Nosaukums cēlies no apzīmējuma “kuršu ķoniņi” (“kuršu ķēniņi”), kas līdz pat 18. gs. beigām dokumentos ar retiem izņēmumiem attiecināts uz Peniķu dzimtas piederīgajiem.

Agrāk – Kuldīgas komturija, Kuldīgas virspilskunga tiesa, Kuldīgas apriņķis, tagad – Kuldīgas novada Turlavas pagasts. Peniķu dzimtas dzimtīpašums. Līdz 1918. gadam pastāvēja brīvciema pašpārvalde, ko reprezentēja ciema saimnieku ievēlēts brīvciema vecākais jeb burmeistars, kurš administratīvi bija pakļauts Kuldīgas virspilskunga tiesai, vēlāk – Kuldīgas apriņķa tiesai.

Ciems izveidojies uz Peniķu dzimtas piederīgajiem izlēņotās un dāvinātās zemes. Pirmā saglabājusies Peniķu lēņa grāmata izdota 1439. gada 1. decembrī Kuldīgā. Mestrs Heidenrihs Finke no Overbergas (Heidenreich Vincke von Overberg) ar to apliecināja, ka Peniķim (Penneiken) izlēņoti trīs arkli zemes Oktekalvā pie Aizputes ceļa “ar visiem piederumiem, labumiem un ienākumiem, kas tiek vai var tikt iegūti” tādās pašās robežās, kā Peniķis tos valdījis jau iepriekš. Viņš un mantinieki tos var “paturēt, apdzīvot un lietot brīvi, tāpat kā to dara citi brīvie kurši, pēc kuršu tiesībām uz mūžīgiem laikiem (glike anderen freien Kuren na Kurschem rechte to ewigin tiden)”. Šis formulējums liecina, ka kuršu lēņavīri līdzīgi senprūšu brīvniekiem saukti par brīvajiem kuršiem vai kuršu brīvniekiem.

Acīmredzot kāds no Kuldīgas pils bruņiniekiem vai muižu pārvaldniekiem ir mēģinājis pieprasīt no Peniķiem zemnieku klaušas, kas neietilpa brīvnieku pienākumos, un lēņavīri par to sūdzējušies mestram. Tādēļ 1454. gada 5. martā Rīgā mestrs Johans no Mengedes (vācu Johann von Mengede, latīņu Johannes Osthof a Mengden) izdeva īpašu dokumentu, kurā paziņoja, ka Peniķis no Okkalvas (Panneke van Okkalven) un viņa mantinieki ir brīvi no visām ordeņa klaušām un transporta darbiem – šķūtīm (allerley fure und arbeyde), izņemot kara gaitas. Dokumentā tika uzsvērts, ka Peniķim pienākas klausīt tikai Kuldīgas komturu un sekot vienīgi viņam un arī ārpus kara gaitām, ja komturs pavēlētu Peniķus kur sūtīt vai doties ceļā. Ar sūtīšanu un ceļošanu domāti lēņavīra pienākumi miera laikā pildīt vēstneša gaitas vai apsargāt sūtņus un preču transportus. Šādām gaitām ļoti piemērots bija Peniķu lēņa zemes un dzīvesvietas novietojums pie Livonijas galvenās sauszemes maģistrāles, Rīgas–Kēnigsbergas lielceļa, saukta par lielceļu (viduslejasvācu helewege).

1456. gada 24. augustā Cēsīs Johans no Mengedes izlēņoja Peniķim (Penneke) arklu zemes ar dravām, bišukokiem, zvejas vietām un putnu medību tiesībām pēc lēņa tiesībām (leengudesrechte). 1500. gada 13. decembrī Kuldīgā Kuldīgas komturs dāvināja Peniķim (Panneycken) un viņa likumīgajiem, īstenajiem mantiniekiem zemesgabalu blakus Peniķa zemei pie Valtaiķu ceļa “lietošanai un apdzīvošanai uz mūžīgiem laikiem”.

