20. gs. 20 un 30. gados Igaunijas Republikā bija daudz grupu, orķestru un ierakstu mākslinieku, taču mūzikas industrijas attīstību pārtrauca Otrais pasaules karš. Turpmākajās desmitgadēs, padomju okupācijas laikā, iestādes radīja mākslīgus šķēršļus brīvam mūzikas jaunrades un atskaņošanas procesam, par prioritāti izvirzot estrādes mūziku. Tomēr kopš 20. gs. 60. gadiem ārpus oficiālās aprites sāka attīstīties arī citu žanru, tostarp bīta, roka, pankmūzikas un folkmūzikas, novirzieni, kas atklāti mūzikas procesā varēja iekļauties tikai Dziesmotās revolūcijas laikā, 20. gs. 80. gadu beigās.

Pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā ideoloģiskais spiediens mazinājās un izveidojās daudzveidīgāka muzikālā ainava ar komerciāli veiksmīgu pamatplūsmas mūziku un starptautiski novērtētu alternatīvo atzaru. Arvien vairāk mijiedarbojoties dažādiem žanriem un to novirzieniem, mūsdienās daudzveidīga festivālu, mūzikas žurnālistikas un ierakstu zīmolu ekosistēma uztur bagātu un daudzslāņainu mūzikas kultūru.

Igaunijas Republika tika proklamēta 1918. gadā, un 20. gs. 20. gadi iezīmējās ar vispārēju atjaunotni. Tā izpaudās arī mūzikas jomā, kur džeza, šlāgera, kā arī operešu āriju un amerikāņu kino melodiju popularitāte veicināja vairāk nekā simts ansambļu un orķestru rašanos.

Pateicoties radioapraidei, mūzika kļuva plaši pieejama, savukārt šellaka skaņuplates veicināja ierakstu izplatību, paātrinot starptautisko aktualitāšu apguvi. Vēloties iekļauties laikmeta noskaņojumā, grupas un orķestri bieži izvēlējās nosaukumus angļu valodā, piemēram, The Murphy Band; Merry Pipers vai Red Hot Ramblers. Lai gan bija vēlme sekot citvalstu tendencēm, bieži tika izmantoti rietumu kanonam neraksturīgi instrumenti, kā, piemēram, akordeons. Ierasta prakse bija tautas melodiju aranžēšana un citās valstīs populāru dziesmu pielāgošana pašmāju auditorijai. Piemēram, vairāku paaudžu iecienītā dziesma Viljandi paadimees (“Vīlandes laivinieks”), kas ierakstīta 1937. gadā, ir latviešu autora Alfrēda Vintera dziesmas “Gaujas laivnieks” adaptācija. Daži mākslinieki, piemēram, Artuss Rinne (Artus Rinne), bija ļoti populāri jau aktīvās darbības laikā, bet citi, kā, piemēram, Raimonds Valgre (Raimond Valgre), tika “atklāti” nākamajās desmitgadēs.

20. gs. 20. gados visbiežāk jauno mūziku publika iepazina restorānos un kafejnīcās, kas darbojās arī kā deju zāles; mēģinājumi izpildīt džezu koncertformātā aizsākās tikai 30. gadu otrajā pusē.

Otrā pasaules kara laikā desmitiem tūkstoši igauņu devās bēgļu gaitās uz rietumiem un izveidoja kulturāli un politiski aktīvas kopienas Zviedrijā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, Austrālijā, Apvienotajā Karalistē un citur. Jaunajās mītnes zemēs igauņu trimdinieki nodibināja daudzus nelielus ierakstu zīmolus, kas izdeva simtiem ieskaņojumu.

