Rīgas pils atrodas Daugavas krastā, Vecrīgas ziemeļrietumu stūrī. Pili sāka celt 1330. gadā pēc Rīgas pilsētas sakāves karā ar Vācu ordeni daļēji ar mūri apjoztajā pilsētas teritorijā (daļa pils atradās ārpus mūra), vietā, kur pirms tam bijis Svētā Gara hospitālis. 14.–15. gs. tā bija Livonijas zemes mestra rezidence. Otrajā Rīgas pilsētas un Vācu ordeņa karā 1484. gadā pils tika ieņemta un nojaukta. Pēc rīdzinieku sakāves laikā no 1497. līdz 1515. gadam uz vecās ordeņa kastelas pamatiem tika uzcelta tagadējā pils. Daļēji pārbūvēta un papildināta ar piebūvēm, tā saglabājusi savu viduslaiku veidolu. Pils ilgstoši bijusi vietējās varas rezidence, – tajā dzīvojuši Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas vietvalži, zviedru un krievu ģenerālgubernatori. 1922.–1940. gadā priekšpils daļa bija Valsts prezidenta mītne, bet kastelas daļā darbojās muzeji un citas iestādes. Padomju okupācijas gados prezidenta rezidences kādreizējās telpās atradās Rīgas Pionieru pils, bet pārējo daļu aizņēma muzeji. Pēc neatkarības atjaunošanas kopš 1995. gada Rīgas pils atkal ir Valsts prezidenta rezidence, bet ordeņa kastelas daļā izvietota Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcija.

Parasti saukta par Rīgas pili vai ordeņa pilī Rīgā. Bieži dēvēta arī pēc tās funkcijām, piemēram, par karaļa pili, Pionieru pili, Prezidenta pili utt.

Ordeņa pils būvniecība Rīgā, Daugavmalā, uzsākta 1330. gadā, un pēc 10 gadiem tā bijusi apdzīvojama. 14. gs. otrajā pusē mestra Frimersheimas Vilhelma (vācu Wilhelm von Vrimersheim, latīņu Guilhelmus a Freymersen, 1364–1385) laikā tā papildināta ar priekšpils vārtu torni un firmāriju (ēka slimajiem ordeņa brāļiem). 14. gs. beigās vai 15. gs. sākumā pils austrumu daļā veiktas avārijas pārbūves, ko hipotētiski var saistīt ar būvmeistara Dītrihu Kreigi (Dietrich Kreige, arī Diederichk Kreyge). Lielākas pārbūves notika 15. gs. pirmajā pusē un vidū, kad tika uzbūvēti trīs apaļi lielgabalu torņi. 15. gs. otrajā pusē Rīgas pils bija sarežģīts celtņu komplekss, kurā ietilpa ordeņa kastela tagadējās pils vietā, un to apjoza ap 4 m biezs parhama mūris un plaša ārējā priekšpils tagadējā Pils laukuma vietā. Priekšpils aizsardzībai bija celti divi torņi (Auzu un Jaunais), priekšpilī atradās viena vai divas baznīcas – Andreja kapela un, iespējams, arī Jāņa kapela, zirgu staļļi un citas saimniecības ēkas. Pirmā ordeņa pils ar priekšpils celtņu kompleksu, iespējams, redzama Sebastiāna Minstera (Sebastian Münster) darba “Kosmogrāfija” (Cosmographia) 1550. gada izdevumā publicētajā Rīgas panorāmas attēlā.

Otrā, tagadējā, ordeņa pils Daugavmalā celta 1497.–1515. gadā uz pirmās pils pamatiem. Sākotnējā būvmeistara vārds nav zināms, taču 1504. un 1505. gadā būvdarbus vadījis cits būvmeistars (varbūt divi) no Tallinas – Nigelss (Nygells) vai Nikels (Nickel). Pils uzbūvēta kā slēgts četru korpusu būvbloks ar iekšējo pagalmu un galeriju, diviem kāpņu un diviem apaļiem lielgabalu torņiem pretējos stūros. Galvenajai pilij ziemeļos pieslēdzās neliela priekšpils. Pils detalizēti aprakstīta 1590. gadā veiktajā Pārdaugavas hercogistes piļu revīzijā. Pēc tās zināms, ka pirmajā stāvā atradās ordeņa brāļu remteris, saimniecības telpas, labības un ieroču noliktavas. Otrajā (galvenajā) stāvā ziemeļu korpusā atradās dormitorijs, austrumu korpusā – Kapitula zāle, dienvidu korpusā – pils baznīca un mestra remteris, bet rietumu korpusā – telpas, kuru funkcija nav norādīta, tās varēja būt pils komtura telpas.