Augstāko atzinību par dienestu Vācu ordeņa Livonijas atzara labā Peniķi saņēma 1504. gadā, kad 23. augustā Ādažos mestrs Volters fon Pletenbergs (vācu Wolter von Plettenberg, latīņu Gualterus Plettenbergius) kuršu ķēniņam jeb ķoniņam (cursken konnyngk) Andrejam Peniķim (Andreas Penneck) “par uzticīgo dienestu, ko viņš ir veicis mums un mūsu ordenim nesenajās cīņās Krievzemē” izlēņoja vienu arklu zemes, siena pļavu un tiesības celt dzirnavas uz kādas upītes, kas tek gar viņa zemi, pēc lēņa tiesībām.

Apzīmējums “kuršu ķoniņš” norāda uz A. Peniķa īpašo stāvokli visu kuršu brīvnieku vidū. Ar “neseno karu” domāts ordeņa karaspēka iebrukums Krievzemē 1502. gadā, kad 15. septembrī pie Smoļinas ezera netālu no Pleskavas Vācu ordeņa Livonijas atzara un Rīgas arhibīskapa karaspēks sakāva divreiz lielāko Maskavijas lielkņaza karaspēku, tādējādi aizkavējot maskaviešu tālāko ekspansiju Baltijas zemēs.

Arveds Švābe dzimtas vārda izcelsmi skaidro ar Peniķu dienesta pakāpi: tas cēlies no viduslejasvācu vārda vinneken ‘karodziņš’. Šāds skaidrojums gan ir apstrīdams, jo balstās vienīgi uz fonētisku līdzību. Kuldīgas komturam pakļautais kuršu pulks pastāvējis vismaz kopš 1259. gada, kad kurši karagājienā uz zemgaļu Tērvetes pili devās ar savu karogu (der Kuren banier), tomēr nekas nav zināms par pulka komandieriem līdz A. Peniķim un viņa pēctečiem. Ja pieņem, ka Peniķi agrākos laikos nav bijuši karodznieki, tad ar viduslejasvācu karodziņa nosaukumu nevar izskaidrot nedz Peniķu dzimtas vārdu vismaz kopš 1439. gada, nedz faktu, ka Peniķis (Peneyke) kā kuršu zemnieka vārds Kuldīgas komturejas Vecpils pilstiesas Pusturu ciemā minēts jau 14. gs. vidū.

Tieši Ķoniņciemā saglabājies visvairāk nostāstu par senču jeb, kā Peniķi tos sauca, tēvu tēvu izcelsmi no kuršu valdniekiem. Mācītājs Johans Karls Heinziuss (Johann Carl Heinsius) 1761. gadā atstāstījis teiksmu, ka kuršu valdnieku pagānu laikos sauca Ģīgals vai Ķīkals. Kristoties viņš pieņēmis vārdu Andrejs un palīdzējis ordenim cīņās pret pagāniem. Viņa tiešie pēcteči apdzīvojot Ķoniņciema Ķīkāļu mājas un izsenis ir ciema vecākie, bet pārējo brīvciemu ciltstēvi bijuši Ķīkala padomdevēji un virsnieki.

Mestrs Johans Volthūzs no Herses (vācu Johann Wolthus von Herse, latīņu Johannes Walthausen) 1470. gada 18. oktobrī Kandavā Sirkantam (Sirkant) pēc lēņa tiesībām izlēņoja pusarklu no Lipaiķu zemes pie Bīskapa ceļa, kas caur Turlavu veda uz Kursas bīskapa Vecpili. Izlēņotās zemes, kas atradās blakus Peniķu lēnim, salīdzinoši nelielais apjoms vedina domāt, ka tas bijis papildinājums jau agrāk Sirkantu valdījumā esošam lēnim. Sirkanta lēņa grāmata glabājusies Peniķu dzimtā, un 18. gs. vidū Sirkantus un Peniķus sauca par “Peniķiem jeb Sirkantiem” (Pannecken oder Suckanten), kas liecina, ka tā bijusi viena dzimta. Tādēļ var pieļaut iespēju, ka Peniķu dzimta 15. gs. vidū izveidojusies kā Sirkantu (Cirkantu) dzimtas atzars.

1621. gadā hercogs Frīdrihs Ketlers (Friedrich Kettler) dāvināja “mūsu brīvajiem ļaudīm, ķoniņiem kopīgi” (unsern freyen Leuten, den sembtlichen Konigen) pusarklu lielu zemesgabalu, sauktu par Buļļu zemi. Dāvinājums adresēts tikai Ķoniņciema iemītniekiem – Peniķiem, jo arī vēlākos dokumentos ķoniņciemnieki (Curische Konige) nosaukuma ziņā tika nodalīti no pārējiem Kuldīgas hercoga muižas brīvzemniekiem.

