Gunāra Priedes luga “Trīspadsmitā” uzrakstīta 10 gadus pēc tam, kad 1955. gadā Dailes teātrī tika iestudēta rakstnieka debijas luga “Jaunākā brāļa vasara” (1954). Līdz 20. gs. 60. gadu vidum G. Priede bija kļuvis par populāru un atzītu autoru, kura darbos tika risināti individuāli likteņi un skartas sabiedrībā aktuālas tēmas. Viņa darbībai raksturīga principialitāte un prasīgums pret sevi un citiem, drosme sabiedrības vērtību aizstāvībā, ko G. Priede apliecināja jau 20. gs. 50. gados, kad iestājās par Vecrīgas arhitektūras mantojuma saglabāšanu. Rakstnieka lugās ietvertās atziņas nereti izpelnījās oficiālo aprindu nosodījumu, jo G. Priede savos darbos nepakļāvās ideoloģijas prasībām un nepauda uzskatus, kas slavina padomju okupācijas iekārtu un sociālismu. Vairākas viņa 60. gadu lugas, tostarp “Miks un Dzilna” (1963), tika izrādītas ar cenzūras svītrojumiem, ierobežota tika arī darbu publicēšana. 60. gadu vidū rakstnieks saskatīja arī staļinisma atgriešanās draudus padomju sabiedrībā, par ko viņš rakstīja savās dienasgrāmatās. Gan cenzūras iejaukšanās, gan birokrātijas pastiprināšanās, kā arī ideoloģiskais spiediens kļuva par svarīgām viņa lugas “Trīspadsmitā” tēmām. Nozīmīgs šī darba iecerē un stilistikā bija vācu rakstnieka Bertolta Brehta (Bertolt Brecht) “Trīsgrašu operas” (Die Dreigroschenoper) iestudējums, ko G. Priedem 1965. gada pavasarī bija iespēja noskatīties Vācijā teātra “Berlīnes ansamblis” (Berliner Ensemble) uzvedumā. Tā kā G. Priede ne vienmēr bija apmierināts ar savu lugu skatuvisko interpretāciju, viņš iecerēja pats veidot lugas “Trīpadsmitā” iestudējumu, strādājot ar konkrētiem aktieriem, kuru personības tika ņemtas vērā teksta tapšanas laikā. Luga rakstīta Dinai Kuplei, Ausmai Kantānei un Uldim Pūcītim, sadarbībā ar kuriem autors arī uzsāka mēģinājumu procesu, taču iestudējuma iecere neīstenojās. G. Priede bija lugas pirmuzveduma režisors Jaunatnes teātrī 1966. gadā, tomēr izrāde tika sagatavota citā aktieru sastāvā.

Lugas sižeta risinājuma centrā ir mākslas un varas sadursme, kas atklājas konkrēta notikuma izraisītā konfliktā. Estrādes ansambļa dziesmas, kurām vārdus sarakstījis jauns, talantīgs un entuziasma pilns telefonu montieris Cēzars Kalniņš, pēc koncerta noklausīšanās tiek nosodītas kā netikumīgas, apdraudot ansambļa turpmāko darbību.

Lugas notikumi aizsākas īsi pēc tam, kad inspektore Anita Sondore ir iesniegusi sūdzību par dziesmu saturu un Cēzars Kalniņš ierodas viņas mājoklī, lai paustu savu sašutumu un meklētu izskaidrošanos. Kaut gan Cēzara izturēšanās sarunas laikā ir visnotaļ nelaipna, Anita Sondore saskata viņa radošo enerģiju, kuru atzīst par vērtību. Lugas sižeta gaitā viņa maina savu viedokli par ansambļa darbību un pat aizstāv mūziķus izvērtēšanas komisijas sēdē, kas ir sasaukta pēc viņas iniciatīvas. Tomēr sāktie procesi vairs nav apturami birokrātijas un ideoloģisku motīvu dēļ, un komisija pieprasa būtiskas izmaiņas ansambļa repertuārā. Tas rada sarūgtinājumu un vilšanos Cēzaram un Anitai Sondorei, kā arī atklāj lugā risināto konfliktu sabiedrisko mērogu un aktualitāti. 