Laika gaitā pils izskats mainījies. 1624. gadā pulkveža Ernsta Kreica (Ernst Kreutz) vadībā Rīgas pilij tika izbūvēti divslīpju jumti agrākā vienslīpes jumta vietā. 17. gs. 40. gadu beigās–50. gadu sākumā Franca Štīmera (Franz Stimer) vadībā veikti plaši būvdarbi priekšpilī, – ziemeļrietumu korpuss paaugstināts ar trešo stāvu un komunikācijai starp stāviem uzbūvēts erkera tornītis, zirgu staļļi pārcelti uz priekšpils ziemeļu mūra ārpusi, ierīkoti jauni vārti ieejai priekšpilī austrumu pusē. Pie pils austrumu korpusa ārpusē uzcelta neliela piebūve. Vēl krasākas izmaiņas pils izskatā ienesa 1682. gadā agrākās piebūves vietā uzceltais arsenāls, kas pilnībā aizsedza visu pils austrumu fasādi. 18. gs. 80. gados arsenāla piebūve tika nojaukta un tās vietā pēc Pētera Johana Boka (Bokk) projekta uzcelta jauna trīsstāvu piebūve vietniecības iestāžu vajadzībām. Šīs pārbūves skāra arī pili un svarīgāko Rīgas pils telpu – Kapitula zāli, kurai tika nokaltas velves, un tā tika sadalīta divos stāvos. 1817.–1818. gadā virs staļļa pēc Kristiāna Frīdriha Breitkreica (Christian Friedrich Breitkreutz) projekta uzbūvēja valdnieka telpas, no kurām viena ir tagadējā pils Baltā zāle. Lielajās 1842.–1844. gada pārbūvēs pils ieguva pašreizējo izskatu, austrumu piebūve tika paaugstināta ar ceturto stāvu, fasādēs izveidoja regulāru logu rindas, iekštelpās nojauca velves, lielu daļu atlikušo nesadalīto otrā stāva telpu sadalīja divos stāvos. Pagalmā tika iebūvēta jauna mūra galerija. Pēdējās lielākās izmaiņas pils siluetā ieviesa 1938. gadā Eižena Laubes projektētais Trīszvaigžņu tornis, bet iekštelpās pēc E. Laubes projekta tika izbūvēta Svētku zāle.

Rīgas pils visos laikos ir bijusi varas un administratīvais centrs. Pils funkcionēšanas pirmajos gadsimtos – arī nozīmīgs militārs cietoksnis. Kopš pils uzcelšanas 1340.–1470. un 1559.–1562. gadā pils bija Livonijas zemes mestra rezidence. 1562. gadā pils Kapitula zālē formāli tika likvidēts Vācu ordenis Livonijā un dienu vēlāk dibināta Kurzemes un Zemgales hercogiste. Pils bija Gotharda Ketlera (Godthartt Kettler) kā pirmā Pārdaugavas hercogistes administratora (Rīgas pilī 1562–1566) un kā Kurzemes un Zemgales hercoga (Rīgas pilī 1662–1678) dzīvesvieta. Līdz 1621. gadam Rīgas pils bija poļu Pārdaugavas hercogistes administratoru mītne. No 1582. gada marta līdz maijam Rīgas pilī uzturējās Polijas karalis Stefans Batorijs (ungāru István Báthory, poļu Stefan Batory). 1621.–1710. gadā pils bija zviedru ģenerālgubernatoru rezidence. Šajā laikā, it īpaši pēc citadeles izbūvēšanas 17. gs. beigās, pils pakāpeniski zaudēja nozīmi kā cietoksnis, un tā pamazām kļuva par dažādu administratīvu iestāžu un tiesu atrašanās vietu. Visspilgtāk šo funkciju ēka pildīja Krievijas Impērijas laikā (1710–1917), kad tajā atradās Krievijas Baltijas ģenerālgubernatoru un Vidzemes gubernatoru mītne un svarīgākās guberņas pārvaldes un tiesu iestādes. Pilī uzticību Krievijai 1710. gadā zvērēja Vidzemes muižniecība.

Pēc Latvijas valsts izveidošanās 1920.–1921. gadā pils neilgu laiku bija Latvijas valdības darba vieta. Pēc Bruņniecības nama izdegšanas 1921. gadā pilī turpināja sanākt Satversmes sapulce, un Rīgas pilī tika pieņemts Latvijas valsts pamatlikums – Satversme. Kopš 1922. gada pils priekšpils daļa ir Valsts prezidenta rezidence. Padomju okupācijas gados tajā 1940.–1941. gadā strādāja Tautas Komisāru padome, bet vēlāk – 1941. un 1946.–1994. gadā – tajā darbojās Rīgas Pionieru pils. Pēc neatkarības atjaunošanas kopš 1994. gada (ar pārtraukumiem) šī pils daļa pilda agrāko Valsts prezidenta darba vietas funkciju.

Kopš 1920. gada Rīgas pils ir arī dažādu kultūras iestāžu mājvieta. 20. gs. 20.–30. gados vēl bez Valsts vēsturiskā muzeja (mūsdienās Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) un Valsts Mākslas muzeja (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) dažādos laikos pilī atradās Valsts arhīvs (Latvijas Nacionālais arhīvs), Pieminekļu valde, Latviešu folkloras krātuve un citas iestādes. Pēc Otrā pasaules kara kastelas daļas telpas aizņēma trīs muzeji – mūsdienu Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (laika gaitā ar dažādiem nosaukumiem), Ārzemju mākslas muzejs (mūsdienās Mākslas muzejs “Rīgas Birža”) un Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejs (Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs).