Par ķoniņu ciemu tiesisko autonomiju liecina 17. gs. pastāvējušais ķoniņu ciemu tiesneša (Rechtfinder) amats. 1621. gada rudenī Viesalgu brīvzemnieku Bundžu Jurģa un Andreju Anša zemes strīda iztiesāšanā zemes apskatē piedalījušies Kalēju, Šmēdiņu un Ķoniņu tiesneši kopā ar Kuldīgas muižkungu, virspilskunga tiesas sekretāru un hercoga mežsargu.

Hercoga Kuldīgas muižas 1678. gada vaku grāmatā ar nosaukumu “kuršu ķoniņi” (Churischen Konige) ierakstītas sešas Ķoniņciema mājas: Kruķe-Tomi (Krugke Tohm; trīs saimnieki), Gaiļ-Anduļi (Gayl Andul; divi vīri), Kalēj-Kristi (Kalley Christ; divi vīri), Gaiļ-Kristi (Gayle Christ; trīs vīri), Ķīkaļ-Anši (Kickall Ans; trīs vīri) un Spriģe-Mauļi (Sprigge Maull; trīs vīri) ar vienu arklu zemes katrai.

1664. gadā Lipaiķu baznīcas logos tika ievietotas vitrāžas ar četru ķoniņu ciemu ģerboņiem. Ķoniņciema ģerbonī bija attēlots jātnieks ar sarkanu karogu rokā. To 1850. gadā no loga izgāzusi vētra. Ģerbonis vairs nav atjaunots, bet tā attēls ir saglabājies Lipaiķu mācītaja Kristiāna Amendas (Christian Amenda) 1780. gadā ķoniņiem dāvinātajā kopijā.

1797. gadā Kuldīgas brīvniekiem tika sastādīts atsevišķs revīzijas saraksts, kur, līdzīgi kā Kuldīgas muižas 17.–18. gs. inventārijos, par kuršu ķoniņiem saukti tikai Peniķi, turklāt viņu apdzīvotais Ķoniņciems ar 13 mājām nodēvēts nevis par brīvciemu (Freydorf), bet brīvmuižu (Freigut Kursch-Konige). Par Peniķiem teikts, ka visi minētie dzimtas piederīgie, pamatojoties uz mestru dotām privilēģijām un lēņa grāmatām, kopš vairākiem gadsimtiem ir atbrīvoti no visām personiskajām nodevām.

Ķoniņciemā, vēlākais 18. gs., ir radies brīvciema vecākā jeb burmeistara (no vācu valodas vārda Burgermeister ‘pilsētas, ciema galva’), dokumentos visbiežāk saukta par priekšnieku (Vorsteher), amats. Ldz 19. gs. vidum burmeistara stāvoklis no tēva uz dēlu tika pārmantots vienā ģimenē, kas, saskaņā ar tradīciju, tieši cēlusies no ciema ciltstēva – “tās īstās saknes”. Ķoniņciema vecākie 18. gs. bija kuršu lēņavīru pulkveža A. Peniķa tiešie pēcteči, kas saimniekoja Ķīkāļu mājās. Savas izcelsmes pierādījumus tie centās apstiprināt arī juridiski. 1762. gadā Lipaiķu draudzes mācītājs J. K. Heinziuss pēc Ķīkāļu saimnieka Mārtiņa lūguma apliecināja, ka viņa vectēvs Kristaps bija saimnieks un kuršu ķoniņu biedrības galva (Haupt der Kursch Koniglichen Gesellschaft), savukārt Kristapa dēla un Mārtiņa tēva Anša pārziņā bijuši kuršu ķoniņu privilēģiju dokumenti. 1791. gada 4. augustā Kuldīgas instances tiesā savus radurakstus apstiprināja Ķīkāļu saimnieks Mārtiņš, Anša brāļadēls. Nezināma autora piezīmē pie Ķīkāļu saimnieku ciltskoka noraksta teikts, ka pēdējais veco kuršu ķoniņu tiešais pēctecis Mārtiņš miris bez pēcnācējiem 1794. gadā un Ķīkāļus mantojuši viņa brāļadēli. Arī Gaiļu māju saimnieks Ādams esot veco ķoniņu pēcnācējs, tomēr to nevarot droši noskaidrot.

