Padomju režīma apstākļos mikrorajoni kļuva par būtisku elementu pilsētplānošanā Latvijā. Mikrorajonus dēvēja arī par guļamrajoniem, uzsverot, ka to vienīgā funkcija ir iedzīvotāju nakšņošanas vieta, jo daudzviet iecerētās sabiedriskās ēkas netika uzbūvētas. Mikrorajonus Latvijā (Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Daugavpilī un Rēzeknē)  būvēja no 20. gs. 60. gadiem līdz 1991. gadam.

20. gs. sākumā iedibinātais princips par funkcionālo zonu savstarpēju nodalīšanu kļuva par pamatu dzīvojamo rajonu izveidei Eiropā pēc Otrā pasaules kara, kad valsts un pašvaldības, it īpaši Lielbritānijā, strādāja pie tā, lai iedzīvotājiem nodrošinātu mājokļus. Mikrorajonu būvniecība okupētajā Latvijā tika plānota un īstenota centralizēti, ieceres radīšanu un īstenošanu sadalot starp Maskavu un vietējo pārvaldi Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (Latvijas PSR). Padomju režīms, iedvesmojoties no Eiropas pilsētplānošanas paraugiem, pārveidoja pilsētas nomaļu apkaimes, kur līdz tam atradās muižiņas, dārzniecības, izkliedēta mazstāvu apbūve un pilsētnieku sakņu dārzi.            

Latvijā par galvenajām arhitektūras vērtībām tiek uzskatītas vecpilsētas. Rīgā tās ir arī jūgendstila ēkas un unikālā koka apbūve. Pēc Otrā pasaules kara bija atļauts būvēt arī mājas vienai ģimenei, bet nodarboties ar individuālo būvniecību cilvēki varēja tikai savā brīvajā laikā pēc darba. Tomēr 50. gadu nogalē individuālā būvniecība Rīgā tika aizliegta – lai zeme pilsētas robežās netiktu izmantota iracionāli, jo vienas individuālas mājas gruntsgabalā ir iespējams uzbūvēt daudzdzīvokļu namu.

Pēc Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) nāves 1953. gadā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) vadības attieksme pret arhitektūru un būvniecību krasi izmainījās. 1954. gada decembrī Vissavienības celtniecības nozares kongresā tika kritizēta “pārlieku greznā arhitektūra”. Tika nolemts ieviest industriālas celtniecības metodes un tipveida projektēšanu. Jaunievedumu mērķis bija atrisināt dzīvokļu jautājumu, kas nozīmēja padarīt celtniecību ekonomiskāku un paātrināt tās tempu. Lai īstenotu valdības lēmumu, padomju arhitekti pētīja ārzemju pieredzi, un krievu valodā tika pārtulkota profesionālā literatūra.

Pēckara gados Latvijas pilsētu plānojums kardināli pārveidojās, kad Vissavienības ministrijas būvēja savas rūpnīcas un darbaspēku ieveda no pārējās PSRS. Strādnieku ģimenēm bija vajadzīgi dzīvokļi un atbilstoša infrastruktūra – bērnudārzi un skolas, veikali un kinoteātri. Pilsētplānotāji centās nodrošināt katram pilsētniekam veselīgu dzīves vidi. Arhitekti izvietoja ēkas, ievērojot izsauļošanas prasības, un veidoja plašus pagalmus bērnu rotaļu laukumiem un pieaugušo sporta nodarbībām. Apkalpes iestāžu izvietojums tika plānots, rēķinoties ar gājēju pieejamības iespējām no sabiedriskā transporta pieturām, jo privātais auto bija vien retajam.

PSRS Celtniecības normas un noteikumi noteica mikrorajonu kā galveno dzīvojamās teritorijas elementu. Lielpilsētās (iedzīvotāju skaits no 250 000 līdz miljonam un vairāk) iedzīvotāju skaits mikrorajonos bija jāpieņem no 12 000 līdz 20 000. Lielajās pilsētās (iedzīvotāju skaits no 100 000 līdz 250 000) mikrorajoni bija jāplāno no 6000 līdz 12 000 iedzīvotāju. Dzīvojamos rajonos iedzīvotāju skaits bija no 40 000 līdz 80 000, un līdz ar to bija vairāki mikrorajoni.

