Vācu teātris Berlīnē ir vēsturiski nozīmīgs kā kolektīvs, kura darbībā, sekojot 19. gs. otrajā pusē Meiningenas teātrī (Meininger Theater) un biedrībā “Brīvā skatuve” (Die Freie Bühne) iedibinātajām tradīcijām, tika likti pamati izrādes ansambļa darbam un nostiprināta naturālisma estētika skatuves mākslā. Vācu teātris, apliecinot saturisko un stilistisko meklējumu daudzpusību un novatorismu, bez pārtraukumiem turpinājis darbu 20. un 21. gs.; arī mūsdienās tā ir viena no nozīmīgākajām vācu skatuvēm.

Teātra darbības sākums saistāms ar 1850. gadā skatuves vajadzībām uzcelto ēku, kurā sākotnēji notikušas populāru lugu izrādes. 1881. gadā namu iegādājās autors un kritiķis Ādolfs Laronžs (Adolph L’Arronge). Pēc ēkas pārbūves jauns darba posms tika uzsākts 1883. gadā, dodot kolektīvam nosaukumu “Vācu teātris”. Repertuāru veidoja gan izklaidējoša literatūra, gan klasiķu darbi. 1894. gadā teātri pārņēma režisors Oto Brāms (Otto Brahm), kurš to vadīja līdz 1904. gadam. O. Brāma lielākais nopelns bija vācu naturālisma dramaturģijas aktualizēšana uz skatuves, izstrādājot tai atbilstošu, dzīves konkrētībai pietuvinātu telpas iekārtojumu un veicinot piemērotu aktierspēles veidu, kas jau iepriekš bija aprobēts O. Brāma vadītajā biedrības “Brīvā skatuve” teātrī. O. Brāma iestudēto autoru lokā vislielākā nozīme bija Gerhartam Hauptmanim (Gerhart Hauptmann), kura vērienīgā sociālā drāma “Audēji” (Die Weber, 1892) Vācu teātrī tika uzvesta 1894. gada rudenī. 1905. gadā teātra pārraudzību pārņēma režisors Makss Reinharts (Max Reinhardt), kura vadībā tika ievērojami paplašināts estētisko meklējumu lauks un veikti arī organizatoriski un tehniski uzlabojumi. Viena no pirmajām M. Reinharta īstenotajām iecerēm bija Vācu teātrim blakus esošās ēkas, kas kopš tās uzcelšanas 1850. gadā bija kalpojusi par balles zāli, iekļaušana teātra kompleksā, pārbūvējot to mazāka mēroga iestudējumu vajadzībām. M. Reinharts šo skatuvi nosauca par Kamerteātri (Kammerspiele), turpinot t. s. neatkarīgo teātru darbības periodā (19. gs. nogalē) būtisko iestudējuma pietuvinājumu skatītājiem. Režisors Vācu teātri un ar to saistīto Kamerteātri turpināja pārzināt līdz 1933. gadam, kaut gan daudz izrāžu iestudēja arī citur un nereti paļāvās uz asistentu veikumu.

Nacisma varas periodā Vācu teātris no 1934. gada līdz 1944. gadam strādāja intendanta Heinca Hilperta (Heinz Hilpert) vadībā, iespēju robežās cenšoties saglabāt humānisma tradīcijas skatuves mākslā un pievēršoties vācu klasikas iestudējumiem. Pēc Otrā pasaules kara Vācu teātris turpināja darbu padomju okupācijas zonā un vēlāk no Rietumu teātra estētiskajiem meklējumiem mākslīgi nošķirtajā Austrumberlīnē. No 1946. gada līdz 1963. gadam teātra intendants bija Volfgangs Langhofs (Wolfgang Langhoff), kurš darbu pārtrauca pēc nesaskaņām ar Vācijas Demokrātiskās Republikas ideoloģiskajiem vadītājiem. V. Langhofa darbības periodā no 1949. gada līdz 1954. gadam Vācu teātris bija arī dramaturga Bertolta Brehta (Bertolt Brecht) un aktrises Helēnas Veigeles (Helene Weigel) vadībā dibinātā Berlīnes ansambļa (Berliner Ensemble) mājvieta, kurā praksē tika nostiprināti B. Brehta izstrādātā t. s. episkā teātra (episches Theater) principi. Vācu teātra repertuārā arī vēlākajā periodā nereti parādījās iestudējumi, kuros tika saskatīta slēpta opozīcija varai. 1989. gadā teātra darbinieki aktīvi piedalījās protesta demonstrācijās pret sociālistisko iekārtu, kas aizsāka mierīgās revolūcijas notikumus un sekmēja Vācijas atkalapvienošanos. Teātra darbībai raksturīga pārdomāta repertuāra politika, spēja piesaistīt spilgtus skatuves māksliniekus un rosināt novatoriskus meklējumus. 21. gs. Vācu teātris ar vairāk nekā divsimt izrādēm viesojies Eiropā, Dienvidamerikā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Japānā.