Kopējā brīvciemu pārvaldē vadošo lomu saglabāja Ķoniņciems un tā burmeistari. Ķoniņciemā vienu vai divas reizes gadā uz apspriedi sabraukuši citu brīvciemu vecākie, un viņu sapulces līdzinājušās svētkiem, – ķoniņi tad dzīrojuši trīs četras dienas.

Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) profesors Frīdrihs fon Krūze (Friedrich Karl Hermann von Kruse), kurš 1838. gadā apmeklēja Ķoniņciemu, uzzīmēja burmeistara sievu un dēlu, taču pats burmeistars (spriežot pēc dokumentiem, tas 1838. gadā bija Pēteris Peniķis) nedz ļāva sevi zīmēt, nedz bija pierunājams parādīt brīvgrāmatas, kas glabājās pie viņa.

19. gs. vidū lielu autoritāti ķoniņu vidū baudīja Ķoniņciema burmeistars, Veckaiļu un Lejasķīkāļu māju saimnieks Kristaps Peniķis, saukts par “septiņu pagastu skrīveri”. Šo goda nosaukumu viņš, visticamāk, bija iemantojis savas rakstītprasmes dēļ: 1854. gadā tikai viņš un Sausgaļu burmeistars Rūdolfs Bergholcs mācējuši parakstīties zem lūgumraksta Kurzemes bruņniecībai, pārējie burmeistari vilkuši trīs krustiņus.

Senākās ziņas par kuršu ķoniņu dzīves vietu un dzīvesveidu pēc Vācu ordeņa Livonijas atzara pašlikvidēšanās ir sniedzis Kēnigsbergas aptiekārs Reinholds Lubenavs (Reinhold Lubenau), kurš 1585. gada ziemā pārnakšņoja vietējās izcelsmes lēņavīru Peniķu dzimtai piederošajā Ķoniņciemā: “Viņi visi dzīvo lielā, plašā sētā, precas tikai savā starpā; sētas vidū ir liels nams, tur viņi dod pajumti svešiniekiem, pie kam katru nedēļu viens gādā par saimniecību. Bez tam sētā ir vesela čupa mazu ēciņu, kas līdzinās mazam miestiņam, kur apmetas uz dzīvi precētie pāri. Viņiem nav jādod kunga tiesa, savus laukus tie apstrādā kopīgi, un viss viņiem ir kopīgs.”

Liecībā uzsvērts ciema lielums (“vesela čupa”), turklāt “mazās ēciņas” bijušas Peniķu dzimtas nukleāro ģimeņu dzīvesvietas. Lielais nams sētas vidū pildījis viesu nama funkcijas. To apstiprina arī Rīgas arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma (Wilhelm von Brandenburg) 1554. gada 27. jūlija vēstule savam koadjutoram, Meklenburgas Kristofam (Christoph zu Mecklenburg), kuram tika ieteiktas vairākas pieturvietas ceļā no Mēmeles līdz Rīgai, kurās varēja pārnakšņot un pabarot zirgus. No avota izriet, ka Ķoniņciemā nav bijusi vienkārša pieturvieta, bet viesu nams ar pietiekamām ērtībām, kur varēja nakšņot arī prominentas personas.

Ķoniņciemā R. Lubenavs novērojis arī dzīvu pagānisko tradīciju – senču kultu, kas ir raksturīgākā ķoniņu garīgās kultūras iezīme viduslaikos un jaunajos laikos. Aprakstā izgaismojās visās baltu zemēs izplatītais rituāls – sakrālais dzīvo kopmielasts ar mirušo gariem. Ķoniņu teiktais par to, ka “mielasta atlikumu aprij suņi”, raksturo baltu parašu veļu mielasta pārpalikumu sadedzināt vai atdot mājdzīvniekiem, viesiem un nabagiem, lai nezustu mielasta nestā svētība.

