Revolūcijas galvenie cēloņi: pretrunas starp politisko sistēmu un valsts industrializāciju, tās izraisīto modernizāciju; carisma politika, mēģinot multietnisku valsti rusificēt un pārvērst par monoetnisku; sabiedrības slāņu atstumtība valsts politisko procesu veidošanā.

Baltijas guberņās bija atšķirīga modernizācijas pakāpe no pārējās impērijas daļām: agrāk atcelta dzimtbūšana, ostas pilsētu attīstība, modernu rūpniecības uzņēmumu dibināšana un izglītotas strādnieku šķiras rašanās. Cēlonis bija arī neatrisinātais agrārais jautājums – dominējošais nesamērīgais muižnieku zemes īpašums laukos un lielais bezzemnieku skaits; divkāršais – krievu, vācu – nacionālais jūgs un agresīvā rusifikācijas politika; feodālisma paliekas – muižnieku privilēģijas; augošās strādniecības cīņa par savām tiesībām. Revolūcijas priekšvakarā beidzās jaunlatviešu iesāktās nacionālās atmodas kustības pirmais posms, aktivizējās streiku kustība; strādnieku sociāldemokrātiskie pulciņi 1904. gadā apvienojās, izveidojot ietekmīgu politisko spēku – Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Revolucionāro notikumu papildu faktors bija Krievijas–Japānas karš Tālajos Austrumos.

Revolūcijas sākums bija miermīlīgas strādnieku demonstrācijas apšaušana Pēterburgā 09./22.01.1905., kas izraisīja valstī vispārēju politisko streiku. Tā gaitā Rīgā, sākot ar 12./25.01., notika plašas demonstrācijas. 13./26.01., kad strādnieku kolonna no Kuzņecova porcelāna un fajansa rūpnīcas atgriezās pilsētas centrā, varas iestādes, baidoties pūļa agresīvās rīcības, pavēlēja demonstrantu virzību apturēt un pilsētas centrā neielaist. Abas konfliktējošās puses izturējās agresīvi un nepiekāpīgi. Uz demonstrantiem tika atklāta uguns, vairāki šāvieni tika raidīti arī no pūļa. Ir ziņas par 67 kritušajiem un no ievainojumiem mirušajiem, apmēram 84 tika ievainoti. Vispārējā streikā piedalījās arī Liepājas strādnieki, bet tur atklātas sadursmes ar karaspēku nenotika.

Demonstrantu apšaušana Daugavmalā veidoja robežšķirtni tālāko revolucijas notikumu attīstībā – revolūcijas radikalizācijas procesi paātrinājās. Dažos Rīgas uzņēmumos izveidojās strādnieku padomes, streiku komitejas, kuras veica profesionālu biedrību funkcijas un veidoja arodbiedrību iedīgļus, bet represiju dēļ darbojās puslegāli.

1905. gada pavasarī streiku kustībā iesaistījās laukstrādnieki, kas turpmākajā revolūcijas gaitā bija vieni no aktīvākajiem. To sekmēja LSDSP izveidotās lauku organizācijas, kas revolūcijas priekšvakarā jau bija lielā daļā Vidzemes un Kurzemes guberņu. Pirmie laukstrādnieku streiki sākās martā Kuldīgas, Dobeles, Ventspils, Aizputes un Grobiņas apriņķos – apmēram 40 pagastu teritorijas, 60 muižu un pusmuižu. Streika dalībnieki tika pakļauti plašām represijām, un 15./28.03.1905. Kurzemes un Vidzemes guberņās tika ieviests pastiprinātās apsardzības stāvoklis. Kārtības uzturēšanai muižu īpašnieki savās muižās sāka izmitināt karaspēka daļas, kas ar savu vardarbīgo un izaicinošo izturēšanos pret zemniekiem situāciju vēl saasināja.

Revolūcijas radikalizācija bija saistīta ar kaujinieku kustību, kas 1905. gada sākumā bija radusies sociāldemokrātiskajā partijā, kas īstenoja politisko kursu uz bruņotu sacelšanos. Kaujinieki organizējās rūpniecības uzņēmumos un pie atsevišķiem LSDSP pulciņiem, lai apsargātu strādniekus no uzbrukumiem streiku laikā un neļautu īstenot administrācijas represijas.

1905. gada pavasarī un vasaras sākumā pilsētās un laukos izveidojās īpašas bruņotas kaujinieku vienības, kas veica dažādas operācijas: uzbrukumus policijas ierēdņiem, kazaku un karavīru patruļām. Lai iegūtu līdzekļus bruņojumam, notika plašas t. s. ekspropriācijas, kas galvenokārt skāra valsts dzērienu pārdotavas, rūpniecisko uzņēmumu kases, kā arī bankas.

