Aino Bāliņa bija igauņu dziedātāja Latvijā, kura kļuva labi pazīstama džeza un estrādes žanros, mecosoprāns, Rīgas estrādes orķestra (REO) un Jūrmalas restorāna “Jūras pērle” soliste.

A. Bāliņa piedzima un bērnību pavadīja Igaunijas centrālās daļas mazpilsētā Tiri triju bērnu ģimenē (vecākā māsa Juta, jaunākā – Maije). Tēvs nomira agri, Otrā pasaules kara laikā nodega ģimenes veikals, māte ar meitām pārcēlās uz Tallinu.

Kopš mazotnes Aino patika dziedāt un dejot, viņa nodarbojās ar sportu un baletu, aizrāvās ar valodu apguvi. Pabeigusi Tallinas 7. vidusskolu, Aino iestājās Tallinas Pedagoģiskajā institūtā (Tallinna Pedagoogiline Instituut) angļu filoloģijas specialitātē (studijas nepabeidza), dziedāja  studentu džeza grupā Integraal, ar kuru galvenokārt uzstājās institūta ballītēs, sniedza koncertus arī ārpus augstskolas.

Lai piedalītos studentu spartakiādē, 1955. gadā Tallinas Pedagoģiskā institūta mākslas vingrotāju komandas sastāvā A. Bāliņa ieradās Rīgā, kur dziedāja draudzības vakarā ar Rīgas Pedagoģiskā institūta studentiem. Tur igauniete iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedru – pianistu Ermenu Bāliņu, labi pazīstamu, aktīvu mūziķi Rīgas džeza sastāvos, pēc izglītības – arhitektu. 1956. gadā viņi apprecējās, laulībā piedzima meita Ilona (1956).

Pēc laulībām A. Bāliņa pieņēma vīra uzvārdu un pārcēlās dzīvot uz Rīgu, kur klubos dziedāja džezu angļu valodā. 1957. gadā viņa kļuva par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts Filharmonijā jaundibinātā Ringolda Ores vadītā Rīgas estrādes orķestra solisti, izpildīja dziesmas no Ellas Ficdžeraldas (Ella Fitzgerald) repertuāra angļu valodā, piemēram, Džordža Šīringa (George Shearing) “Putnu zemes šūpuļdziesmu” (Lullaby of Birdland), arī citus džeza klasikas skaņdarbus, latviešu, igauņu, cittautu autoru darbus, dziesmas no ārzemju kinofilmām. Klausītājus pārsteidza A. Bāliņas patīkamā, zemā balss, pārdomātais priekšnesums, kas allaž guva lielu atsaucību publikā. Notika regulāra koncertdarbība vispirms Latvijā – lielākajās pilsētās un rajonu centros, tad plašākā mērogā. 1958. gadā dziedātāja ar REO mūziķu estrādes kvarteta (Raimonds Pauls, Egils Švarcs, Gunārs Kušķis, Haralds Brando) pavadījumu piedalījās Vissavienības estrādes mākslinieku konkursā Maskavā, kur Latviju pārstāvēja arī dziedātāja Valentīna Butāne.

A. Bāliņa kopā ar REO ar lieliem panākumiem uzstājas dažādās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pilsētās, notika koncertbraucieni uz Ungāriju, Vācijas Demokrātisko Republiku, vidēji 150 vai vairāk koncertu gadā.

Rīdzinieki padomju estrādes mākslas kopainā izcēlās ar būtisko džeza saturu kopējā koncertprogrammā, kas PSRS bija neierasti. Popularitāti guva ne tikai džeza skaņdarbi un citas dziesmas A. Bāliņas izpildījumā, bet arī solistes skatuviskā grācija un stils. Viņas priekšnesums parasti noslēdza orķestra koncertus, dziedātāja izcēlās ar lieliskiem skatuves tērpiem, kurus pēc tam savās garderobēs centās kopēt klausītājas.

1960. gadā A. Bāliņa piedalījās Alfrēda Vintera koncertos, kas notika kopā ar REO. Pamatā solistes repertuāru veidoja amerikāņu Džordža Gēršvina (George Gershwin), Koula Portera (Cole Porter), igauņu autora Uno Naiso (Uno Naissoo) darbi, latviešu autoru R. Ores, R. Paula sacerējumi. Dziedāšanu latviski apgrūtināja izrunas akcents, ar to skaidrojams nelielais studijas ierakstu skaits Latvijā. Mazajās skaņuplatēs pāris estrādes dziesmu izlasēs izdota vienīgi R. Ores “Pavasara dziesmiņa”, radio studijā tapuši apmēram desmit ieskaņojumu: cittautu autoru “Lelle” (La bambola, no dziedātājas Petijas Pravo, Patty Pravo, repertuāra), “Obladi oblada” (Ob-La-Di, Ob-La-Da no grupas The Beatles repertuāra), R. Paula “Kam gaidi, draugs”, Romualda Grīnblata “Janušeks”, Desafinado un citas. Dziedātājas repertuārā bija arī R. Grīnblata dziesma “Rudenī”.

Kad 1963. gadā REO pievienojās jauna dziedātāja Larisa Mondrusa, A. Bāliņa tika pārcelta uz Aleksandra Kublinska vadīto ansambli “Rīga”, kur dziedāja apmēram gadu. 1964. gada beigās par REO galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju kļuva R. Pauls, un A. Bāliņa atgriezās orķestrī. Tā jaunais kurss bija vērsts uz džeza satura mazināšanu, orientējoties uz R. Paula un citu latviešu autoru oriģināldaiļradi, līdz ar to iepriekš bieži dziedāto Djūka Elingtona (Duke Ellington) “Karavānu” (Caravan) vairs izpildīt nevarēja. A. Bāliņas izcilā angļu valoda kļuva nevajadzīga, pakāpeniski viņa zaudēja zvaigznes statusu.

