Pushordaiņi ir tārpiem līdzīgi dzīvnieki, kas sastopami Pasaules okeāna ūdeņos. Daļa pushordaiņu, zarnelpotāji Enteropneusta, dzīvo pa vienam un aktīvi pārvietojas ūdens masās. Pārējie pushordaiņi, spārnžauņi Pterobranchia, veido kolonijas, tiem ir sēdošs dzīvesveids.

Sākotnēji pushordaiņus pieskaitīja pie hordaiņiem (Chordata), ar kuriem ir kopīgas pazīmes: žaunu spraugas, horda un muguras nervu caurule. Vēlāki pētījumi parādīja, ka pushordaiņu ķermenim ir trīs skaidri nodalītas daļas – snuķītis (zarnelpotājiem) vai galvas vairogs (spārnžauņiem), apkaklīte un ķermenis –, un tie atšķiras no hordaiņiem. Zarnelpotājiem un adatādaiņiem līdzīgi notiek olas drostalošanās, anālās atveres veidošanās primārās mutes (blastoporas) vietā un sekundārās mutes veidošanās. Pushordaiņu kāpuri (tornāriji) ārēji līdzinās adatādaiņu kāpuriem, tādēļ sākotnēji tos uzskatīja par jūras zvaigžņu (Asteroidea) kāpuriem. Šī līdzība ar adatādaiņu kāpuriem ļāva pushordaiņus uzskatīt par pārejas posmu starp adatādaiņiem un hordaiņiem. Ir arī uzskats, ka pushordaiņi ir adatādaiņu māsas grupa. Pastāv uzskats, ka zarnelpotāju senči dzīvojuši cauruļveida čaulās līdzīgi spārnžauņiem un vēlākā attīstībā tie pārgājuši uz drošāku dzīvesveidu jūras gultnē izraktās alās. Graptolīti (Graptolithina, Pterobranchia) bija paleozoja ērā dzīvojoši, koloniāli jūras dzīvnieki. Graptolīti parādījās kembrija perioda vidū un izmira akmeņogļu periodā. Latvijas teritorijā graptolīti ir plaši izplatīti ordovika un silūra perioda nogulās.

Pushordaiņi un adatādaiņi kopā veido monofilētisku grupu Ambulacraria. 

Pushordaiņi ir divpusēji simetriskie dzīvnieki (Bilateria) un otrmutnieki (Deuterostomia). Šiem dzīvniekiem dīgļa ontoģenēzes laikā primārā mute pārveidojas par anālo atveri, bet sekundārā mute veidojas vēlāk zarnu trakta pretējā galā. Pushordaiņi ir tārpiem līdzīgi dzīvnieki ar mīkstu ķermeņa apvalku. To ķermeņa garums ir no 0,6 milimetriem līdz 2,5 metriem. Pushordaiņiem dīgļa ontoģenēzē veidojas trīs dīgļlapas: ektoderma, mezoderma un endoderma. Pushordaiņiem ir sekundārais ķermeņa dobums (celoms). Ķermeni iedala trīs daļās: mutes daivā (snuķītī zarnelpotājiem vai galvas vairogā spārnžauņiem), apkaklītē un ķermenī. Snuķītī atrodas muskuļi, kurus tie izmanto, kustoties un vācot barības daļiņas. Mute atrodas starp snuķīti un apkaklīti. Apkaklītē atrodas dorsālā nervu caurule un nervu tīkls, kas iet caur visu pushordaiņu organismu. Pie apkaklītes atrodas divi taustekļi. Tie ir klāti ar skropstiņām, kurās atrodas sekretoras šūnas. Taustekļus pushordaiņi izmanto, lai barotos ar ūdenī esošajām daļiņām. Ķermenī atrodas rīkle ar rīkles jeb žaunu spraugām, barības vads un anālā atvere. Zarnelpotājiem ir vairāki žaunu spraugu pāri, bet spārnžauņiem tikai viens (Cephalodiscus) vai neviens (Rhabdopleura). Ķermeņa nodalījumos ir zarnu maisi: snuķī vai galvas vairogā ir nepāra, bet apkaklītē un ķermenī – pāra skaita. Priekšējais un vidējie maisi ar izvadiem (celomoduktiem) atveras uz āru. Aizmugurējie celoma maisi ir slēgti. Pushordaiņiem ir notohorda – neliels, akls zarnas izaugums, kas balsta snuķīša pamatni. Notohordu var salīdzināt ar hordaiņu hordu, jo tā arī atrodas virs zarnas un sastāv no lielām, vakuolizētām šūnām. Pushordaiņiem ir muguras nervu caurule un vēdera nervu stiegra. Nervu tīkls inervē visu pushordaiņu organismu. Pushordaiņu ķermeņa virsmu inervē primitīva receptoru sistēma, kas sastāv no izkaisītām nervu šūnām. Asinsrites sistēmu veido garenisks dorsālais un garenisks ventrālais asinsvads. Dorsālā asinsvada īpašs paplašinājums snuķīša pamatnē veido centrālo dobumu, kuram piekļaujas pulsējoša sirds somiņa. Zarnelpotāju āda ir klāta ar matiņiem un dziedzeriem, kas izdala gļotas. Viņi pārvietojas lēnām ar matiņu un snuķīša peristaltikas palīdzību. Zarnelpotāju izdalījumi satur jodu, tāpēc tiem ir savdabīga, noturīga, jodoformam līdzīga smarža. Dažas sugas izdala broma savienojumus, kas rada medikamentiem līdzīgu aromātu. Šāds aromāts pasargā zarnelpotājus no baktērijām un plēsējiem. Pushordaiņi ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Zarnelpotāju tēviņi un mātītes ārēji neatšķiras. To dzimumdziedzeri atrodas ķermeņa nodalījumā. Dzimumdziedzeri veido vairāk nekā 30 pārus ovālu maisiņu abpus zarnu kanālam. Ar īsiem izvadkanāliem tie atveras uz āru mugurpusē. Dzimumproduktus izvada apkārtējā ūdenī. Spārnžauņu koloniālās formas spēj vairoties arī pumpurojoties (bezdzimumvairošanās). Vairumam zarnelpotāju ir kāpurs (tornārijs). Tas brīvi pārvietojas ūdenī, izmantojot speciālas skropstiņas jeb cīlijas.

