Krāslava ir pilsēta Latvijas dienvidaustrumos, abos Daugavas krastos – tās lielākā daļa atrodas Daugavas labajā  krastā un ietilpst Latgales kultūrvēsturiskajā novadā, savukārt Daugavas kreisajā krastā atrodas Krāslavas mikrorajons Priedaine, kas pieder Sēlijas kultūrvēsturiskajam novadam. Atrodas pie autoceļa A6 (Rīga–Daugavpils–Baltkrievijas robeža) 265 km attālumā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas. Krāslavā krustojas reģionālie autoceļi P61 (Krāslava–Dagda), P62 (Krāslava–Preiļi–Madona) un P69 (Krāslava–Kaplava–Skrudaliena). Dzelzceļa līnijas Rīga–Indra stacija “Krāslava” atrodas 4 km attālumā no pilsētas centra ziemeļrietumu virzienā, Ūdrīšu pagasta teritorijā.

Krāslava ir 2021. gadā Latvijas administratīvi teritoriālās reformas rezultātā izveidotā novada centrs, kas apvieno bijušo Krāslavas un Dagdas novadu, kā arī trīs bijušā Aglonas novada pagastus: Grāveru, Kastuļinas un Šķeltovas. Krāslavas novada teritorija pilnībā pārklājas ar bijušā Krāslavas rajona teritoriju.

Krāslavas pilsēta rietumos robežojas ar Ūdrīšu pagastu, ziemeļos un austrumos – ar Krāslavas pagastu, bet dienvidos – ar Kaplavas pagastu.

Krāslavas pilsētas platība ir 9,2 km², iedzīvotāju skaits 2023. gada sākumā – 6997, apdzīvojuma blīvums – 760 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības Krāslavai tika piešķirtas 1923. gada 16. aprīlī.

Krāslavas pilsētas simbols ir buru laiva ar pieciem airiem, kas redzama pilsētas ģerbonī, strūklakas veidolā vecpilsētas centrā – 18. novembra laukumā, kā arī atbilstoši stilizētā ekspozīcijā Krāslavas vēstures un mākslas muzejā. Krāslavas ģerbonis apstiprināts 1925. gadā. Ģerboņa vairogs ir zilā krāsā, uz tā sudraba krāsā attēlots peldošs burukuģis ar paceltu buru un pieciem airiem. Kuģis apzīmē kuģošanu pa Daugavu rietumu virzienā, savukārt airi simbolizē piecas pilsētas iedzīvotāju pamattautības: latviešus, krievus, baltkrievus, poļus un ebrejus. 

Pastāv pretrunīgas versijas par Krāslavas nosaukuma izcelsmi – dažādos laikos un pie dažādām varām pilsēta dēvēta mazliet atšķirīgi, piemēram, Креславль, Kreslau, Kraslaw. Visbiežāk Krāslavas nosaukumu asociē ar vārdu “krēsls” (latgaliešu krāsls), saistot to ar Daugavas loka formu, kas atrodas Krāslavā. Ticama šķiet versija, ka nosaukums “Krāslava” cēlies no slāvu vārdu salikuma красная лава. Tā Polockas kriviči esot saukuši Daugavas loku pie tagadējās pilsētas – vārds красная nozīmē ’skaists’, лава – ’vieta vai krēsls’, šajā gadījumā – ‘skaista vieta’.

Krāslava atrodas Latvijas un arī Latgales dienvidaustrumos. Tās lielākā daļa izvietota Augšdaugavas pazeminājumā starp Latgales augstienes Dagdas pauguraini un Augšzemes augstienes Skrudalienas pauguraini. Krāslavā sākas Krāslavas–Naujenes Daugavas meandru apvidus, kas ir viens no vizuāli izteiksmīgākajiem Daugavas ielejas posmiem. Daugava šeit plūst pa dziļu senleju – Krāslavas tuvumā ir saskaitītas astoņas virspalu terases. Daugava pilsētas teritorijā met 3,85 km garu loku un ir atpūtnieku un ūdenstūristu iecienīta – tieši Krāslavā sākas dabas parks “Daugavas loki”, kas ietilpst aizsargājamo ainavu apvidū “Augšdaugava”.

Daugava Krāslavas pilsētas teritorijā uzņem četras nelielas un straujas labā krasta pietekas: Skaistu, Florupīti, Jāņupīti (kādreiz dēvētu par Kraslavku) un Lazaretnaju. Uz Jāņupītes pilsētas teritorijā pirms Otrā pasaules kara darbojās divas ūdens dzirnavas. Krāslavā ir divi ezeri – Mandeļs un Persteņa ezers –, bet no ziemeļaustrumiem tai piekļaujas Zirga ezers, kura krastā ir labiekārtota un pilsētnieku iecienīta pludmale.   