Atšķirībā no igauņiem Padomju Savienības okupētajā dzimtenē, kur no globālajiem kultūras procesiem lielā mērā šķīra dzelzs priekškars, diasporas mūziķiem bija vieglāk sekot līdzi gan estētiskiem, gan tehnoloģiskiem jaunumiem. Aplūkojot Igaunijas populārās mūzikas vēsturi kopumā, nosacīti nelielā diaspora ir pārstāvēta visai plaši. Piemēram, pirmie igauņu rokenrola (Jiri Lips, Jüri Lipp), kantrīmūzikas un blūgrāsa (Kajakas), proto hiphopa (Renē Ufers, René Ufer) un etniskās elektroniskās mūzikas (Olevs Muska, Olev Muska) ieraksti Aukstā kara laikā tika izdoti ārpus Igaunijas.

Padomju otrreizējās okupācijas laikā valdošo kultūras ierobežojumu dēļ pēc Otrā pasaules kara igauņu populārā mūzika lielākoties aprobežojās ar varas iestāžu atbalstīto estrādes mūziku. Vēsturiskās saiknes ar rietumvalstīm un to estētiskajiem procesiem netika pieļautas. Jaunajos apstākļos uzmanības centrā bija estrādes mūzika ar tādiem māksliniekiem kā Heidija Tamme (Heidy Tamme), Heli Lētsa (Heli Lääts), Uno Lops (Uno Loop) un Vello Orumetss (Vello Orumets).

Daudzi jauni žanri, piemēram, rokenrols vai pankroks, tika spēlēti arī padomju okupācijas laika Igaunijā, bet, salīdzinot ar brīvo pasauli, – novēloti. Papildus represīvajai kultūrpolitikai mūziķiem trūka šādas mūzikas radīšanai nepieciešamo instrumentu, pastiprinātāju un skaļruņu. Pamazām šķēršļi tika pārvarēti, un atsevišķas grupas sāka radīt, izpildīt un ierakstīt varas iestāžu neatzītu, taču publikas iecienītu mūziku. Grupa Müstikud (1968) tika aizliegta, un, lai darbību turpinātu, tā nomainīja nosaukumu uz Suuk (1973), grupa Keldriline Heli (1970) kļuva par Väntorel (1971), savukārt Gunāra Grapsa (Gunnar Graps) grupa Magnetic Band pārdēvējās par GGG (1983). Vairākas 20. gs. 70. un 80. gados populāras grupas, piemēram, Ruja un Propeller, izpelnījās varas iestāžu nelabvēlību skanējuma, tekstu vēstījuma, uzstāšanās veida un klausītāju reakcijas dēļ.

Dažiem mūziķiem, piemēram, Jākam Joalam (Jaak Joala) un Tenisam Megi (Tõnis Mägi), izdevās estrādes mūziku veiksmīgi apvienot ar rietumnieciskākiem izteiksmes veidiem un ar plašu turneju un vinila plašu starpniecību gūt panākumus ne tikai Igaunijā, bet arī citur Padomju Savienībā. Padomju kultūrpolitikas un ekonomikas īpatnību dēļ albumu pārdošanas apjomi to autoru finanšu situāciju īpaši nemainīja. Superzvaigznes statuss nenozīmēja pārticību.

Vērtīgu informāciju par rietumvalstu populārās mūzikas norisēm igauņu mūziķi guva, skatoties Somijas televīziju un klausoties Somijas radio. Pateicoties prāmju satiksmei starp Tallinu un Helsinkiem, ierobežotā apjomā bija pieejami arī somu mūzikas žurnāli. Tāpat klausītāju redzesloku paplašināja Radio Luxembourg (Luksemburgas Radio), Radio Free Europe (Radio Brīvā Eiropa) un citas rietumvalstīs bāzētas radiostacijas.

80. gadu beigas Igaunijas vēsturē zināmas kā Dziesmotās revolūcijas laiks. Kopīgā dziedāšana kļuva plaši izplatīta politiskās manifestācijās, kur tika apšaubīta padomju okupācijas likumība un pieprasīta Igaunijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Šī nostāja lielā mērā ietekmēja arī populāro mūziku, veicinot daudzu atklāti patriotisku skaņdarbu rašanos un izdošanu.