Pushordaiņi ir dūņēdāji vai filtrētāji un pārtiek no ūdenī garām peldošiem, sīkiem dzīvniekiem, aļģēm un organiskām detrīta daļiņām. Zarnelpotāji rij grunti un tajā esošos mikroorganismus. Detrīta daļiņas tiek sagremotas zarnas aknu nodalījumā. Klasi Planctosphaerroidea pārstāv viena suga Planctosphaera pelagica (Spengel, 1932). Šīs sugas pārstāvji zināmi tikai no brīvi peldošas kāpura stadijas. Daļu kāpuru ķermeņa apņem dziedzeri, kas izstrādā gļotas. Tās, iespējams, palīdz atvairīt plēsējus un parazītus vai līdzdarbojas barošanās procesā. 

Zināmas aptuveni 130 pašreiz dzīvojošas pushordaiņu sugas. No tām 20 sugas pieder pie spārnžauņiem un viena pie klases Planctosphaeroidea. Pushordaiņu Hemichordata (Bateson, 1885) tipa iedalījums:

Pushordaiņi ir jūras dzīvnieki un sastopami visā Pasaules okeānā, Antarktīdas apgabalus ieskaitot. Tie ir sastopami dzīvotnēs no plūdmaiņas zonas līdz pat četru kilometru dziļumam. Zarnelpotāji parasti dzīvo atsevišķi, pa vienam. Tie ir brīvi, kustīgi dzīvnieki, kas uzturas nelielā dziļumā. Zarnelpotāji reti dzīvo uz grunts virsmas. Vairums rok ejas vai veido pastāvīgas alas gultnē. Alas sienas tie nostiprina ar izdalītajām gļotām. Ala parasti ir “U” veida formā, un abi tās gali atveras uz grunts virsmas. Spārnžauņi ir sēdoši dzīvnieki. Tie dzīvo kolonijās, veido sazarotas mājiņas un caurulītes. Bieži to kolonijas ir krūmveida. Spārnžauņu čaulas sastāv no hitīna. Izņēmums ir Atubaria ģints sugas, kas ir vieninieki un spēj lēnām rāpot pa substrāta virsmu. Izmirušie graptolīti (Graptolithida) radīja dažāda veida kolonijas. Tās bija piestiprinātas pie grunts vai aļģēm, bet pārsvarā brīvi peldēja pa ūdens virsmu. Šādām graptolītu formām vienā kolonijas galā attīstījās ar gāzēm pildīts peldpūslis. 

Pushordaiņi ir daļēji morfoloģiski līdzīgi ar hordaiņiem, tāpēc tiem ir būtiska nozīme hordaiņu evolūcijas un filoģenēzes izpētē.