Revolūcijas laikā Vidzemē un Kurzemē aktualizējās baznīcas demonstrācijas, kas pauda protestu pret muižnieku patronāta tiesībām, – dievkalpojumu pārtraukšana, mītiņu organizēšana, nereti vardarbīga izturēšanās pret mācītājiem. Demonstrācijas, kuras organizēja LSDSP biedri, bija vērstas galvenokārt pret evaņģēliski luterisko baznīcu, dažos gadījumos – arī pret pareizticīgo baznīcu, bet neskāra Romas katoļu baznīcu. 1905. gada pavasarī un vasarā tās notika apmēram 40 dažādās draudzēs. 1905. gada vasarā veidojās situācija, ka vairākās vietās Vidzemes un Kurzemes guberņās tika apturēta iknedēļas dievkalpojumu kārtība, rudenī un gada nogalē lielākā daļa dievnamu laukos tika slēgta, mācītāji līdzīgi muižniekiem, baidoties no nemieriem, atstāja draudzes un meklēja patvērumu pilsētās. Dominējošie bija protesti pret patronāta tiesībām, kas liedza draudzēm piedalīties savu draudzes ganu izvēlē, atstājot to tikai vācu muižniekiem, un vēsturiski izveidojušos evaņģēliski luterisko draudžu mācītāju atalgojuma sistēmu, kur draudzes gans saņēma obligātās baznīcas nodevas un vēl saimniekoja zemes īpašumā, kur rīkojās gluži tāpat kā muižas īpašnieks muižā.

1905. gada vasarā notika pretošanās mobilizācijai armijā, kā arī plaši laukstrādnieku streiki Vidzemē un Kurzemē, visplašāk – Dobeles un Bauskas apriņķos. Tos pavadīja dažādi vardarbības akti: tika dedzinātas muižu saimniecības ēkas, sagatavotā lopbarība, postīti krogi un pagastu valdes, telefona un telegrāfa līnijas, dzelzceļš, veikti uzbrukumi valdības ierēdņiem, muižniekiem, pagastu administrācijas pārstāvjiem. Plašās vardarbības dēļ Kurzemes guberņā 06./19.08. tika pasludināts karastāvoklis. Tomēr streiks pievērsa gan sabiedrības, gan cara administrācijas pastiprinātu uzmanību laukstrādnieku un bezzemnieku stāvoklim, kā arī veidoja lauku iedzīvotājus par sabiedriski aktīvu daļu revolūcijas laikā.

Revolūcijas galvenie notikumi risinājās rudenī, un tos ievadīja oktobra Viskrievijas politiskais streiks, kas sākās 07./20.10. uz Maskavas–Kazaņas dzelzceļa līnijas un īsā laikā pārauga par visas valsts politisko streiku, kurā pakāpeniski iesaistījās arī Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņu iedzīvotāji. 17./30.10. tika izdots cara Nikolaja II (Николай II Александрович) manifests “Par valsts kārtības pilnveidošanu”, kas pasludināja valsts pilsoņu pilsoniskās brīvības pamatus un aizsāka Krievijas Impērijas pārveidi par konstitucionālu monarhiju. Latvijas iedzīvotājos manifests radīja revolucionārā noskaņojuma pacēlumu, savukārt sociāldemokrātiskajās organizācijās arvien lielāku ietekmi guva radikālāko uzskatu pārstāvji. Sākot ar 17./30.10., Rīgā Lēģeru laukumā un Grīziņkalnā notika grandiozi tautas mītiņi. Reālā vara Rīgā sāka pāriet Federatīvās komitejas rokās, kas bija izveidojusies 09.1904., apvienojoties diviem ietekmīgiem politiskiem spēkiem: LSDSP un ebreju politiskajai partijai Bundam.

Pēc politisko brīvību pasludināšanas radās arodbiedrības, izveidojās arodbiedrību centrālais birojs. 1905. gada decembra vidū Rīgā bija apmēram 25 arodbiedrības, kas aptvēra visas galvenās rūpniecības nozares, arī daudzu iestāžu un uzņēmumu kalpotājus.