1987. gadā tika ierakstīta Alo Matīsena (Alo Mattiisen) un Jiri Lēsmenta (Jüri Leesment) himniskā dziesma Ei ole üksi ükski maa (“Neviena zeme nav viena”), kas plašā sabiedrībā aktualizēja jautājumus par padomju ekonomikas postošo ietekmi uz Igaunijas dabu. Dziesma lieliski reprezentēja sava laika populārās mūzikas vidi, jo tās ierakstā, katram izpildot solo, apvienojās ievērojamu dziedātāju un grupu pārstāvju izlase: Rēta Linna (Reet Linna), Kare Kaukss (Kare Kauks, no grupas Mahavok), Silvi Vraita (Silvi Vrait, no grupas Fix), Ivo Linna (Ivo Linna, no grupas Rock Hotel), Karls Madiss (Karl Madis, no grupas Karavan), Prīts Pihlaps (Priit Pihlap, no grupas Apelsin), G. Grapss (no Magnetic Band un GGG), Riho Sibuls (Riho Sibul, no Ultima Thule), T. Megi (no Muusik Seif), Hardi Volmers (Hardi Volmer, no Singer Vinger), Henrijs Lakss (Henry Laks, no Seitsmes Meel), Jāns Elgula (Jaan Elgula, no Justament), Tomass Lunge (Toomas Lunge, no Justament) un Agu Tammeorgs (Agu Tammeorg, no Elektra).

Pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā brīvības pirmo desmitgadi raksturoja intensīva pārkārtošanās visās dzīves jomās, tostarp pielāgošanās kapitālismam, kas būtiski mainīja arī mūzikas industriju. Līdz ar tarifikācijas komisiju (visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, PSRS, pastāvošas koncertdzīves uzraudzības struktūras) likvidāciju vairs nebija spēkā iepriekšējie noteikumi, kas reglamentēja uzstāšanos vai potenciālos koncertu ienākumus.

Daudzi mūziķi sapņoja par veiksmīgu karjeru rietumos, bet neviens ārzemēs neguva panākumus, kas būtu salīdzināmi ar tiem, kādus estrādes dziedātāji baudīja PSRS. Tomēr pāreja uz kapitālismu nozīmēja, ka veiksmīga koncertturneja Igaunijā varēja būt ienesīgāka nekā liela tūre Padomju Savienībā. Mūzikas radīšanu nedaudz atviegloja lēnais, bet vienmērīgais audioaparatūras un sintezatoru izplatības pieaugums; 90. gados parādījās lēti un ātri producēta deju mūzika, kas Igaunijā kļuva pazīstama ar nosaukumu päkapikudisko (elfu disko). Tās nodrošinātā dzīvespriecīgā ballīšu atmosfēra bija ļoti iecienīta, un 90. gadi kļuva par suvetuur (vasaras turneju) laikmetu, kad dažādi izpildītāji apvienojās kopīgās turnejās, sniedzot publikas pārpildītus koncertus visa valstī. Ievērojami kolektīvi bija Jam; Hovery Covery un Click OK. Daži tā laika mākslinieki, piemēram, Nensija (Nancy), vēlāk izbaudīja jaunu popularitātes vilni, savukārt citi, piemēram, Koits Tome (Koit Toome) no Code One, uzstājas arī 21. gs., sekojot aktuālajām tendencēm un mainot žanrus un stilus. Aizvien aktīva ir grupa 2 Quick Start, kuras koncertos ar laiku sāka piedalīties ne tikai dejotāji, bet arī instrumentālisti.

Savukārt tādas indīroka (indie rock) šūgeiza (shoegaze) grupas kā Röövel Ööbik, Dallas un Pia Fraus atrada nišas auditoriju gan Igaunijā, gan ārzemēs, kas ļāva veidot mēreni veiksmīgu starptautisku karjeru. Pankroka žanru turpināja ievērojamās grupas, kā J.M.K.E. un Vennaskond, kuras solists Tenu Trubeckis (Tõnu Trubetsky) savā nākamajā grupā The Flowers of Romance pievērsās glamrokam. Jaunas grupas šajā stilistikā bija Psychoterror; Operatsioon Õ; Idiootsuse Revolutsioon un Huiabella Fantastica.