Ķoniņciema svētā meža paliekas – Elka birzs jeb Elka – atrodas pie Kuldīgas–Aizputes šosejas starp Turlavu un Ķoniņciemu. Pēc nostāstiem tur kādreiz augušas astoņas vai deviņas vecas liepas, un senāk bijis arī upuraltāris, uz kura Jāņos sadedzināti kazlēni un jēri kā ziedojums Zemes, Lauka, Ūdens un Meža mātēm.

1797. gadā Ķoniņciemā atradās divas Gaiļu sētas, divas Krūķiņu, divas Ķīkāļu, divas Mauļu, divas Kaiļu, divas Kupšu mājas, kā arī Kalēju māja. Salīdzinot ar 1678. gadu, ciema māju skaits bija dubultojies. Mājas tika sadalītas pēc 1796. gada, jo līdz minētajam laikam ciemā pastāvēja sešas saimniecības, katra vienu arklu liela: Anduļa Gaiļi (Gail Andull), Kristapa Inģi (Inge Cristop), Kristapa Kalēji (Kalley Cristop), Andreja Ķīkāļi (Anrey Kieckal), Mauļa Spriģi (Sprigge Maul), Toma Krūķini (Krucke Thom). Māju nosaukumiem pievienotie personvārdi attiecas uz sētu pirmajiem īpašniekiem, iespējams, pat Peniķu ciltsēviem – pirmajiem lēņavīriem, jo ciema arklu un māju skaits atbilst Peniķiem un Surkantiem 15.–17. gs. izlēņotās un dāvinātās zemes apjomam.

1850. gadā Ķoniņciemā divās Ķīkāļu, divās Gaiļu, divās Kaiļu, trijās Mauļu un trijās Krūķiņu mājās saimniekoja Peniķi. 19. gs. pirmajā pusē Ķoniņciemā bija radušās divas jaunas mājas – Kupšas. Vienā no tām saimniekoja Kalēji, otrā – Vidiņi. Burmeistars bija K. Peniķis. 1853. gadā Ķoniņciemā dzīvoja 89 ķoniņu kārtai piederīgie (36 vīrieši un 53 sievietes). Ķoniņu kārtai nepiederēja 119 iedzīvotāji, no tiem 85 latvieši, 24 ebreji un 10 vācieši. 1861. gadā privātīpašumā Ķoniņciemā bija 11 mājas, no kurām 10 piederēja Peniķiem, vienu māju īpašnieks bija Tontegode, vienu – Kalējs.

Pēc brīvciema sadalīšanas 1933. gadā Ķoniņciemā bija 13 mājas: Atāl-Mauļi (59,296 ha), īpašnieks Juris Peniķis; Vidus-Mauļi (32,308 ha), īpašnieks Juris Tontegode; Būvmeisteru Mauļi (22,139 ha), īpašnieki Līze (dzimusi Tontegode) un Mārtiņš Merteni; Veckaiļi (61,708 ha), īpašniece Līze Tontegode (dzimusi Peniķe); Jaunkaiļi (62,251 ha), īpašnieks Juris Peniķis; Jaunkupšas (48,029 ha), īpašniece Līze Tontegode; Veckupšas (42,226 ha), īpašniece Alīda Vidiņa; Dižgaiļi (65,828 ha), īpašnieks Kristaps Peniķis; Mazgaiļi (54,603 ha), īpašnieks Juris Voldemārs Tontegode; Jaunkrūķiņi (68,030 ha), īpašniece Anna Peniķe; Veckrūķiņi (74,831 ha), īpašnieki Ādams Šmits un Līze Miezīte; Kalna Ķīkāļi (64,522 ha), īpašnieks Ādams Peniķis; Lejas Ķīkāļi (49,863 ha), īpašniece Anna Cimmermane (dzimusi Peniķe); kopīpašums – kapsēta un lopu dzirdināmais dīķis (0,818 ha); pavisam – 707,267 ha.

1935. gadā Ķoniņciemā dzīvoja 131 cilvēks, gandrīz vienādā skaitā vīrieši un sievietes. Bez latviešiem bija arī divas poļu laukstrādnieces, ebreju sīktirgotājs un ieprecēta vāciete.