Klimats Krāslavā ir mēreni kontinentāls – līdzīgi kā abās Austrumlatvijas augstienēs, kas piekļaujas pilsētai, tomēr Daugava rada īpatnēju pilsētas mikroklimatu. Salīdzinoši mitrais un saulainais upes ielejas klimats, auglīgās palienes augsnes, pazemes avoti un uzkalni, kas pilsētu pasargā no aukstajiem vējiem, veicina to, ka veģetācijas periods šeit ir ilgāks nekā apkaimē un arī raža nogatavojas ātrāk, tāpēc jau izsenis Krāslava tiek dēvēta par “Latvijas gurķu galvaspilsētu”.

Krāslava tiek uzskatīta par vienu no senākajām apdzīvotajām vietām Latvijas teritorijā, kas izveidojusies jau 9. gs. pie pilskalna Daugavas–Dņepras ūdensceļa malā. Sākot ar 8. gs., šeit ir sastopami latgaļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi – teritorija ir bijusi blīvi apdzīvota, jo Krāslavas apkārtnē atklāti 36 pilskalni un 64 senie kapulauki. 

14. gs. Krāslavā tika izveidota nocietināta Vācu ordeņa Livonijā preču noliktava, un 1558. gadā Krāslava kļuva par ordeņa lēņa muižu – tieši šajā gadā Krāslavas nosaukums pirmo reizi ir minēts rakstītajos avotos. Poļu Inflantijas laikā, 16.–17. gs., Krāslavas īpašnieki bieži mainījās, bet apdzīvotās vietas uzplaukums saistās ar grāfu Plāteru (Plater) dzimtu, kuru īpašumā Krāslava nonāca 1729. gadā un palika līdz pat Pirmajam pasaules karam. Plāteri Krāslavu centās izveidot par Latgales administratīvo, garīgo un saimniecisko centru, daudzās jomās konkurējot pat ar Daugavpili. Tādējādi Krāslava ieguva miesta tiesības – 18. gs. 30. gados pilsētā tika uzbūvēts divstāvu mūra rātsnams, no 1757. līdz 1842. gadam Krāslavā darbojās katoļu garīgais seminārs.

Vienā pakalnā slejas grāfu Plāteru pils komplekss, ko veido 1791. gadā pabeigtā kungu māja, saimniecības ēkas un liels baroka stila ainaviskais parks. Savukārt otrā pakalnā, kas atrodas Jāņupītes ielejas pretējā pusē, jau no tālienes pamanāms masīvais Krāslavas Svētā Ludviga (arī Ludvika) Romas katoļu baznīcas siluets. Dievnams būvēts no 1755. līdz 1767. gadam pēc itāļu arhitekta Antonio Paraka (Antonio Paracca) projekta kā Inflantijas bīskapa rezidence. 1772. gadā poļu Inflantija nonāca Krievijas Impērijas sastāvā.

19. gs. sākumā uz neilgu laiku no Daugavpils uz Krāslavu tika pārceltas Latgales administratīvās iestādes, tomēr pēc 1826. gada ugunsgrēka miesta agrākā nozīme sāka zust. Krāslavas attīstībā nozīmīgs bija 1865. gads, kad netālu no miesta tika uzbūvēta Rīgas–Daugavpils–Vitebskas dzelzceļa līnija.  

Pirms Pirmā pasaules kara Krāslavā bija 10 500 iedzīvotāju, tādējādi tas bija lielākais miests Latvijā. 1914. gadā Krāslava, pat nebūdama pilsēta, bija 12. lielākā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā; aptuveni puse no iedzīvotājiem šeit bija ebreji. Savukārt Krāslavas apkārtne tolaik bija viens no latviskākajiem novadiem Latgalē – laukos latviešu īpatsvars sasniedza 90 procentus. 1923. gada 16. aprīlī Latvijas valdība Krāslavas miestam piešķīra pilsētas tiesības – Krāslava pēc Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Krustpils kļuva par piekto pilsētu Latgalē.

Starpkaru periodā Krāslavas iedzīvotāju skaits nesasniedza pat 5000 un pēc šī rādītāja pilsēta ieņēma 20. vietu Latvijā. Autoritārā režīma laikā pēc 1934. gada Krāslavā strauji palielinājās latviešu īpatsvars – ja 1930. gadā Krāslavā dzīvoja vien 707 latvieši, tad 1935. gada tautas skaitīšana uzrāda, ka latviešu skaits pilsētā bija pieaudzis līdz 1422 cilvēkiem. Tolaik pilsētā dzīvoja arī 1444 ebreji, 647 poļi, 435 krievi un 216 baltkrievi.