Jaunu pārliecību un enerģiju igauņu populārā mūzika iemantoja 2001. gadā, kad Igaunija uzvarēja Eirovīzijas dziesmu konkursā (Eurovision Song Contest, 2002. gadā konkurss notika Tallinā). Apgūstot aktuālās producēšanas programmatūras, jaunā mūziķu paaudze pamazām atteicās no vecajām, analogajām studijām. Päkapikudisko vilnis bija norimis, dodot vietu rūpīgāk producētai mūzikai, arvien vairāk jauno mākslinieku, piemēram, Inesa (Eda Inesa Eti, Eda-Ines Etti), Mārja (Mārja Līsa Ilusa, Maarja-Liis Ilus), Laura (Laura Peldvere, Laura Põldvere), dziedāja angliski; vēlāk gan daudzi atgriezās pie repertuāra igauņu valodā. Radās dažādi metālmūzikas apakšžanri – tos sāka atskaņot radio, un tādām grupām kā Metsatöll; Loits un Talbot radās cienītāji arī ārpus Igaunijas.

21. gs. sākumā populārā mūzika bija daudzveidīgāka nekā iepriekšējā desmitgadē. 2007. gadā aizsākās starptautiskā televīzijas konkursa Pop Idol igauņu versija Eesti otsib superstaari (“Igaunija meklē superzvaigzni”). Šovs kļuva ļoti populārs un gadu gaitā atklāja vairākus nozīmīgus māksliniekus – kā Birgita Eigemēla (Birgit Õigemeel), Ots Leplands (Ott Lepland), Līsa Lemsalu (Liis Lemsalu) un Karls Ēriks Taukars (Karl-Erik Taukar). Konkurss ietekmēja arī igauņu populārās mūzikas vokālo kultūru; īpaši to veicināja Dānijā izstrādātā un pārraidē demonstrētā vokālās apmācības metode, kas dēvēta par “absolūto vokālo tehniku” (Complete Vocal Technique).

21. gs. otrās desmitgades mūzikas kopainā notika būtiska virziena maiņa, arvien plašāku ievērību gan radio un televīzijā, gan publikā gūstot dažādiem alternatīvās mūzikas apakšžanriem. Šo pārmaiņu veicināja Eirovīzijas nacionālās atlases konkursa Eurolaul (“Eirodziesma”) pāreja uz jaunu formātu un nosaukumu Eesti Laul (“Igaunijas dziesma”). Konkursa sākotnējais uzstādījums bija muzikāli diezgan “drošs” un, cerot uzrunāt plašu Eirovīzijas auditoriju, deva priekšroku tradicionālām skatuviskām izpausmēm. Reformētā konkursa mērķis bija iedvesmot mūziķus radīt priekšnesumus, kas šķistu labi viņiem pašiem neatkarīgi no tā, cik nepierasti tie varētu šķist vidusmēra skatītājam. Šis atbalsts jaunrades brīvībai pavēra ceļu vairākiem no mūzikas pamatplūsmas tāliem māksliniekiem, kā, piemēram, Winny Puhh, Īrisai Vesikai (Iiris Vesik; no Night Tapes), I Wear* Experiment un Elīnai Nečajevai (Elina Nechayeva), kuri guva atzinību gan Igaunijā, gan ārvalstīs.

Atšķirībā no citām reģiona valstīm, Igaunijā kopš 21. gs. otrās desmitgades beigām par galveno meinstrīma virzienu kļuva alternatīvā mūzika. Dažādas ierakstu kompānijas, pasākumi un festivāli ļāva izveidoties indīmūzikas, elektronikas, folka, džeza un metāla apakšžanru apritēm. Nelabvēlīga ietekme bija Covid-19 pandēmijai ar pulcēšanās un koncertdzīves ierobežojumiem. Līdz ar ieņēmumu un uzstāšanās iespēju apsīkumu daudzi mūziķi pārorientējās uz citām darbības jomām.