Plašie streiki atstāja smagas sekas saimnieciskajā dzīvē un 05./18.12. cara valdība izdeva nolikumu, kas aizliedza atsevišķu valsts iestāžu, t. sk. pasta, telegrāfa un dzelzceļa, darbiniekiem streikot un darboties profesionālajās organizācijās. Vairākas arodbiedrības izveidojās Liepājā. Strādnieku ekonomiskās cīņas vēriens piespieda konsolidēties uzņēmējiem un 22.10./04.11. izveidojās Rīgas Fabrikantu biedrība, kas pasliktinoties saimnieciskajai situācijai, decembrī meklēja kontaktus ar arodbiedrībām.

Revolūcijas attīstības procesā piedalījās demokrātiskā inteliģence. 10.–14./23.–27.11. Rīgā sanāca Vidzemes un Kurzemes tautskolotāju kongress, kurā piedalījās apmēram 1000 delegāti no dažādām mācību iestādēm. Tajā tika pieņemta jaunā skolu programma (“Mūsu tautskola” – apkopojis un rediģējis latviešu publicists un revolucionārs Jānis Asars), kas paredzēja vispārēju obligātu sešgadīgu pamatskolu, iespēju mācīties dzimtajā valodā, skolu nodošanu pašvaldības rokās. Tautskolotāju kongress pieņēma radikālo LSDSP prasību par skolas atdalīšanu no baznīcas.

Novembra sākumā izveidotais pašvaldības darbinieku birojs izstrādāja Vidzemes pašvaldību reformas projektu, bet tādas pat problēmas bija arī Kurzemes guberņā un latviešu apdzīvotajos novados Latgalē, tādējādi šo pagastu pārstāvji 19.11./02.12. tika uzaicināti piedalīties pašvaldību kongresā. Tā darba kārtībā bija jautājums par politisko stāvokli, pārejas laikmetu un nākamās pašvaldības projektu. Kongress aicināja atcelt pagastu valdes un demokrātiski ievēlēt jaunas pagastu rīcības komitejas un pagastu tiesas, kurām jādarbojas līdz Krievijas satversmes sapulces sasaukšanai, kad galīgi tiks izlemts pašvaldību jautājums. Jauno rīcības komiteju vēlēšanas daudzos pagastos bija jau notikušas, tās ievēlēja 94% pagastos. Rīcības komiteju darbības laiks bija īss – apmēram mēnesis. Tās risināja pagastu pārvaldes jautājumus, pārvaldīja bez īpašnieka palikušo muižu saimniecības, iekasēja nodokļus, risināja skolu un citus jautājumus. Komiteju darbu pārtrauca soda ekspedīciju ierašanās.

Revolūcijas kulminācija bija saistīta ar bruņotām sadursmēm laukos un pilsētās. Sabiedriskās kārtības uzturēšanai laukos tika organizētas bruņotas vienības – tautas milicijas. Šo vienību sadursmes ar cara karaspēku notika daudzās vietās: Lielvārdē, Aizputē, Vecpiebalgā, Stāmerienā, Vecaucē un citur. Tukumā un Talsos novembra beigās un decembra sākumā tās pārvērtās par bruņotu sacelšanos, tās apspiešanas gaitā tika nogalināti daudzi civiliedzīvotāji. Laukos notika masveida muižu un piļu dedzināšana un postīšana, lai iznīcinātu vācu muižnieku un cara karaspēka apmešanās un atbalsta vietas.

Ar cara Nikolaja II rīkojumu 28.11./11.12.1905. tika izveidota Baltijas pagaidu ģenerālgubernatūra, iekļaujot tajā Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas ar tajā esošo karaspēku, kuru pastiprināja ar jaunām vienībām. Par pagaidu ģenerālgubernatoru tika iecelts ģenerālleitnants Vasīlijs Sologubs (Василий Устинович Соллогуб). Soda ekspedīcija – apmēram 15 000 karavīru – ieradās decembra vidū, kad pēc vispārējā streika sāka darboties dzelzceļš. Soda ekspedīcija rīkoja publiskas eksekūcijas – sodīja ar nāvi bez izmeklēšanas un tiesībām uz aizstāvību, plaši pielietoja miesas sodu, veica arestus, vardarbīgus aktus pret sievietēm. Decembra beigās un 1906. gada pirmajos mēnešos nāves sods tika izpildīts 1170 cilvēkiem, spīdzināšanās cietušo un sakropļoto skaits nav zināms. Neņemot vērā īpašuma tiesības, saimniecības, kurās atradās iespējamie vainīgie, tika izlaupītas un nodedzinātas vai atņemtas īpašniekiem un pārdotas. Plaši tika pielietota ķīlnieku institūcija, par meklējamo cilvēku viņa tuvinieki un ģimenes locekļi atbildēja ar savu īpašumu un dzīvību. Arestētos patvaļīgi nogalināja, paziņojot “nošauts bēgot”.