Vācu teātra komplekss mūsdienās ietver trīs spēles telpas: Lielo zāli ar 600 skatītāju vietām (1850), Kamerzāli ar 230 vietām (1906) un 2006. gadā atvērto t. s. Melno kasti (Box) ar 80 vietām teātra foajē, kas paredzēta jaunās un eksperimentālās dramaturģijas iestudējumiem. 2018. gadā atvērts t. s. mēģinājumu centrs (Probebühnenzentrum) teātra piebūvē, kurā ietilpinātas trīs mēģinājumu skatuves. 

Vēsturiski par Vācu teātra dibinātāju uzskatāms Ā. Laronžs, un pirmos spilgtos panākumus tas guva 19. un 20. gs. mijā O. Brāma un M. Reinharta vadībā. Arī vēlāk teātra attīstībā būtisks ir bijis vācu skatuves mākslas tradīcijā nozīmīgais teātra vadītāja jeb intendanta postenis, kuru ilglaicīgi ieņēmuši H. Hilperts, V. Langhofs, Gerhards Volframs (Gerhard Wolfram, 1972–1982), Dīters Manns (Dieter Mann, 1984–1991), Tomass Langhofs (Thomas Langhoff, 1991–2001) un citi. Par teātra goda biedriem tā vairāk nekā simt gadu ilgajā vēsturē kļuvuši četrpadsmit cilvēki, viņu vidū aktieri un režisori Ģertrūde Eizolde (Gertrud Eysoldt), H. Hilperts, M. Reinharts, Tilla Derjē (Tilla Durieux), Volfgangs Haincs (Wolfgang Heinz) un Elizabete Bergnere (Elisabeth Bergner).

Izcili iestudējumi veidojuši Vācu teātra vizītkarti visos tā darbības posmos. 1894. gadā O. Brāma iestudētā G. Hauptmaņa drāma “Audēji” aktualizēja 19. gs. nogalei būtisko sociāli kritisko sabiedrības interpretāciju. M. Reinharta inscenējumi saistīja skatītājus ar savu stilistisko daudzveidību un spēles prieku, un režisors iestudēja arī laikmetīgo dramaturģiju, piemēram, 1906. gadā Kamerteātrī sagatavojot Franka Vēdekinda (Frank Wedekind) līdz tam cenzūras aizliegtās lugas “Pavasara atmoda” (Frühlings Erwachen, 1891) pirmuzvedumu.

Arī pēc Otrā pasaules kara nozīmīgs bija Vācu teātra uzvedumu sociālais un politiskais konteksts. 1949. gadā ar izciliem panākumiem tika iestudēta B. Brehta luga “Kuražas māte un viņas bērni” (Mutter Courage und ihre Kinder, 1941), kurā titullomu spēlēja H. Veigele, izpelnoties visaugstāko novērtējumu arī teātra viesizrādēs.

Režisora Benno Besona (Benno Besson) vadībā tika sagatavots Aristofana (Ἀριστοφάνης) komēdijas “Miers” (Εἰρήνη) iestudējums 1962. gadā, neilgi pēc Berlīnes mūra celtniecības, kur skatuves noformējumā izmantots dzelzs priekškara motīvs, un Jevgeņija Švarca (Евгений Львович Шварц) lugas “Pūķis” (Драkoн, 1943) uzvedums 1965. gadā, kas kļuva par populārāko iestudējumu Vācu teātrī pēc Otrā pasaules kara ar sešsimt izrādēm, teātra repertuārā paliekot vairāk nekā piecpadsmit gadu.