G. Priedes luga “Trīspadsmitā” aplūko mākslinieka sadursmi ar totalitāru sabiedrību, atklājot represīvo ideoloģisko mehānismu iedarbību. Īpašu māksliniecisku pievilcību konflikta risinājumam piešķir niansētais psiholoģiskais tēlojums, kas ļauj plaša mēroga problemātiku ietvert koncentrētā tēlu lokā. Lugā darbojas tikai trīs personas – Cēzars Kalniņš, Anita Sondore un jauna sieviete, Cēzara paziņa Bella. “Trīspadsmitās” sižeta dzinējspēks ir sākotnējais konflikts starp Cēzaru un Anitu, kura akcenti mainās lugas gaitā. Katra tēla rīcībai autors piešķīris precīzu motivāciju, daudzpusīgi atklājot atšķirīgos raksturus. Cēzara pievilcības pamatā ir viņa aizrautība, radošā enerģija un talants, tāpat kā dziļi sakņota pārliecība par savu viedokli. Pēc viņa domām, ansambļa dziesmām radītie teksti ir tuvi cilvēku izjūtām un dzīves realitātei. Tajā pašā laikā Cēzara attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem, Anitu un it īpaši Bellu, nereti demonstrē pārākuma apziņu un aroganci, kas padara viņu mazāk pievilcīgu. Anita Sondore, sastopoties ar Cēzaru, viņa personību intuitīvi novērtē kā atšķirīgu no tām aprindām, ar kurām viņai galvenokārt iznācis saskarties un kurās viņa redz individuāla viedokļa trūkumu. Sondores uzskati par Cēzara dziesmās pausto mainās ne tikai racionālu, bet arī emocionālu motīvu dēļ, un rakstnieks iezīmējis simpātiju rašanās procesu, atklājot viņas personībā iepriekš dziļi slēptas īpašības. Trešā lugas persona – Bella – ar konflikta norisi saistīta netieši, taču viņas klātbūtne un jūtīgā līdzdalība notiekošajā ļauj labāk izprast gan Cēzaru, gan Anitu Sondori un viņu savstarpējo konfliktu, kā arī vedina domāt par jūtu smalkuma un iecietības nozīmi cilvēku attiecību veidošanā. Būtiski tēlu raksturojumam ir tas, ka katru no trim cēlieniem ievada dzejas motīvs, ko iespējams saistīt ar kādu no lugas personām. Pirmajā cēlienā Ojāra Vācieša dzejas rindas skandē Anita Sondore, savukārt otrajā cēlienā Imantu Ziedoni citē Cēzars. Abu dzejnieku tekstos un intonācijās jūtama ne tikai sasaukšanās ar Anitas un Cēzara tā brīža izjūtām, bet arī pamatos maskulīns vēstījums. Turpretim trešajā cēlienā, kad Bella runā rindas no Vizmas Belševicas dzejoļa, akcentēts tiek sievišķīgs jūtīgums, kam svarīga nozīme lugā.

G. Priedes luga uzrakstīta trīs cēlienos, kas seko cits citam ar pavisam nelielu laika distanci. Pirmajā cēlienā darbība risināta vēlā vakarā Anitas Sondores istabā, kur notiek arī viņas negaidītā iepazīšanās ar Cēzaru. Otrā cēliena darbības vietu autors apzīmējis kā istabu klubā, kurā notiek arī ansambļa mēģinājumi. Konflikta spriedzi šajā cēlienā, kas risinās nākamajā dienā pēc iepriekšējām norisēm, rada neziņa, kas saistīta ar gaidāmo komisijas sēdes lēmumu. Trešajā cēlienā notikumi lokalizēti Bellas istabā. Te darbība aizsākas ar Bellas un Anitas Sondores sarunu pēc tam, kad komisijas sēdē, kurā klāt bijis arī Cēzars, ir pieņemts lēmums cenzēt atsevišķu ansambļa dziesmu tekstus. Tas ir noticis, neraugoties uz to, ka sēdē Anita Sondore Cēzaram par lielu pārsteigumu ir aizstāvējusi jaunos mūziķus. Viņas aizstāvība nav varējusi ietekmēt situāciju un novērst pret ansambli vērstās represijas, tomēr mainījusi Cēzara viedokli par Anitu un lugas tēlu attiecības. G. Priede luga “Trīspadsmitā” izskan bez viennozīmīga atrisinājuma, autoram ir bijis būtiski analizēt situāciju 60. gadu Latvijas sabiedrībā un izvirzīt aktuālus jautājumus par radošās brīvības iespējām un robežām.   