Mikrorajonu būvniecības iecere bija izveidot cilvēku dzīvei ērtu vidi, tika būvēti daudzdzīvokļu nami, līdzās tiem – veikali, skolas, bērnudārzi un citas iestādes. Pilsētu ģenerālajos plānos mikrorajoni tika plānoti starp maģistrālēm, un ielas kvartālu iekšienē tika veidotas tā, lai mikrorajoniem nebūtu iespējams izbraukt cauri. Videi bija jābūt maksimāli drošai, lai bērns bez pieaugušo pavadības droši varētu doties uz bērnudārzu vai skolu. Kaut arī teorētiskie apsvērumi norādīja uz pozitīvām iespējām, lai iedzīvotāju dzīves apstākļus uzlabotu, tomēr īstenība padomju režīma apstākļos izrādījās atšķirīga.           

Ņemot vērā to, ka parasti vienā pilsētas daļā varēja būt vairāki mikrorajoni, to apzīmēšanai lietoja skaitli, piemēram, Zolitūde-1, Zolitūde-2 un tā tālāk.

Mikrorajonu projektus izstrādāja Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas Latvijas valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts “Latgiprogorstroj” (“Pilsētproekts”). Mikrorajonu būvniecība Rīgā sākās 50. gadu beigās, kad 1958.–1962. gadā tika būvēts mikrorajons “Āgenskalna priedes” (arhitekts Nikolajs Rendels). Sākumā šeit tika būvētas ķieģeļu mājas, bet pēc tam, kad 1956. gadā uzsāka darbu Rīgas 1. ēku celtniecības kombināts, parādījās arī pirmās 464. sērijas lielpaneļu sekciju mājas. Nozīmīgāko Purvciema, Pļavnieku, Mežciema un Dreiliņu mikrorajonu celtniecība notika atbilstoši 1975. gadā izstrādātajam Austrumu plānošanas rajona projektam (arhitekti Ēvalds Fogelis, Ivars Millers un Meinards Medinskis). Celtniecība notika arī citos mikrorajonos: Juglā, Ķengaragā, Iļģuciemā, Imantā,  Zolitūdē un Ziepniekkalnā.

Mikrorajonu projektētāji demonstrēja profesionālu un cilvēcisku pieeju dzīvojamo māju apbūvei. Tomēr būvniecībā nebija konkurences, un tāpēc ēku kvalitāte bija viena no galvenajām problēmām. Nevienā mikrorajonā netika uzbūvētas visas ēkas, kas bija paredzētas to plānojumā. Piemēram, Imantā netika uzbūvēts peldbaseins, Mežciemā – sabiedriskais centrs. Nepabeigtas bija arī citas vietas.

Juglā pēc plānojuma projekta (arhitekti Aina Tītmane, Daina Danneberga un Oļģerts Krauklis) 1961.–1971. gādā tika uzbūvētas PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) laikmetam raksturīgās ēkas (tā sauktās “hruščovkas”) no baltajiem silikāta ķieģeļiem; vietām saglabājušās arī vecās ēkas. Vēlāk apbūvē dominēja 5 stāvu paneļu ēkas, bet pie Brīvības ielas un Juglas krustojuma tika uzbūvētas Rīgā pirmās 12 stāvu ķieģeļu mājas.

Ķengaragā tika uzbūvēti divi mikrorajoni. Pēc plānojuma projekta (arhitekti Gunārs Melbergs, Aldona Berķe un citi) 1961.–1971. gadā pirmajā mikrorajonā tika uzceltas septiņas 467. sērijas 5 stāvu ēku grupas ar trapeces formas pagalmiem, savukārt otrajā mikrorajonā pagalmi tika veidoti taisnstūra formā. 12 stāvu torņa tipa ķieģeļu mājas tika uzbūvētas 70. gados. Vēlāk apbūvi papildināja koridoru tipa mazģimeņu mājas. 

Iļģuciemā pirmās 303. sērijas tipveida mājas tika uzbūvētas 50. gados. 1968. gadā izstrādātais mikrorajona plānojuma projekts (arhitekti Raitis Lelis, Lilija Muntere un Ruta Paikune) paredzēja radikālu šīs teritorijas rekonstrukciju, jauna ielu tīkla izveidošanu, trīs mikrorajonus, publisko centru un parku Nordeķu teritorijā. Tika nojauktas daudzas no vecajām koka mājām un izveidots jauns ielu tīkls. Apbūvē izmantotas 5 stāvu lielpaneļu 464. sērijas mājas.  