Par, iespējams, populārāko žanru 21. gs. trešajā desmitgadē ir kļuvis hiphops. Pateicoties žanra aizsācējiem Cool D; Toe Tag un A-Rühm un tādiem viņu sekotājiem kā Genka un Pauls Oja (Paul Oja); Reket; Metsakutsu un Arop, hiphopa popularitāte ir stabili augusi jau kopš 20. gs. 90. gadiem. 21. gs. otrajā desmitgadē un trešās sākumā tās uzplaukumu veicināja tā dēvētā murmināšanas repa (mumble rap) popularitāte jauno izpildītāju vidū (Nublu, Manna, Mängupoi$$ Käru un villemdrillem). Šī mūzika, kas ir viegli un lēti producējama un ērti pieejama straumēšanas vietnē SoundCloud (tādēļ dēvēta arī par SoundCloud repu), daudziem klausītājiem ļāva pārvarēt Covid-19 pandēmijas radīto spriedzi. Plašu ievērību izpelnījies arī 20. gs. 90. gadu nostalģijas inspirēts ballīšu reps grupas 5 Miinust izpildījumā un dziedātājas Yasmyn laikmetīgais, R&B akcentiem bagātais lēntempa neosouls (downtempo neo soul).

Artura Rinnes (Artur Rinne) 1934. gadā izdotais Mets mühiseb (“Mežs dungo”) ir pirmais lielais igauņu populārās mūzikas hits, kas guva vēl nepieredzētus panākumus skaņuplašu pircēju vidū.

Svena Grīnberga (Sven Grünberg) mūzika 1979. gada spēlfilmai “Viesnīca “Pie bojā gājušā alpīnista”” (Hukkunud alpinisti hotell, režisors Grigorijs Kromanovs, Grigori Kromanov) pāršķīra jaunu lappusi padomju okupētās Igaunijas mūzikā ar bagātīgu sintezatoru izmantojumu.

Marju Lenikas (Marju Länik) dziesmu Karikakar (“Margrietiņa”) pirmoreiz izildīja televīzijas programmā “Pop ’84”, un tā ir pārliecinošs joprojām populārās estrādes mūzikas piemērs. Šī dziesma uzvarēja tautas balsojumā Saja aasta hitt (Simts hiti) 2017. gada vasarā saistībā ar Igaunijas simtgadi.

A. Matīsena un J. Lēsmenta Viis isamaalist laulu (“Piecas patriotiskās dziesmas”, 1988) I. Linnas un grupas In Spe izpildījumā ir kaismīgs, vēsturē sakņots dziesmu cikls, kurā fiksētas Dziesmotās revolūcijas noskaņas.

Ivara Musta (Ivar Must) un Maianas Annas Kermasas (Maian-Anna Kärmas) dziesma Everybody Deiva Bentona (Dave Benton), Tanela Padara (Tanel Padar) un 2XL izpildījumā uzvarēja Eirovīzijas dziesmu konkursā 2001. gadā Kopenhāgenā, turklāt D. Bentons bija pirmais melnādainais mākslinieks, kurš guvis šādu panākumu.

I. Linna ir baudījis panākumus visā savā garajā rokenrola un estrādes mūzikas izpildītāja karjerā. Viņa dziedātās A. Matīsena “Piecas patriotiskās dziesmas” iemantoja milzīgu popularitāti Dziesmotās revolūcijas laikā, padarot I. Linnu par vienu no mīlētākajiem izklaides māksliniekiem Igaunijā.

Anne Veski (Anne Veski) sāka karjeru kā dziedātāja populārajā grupā Vitamiin un Music Seif un kļuva par pazīstamāko Igaunijas mākslinieci Padomju Savienībā. Viņas popularitāte bijušās PSRS teritorijā ir saglabājusies arī mūsdienās.

Rēta Hendriksone (Reet Hendrikson) bija igauņu bēgļu pēctece, kura uzauga Zviedrijā un dzīvoja Ziemeļamerikā. Tur viņa 1969. gadā ierakstīja skaņuplati Reet, kas joprojām ir klasiska vērtība folkmūzikas starptautiskajā apritē.