Otrā pasaules kara laikā Krāslavas apbūve daudz necieta, pēckara gados pilsētai tika pievienota Pārdaugavas daļa Priedaine – tilts starp abām pilsētas daļām uzbūvēts 1991. gadā. Krāslavas izaugsme atsākās pēc Otrā pasaules kara līdz ar apriņķa centra (1947) un rajona centra (1950) statusa piešķiršanu. Padomju okupācijas gados Krāslavā darbojās linu fabrika, firmas “Latvija” šūšanas cehs, kokapstrādes fabrika, sausā vājpiena rūpnīca u. c. uzņēmumi, plaši izvērtās daudzdzīvokļu namu būvniecība. Iedzīvotāju skaits Krāslavā maksimumu sasniedza 1992. gadā, kad tas tuvojās 13 000.

Krāslavas pilsētas vēsturiskais  centrs, kas sācis veidoties 18. gs., kopš 1998. gada ir valsts nozīmes  pilsētbūvniecības piemineklis. 2023. gadā Krāslavā plaši tika atzīmēta pilsētas tiesību piešķiršanas 100. gadadiena – bijusī Jeremejeva iela tika pārdēvēta par Jubilejas ielu un savā pirmajā reģionālajā vizītē tieši Krāslavu apmeklēja Valsts prezidents Edgars Rinkevičs. 

Pēc izteiktā iedzīvotāju skaita pieauguma līdz pat 20. gs. 90. gadu sākumam mūsdienās Krāslavā vērojama izteikta depopulācija – pilsētas iedzīvotāju skaits šajā laika periodā ir samazinājies par aptuveni 44 %. 

Krāslavā darbojas dažāda profila rūpnieciskie uzņēmumi – pēc nodarbināto skaita un produkcijas apjoma tās ir vidēja lieluma ražotnes. Nozīmīgākie uzņēmumi ir kokzāģētava SIA “GL Plus”, galdniecības cehs individuālais komersants “Brāļi Vanagi”, vairāki šūšanas uzņēmumi, piemēram, SIA “Nemo”, kas ir viena no lielākajām apģērbu ražotnēm Latvijā. Darbojas arī metālapstrādes uzņēmums SIA “Tehnika R”, celtniecības uzņēmums SIA “RH Būve”, gofrētā kartona izstrādājumu ražotne a/s “Nidl” un daudzi auto remonta uzņēmumi.

Pārtikas rūpniecības nozari Krāslavā pārstāv vairāki uzņēmumi, piemēram, a/s “Krāslavas piens” (sviesta ražotne), SIA “Lekon” (maize un konditorejas izstrādājumi) un SIA “Krāslavas avots” (alus ražotne). 

Krāslavā ir autoosta, un starppilsētu autobusu maršruti to savieno ar Daugavpili, Rēzekni un Dagdu, ir daudzi vietējās nozīmes autobusu maršruti. Katru dienu kursē pasažieru vilciens maršrutā Krāslava–Rīga (pa vienam reisam dienā turp un atpakaļ), bet piektdienās pasažieru vilciena maršruts no Krāslavas turpinās arī līdz Indras stacijai.

Krāslavā darbojas pasta nodaļa. Reizi nedēļā lasītāji saņem laikrakstu “Ezerzeme” (latviešu un krievu valodā), kas ar dažādiem nosaukumiem iznāk kopš 1947. gada. Savukārt Krāslavas pašvaldība izdod savu avīzi – “Krāslavas Vēstis”. Krāslavā darbojas daudzi mazumtirdzniecības uzņēmumi. Pilsētas centrā ir arī divi nelieli tirgus laukumi.   

Primāro veselības aprūpi nodrošina SIA “Krāslavas slimnīca”, kurā ir uzņemšanas, terapijas un ķirurģijas nodaļas, kā arī poliklīnika. Krāslavā ir trīs aptiekas – vecākā no tām vecpilsētā darbojas jau kopš 1810. gada. 

Pilsētā darbojas Krāslavas novada Sporta skola, kas ir sagatavojusi vairākus izcilus sportistus – īpaši vieglatlētikā (sprinteris Juris Silovs, lekšanas disciplīnu pārstāves Valentīna Gotovska un Ineta Radeviča) un basketbolā (Jānis Timma). Krāslavs centrā ir moderns stadions, pilsētā darbojas arī skeitparks, tenisa korts, brīvdabas trenažieri, Persteņa ezerā iekārtots veikparks. 2017. gadā Krāslava tika atklāts peldbaseins ar SPA zonu.

Krāslavā darbojas vairākas izglītības iestādes: Krāslavas ģimnāzija (kā vidusskola kopš 1923. gada), Krāslavas Varavīksnes vidusskola (dibināta 1989. gadā, ar pašreizējo nosaukumu kopš 1995. gada), Krāslavas grāfu Plāteru vārdā nosauktā Poļu pamatskola (dibināta 1991. gadā, ar pašreizējo nosaukumu kopš 2002. gada), divas pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte” (1975) un “Pīlādzītis” (1986).