Imantas 1967. gada plānojuma projektā lielākā mērā nekā citos projektos ir realizēts mikrorajona struktūras veidošanas princips (arhitekti R. Lelis, R. Paikune, L. Muntere un Laimonis Stīpnieks). Četras radiālās maģistrāles sadala Imantu piecos mikrorajonos, un katrs Imantas mikrorajons sastāv no piecām – sešām dzīvojamo māju grupām ar plašiem pagalmiem. Imantas apbūvē dominē 5 (464. un 467. sērija) un 9 (602. sērijas) stāvu paneļu ēkas, tomēr apkaimes siluetā dominē dzīvojamo augstceltņu ēkas Imantas centrā, ap Anniņmuižas bulvāri. Imantā tika uzbūvēti pieci mikrorajoni.

Purvciema 1964. gada plānojumā (arhitekti G. Melbergs, A. Berķe un L. Muntere) 5 stāvu (467. sērijas), 9 stāvu (602. sērijas) un 12 stāvu mājas ir izvietotas pilnos vai daļējos sešstūros. Katra sešstūra šķautne sastāv no četrām līdz sešām 5 stāvu mājām, un platība starp tām veido atklātu pagalmu. Pie maģistrālēm izvietotas 9 stāvu vairāku sekciju mājas – “sienas”. 80. gadu vidū Madonas ielā 21 un 23 uzbūvētas divas (19 stāvu un 23 stāvu) monolītā dzelzsbetona ēkas (arhitektes Lidija Plakane un Olita Upaciere).

Pļavnieku dzīvojamā rajona plānojumu 1978. gadā izstrādāja arhitekti Ē. Fogelis un I. Millers. Dzīvojamais rajons sastāv no pieciem mikrorajoniem, kuros dominē 9 stāvu (602. sērijas) un 16 stāvu ēkas, kā arī sabiedriskais un tirdzniecības centrs pie Andreja Saharova ielas. Apbūves projektu 80. gados izstrādāja arhitekte Lilija Saško. 

Mežciema plānojuma projekts tika izstrādāts 1971. gadā (arhitekti M. Medinskis, Ē. Fogelis, I. Millers un Andris Vītols). Tas sastāv no diviem mikrorajoniem, sabiedriskā un tirdzniecības centra. Apbūves projektu izstrādāja arhitekti Modris Ģelzis, Juris Paegle un Andris Kronbergs. No 1975. līdz 1978. gadam tika būvētas daudzstāvu ēkas –  602. sērijas mājas (ar divstāvīgu dzīvokļu modifikācijām), 464. sērijas mājas un 16 stāvu mājas.

Zolitūdes dzīvojamā rajona plānojumu 1971. gadā izstrādāja arhitekti G. Melbergs, A. Berķe un L. Muntere, bet projektu vajadzēja koriģēt, jo 80. gados aktualizējās Rīgas metro būvniecības plāns, tādēļ ēku izvietošanā bija jāņem vērā plānotā metro līnija. Zolitūdes apbūves projektu izstrādāja arhitekti Juris Gertmanis, Zane Kalinka, Ainārs Āboliņš un Vladimirs Neilands. Būvniecība notika 80. gados, izmantojot 119. sērijas mājas. Zolitūdei raksturīgs regulārs plānojums, ēkas savā starpā ir saistītas un būvētas grupās, veidojot daļēji slēgtus iekšējos pagalmus.

Ziepniekkalna dzīvojamā rajona plānojumu, kas sastāvēja no četriem mikrorajoniem, 1972. gadā izstrādāja arhitekti G. Melbergs, A. Berķe un L. Muntere, bet projektu vajadzēja koriģēt, izmantojot 119. sērijas mājas. Dzīvojamā ēka Ozolciema ielā 18, sarunvalodā saukta par “Ķīnas mūri”, ir garākā dzīvojamā ēka Latvijā – 343 metri (arhitekts Mārcis Apsītis). Līdz ar PSRS sabrukumu Ziepniekkalna projekts netika pilnībā realizēts un “guļamrajons” nenodrošināja gandrīz nekādus pakalpojumus iedzīvotājiem.

Vecmīlgrāvī tika uzbūvēti trīs mikrorajoni.

