Livonijas priviliģēto sabiedrības eliti veidoja ieceļotāji no Vācijas, kuri jaunajā tēvzemē izveidoja sociālās, garīgās un politiskās dzīves modeli, kas bija līdzīgs dzimtenē esošajam. Tam bija raksturīga hierarhiska baznīcas organizācija ar ikviena cilvēka piesaisti kādai draudzei, klosteru kā reliģisku un izglītības centru īpašā loma, aristokrātijas kundzība pār zemes resursiem un lēņu sistēma (senjoru–vasaļu attiecības), kā arī pilsētu kā tirdzniecības un amatniecības centru svarīgā nozīme. Livonijas īpatnība Eiropas mērogā izpaudās tādējādi, ka te, līdzīgi kā Prūsijā, par vienu no zemeskungiem kļuva garīga bruņinieku korporācija – Vācu ordenis. Atšķirībā no Rietumeiropas zemēm Livonijā neizveidojās laicīga monarhija, un visa vara koncentrējās garīgo amatpersonu – bīskapu un Vācu ordeņa Livonijas zemes mestra rokās. Līdztekus reliģiskajiem pienākumiem, par kuru veikšanu viņi bija atbildīgi pāvesta priekšā, bīskapi un mestrs bija arī zemeskungi un savu terititoriālo valdījumu ietvaros pildīja laicīgu valdnieku funkcijas (zemju izlēņošana, pilsētu dibināšana, naudas kalšana, strīdu izšķiršana u. c.). Dzīvojot kaimiņos un būdami cieši saistīti, zemeskungi savā starpā gan sadarbojās, gan ķildojās. Ietekme uz Livonijas dzīves norisēm bija arī politiski aktīvajām kārtām – garīdzniecībai, bruņniecībai un pilsētnieku elitei. Par to liecina kārtu sanāksmes, kas no 13. gs. beigām un 14. gs. sākumā vispirms sanāca atsevišķos Livonijas teritoriālos valdījumos. No 15. gs. 20. gadiem zemeskungi garīdzniecības, bruņniecības un pilsētu pārstāvjus sāka aicināt uz landtāgiem – kārtu sanāksmēm, kas aptvēra visas Livonijas bīskapijas un ordeņa zemes.
Vācu ordeņa pils paliekas Siguldā, 2013. gads.
Fotogrāfs Ilgvars Misāns.