Profesionālās ievirzes izglītības iestāde ir Krāslavas novada Mūzikas un mākslas skola (1961), savukārt interešu izglītību nodrošina Krāslavas Bērnu un jauniešu centrs (ar dažādiem nosaukumiem darbojas kopš 1959. gada).

1944. gadā dibināts Krāslavas Kultūras nams, kurā darbojas daudzi pašdarbības kolektīvi: amatierteātris (1993), jauktais koris (1988), sieviešu koris “Nova” (2002), sieviešu vokālais ansamblis “Noktirne” (1993), folkloras kopa “Primačkas” (2019), tautas deju kolektīvi “Raita” (2001), “Rūtoj” (2017) un “Jautraviņa” (1993), moderno deju kolektīvs “Mežrozīte” (2006). Krāslavas kultūras namā jau vairākus gadus regulāri notiek kino seansi.

Grāfu Plāteru pils kompleksā darbojas Krāslavas novada muzejs (dibināts 1949. gadā), kurā ir plaša ekspozīcija un Amatu māja, pils pārvaldnieka mājā izvietots Krāslavas novada Tūrisma informācijas centrs, darbojas arī Krāslavas Amatniecības centrs. Krāslavā atrodas novada bibliotēka, bet vecā grāfu Plāteru bibliotēkas ēka (18. gs. arhitektūras piemineklis) ir tikai daļēji saglabājusies.

Krāslavā ir uzņemtas arī daudzas režisora Viestura Kairiša mākslas filmas “Pilsēta pie upes” (2020) epizodes.

Pēc konfesionālās piederības visvairāk Krāslavā ir katoļu, kas pieder pie Krāslavas Svētā Ludviga Romas katoļu draudzes. Katoļu dievnams ir spilgtākais Latgales baroka arhitektūras paraugs un otra nozīmīgākā svētceļnieku pulcēšanās vieta Latgalē pēc Aglonas – baznīcā atrodas Svētā Donāta mocekļa relikvijas. Dievnams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, un tajā ir aplūkojama itāliešu gleznotāja Filipa Kastaldi (Philipp Castaldi)18. gs. vidū veidotā freska “Svētais Ludvigs dodas krusta karā”, kā arī 19. gs. otrajā pusē poļu mākslinieka Jana Mateiko (Jan Matejko) darbnīcā tapusī altārglezna ar jau minēto sižetu. Zem baznīcas atrodas Krāslavas katoļu dievnama dibinātāju Plāteru dzimtas kapenes.

Priedainē, kas ir Daugavas kreisajā krastā, atrodas jaunākais Krāslavas katoļu dievnams – Svētās Brigitas un Svētās Katrīnas Romas katoļu baznīca, kas ir piederīga Jelgavas katoļu diecēzei un iesvētīta 2001. gadā. Krāslavas luterāņu draudzes (dibināta 1922. gadā) baznīca uzbūvēta 1938. gadā – padomju okupācijas laikā dievnama telpās bija ierīkota noliktava, pēcāk izstāžu un sporta zāle. Draudze baznīcu atguva tikai 1996. gadā, bet 2021. gadā tika atjaunots baznīcas tornis. 

Mazākā skaitā Krāslavā ir vecticībnieki un pareizticīgie. Krāslavas Svētās Dievmātes patvēruma vecticībnieku draudze reģistrēta 1850. gadā – iepriekšējais koka lūgšanu nams nodega un tā vietā 2008. gadā uzcelts jauns dievnams. Krāslavas Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo draudzes (dibināta 1840. gadā) baznīca izvietota bijušā katoļu klostera telpās.  

Ar Krāslavu ir saistīts daudzu ievērojamu personību, piemēram, vairāku grāfu Plāteru dzimtas pārstāvju, mūžs. Krāslavā dzimis filozofs Nikolajs Loskis (Николай Онуфриевич Лосский), matemātiķis Izāks Rabinovičs, ģeogrāfi Jurijs Novoselovs un Ādolfs Pildegovičs, tēlnieki Naums Āronsons un Vanda Zēvalde, gleznotāji Pāvils Glaudāns un Valentīns Zlidnis, keramiķis Valdis Pauliņš, dzejnieki Cecīlija Dinere, Valdis Krāslavietis un Inga Pizāne, vieglatlēti Juris Silovs, Valentīna Gotovska un Ineta Radeviča, basketbolists J. Timma, mūzikas instrumentu un skaņu rīku izgatavotāji Aleksandrs Meijers un Inga Maijere, kultūras un sabiedriskais darbinieks Jāzeps Dobkevičs.