Olevs Muska (Olev Muska) piedzima trimdas igauņu ģimenē Austrālijā un ir paplašinājis elektroniskās etnomūzikas robežas, darbojoties gan individuāli, gan dažādos kolektīvos, piemēram, grupā Kiri-Uu, kuras tāda paša nosaukuma skaņuplate (1988), iespējams, ir kritiķu visatzinīgāk vērtētais igauņu diasporas mūzikas paraugs.

Kerli (Kerli Keiva, Kerli Kõiv) sāka solo karjeru pusaudzes gados un starptautisku atpazīstamību iemantoja ar 2008. gadā izdoto albumu Love is Dead, aizsākot tā dēvēto košļeņgotu (bubble goth) modes tendenci, kas izplatīta dziedātājas fanu (pazīstami kā Mēness bērni, Moon Children) vidū. Kerli arī sacerējusi dziesmas citiem starptautiski pazīstamiem māksliniekiem.

Tomijs Kešs (Tommy Cash) ir reperis, dziedātājs un vizuālās mākslas mākslinieks, kurš starptautisko karjeru sāka, apspēlējot plaši izplatītus priekšstatus par Austrumeiropu un postpadomju noskaņām. Vēlāk pievērsies arī citu stereotipu interpretācijām, piemēram, viņa dziesma Espresso Macchiato, kas bija izvēlēta Igaunijas pārstāvniecībai 2025. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā (ieguva 3. vietu), ir uztverama kā ironisks komentārs par Itālijas kultūras klišejām.

Ruja (1971–1988) izcēlās ar ievērojamu profesionālu meistarību un smagā roka kompozīcijām, kurās bija klātesoši arī trokšņu mūzikas un improvizācijas elementi. Līdzās mūsdienu dzejnieku tekstiem grupa daudz izmantoja arī klasisko igauņu dzeju no starpkaru perioda, bieži sniedzot klausītājiem politiskiem zemtekstiem bagātus vēstījumus.

J.M.K.E. (kopš 1986) Villu Tammes (Villu Tamme) vadībā bija unikāla hārdkora pankroka grupa, kas, ieņemot vienlīdz anarhistisku un pacifistisku nostāju, aptvēra nacionālās atmodas politiskos aspektus un reizē izpildīja provokatīvas, sabiedrības apziņā ātri iesakņojušās dziesmas par Igaunijas vēsturi. Grupa ātri ieguva atpazīstamību ne tikai Igaunijā, bet arī Somijā, kur tika izdoti tās ieraksti. Tai joprojām ir aktīva fanu bāze abās valstīs.

Ewert and the Two Dragons (2009–2024) bija indīroka grupa, kurai izdevās spilgti iemiesot sava laika skanējumu un kuras ceļš uz atzinību ir saistīts ar Latvijas ierakstu kompāniju I Love You Records. Rīgā bāzētais apgāds izdeva Ewert and the Two Dragons otro albumu Good Man Down, kura starptautiskie panākumi kritiķu vidū un plašā auditorijā nodrošināja starptautiskas koncertturnejas un prestižas balvas.

Trad.Attack! (kopš 2013) ir folkpopa trio, kas pastāvēšanas sākumā senākos igauņu tautasdziesmu arhīvu ierakstus miksēja ar augstvērtīgu instrumentālo mūziku. Izmantojot šos resursus, viņi radīja tautas mūziku un elektronisko deju mūziku apvienojošas oriģināldziesmas. Trad.Attack! mūzika ir godalgota ar dažādām balvām un ir nodrošinājusi pasaules mēroga turnejas.

R. Valgre mūsdienās tiek uztverts kā starpkaru perioda mūzikas personifikācija. Viņa mūzika izpelnījās atzinību gan Igaunijā, gan Somijā, tomēr viņš pats šos panākumus nepiedzīvoja priekšlaicīgās nāves dēļ.

Valters Ojakērs (Valter Ojakäär) ir radījis dažus neaizmirstamākos Igaunijas estrādes mūzikas skaņdarbus. Viņš bija aktīvs populārās mūzikas popularizētājs grāmatās, kā arī radio un televīzijā.