Bīstamākā epizode pils nesenajā vēsturē bija 2013. gada ugunsgrēks, kurā visvairāk cieta priekšpils ziemeļaustrumu daļa, zaudējot virkni Baltās zāles un Svētku zāles autentisko detaļu.

1994.–1995. un 2012.–2015. gada rekonstrukcijas darbu laikā (arhitekti Juris Gertmanis, Artūrs Lapiņš) tika nostiprināta un restaurēta Rīgas pils priekšpils daļa un austrumu piebūve. Tajā izvietotas Latvijas Valsts prezidenta darba un reprezentācijas telpas un Valsts prezidenta kanceleja. Priekšpils daļā atrodas virkne telpu ar izciliem klasicisma un nacionālā romantisma interjeriem.

2020.–2023. gadā tika veikta kastelas daļas dienvidu korpusa restaurācija, kuras gaitā pils atguva virkni izcilāko viduslaiku telpu (kapela, mestra remteris). Renovētajā daļā ir atgriezies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Apmēram 2/3 no kastelas daļas (ziemeļu, daļēji austrumu un rietumu korpusi) vēl nepieciešama rekonstrukcija (vērtējot 2024. gadā). Pagaidām ir tikai veikta pamatu pastiprināšana ziemeļu korpusa rietumu daļā. Pēc rekonstrukcijas arī tur tiks izvietotas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas.

Rīgas pils ir valsts īpašums, kuru pārvalda VAS “Valsts nekustamie īpašumi”. Priekšpils daļu un austrumu piebūvi nomā Valsts prezidenta kanceleja, bet kastelas daļas dienvidu korpusu nomā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Rīgas pils komplekss ar bastionu fragmentiem ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tajā atrodas vairāki valsts nozīmes mākslas pieminekļi.

Rīgas pils ir nozīmīgs kultūrvēsturisks objekts, kurš glabā bagātīgus kultūras noslāņojumus astoņu gadsimtu garumā. Māras Caunes veiktā pils vēstures izpēte izklāstīta divās viņas monogrāfijās “Rīgas pils” un “Rīgas pils – senā un mainīgā”. Taču pils arhitektoniskās (arhitekti Ilmārs Dirveiks, Artūrs Lapiņš u. c.) un arheoloģiskās izpētes (arheologi Mārtiņš Lūsēns, Jānis Ciglis u. c.) rezultāti ir publicēti fragmentāri, un tiem vēl nepieciešams pamatīgāks izvērtējums un plašāki apkopojumi. Tālākas izpētes un rekonstrukcijas gaitā iespējami jauni atklājumi.

2024. gadā pēc rekonstrukcijas apmeklētājiem ir pieejamas pils kastelas daļas, labāk saglabātās un arhitektoniski nozīmīgākās pils telpas, kurās aplūkojamas gan 14.–16. gs. viduslaiku piļu arhitektūras detaļas, gan jaunāku gadsimtu pārbūves un uzslāņojumi. Latvijai unikāli ir 16. gs. 80. gadu ziemeļu renesanses stila remtera interjera apgleznojumi, kā arī pils pagrabu autentiskā 14.–16. gs. arhitektūra. Pēc rekonstrukcijas pilij ir potenciāls kļūt par nozīmīgu tūrisma objektu Rīgā. Lai arī ierobežoti, apskatei ir pieejamas arī Valsts prezidenta daļas izcilākās telpas.

Rīgas pils kā dominējošs objekts spilgti izceļas jebkurā Rīgas panorāmā no Daugavas puses. Atsevišķi pils zīmējumos, gleznās, grafikā attēlota retāk. Lielāka informatīva vērtība ir pirms fotogrāfijas periodā tapušajiem attēliem. Pils tuvplānā no laukuma puses ir attēlota Johana Litena (Johan Lithen, arī Johans Litheims, Johan Litheim) 1701. gadā tapušajā zīmējumā. 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā Rīgas pili detalizēti iemūžinājis Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze) virknē zīmējumu un plānu. 19. gs. sākumā Rīgas pili no laukuma puses rāda Karla Traugota Fehelma (Carl Traugott Fechhelm) 1818. gada glezna “Pils laukums” (Der Schlossplatz) un nedaudz vēlāk (pēc 1829. gada) Karla Frīdriha Hausvalda (Karl Friedrich Hauswald) litogrāfijas “Pils laukums ar Uzvaras kolonu” (Der Sclhossplatz mit der Sieges Saule in Riga) un “Pils laukums” (Der Schlossplatz in Riga). Līdzīgā rakursā pili 1835. gadā attēlojis Teodors Gēlhārs (Theodor Gehlhaar). Savukārt Rīgas pili no ziemeļiem attēlojis Johans Gotlībs Frīdrihs Krestlings (Johann Gottlieb Friedrich Krestlingk) 1824. gada litogrāfijā.

Rīgas pilī notiek Raimonda Staprāna lugas “Gūsteknis pilī” (1998) darbība par Kārļa Ulmaņa pēdējām dienām Latvijā 1940. gada vasarā.