1962. gadā Ķoniņciema arhīva dokumentus (26 vienības) Anna Peniķe nodeva Latvijas PSR Vēstures muzejam (mūsdienās Latvijas Nacionālais vēstures muzejs).

Ķoniņciema īpašā statusa simbols un piemineklis Peniķu ciltstēvam – t. s. Peniķa stabs, kas atjaunots vismaz trīs reizes –, pirmoreiz minēts jau 1827. gadā, kad Jelgavā strādājošais franču skolotājs Žans Fransuā Turī (Jean Francouis Thoury) ceļoja pa Kurzemi: “Apmēram 12 vai 15 verstis tālāk [no Aizputes], ciemā, kas atrodas pie ceļa, mēs ieraudzījām uz staba esošu, zem stikla ierāmētu jātnieka attēlu ar šādu uzrakstu: Johans Andrejs Peniķis, 1491. Kuršu Ķoniņa brīvciems, 31 dvēseles (Johann Andreas Pennyk, 1491. Freidorf, Kurischer König, 31 Seelen).”

Tērbatas Universitātes profesors F. fon Krūze 1839. gadā bija novērojis, ka A. Peniķis ir uzgleznots ar eļļas krāsām uz koka plāksnes ciema sākumā, pa kreisi no ceļa, kā jātnieks ar dzeltenu vesti, baltām biksēm, sarkanu karogu un melniem jātnieka zābakiem. Zem attēla ir uzraksts “Andrey Pennick 1491”. Domājams, šis stabs – ieapaļa kolonna ar koka plāksni augšdaļā – redzams arī Jāņa Krēsliņa 1895. gada fotogrāfijā. 20. gs. sākumā stabs atjaunots citā veidolā.

Satrunējušais stabs esot nogāzies drīz pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā. Uz audekla gleznotais ģerbonis nonāca Liepājas muzejā. 2018. gada 30. septembrī Peniķa stabs pie Atālmauļu mājām tika atjaunots jau ar jaunizveidoto Peniķu ģimenes ģerboni.

Liela kultūrvēsturiska vērtība ir Ķoniņciema milzīgajam sarkani krāsotajam gobas koka kausam ar zeltītajiem zvaigžņu un pusmēnešu rotājumiem. Jau 1678. gadā, kad Johans Arnolds fon Brands (Johann Arnold von Brand) ceļoja cauri Ķoniņciemam, ķoniņi šajā kausā, apsveicot viesus, pasnieguši tiem alu. Precīzu kausa vecumu nav iespējams noteikt, bet ornamentu renesanses stils un rokturī iegrieztā skaitļa “1297” formas rosina to attiecināt uz 16. gs. otro pusi–17. gs. pirmo pusi. Mūsdienās kauss glabājas Kuldīgas novada muzejā.

Ķoniņu apziņā kausa pastāvēšana tika saistīta ar visa brīvciema pastāvēšanu: no tā varējuši dzert tikai Peniķi. Peniķu vienotāja vēl 1929. gadā bija arī tā dēvētā Peniķu pīpe no sarkana magoņkoka ar sudraba vāciņu, kas glabāta Koniņciema Jaunkaiļos. Tā esot saglabāta no senseniem laikiem, un pīpi smēķējuši visi Peniķi svinīgos gadījumos.

Bēru tradīcijas Ķoniņciemā arī jaunākajos laikos bija saistītas ar ciema iedzīvotāju mirušo senču, kas vienlaikus bija arī dzīvo sargātājgari, mājvietu – Elka birzi, sauktu arī par Svēto birzi. Jaunākajos laikos kristietības ietekmē ķoniņu apziņā Elka birzs jau bija ieguvusi dēmoniskas iezīmes, un to saudzēja vairāk baiļu nekā cieņas vai mīlestības dēļ. Elka birzī nedrīkstēja nedz cirst kokus, nedz nest mājās sausos zarus plīts kurināšanai, – ja tā darīja, nodega ēkas, kuras apkurināja ar Elka koku zariem, vai arī paši postītāji gāja bojā. Savdabīgi, ka Elkā savas kulta liepas – sargātājgaru mājoklis – bijušas atsevišķām Ķoniņciema sētām, respektīvi, saimēm – Vidusmauļiem, Kupšām un Kalnaķīkāļiem. Senatnē Ķoniņciemā pēc bērēm visi braukuši uz Svēto birzi un, mājās braucot, salauzuši zariņus, vēdījušies ar tiem un dziedājuši: “Nemirstiet jūs, ļautiņi, nav vairs rūmes kalniņā.” Kapsētas – senču mājvietas – atradās katra brīvciema tiešā tuvumā, un arī šis apstāklis liecina par mirušo un dzīvo vienotību.

