumiem, t. sk. diabēta un ievērojama svara pieauguma. 2003. gadā cistas plīsuma dēļ mūziķis piedzīvoja daļēju labās kājas amputāciju, un turpmāk koncertēja ratiņkrēslā. Savukārt pēdējā dzīves laikā izdotajā albumā On the Cobbles (2004) Dž. Mārtins pēc ilgāka pārtraukuma atgriezies pie akustiska folkdžeza, turklāt arī atjaunojis sadarbību ar jaunības muzikālo partneri D. Tompsonu. Nākamo albumu Heaven and Earth (2011) jau pēc autora nāves 60 gadu vecumā pabeidza producents Gerijs Pallits (Garry Pollitt).

Komplicētās, iekšēju pretrunu māktās un mūzikas industrijas normas ignorējošās personības, kā arī jaunrades neprognozējamības un žanriskas nepastāvības dēļ Dž. Mārtina darbība vienmēr palikusi ārpus aktuālās mūzikas pamatstraumes. Tomēr neparastais autora un izpildītāja talants, kas izpaudies gan mākslinieciski drosmīgos starpžanru meklējumos, gan tradicionālākos popfolka un poproka darbos, viņam nodrošinājis nemainīgi augstu autoritāti dažādu paaudžu kritiķu un kolēģu vidū. Arī Dž. Mārtina ierakstos bieži piedalījušies mūziķi, kuru atpazīstamība ievērojami pārsniedz viņa paša publisko statusu, t. sk. F. Kolinss, Ē. Kleptons, Stīvs Vinvuds (Steve Winwood), Deivids Gilmors (David Gilmour), Pols Vellers (Paul Weller), grupu The Band un The Verve dalībnieki.

Ne visai viņa diskogrāfijai (23 studijas albumi un virkne koncertieskaņojumu) piemīt vienlīdz augsta kvalitāte, taču Dž. Mārtins radījis nozīmīgu darbu kopumu, kas vispirms paplašināja priekšstatus par folkmūzikas māksliniecisko mērogu, bet vēlāk iemiesoja populārajā mūzikā vēl neierastu multikulturālismu. Lai arī vairums viņa sacerējumu sakņoti folka un blūza tradīcijās, tajos bieži sapludinātas arī citu žanru robežas, radot darbus ar spilgtu un daudzveidīgu emocionālo ekspresiju (no uzbrūkošas agresivitātes līdz smalki izjustam lirismam) un tikpat bagātīgu, dažādu laikmetu mūzikas estētikas (no folkloras, blūza un džeza līdz pasaules mūzikai, dabam un triphopam) aptverošu kultūrkontekstu.

Dažas nedēļas pirms nāves Dž. Mārtinam piešķirts Britu Impērijas izcilības ordenis virsnieka pakāpē (Officer of the Most Excellent Order of the British Empire, 2008).

Angļu mūzikas žurnāls Q viņa Solid Air ierindojis starp 100 visu laiku ievērojamākiem britu albumiem (100 Greatest British Albums of All Time, 2000); tas minēts arī citos līdzīgos reitingos.

2011. gadā klajā laistā veltījumalbumā Johnny Boy Would Love This... A Tribute to John Martyn viņa repertuāru interpretē Deivids Grejs (David Gray), Roberts Smits (Robert Smith), Beks (Beck), Džo Bonamasa (Joe Bonamassa), Beta Ortone (Beth Orton), Morcheeba, Snow Patrol, F. Kolinss u. c. dažādu žanru un paaudžu mūziķi.

Big Muff; Bless the Weather; Couldn’t Love You More; Don’t Want to Know; Fine Lines; Glory Box; Go Easy; I’d Rather Be the Devil; In the Evening; Johnny Too Bad; Look In; May You Never; Make No Mistake; One World; Outside In; Over the Hill; Small Hours; Solid Air; Some People Are Crazy; Sunshine’s Better; Sweet Little Mystery; The Glory of Love 

London Conversation (Island 1967); The Tumbler (Island, 1968); Stormbringer!* (Island, 1970); The Road to Ruin* (Island, 1970); Bless the Weather (Island, 1971); Solid Air (Island, 1973); Inside Out (Island, 1973); Sunday’s Child (Island, 1975); Live at Leeds** (Island, 1976); One World (Island, 1977); Grace and Danger (Island, 1980); Glorious Fool (Warner Music, 1981); Well Kept Secret (Warner Music, 1982); Philentropy** (Body Swerve Label, 1983); Sapphire (Island, 1984); Piece by Piece (Island, 1986); The Apprentice (Permanent, 1990); Cooltide (Permanent, 1991); Couldn’t Love You More (Permanent, 1992); No Little Boy (Permanent, 1993); And (Go! Discs, 1996); The Church with One Bell (Independiente, 1998); Glasgow Walker (Independiente, 2000); On the Cobbles (Independiente, 2004); Heaven and Earth (Hole in the Rain, 2011)

* ar Beverliju Mārtinu

** koncertieskaņojumi