Starpreliģiju dialoga mērķis nav citu reliģisko tradīciju pārstāvju konversija vai vienas reliģiskas tradīcijas apoloģētika, bet attiecību veidošana pasaules vai vietējā kontekstā, lai novērstu spriedzi sabiedrībā, ko var izraisīt reliģiskā daudzveidība. Tas ietver gan reliģisko organizāciju vadītāju, amatpersonu vai teologu oficiāli organizētās diskusijas ar citu reliģiju pārstāvjiem, gan dažādu reliģisko tradīciju ierindas pārstāvju individuālo, privāto vai publisko komunikāciju ar citu reliģiju pārstāvjiem. Dialogs var skart teoloģiskās koncepcijas, garīgās prakses, izlīgumu par iepriekšējiem konfliktiem vai praktiskos jautājumus.

Starpreliģiju dialoga ideja radās 19. gs. universālistisko reliģijpētniecības un filozofijas teoriju ietekmē, kā arī Rietumu reliģiskās daudzveidības uzplaukuma dēļ. Universālisma pieeja pasaules reliģijām paredzēja, ka visas reliģijas reprezentē vispārcilvēcisko tieksmi pēc dievišķā vai sakrālā un ka dažādu reliģiju uzskati morāles un ētikas jautājumos sakrīt. Savukārt teoloģiskās, filozofiskās vai mitoloģiskās atšķirības ir mazsvarīgas salīdzinājumā ar universālajām morāles patiesībām. Starpreliģiju dialoga tapšanu ietekmēja apgaismības laikmetā iedibinātais reliģijas jēdziens, kas izdalīja šo kultūras daļu kā atsevišķu pētniecības objektu un definēja pasaules reliģijas, kuras varēja analizēt un salīdzināt. Pēc apgaismības laikmeta racionālistiskās un kritiskās attieksmes pret reliģiju nāca vēlīnais romantisms un ideālisms, kas reliģijā saskatīja potenciālu cilvēces attīstībai un tās pieredzes dziļumu izteikšanai.

Dialogs var notikt dažādos līmeņos. Tas var būt ikdienišķs dialogs starp cilvēkiem, iepazīstot citam cita tradīcijas neformālā kontekstā. Tāpat tas var būt prakses dialogs jeb dažādu reliģisko tradīciju pārstāvju kopīga apņemšanās risināt praktiskus jautājumus. Tas var būt teoloģiskais dialogs, kurā tradīciju speciālisti salīdzina atziņas par savu un svešo reliģisko mantojumu. Ir iespējams arī pieredzes dialogs, kura procesa laikā tiek rīkotas kopīgas lūgšanas, meditācijas vai citas garīgas prakses.

