Būdams Latvijas Tautas padomes loceklis, Latvijas Satversmes sapulces deputāts, kā arī viens no Satversmes sapulces Centrālās vēlēšanu komisijas locekļiem, Jānis Bankavs uzskatāms par vienu no Latvijas Republikas pamatlicējiem. Kā izdevējs, redaktors un publicists pieskaitāms pie sava laika pazīstamākajiem periodiskās preses darbiniekiem.

Dzimis lauksaimnieka Mārtiņa un Katrīnas (dzimusi Galeniece) Bankavu ģimenē. Mācījās Vecmuižas pagastskolā un Bauskas apriņķa skolā. A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātē (Московский городской народный университет имени А. Л. Шанявского) studēja jurisprudenci, beidza 1916. gadā.

Precējies ar Elzu Elizabeti Baumani; dēli Jānis, Uldis (arī Vladimirs), Gunārs (arī Georgijs).

1905. gada revolūcijas laikā J. Bankavu ievēlēja Vecmuižas pagasta rīcības komitejā, par ko viņu vēlāk notiesāja uz diviem mēnešiem ieslodzījumā. No 1907. gada J. Bankavs publicējās laikrakstos “Dienas Lapa” un “Dzimtenes Vēstnesis”. Šajā laikā viņš pievērsās arī literārai darbībai (stāstu krājums “Gaismai austot”, 1911; vairāki stāsti publicēti arī citos krājumos un periodiskos izdevumos). 1912.–1914. gadā J. Bankavs bija laikraksta “Jaunā Avīze” un 1914.–1915. gadā laikraksta “Kurzeme” redakcijas loceklis un redaktors Ventspilī. Vairākkārt tika sodīts par rakstos izteikto viedokli. Pirmā pasaules kara laikā J. Bankavs devās bēgļu gaitās un 1915.–1918. gadā Maskavā izdeva laikrakstu “Dzimtenes Atbalss” (bija arī šīs avīzes redaktors). 1917. gadā J. Bankavs bija Latviešu pagaidu nacionālās padomes Koloniju nodaļas sekretārs; darbojās arī Latvju kareivju nacionālajā savienībā.

1918. gadā J. Bankavs atgriezās Latvijā un no 02.12.1918. bija Latvijas Tautas padomes loceklis no Latviešu nacionāldemokrātu partijas (no 08.1919. Latvju demokrātu savienība); darbojās Amnestijas, Karaklausības, Pārvaldes pārņemšanas no vāciešiem, Policijas lietu un Uzsaukumu izstrādāšanas komisijā. Pēc lielinieku iebrukuma Latvijā, viņš pārcēlās uz Liepāju, kur 01.–04.1919. bija laikraksta “Latvijas Sargs” redaktors. Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem J. Bankavs darbojās Rīgas pagaidu domē. 07.–09.1919. J. Bankavs bija Armijas virspavēlnieka štāba Politiskās nodaļas priekšnieka palīgs, 10.1919.–06.1920. Armijas virspavēlnieka štāba Izlūkošanas nodaļas vecākais sevišķu uzdevumu ierēdnis. 09.09.1919. Latvijas Tautas padome J. Bankavu ievēlēja Satversmes sapulces Centrālajā vēlēšanu komisijā (bija tās sekretāra biedrs). 01.1920. J. Bankavs kandidēja Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no Latvju demokrātu savienības saraksta, bet netika ievēlēts. 04.1920. J. Bankavu ievēlēja Satversmes sapulcē no Demokrātu savienības saraksta; darbojās Agrārlietu, Amnestijas, Kara lietu, Mandātu pārbaudīšanas un Redakcijas komisijā. 07.1920. J. Bankavs nolika deputāta mandātu. 1925. gadā kandidēja 2. Saeimas vēlēšanās no Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas saraksta, bet netika ievēlēts.

20. gs. 20.–30. gados J. Bankavs aktīvi darbojās dažādos periodiskās preses izdevumos Rīgā: 1922.–1934. gadā viņš bija laikraksta “Latvija” galvenais redaktors, 03.1920. īslaicīgi bija Latvju demokrātu savienības laikraksta “Jaunā Latvija” un 12.1924.–01.1925. nedēļas laikraksta “Rīgas Ziņas” redaktors, 1925.–1926. gadā laikraksta “Pirmdiena” izdevēja atbildīgais pārstāvis un redaktors, 1927. gadā laikraksta “Latvijas Sargs” redaktors, 1927.–1928. gadā laikraksta “Pirmdienas Rīts” izdevējs un redaktors, 1932.–1933. gadā laikraksta “Pēdējā Brīdī” redakcijas loceklis. J. Bankavs bija Latvijas Preses biedrības valdes loceklis un priekšsēdētāja biedrs. 20.–30. gados J. Bankavs bija arī Rīgas radiofona Informācijas nozares vadītājs.

J. Bankava literārā darbība ietvēra gan vēsturiskus romānus (piemēram, “Trīs zvaigznes”, 1936; “Grāfs Kaļostro”, 1936), gan arī citus literārus sacerējumus (piemēram, “Divas dvēseles”, 1935; “Skumjās acis”, 1937). J. Bankavs tulkoja arī cittautu autoru darbus latviešu valodā, piemēram, franču literāta Aleksandra Dimā (Alexandre Dumas) romānu “Melnā tulpe” (La Tulipe noire, 1850). J. Bankavs pievērsās arī Latvijas Republikas tapšanas perioda vēstures pētīšanai. Viņš sagatavoja pētījumu un materiālu krājumu ““Ministru prezidenta” Andrieva Niedras nolaupīšana: iz Liepājas apvērsuma laikiem 1919. g.” (1921), kā arī sarakstīja apcerējumu “1919. gads: lielo notikumu mazās epizodes” (1935). 1927. gadā J. Bankavs pievērsās pareizticībai. 30. gadu pirmajā pusē viņš darbojās Latviešu tautas apvienībā “Ugunskrusts”.

20. gs. 30. gados J. Bankavs iesaistījās arī uzņēmējdarbībā: 10.1933. Ministru kabinets iecēla viņu par Latvijas Hipotēku bankas padomes locekli; 07.1937.–08.1940. J. Bankavs bija Rīgas eļļas fabrikas akciju sabiedrības “J. Sausiņš un biedri” (no 1939. gada akciju sabiedrība “Linols”) valdes locekļa kandidāts.

Pēc Latvijas okupācijas 24.08.1940. J. Bankavu arestēja par to, ka viņš bijis “Latvijas pretizlūkošanas aģents, strādājis pret PSRS, saistīts ar franču izlūkdienestu”. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) iekšlietu tautas komisāra Sevišķā apspriede ar 08.03.1941. lēmumu J. Bankavam piesprieda ieslodzījumu uz astoņiem gadiem, ko viņš izcieta Karagandas labošanas darbu nometnē Kazahijas PSR. 24.08.1948. J. Bankavu atbrīvoja no ieslodzījuma un nometināja uz dzīvi Karagandas apgabalā Kazahijas PSR, kur viņš strādāja par sargu Džezkazganas vara pārstrādes kombinātā. 27.08.1949. J. Bankavu arestēja atkārtoti par “spiegošanu Japānas labā 1939.–1940. g.” un par “pretpadomju aģitāciju”. Ar PSRS valsts drošības ministra Sevišķās apspriedes 27.05.1950. lēmumu viņam piesprieda ieslodzījumu labošanas darbu nometnē uz 10 gadiem, kur viņš mira 11.07.1953.

J. Bankavs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira; 1931).