Līdz 1965. gadam iestudējusi aptuveni 150 dziesmu, piedalījusies vairāk nekā 1000 koncertos ar REO, A. Bāliņa pārcēlās uz Maskavu, lai dziedātu Oļega Lundstrema (Олег Леонидович Лундстрем) džeza orķestrī, kas bija šī žanra nozīmīgākais kolektīvs PSRS. Tā koncertos dziedātāja izpildīja dziesmas vairākās valodās – krievu, angļu, igauņu, latviešu –, uzstājās PSRS pilsētās, sociālisma bloka valstīs, uzturējās arī Latvijā, kur palika meita (laulība ar E. Bāliņu tika šķirta 1969. gadā). 1967. gadā A. Bāliņa piedalījās Latvijas Televīzijas un radio estrādes orķestra koncertā VEF kultūras pilī līdzās solistiem Jānim Zāberam, Edgaram Zvejam, Zigfrīdam Račiņam.

1970. gadā džeza dziedātāja atgriezās Latvijā, dziedāja (1971–1978) dažādu repertuāru varietē programmā Jūrmalas restorānā “Jūras pērle”. Pēc toreizējā Latvijas Televīzijas un radio estrādes orķestra galvenā diriģenta Aļņa Zaķa ierosmes viņa 20. gs. 70. gadu pirmajā pusē ieskaņoja dziesmas latviešu  valodā (“Saules dimanti”, “Sentimentāla dziesma”), kā arī Ērvinga Berlina (Irving Berlin), Leonarda Bernsteina (Leonard Bernstein), Ričarda Rodžersa (Richard Rodgers) skaņdarbus angliski.

1979. gadā A. Bāliņa atgriezās dzimtenē, kur Tallinā strādāja Vello Orumetsa (Vello Orumets) orķestrī līdz 1982. gadam, kad pārtrauca dziedātājas darbu. Par viņas vīru kļuva jaunības paziņa, dzejnieks un dziesmu vārdu autors Heldurs Karmo (Heldur Karmo).

1990. gadā dziedātāja sniedza interviju žurnālistam Dainim Jukonam, piedalījās Latvijas Radio pārraidē “Vakarstunda”. Vienīgā saikne ar Latviju A. Bāliņai bija meita Ilona Bāliņa (Dreģe), kura dziedāja VEF kultūras pils estrādes orķestrī, grupās “Menuets”, “Eolika” un citur līdz 20. gs. 80. gadiem, kad atstāja skatuvi, kļuva par ierēdni. Pēdējie dzīves gadi A. Bāliņai aizritēja vientulībā, mūžībā viņa devās 88 gadu vecumā, apglabāta Tallinā blakus vīram.

Latviešu vieglā žanra, estrādes un džeza mūziķu internacionālajā sastāvā kopš 20. gs. sākuma vietu atrada dažādu tautību pārstāvji, arī igauņi – Bruno Oja (Bruno Oja) un A. Bāliņa. Kā REO soliste viņa bija vienīgā, kura, sākot no 1957. gada, Latvijā oficiālos koncertos dziedāja amerikāņu mūziku oriģinālajā (angļu) valodā, to viņa darīja arī plašā PSRS areālā, pārstāvot Latvijas estrādes / džeza mākslu. Dziedātājas graciozais, nelielais augums kontrastēja zemajai balsij, kura raisīja salīdzinājumu ar E. Ficdžeraldu. Ar savu džeza repertuāru dziedātāja bija ļoti populāra; viņas iepriekšējā nodarbošanās ar sportu, baletu padarīja A. Bāliņas skatuves manieri, emocionālo priekšnesumu līdzīgu ārzemju mūzikas zvaigznēm, mūziklu izpildītājiem. Aktieriskos dotumus apliecina fakts, ka 1958. gadā viņas kandidatūra tika apstiprināta Ievas lomai topošajā Rīgas kinostudijas spēlfilmā “Atbalss” (pēc Jāņa Jaunsudrabiņa romāna “Aija”), tomēr aizņemtības dēļ (90 dienu koncertceļojums pa PSRS) viņa spēlfilmā nepiedalījās.

A. Bāliņa dziedāja vairākās valodās – latviešu, igauņu, angļu un citās, viņas repertuārs REO bija žanriski plašs, ieskaitot latviešu autoru oriģināldziesmas, tomēr nav izdota neviena viņas ierakstu soloplate. R. Grīnblata, R. Ores dziesmas soliste repertuārā iekļāva arī, strādājot ar O. Lundstrema orķestri, tādējādi popularizējot latviešu estrādes mūziku.

21. gs. ir izdoti daži A. Bāliņas ieskaņojumi: itāļu dziesma “Lelle” iekļauta izlasē “Atmiņu lietus” (Pasadena, 2001); “Lelle” un Obladi oblada  izdoti izlasē “Dziesmu izlase. 60-tie” (MicRec, 2005). Igaunijā, kur viņa pazīstama kā Aino Balina-Karmo, dziedātājas populārākais ieraksts ir Kammipilli polka, kas 1956. gadā ierakstīta kopā ar Georgu Otsu (Georg Ots) un Tallinas radiokomitejas ansambli.