Liepājā ievērojamākais ir Ziemeļu priekšpilsētas Laumas mikrorajons, kas būvēts 1968.–1972. gadā (arhitekti Ausma Skujiņa un citi). Mikrorajona dzīvojamo ēku kvartāli strukturē telpu – sabiedriskā, daļēji sabiedriskā un individuālā.

Mikrorajoni tika būvēti arī Daugavpilī, Rēzeknē un Jelgavā, bet neviens no projektiem netika īstenots pilnībā. 

Mikrorajonu būvniecība beidzās 20. gs. 90. gados, kad denacionalizācijas un privatizācijas procesā mainījās īpašumu tiesības gan uz mājokli, gan uz zemi. Sērijveida daudzstāvu paneļu ēkas pakāpeniski un ievērojami novecoja. Lielu daļu dzīvokļu privatizēja cilvēki, kuri tur dzīvoja, vai arī citi. 

Mikrorajonu funkcionalitāti un tās trūkumus ietekmēja padomju režīma iespējas. Nereti sliktā būvniecības kvalitāte, nepārdomātais un dažkārt līdz galam neīstenotais ēku plānojums un estētiskā pieticība šos mikrorajonus padarīja par nepievilcīgām pilsētas daļām. Tomēr tajā pašā laikā arī mūsdienās šajos mikrorajonos turpina dzīvot ievērojams pilsētu iedzīvotāju skaits.

Pēc 1991. gada pārmaiņas ir piedzīvojusi mikrorajonu publiskā ārtelpa, kas laikā no 60. līdz 80. gadiem, pastāvot valsts īpašumam uz zemi, tika veidota kā atvērta telpa bez robežām. Ar žogiem personīgo teritoriju varēja norobežot tikai savrupmāju īpašnieki, jo viņi zemi bija saņēmuši nomā no valsts. Mūsdienu Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi neļauj mikrorajonu publisko ārtelpu sadalīt pēc īpašuma pazīmes, tomēr jauno ēku būvnieki, būvējot jaunas daudzstāvu ēkas, norobežo savu klientu sporta un bērnu rotaļu laukumus no tiem, kas paredzēti kopējai lietošanai. Pašvaldībai likums neļauj ieguldīt līdzekļus, lai labiekārtotu zemes gabalus, kas atrodas privātīpašumā, tādēļ netiek remontēti vecie bērnu rotaļu laukumi un/vai uzstādīti jauni laukumi uz privātās zemes. 

Mikrorajons kā pilsētbūvniecības jēdziens pakāpeniski beidza pastāvēt 20. gs. 90. gados un uzskatāms par vēsturisku fenomenu, ar kuru apzīmē vienveidīgos padomju okupācijas apstākļos uzceltos dzīvojamos rajonus Latvijas pilsētās. Mūsdienās Latvijā atsevišķas pilsētas daļas dēvē par apkaimēm ģeogrāfiski noteiktās pilsētas vietās neatkarīgi no to arhitektoniskās funkcionalitātes.

Mikrorajonu būvniecība un sociālā vide kā elements, kas raksturo padomju okupācijas laikmeta ikdienu un sabiedrību, samērā plaši atspoguļots kino. Mikrorajonu būvniecības sākums (“Āgenskalna priedes”) simboliski parādīts režisora Ivara Kraulīša poētiskajā dokumentālajā filmā “Baltie zvani” (1961). Režisora Ivara Selecka dokumentālā filma “Zolitūde” (1990) spilgti atspoguļo mikrorajonu sociālo vidi 80. gadu nogalē. Režisora Aivara Freimaņa spēlfilmā “Ābols upē” (1974) parādīts Rīgas arhitektonisko pārmaiņu process padomju okupācijas laikā – tiek nojaukta Zaķusalas vecā apbūve un kā zināms pretmets parādīta Ķengaraga jauno mikrorajonu tapšana. Savukārt režisores Dzidras Ritenbergas spēlfilmas “Šīs bīstamās balkona durvis” (1976) ārskati filmēti kādā no Imantas mikrorajoniem.

Klāva Elsberga dzejoļi no krājuma “Velci, tēti“ (1989) veltīti cilvēkiem un videi Pļavnieku mikrorajonos.

Cilvēku attiecības un uzvedību mikrorajonu vidē pēc neatkarības atjaunošanas savos darbos analizē kinorežisors Aiks Karapetjans (spēlfilma “Cilvēki tur”, 2012) un teātra režisore Krista Burāne (dokumentālā izrāde “Robežas”, 2016).