Pushordaiņi ir divpusēji simetriskie dzīvnieki (Bilateria) un otrmutnieki (Deuterostomia). Šiem dzīvniekiem dīgļa ontoģenēzes laikā primārā mute pārveidojas par anālo atveri, bet sekundārā mute veidojas vēlāk zarnu trakta pretējā galā. Pushordaiņi ir tārpiem līdzīgi dzīvnieki ar mīkstu ķermeņa apvalku. To ķermeņa garums ir no 0,6 milimetriem līdz 2,5 metriem. Pushordaiņiem dīgļa ontoģenēzē veidojas trīs dīgļlapas: ektoderma, mezoderma un endoderma. Pushordaiņiem ir sekundārais ķermeņa dobums (celoms). Pushordaiņu ķermeni iedala trīs daļās: mutes daivā (snuķītī zarnelpotājiem vai galvas vairogā spārnžauņiem), apkaklītē un ķermenī. Snuķītī atrodas muskuļi, kurus tie izmanto, kustoties un vācot barības daļiņas. Mute atrodas starp snuķīti un apkaklīti. Apkaklītē atrodas dorsālā nervu caurule un nervu tīkls, kas iet caur visu pushordaiņu organismu. Pie apkaklītes atrodas divi taustekļi. Tie ir klāti ar skropstiņām, kurās atrodas sekretoras šūnas. Taustekļus pushordaiņi izmanto, lai barotos ar ūdenī esošajām daļiņām. Ķermenī atrodas rīkle ar rīkles jeb žaunu spraugām, barības vads un anālā atvere. Zarnelpotājiem ir vairāki žaunu spraugu pāri, bet spārnžauņiem tikai viens (Cephalodiscus) vai neviens (Rhabdopleura). Ķermeņa nodalījumos ir zarnu maisi: snuķī vai galvas vairogā ir nepāra un apkaklītē un ķermenī – pāra skaita. Priekšējais un vidējie maisi ar izvadiem (celomoduktiem) atveras uz āru. Aizmugurējie celoma maisi ir slēgti. Pushordaiņiem ir notohorda – neliels, akls zarnas izaugums, kas balsta snuķīša pamatni. Notohordu var salīdzināt ar hordaiņu hordu, jo tā arī atrodas virs zarnas un sastāv no lielām, vakuolizētām šūnām. Pushordaiņiem ir muguras nervu caurule un vēdera nervu stiegra. Nervu tīkls inervē visu pushordaiņu organismu. Pushordaiņu ķermeņa virsmu inervē primitīva receptoru sistēma, kas sastāv no izkaisītām nervu šūnām. Pushordaiņiem asinsrites sistēmu veido garenisks dorsālais un garenisks ventrālais asinsvads. Dorsālā asinsvada īpašs paplašinājums snuķīša pamatnē veido centrālo dobumu, kuram piekļaujas pulsējoša sirds somiņa. Zarnelpotāju āda ir klāta ar matiņiem un dziedzeriem, kas izdala gļotas. Zarnelpotāji pārvietojas lēnām ar matiņu un snuķīša peristaltikas palīdzību. Zarnelpotāju izdalījumi satur jodu, tāpēc tiem ir savdabīga, noturīga, jodoformam līdzīga smarža. Dažas sugas izdala broma savienojumus, kas rada medikamentiem līdzīgu aromātu. Šāds aromāts pasargā zarnelpotājus no baktērijām un plēsējiem. Pushordaiņi ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Zarnelpotāju tēviņi un mātītes ārēji neatšķiras. To dzimumdziedzeri atrodas ķermeņa nodalījumā. Dzimumdziedzeri veido vairāk nekā 30 pārus ovālu maisiņu abpus zarnu kanālam. Ar īsiem izvadkanāliem tie atveras uz āru mugurpusē. Dzimumproduktus izvada apkārtējā ūdenī. Spārnžauņu koloniālās formas spēj vairoties arī pumpurojoties (bezdzimumvairošanās). Vairumam zarnelpotāju ir kāpurs (tornārijs). Tas brīvi pārvietojas ūdenī, izmantojot speciālas skropstiņas jeb cīlijas.
Pushordaiņi ir dūņēdāji vai filtrētāji un pārtiek no ūdenī garām peldošiem, sīkiem dzīvniekiem, aļģēm un organiskām detrīta daļiņām. Zarnelpotāji rij grunti un tajā esošos mikroorganismus. Detrīta daļiņas tiek sagremotas zarnas aknu nodalījumā. Klasi Planctosphaerroidea pārstāv viena suga Planctosphaera pelagica (Spengel, 1932). Šīs sugas pārstāvji zināmi tikai no brīvi peldošas kāpura stadijas. Daļu kāpuru ķermeņa apņem dziedzeri, kas izstrādā gļotas. Tās, iespējams, palīdz atvairīt plēsējus un parazītus vai līdzdarbojas barošanās procesā.