Jau kopš seniem laikiem pasaules vēsturē dialogs starp reliģijām ir pastāvējis kā kontakts starp dažādu reliģisku uzskatu pārstāvjiem. Senās Ēģiptes 18. dinastijas valdīšanas laikā (ap 1550.–1292. gadu p. m. ē.) parādījās liecības par nūbiešu dievietes Mehitas ienākšanu oficiālajā Ēģiptes panteonā. Romas Impērijas laikā pakļautajām tautām, kas vēlējās pievienoties impērijai, tika atļauts saglabāt savas reliģiskās tradīcijas. To dievi tika pielīdzināti romiešu dievībām. Kristietības agrīnajā posmā teologi diskutēja ar pagānu filozofiem un jūdaisma pārstāvjiem. Bizantiešu vēsturnieks Teofāns Apliecinātājs (Θεοφάνης Ὁμολογητής) rakstīja par saraksti starp imperatoru Leonu III (Λέων ὁ Ἴσαυρος) un Umaijadu kalīfu Umaru II (ʿUmar ibn ʿAbd al-ʿAzīz ibn Marwān), kurā kalīfs pēc neveiksmīga Konstantinopoles aplenkuma prasīja izskaidrot kristiešu veikto apustuļu relikviju un svētbilžu godināšanu. Leons III pastāvēja uz to, ka islāms ir atvasināts no kristietības, bet atzina, ka abu reliģiju pārstāvji vēlas pielūgt vienu un to pašu Dievu. Viduslaiku Barselonas disputs starp rabīnu Nahmanīdu (Mōše ben-Nāḥmān) un kristiešu garīdzniekiem (1263) ir piemērs publiskajām debatēm, kuras organizēja un kurās piedalījās arī Aragonas karalis Džeimss I (Chaime I o Conqueridor). Šādas debates gan nav uzskatāmas par starpreliģiju dialogu, jo to mērķis bija pierādīt savas pozīcijas patiesumu, nevis nonākt pie kopīgiem risinājumiem. Mogolu Impērijas imperators Akbars Lielais (Abu’l-Fath Jalal-ud-din Muhammad Akbar) aizstāvēja reliģisko toleranci islāma, zoroastrisma, hinduisma, sikhisma, kristietības, džainisma, jūdaisma un citu reliģisko un filozofisko tradīciju pārstāvju starpā. Akbars Lielais rīkoja viņiem debates jaunuzceltā lūgšanu namā un pats ieņēma šķīrējtiesneša lomu, lai novērstu strīdus. Starpreliģiju dialogs modernās koncepcijas izpratnē simboliski aizsākās ar Pasaules Reliģiju parlamentu (The Parliament of the World’s Religions) Čikāgā. Šis pasākums 1893. gadā bija daļa no Pasaules izstādes Čikāgā. Tajā notika vairākas sapulces, kurās piedalījās cilvēki, kas bija atbraukuši no visas pasaules. To sekmēja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Konstitūcijas (Constitution of the United States of America, 1787) nodrošināta reliģijas un apziņas brīvība, bet arī Rietumu koloniālisms un orientālisma valdzinājums, kas veicināja Austrumu garīgo tradīciju pētniecību. Pasaules Reliģiju parlamenta iniciatori nāca no protestantu vides, kas bija ieinteresēta misionāru darbā, un šajā vidē dzima izpratne par citām pasaules reliģijām līdzās Rietumos pazīstamajām (kristietībai, jūdaismam un islāmam). Tas veicināja iekļaujošas attieksmes veidošanos pret citām reliģijām, jo šī pieredze varētu bagātināt kristiešu dzīvi. Parlamentā piedalījās kristietības konfesiju, islāma, bahāisma, hinduisma, budisma, džainisma, kā arī teozofijas un citu tradīciju pārstāvji. Pēdējo dienu svēto, Amerikas pamatiedzīvotāju un sikhisma reliģisko tradīciju pārstāvji netika aicināti. Parlamenta mērķis tika definēts kā “visu reliģiju vienotība iepretī nereliģijai [..], neatkarīgo reliģisko organizāciju kongresu veidošanas veicināšana [..] sasniegumu prezentācijai un pārdomām par darbu nākotnē”. 1924. gada Londonas “Dažu dzīvo impērijas reliģisko kustību konference” (The Conference on Some Living Religions Within the Empire) turpināja Pasaules Reliģiju parlamenta idejas, kaut arī neiekļāva kristiešus un jūdaistus, kas rīkotāju izpratnē auditorijai bija pazīstami. Konferences rīkotājiem bija arī vēlme novērst protestantu konfesiju strīdus. Starpreliģiju dialoga aktualitāti pasaules mērogā ietekmēja arī Romas katoļu baznīcas Vatikāna II koncils un tā dokuments “Deklarācija par baznīcas attiecībām ar nekristīgajām reliģijām” (Nostra aetate, 1965), kas aicināja kristiešus labvēlīgi attiekties pret jūdaismu, islāmu, hinduismu, budismu un citām Austrumu reliģijām, kā arī koncila dokuments “Deklarācija par reliģisko brīvību” (Dignitatis humanae, 1965), kas aicināja aizstāvēt indivīdu apziņas brīvības tiesības.

Iespēja iesaistīties dialogā ir balstīta reliģisko organizāciju pārstāvju izpratnē par savas reliģijas ekskluzivitāti. Tie ticīgie, kuri uzskata savu tradīciju par vienīgo (ekskluzīvi patiesu), var nesaskatīt vajadzību pēc starpreliģiju dialoga, jo citu reliģisko tradīciju pārstāvjus ir nepieciešams pievērst patiesajai tradīcijai, lai viņi šīs tradīcijas izpratnē būtu glābti. Savukārt ticīgie, kuriem ir iekļaujoša attieksme pret citām tradīcijām, potenciāli var sastapties ar teoloģisku neskaidrību, ja viņi atzīst citu reliģisko tradīciju patiesumu. Iekļaujoša attieksme bieži attiecas tikai uz tradīcijām, kuru vērtības atbilst ticīgo reliģiskajiem uzskatiem. Tas norāda uz slēptu ekskluzīvo attieksmi.

Gadījumā, ja ticīgais pieņem reliģisko plurālismu jeb vairāku tradīciju tiesības uz patiesumu, jautājumi par pēcnāves eksistenci paliek neatbildami, jo atšķirīgām reliģijām ir pretrunīgi priekšstati par to. Starpreliģiju dialoga koncepcijas kritiķi norāda uz to, ka šāds dialogs veicina sinkrētismu un relatīvismu un noniecina reliģisko tradīciju patiesumu un autentisko saturu. Tāpat starpreliģiju dialoga piekritēju starpā nav vienošanās par pašu terminu. Ir iespējams lietot starppārliecību dialoga jēdzienu, kas ir iekļaujošs pret garīgām tradīcijām un filozofiskiem uzskatiem un kas nedefinē sevi kā “reliģiju”. Tas ir nozīmīgi, piemēram, agnosticisma gadījumā.

Starpreliģiju dialoga dēļ tiek veidotas iekļaujošākas kopienas, kas veidojas no dažādu reliģiju pārstāvju un nereliģisku uzskatu cilvēkiem. Šis process ir nozīmīgs globālajā reliģiskās daudzveidības kontekstā. Tas ir veicinājis sadarbību starp dažādu reliģiju pārstāvjiem reliģiska konflikta apstākļos, piemērām, neformālais dialogs Indijas kontekstā starp hinduistiem, musulmaņiem un kristiešiem. Tomēr starpreliģiju dialoga veicināšana var izraisīt arī norobežošanos to reliģiozo cilvēku starpā, kas uzskata šo dialogu par sinkrētisma un autentiskas reliģiozitātes devalvācijas pazīmi.