Reins Rannaps (Rein Rannap) ir izcils pianists un grupas Ruja dibinātājs. Sacerējis Igaunijā plaši pazīstamus darbus vairākos žanros, tostarp arī daudzu populārāko popmūziķu hitus.

Vaiko Epliks (Vaiko Eplik) pirms solokarjeras uzsākšanas bija indīroka grupu Claire’s Birthday; Ruffus un Koer solists. V. Eplikam ir vairāk nekā 600 publicētu dziesmu, kuras izpildījuši daudzi mākslinieki.

Igaunijas Radio (Eesti Raadio) arhīvs ir senākās populārās mūzikas krātuve, kurā tapa lielākā daļa kvalitatīvāko ierakstu.

20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā valstī bija vairākas profesionālas studijas, kas piedāvāja ierakstīšanas un miksēšanas pakalpojumus, piemēram, Matrix un Orbital Vox. No jaunākām studijām minamas Ö Studio, Studio 89 un Selektor Studio. Mūsdienās daudzi ieskaņojumi tiek veikti ar datorprogrammatūru, iztiekot bez ierakstu studijām tradicionālā izpratnē.

Igaunijā ir plaši attīstīta festivālu kultūra. Līdzās daudziem īslaicīgākiem pasākumiem viens no ilggadējākiem ir Tallinas mūzikas nedēļa (Tallin Music Week, kopš 2009. gada) – mūzikas industrijas konference ar daudzu mākslinieku uzstāšanos un fokusu uz starptautisku profesionāļu tīklu veidošanu. Vīlandes tautas mūzikas festivāls (Viljandi Folk Music Festival, dibināts 1993. gadā) katru gadu piedāvā plaša spektra tautas mūziku, savukārt festivāla Jazzkaar (dibināts 1990. gadā) uzmanības centrā ir džezs. Tomēr abos nozīmīga vieta ierādīta arī pasaules mūzikai. Toronto Igaunijas mūzikas nedēļa (kopš 2018. gada) notiek reizi divos gados un piedāvā platformu gan diasporas igauņu māksliniekiem, gan māksliniekiem no Igaunijas.

Valstī ir vairākas populārās mūzikas radiostacijas, piemēram, Raadio 2 (daļa no Igaunijas sabiedriskās apraides), IDA-raadio (neatkarīga alternatīvās mūzikas stacija) un Raadio Elmar (privāts radio, kas atskaņo mūsdienu igauņu šlāgerus).

Populāro mūziku un džezu var apgūt Tartu Universitātes Viljandi Kultūras akadēmijā (Tartu Ülikooli Viljandi Kultuuriakadeemia), Tallinas Mūzikas un baleta skolā (Tallinna Muusika- ja Balletikool) un Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā (Eesti Muusika- ja Teatriakadeemia).

Mūzikas industrijas attīstības centrs Music Estonia darbojas arī kā Igaunijas mūzikas eksporta aģentūra.

Vairāki periodiskie izdevumi regulāri publicē intervijas, koncertu un albumu apskatus, kā arī rakstus par igauņu populāro mūziku: dienas laikraksts Postimees, nedēļas izdevumi Sirp un Eesti Ekspress, īpaši tā kultūras sadaļa Areen. Arī ikmēneša laikraksts Müürileht pastāvīgi ziņo par populārās mūzikas personībām, pasākumiem un notikumiem.

Ikmēneša kultūras žurnālos Muusika un Teater. Muusika. Kino ik pa laikam raksta par māksliniekiem un darbiem, kas ietilpst populārās mūzikas kategorijā, taču galvenā uzmanība tiek pievērsta citām tēmām.

Mūzikai ir veltīts viens recenzēts pētniecības žurnāls: Res Musica, Igaunijas Mūzikas zinātnes biedrības (Eesti Muusikateaduse Selts) un Igaunijas Teātra un mūzikas akadēmijas izdotā gadagrāmata.