Sākotnēji visas ēkas brīvciemos bija celtas no koka. Tikai 19. gs. otrajā pusē tika uzceltas mūra dzīvojamās ēkas – trīs Ķoniņciemā, un viena – Kalējciemā.

Brīvciemu dzīvojamās ēkas parasti bija sadalītas divos galos ar divām atsevišķām ieejām, sevišķi Ķoniņciemā, kur katrā ēkas galā dzīvoja cits saimnieks. Parastais telpu izvietojums dzīvojamās ēkās bija: istaba–priekšnams–istaba–istaba. Vienā galā vai arī vidū pret priekšnamu bija iebūvēts apvalkdūmenis – “lielais skurstens”. Vienā un otrā pusē priekšnamam atradās istabas – “kambari”. Priekšnamā, “ļaužu istabā” un citās istabās kalpu galā grīdu sedza māla klons, bet saimnieka kambaros bija dēļu grīda – “plāns”. Istabu griesti no dubultdēļiem balstījās uz resnām sijām – “dziedrām”. Istabu iekšsienas bieži bija aplīmētas tapetēm vai “pucētas” – apmestas, bet griesti balsināti ar kaļķiem.

Krāšņākā zināmā klēts bijusi Ķoniņciema Dižgaiļu klēts, virs kuras durvīm bija uzkrāsots gadaskaitlis “1788”. Divu klēts durvju starpā bija uzkrāsots saulītes ornaments, virs tā – dzīvības koka attēls. Pēc brīvciemu sadalīšanas Dižgaiļu mājas pārceļot jaunā vietā, klēts pārvesta uz tagadējo Turlavas ciematu. Sagruvušās klēts detaļas, tostarp kādreiz koši krāsotās pildiņu durvis, mūsdienās uzglabā pašvaldība.

Pēc 1929. gada 4. maijā Saeimas izdotā Likuma par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu viensētās brīvciemi tika sadalīti viensētās. Sadalot zemi, tā pēc iespējas tika iemērīta vienā gabalā, pieļaujot pļavu un mežu starpgabalus. Zemes iemērīšana tika pabeigta 1933. gadā, bet viensētu ierakstīšana zemesgrāmatās turpinājās līdz 1939. gadam. Ēku pārcelšana uz jauniemērīto zemi zināma tikai vienā gadījumā – Ķoniņciema Dižgaiļu saimniecībā.

Jau 1941. gada 14. jūnija deportācija skāra lielu daļu ķoniņu dzimtu. No ķoniņciemniekiem tika izvests Jaunķīkāļu saimnieks, bijušais pagasta vecākais Ā. Peniķis ar sievu, un Kalnaķīkāļu saimnieks Juris Peniķis ar sievu un divām meitām.

1944. gadā bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), devās deviņas Turlavas pagasta ķoniņu ģimenes. Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā Ķoniņciema Vidusmauļu māju šķūņos ierīkoja zirgu un lauksaimniecības tehnikas iznomāšanas punktu. 1948. gada augustā punkta vadītājs, lai slēptu savu vainu tehnikas iegādei piešķirto līdzekļu izšķērdēšanā, aizdedzināja šķūņus. Īsā laikā uguns izplatījās pa visu ciemu. 48 ēkas ar visu iedzīvi pārvērtās krāsmatās, bet iztika bez cilvēku un liellopu upuriem. Uguns neskartas palika tikai Atālmauļu, Vidusmauļu un Lejasķīkāļu dzīvojamās mājas ar pāris saimniecības ēkām.

Mūsdienās J. Peniķa ģimene apdzīvo un apsaimnieko Atālmauļu mājas. Ir saglabājusies Vidusmauļu māju dzīvojamā ēka un kūts, kā arī ciema kapsēta. Lejasķīkāļu dzīvojamā ēka sabruka un tika nojaukta 20. gs. beigās.