Nozīmīga loma lugā ir B. Brehta tā sauktā episkā teātra elementu izmantojumam, par kuru iedarbīgumu G. Priedem bija iespēja pārliecināties teātrī “Berlīnes ansamblis”, ko pēc Otrā pasaules kara vadīja pats B. Brehts un kurā pēc vācu autora nāves tika turpināta viņa daiļrades interpretācija. Svarīgas episkā teātra iezīmes G. Priedes lugā ir spēles telpas nosacītība, katrā cēlienā to no jauna iekārtojot skatītāju acu priekšā, kā arī B. Brehta lugu izrādēm raksturīgie songi – dziesmas, kurās tiek pausts tiešs vai netiešs komentārs par iestudējuma norisēm, kā arī veidota komunikācija ar izrādes skatītājiem. Mūzika kļūst par organisku lugas “Trīspadsmitā” sižeta sastāvdaļu, jo tā ir cieši saistīta ar Cēzaru Kalniņu un viņa ansambli. Cēzara sacerētās dziesmas veiksmīgi integrētas lugas darbībā. Vārdus tām sarakstīja dzejnieks Māris Čaklais. Dziesmām ir liela nozīme noskaņas radīšanā, tās atklāj arī 20. gs. 60. gadu dumpīgo gaisotni.

Luga “Trīspadsmitā” publicēta 1968. gadā G. Priedes lugu krājumā “Septiņas lugas”. 2014. gadā tā iekļauta Ievas Strukas sakārtotajā izdevumā “Gunāra Priedes dzīve un darbi 1959–1968”. Autorizēts lugas “Trīspadsmitā” (Тринадцатая) tulkojums krievu valodā, ko veikusi Ilīrija Grakova, ietverts 1978. gadā Maskavā publicētajā G. Priedes lugu izlasē “Vecrīgas lībieša portrets” (Портрет лива в Старой Риге).

Luga “Trīspadsmitā” ir viens no G. Priedes nozīmīgākajiem darbiem. Tajā precīzi atklāts jauna mākslinieka entuziasms, kā arī sadursme ar ideoloģiskiem ierobežojumiem, kas rada vispārinātu padomju sabiedrības attēlojumu periodā, kad norisinājusies šķietama liberalizācija. Tā tomēr skārusi tikai problēmu virskārtu, bet nav mazinājusi spriedzi sabiedrībā, ko nosaka pretruna starp uz attīstību vērstiem saukļiem un reālo situāciju.     

Lugas pirmiestudējumu Jaunatnes teātrī Rīgā 1966. gadā veidoja pats lugas autors. Tajā piedalījās aktieri Velta Skurstene, Tamāra Soboļeva un Gunārs Stūris. Mūzikas autors pirmiestudējumā bija Ģederts Ramans. 1967. gadā režisors Rolands Kalniņš uzņēma aktierfilmu “Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi...”), kuras scenāriju G. Priede veidoja pēc lugas motīviem. Filmas izrādīšana tika ierobežota, tā skatītājiem kļuva brīvi pieejama tikai 80. gadu beigās. 2013. gadā filma tika restaurēta un 2018. gadā guva starptautisku ievērību, kad tika iekļauta Kannu kinofestivāla (Festival de Cannes) klasikas sadaļā.

1977. gadā Dailes teātrī režisori Arnolds Liniņš un Kārlis Auškāps uzveda G. Priedes lugu ar nosaukumu “Nāc uz manām trepēm spēlēties”. Izrādē tika izmantota filmai tapusī Imanta Kalniņa mūzika. Anitas lomu Dailes teātra iestudējumā atveidoja aktrise D. Kuple, Cēzara Kalniņa lomā bija Andris Bērziņš. 1979. gadā režisors Mihails Kublinskis lugu uzveda Tautas teātrī (Volkstheater) Rostokā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Savukārt 2005. gadā Jaunā Rīgas teātra iestudējumā “LV”, kura režisors bija Andrejs Jarovojs, savienoti G. Priedes lugas “Trīspadsmitā” un Raiņa traģēdijas “Uguns un nakts” (1905) motīvi. 2009. gadā Liepājas teātrī pēc G. Priedes lugas sižeta motīviem tapa izrāde “Citi balti krekli”. Tās režisors un dramatizējuma autors bija Mārtiņš Eihe, Cēzara Kalniņa lomā bija Ēriks Vilsons, Anita Sondore – Anita Kvāla. 2025. gadā luga ar nosaukumu “Četri balti krekli” iestudēta Valmieras teātrī Jāņa Znotiņa režijā, galvenajās lomās Inese Pudža (Anita Sondore), Ieva Estere Barkāne (Bella) un Krišjānis Strods (Cēzars).