Baidoties no represijām daudzi patvērumu meklēja mežā, tā iepriekš nesagatavota radās mežabrāļu kustība. Tās dalībniekiem trūka ziemai piemērota apģērba, pārtikas un ieroču, izdzīvošanas un cīņas pieredzes. Mežabrāļu grupu organizēšanās notika stihiski, to kodolu veidoja nelegālo sociāldemokrātisko pulciņu biedri. Tās darbojās 91 Kurzemes, 84 Vidzemes un 12 Latgales pagastos. Šīs kustības vislielākā aktivitāte bija 1906. gada vasarā – mežabrāļi veica uzbrukumus pagastu valdēm, valsts dzērienu pārdotavām, krogiem, sodīja nodevējus. Rudenī kustība saruka, un novembrī Latvijas Sociāldemokrātijas Lauku organizācijas konferencē tika nolemts mežabrāļu organizacijas likvidēt. To dalībnieki legalizējās, emigrēja, pārcēlās uz citām vietām.

Aktivizējoties represīvajām iestādēm, sākās politisko prāvu periods, kas ilga līdz Februāra revolūcijai 1917. gadā. Ar revolucionāro kustību saistītos nodarījumus tiesāja dažādu instanču kara tiesas un civilās apgabaltiesas.

1905. gada decembra beigās pēc karastāvokļa ieviešanas gandrīz katrā apriņķa centrā veidojās pagaidu kara tiesas; vēlāk tās darbojās tikai Jelgavā un Rīgā. To locekļi bija dislocēto karaspēka daļu virsnieki. Pagaidu kara tiesas iztiesāja rīcību komiteju darbību, muižu dedzināšanu un postīšanu, kaujinieku un mežabrāļu darbību vai atbalstīšanu, ieroču konfiskāciju; bruņotās sacelšanās prāvas notika pēc 1903. gadā pieņemtā “Sodu un likumu krājuma”. Šīs tiesas spriedumi bija īpaši bargi un nesamērīgi, bieži tika piespriests vairākkārtējs sods par vienu nodarījumu. Bieži “atzīšanās” tika panākta spīdzinot, liecinieki bija pakļauti represīvo iestāžu spiedienam.

Atsevišķa institūcija bija lauka kara tiesas, kas neilgi darbojās 1906. gada sākumā un tika atjaunotas augustā pēc atentāta pret iekšlietu ministru Pjotru Stolipinu (Пётр Аркадьевич Столыпин). Tiesas spriedums bija jāizpilda 24 stundu laikā, aizstāvju un apžēlošanas institūcija nebija paredzēta.

Revolūcijas laikā gāja bojā vairākās paaudzēs krātas ievērojamas materiālās vērtības, mākslas darbi, vēstures dokumenti un cilvēkresursi, daudzi iedzīvotāji tika represēti, izsūtīti, daudzi emigrēja un veidoja latviešu tautības izceļotāju kopienas daudzās pasaules valstīs. Tā bija pirmā latviešu tautas cīņa pret patvaldniecisku iekārtu, lai nodibinātu demokrātisku valsti. Revolūcijas iekarojums bija legālās politiskās partijas, Valsts dome, kas pavēra plašākas politiskās darbības iespējas. Stabilu vietu saimnieciskajā dzīvē ieguva arodbiedrības, politiskajās aktivitātēs plašāk tika izmantotas legālās biedrības un masu saziņas līdzekļi. Latviešu nācija bija stiprinājusi politisko identitāti, ieguvusi politisko telpu un pieredzi cīņā par nacionālās valsts izveidošanu.

1905. gada revolūcijas Latvijā notikumi atspoguļoti literatūrā, mākslā un kino: Alberta Bela “Saucēja balss” (pirmpublicējums 1972) un tāda paša nosaukuma spēlfilma (režisors Oļģerts Dunkers, 1974); Andreja Upīša “Ziemeļu vējš” (1921); Osvalda Zebra “Gaiļu kalna ēnā” (2014). Uzņemta spēlfilma “Ja mēs to visu pārcietīsim” (režisors Rolands Kalniņš, 1987); Friča Roždārza glezna “Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā” (1906); pieminekļi Rīgā un Ventspilī, piemēram, piemineklis 1905. gada notikumiem Grīziņkalnā (tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Gunārs Lūsis-Grīnbergs, Liliāna Kraukle, 1975).