Līdz ar bronzas apstrādes un lauksaimniecības attīstību parādījās jauni māla izstrādājumi – tīģeļi, lejamveidnes un tā dēvētās kāstuves. Mālu kā materiālu sāka izmantot arī celtņu sienu nostiprināšanai, lai veicinātu ugunsdrošību. Salīdzinājumā ar neolītu bronzas un senākajā dzelzs laikmetā būtiski mainījās māla trauku stilistika un to izgatavošanas un apstrādes tehnoloģiskie risinājumi, kas saistāms ar sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām – pāreju uz lopkopību un zemkopību, bronzas apstrādi un maiņas sakaru intensificēšanos, kā arī jauniem reliģiskajiem priekšstatiem.

Bronzas un senākajā dzelzs laikmetā keramikas traukus izgatavoja bez podnieka ripas, ar rokām sastiprinot māla grīstes un izveidojot vēlamo formu un izmēru. Keramikas trauki tika apdedzināti uz atklātas uguns vai speciāli sagatavotā bedrē, kas nosegta ar degmateriālu. Atšķirībā no neolīta laikmeta traukiem, bronzas un senākajā dzelzs laikmetā mālu pamatā liesināja ar sasmalcinātiem iežiem (apdedzinātu saberztu granītu), retāk pievienojot smiltis, organiskas izcelsmes materiālu un šamotu (saberztas keramikas lauskas). Šādas tehnoloģiskās izmaiņas tieši saistāmas ar diētas paradumu izmaiņām senajās kopienās. Nostiprinoties lauksaimniecībai, uzturā praktiski vairs netika izmantotas gliemenes, līdz ar to lielos daudzumos vairs nebija pieejams to pārpalikums – čaulas, kas rezultējās liesinātāju nomaiņā uz vieglāk iegūstamiem materiāliem. Šim laikaposmam raksturīgi dažāda izmēra trauki ar daudzveidīgām formām – taisnsienu, mucveida, profilētām, bikoniskām un bļodveida. Katram no šī laikaposma periodiem raksturīgas savas stilistiskās, tehnoloģiskās un reģionālās iezīmes.

Agrajā bronzas laikmetā keramikas trauki tika izgatavoti, daļēji ievērojot neolītam raksturīgos stilistiskos risinājumus. Tomēr arheoloģiskā materiāla trūkuma dēļ šobrīd nav iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par keramikas trauku izgatavošanas tradīcijām. Agrajam bronzas laikmetam skaidri izdalāmas trīs keramikas trauku tipoloģiskās grupas – Lubānas, pēcauklas (post-Corded Ware) un Kvietiņu-Tojātu, taču arheoloģiskajā materiālā novērojamas tādas, kas šķietami neiekļaujas nevienā no tām. Lietuvas teritorijas dienvidos un daļēji austrumos sastopami arī trauki, kas piederīgi Tščņecas kultūrai.

Daļa no šiem keramikas tipiem ir kā iepriekšējo tradīciju modificēts turpinājums vai to pēdējā fāze, apvienojot ar jaunām. Piemēram, pēcauklas keramikas tipam saknes meklējamas auklas keramikas kultūrā. Savukārt Tščņecas kultūra attīstījusies no lodveida amforu un auklas keramikas kultūrām. Tščņecas keramikas tradīcijas Lietuvas teritorijā ietekmējušās no vietējām – Narvas un Nemunas – kultūrām. Šādas šķietamas ietekmes no vietējām un reģionālām tradīcijām novērojamas arī citiem tipiem.

Lubānas tipa keramikas traukiem raksturīgs rupji saberztu granītu un organiskas izcelsmes (augu), liesinātājs, veidojot tikai šim veidam tipisku tekstūru. Tie lielākoties izgatavoti ar noapaļotu dibenu, vien retumis sastopami ar plakanu apakšu. Lubānas tipa keramikai raksturīgi gan dažāda izmēru podi, gan bļodas, kuru formas bijušas profilētas, lielajiem podiem arī ar mazliet sašaurinātu mutes daļu. Trauku sienas bijušas nogludinātas, savukārt iekšpusē pārsvarā švīkātas. Ārējā virsma bagātīgi ornamentēta ar dažādiem spiedogiem – ķemmītēm, bedrītēm, aplīšiem, aukliņām u. c., veidojot sarežģītus motīvus – rombiņus, skujiņas, līkločus, u. c. Arheoloģe Ilze Loze šī tipa keramikai izdalījusi vismaz 90 dažādus motīvu veidus. Lubānas tipa keramika lielos apjomos konstatēta Lubānas mitrājā esošajās akmens un agrā bronzas laikmeta apmetnēs. Šis tips konstatēts arī Igaunijas dienvidaustrumos – Laosinas II, Akali un Villas apmetnēs netālu no Peipusa un Pleskavas ezeriem.

Pēcauklas keramikas traukiem raksturīgs rupji saberztu granītu, iespējams, arī šamota liesinātājs. Šai grupai tipisks ornaments ir horizontāli vai slīpi iespiesta savīta vai ap kādu priekšmetu aptīta aukla, dažiem traukiem arī vertikāli vai horizontāli iegrieztas svītras. Šim tipam raksturīgi plāni taisnsienu trauki ar uzbiezinātu augšmalu un plakanu dibena daļu. Šādi trauki konstatēti vairākās Latvijas un Lietuvas teritorijas apmetnēs – Kalnapiļās, Lejasbitēnos, Vampeniešos, Kvietiņos un Daktariškē 5.

Kvietiņu-Tojātu tipa trauki liesināti tikai ar rupji saberztu granītu. Šī veida keramikai raksturīgi trauki ar spēcīgi uz āru izliektu augšmalu, plakanu dibenu, gludu vai viegli švīkātu virsmu un “Z” virzienā savītas auklas ornamentu. Atsevišķiem fragmentiem auklas ornaments iespiests arī pakavveida formā. Pie šī tipa pieskaitāmi arī trauki ar grieztām horizontālām, retāk – vertikālām līnijām. Šī tipa trauki šobrīd konstatēti vien trijās Austrumbaltijas apmetnēs – Kvietiņos, Nendriņos un Tojātos.

Tščņecas kultūrai piederīgie trauki arī liesināti tikai ar saberztu granītu. Tai raksturīgie keramikas trauki ir mucveida formas ar sašaurinātu dibena daļu un taisnām vai profilētām sienām. Virsma ir vai nu gluda, vai viegli švīkāta, un tā ornamentēta ar daudzveidīgiem spiedogiem – aptītās auklas, dažādu formu bedrītēm un iegrieztām svītrām, veidojot dažādus motīvus. Arheoloģe Agne Žilinskaite (Agnė Žilinskaitė) Lietuvas teritorijā sastopamajai šīs kultūras keramikai konstatējusi vismaz 22 dažādus motīvu veidus.

Vēlajā bronzas laikmetā trauki stilistiski kļuva daudz vienkāršāki – izzuda bagātīgi ornamentēta keramika. Tikai retos gadījumos trauku virsma tika klāta ar ornamentu vai plastiskiem elementiem. Ornamentu motīvu kombinācijas praktiski vairs nepastāvēja. Izņēmums ir Asvas smalkkeramika, kurai bieži sastopamas osiņas un rokturi. Nedaudz šādas keramikas konstatēts arī Ķivutkalna pilskalnā un Mušiņu akmens laivveida krāvuma kapulaukā. Vēlajā bronzas laikmetā trauku māla masai lielos apjomos pievienots saberzts granīts. Pavisam reti novērojami citu materiālu liesinātāji. Turpretī keramikas trauku formas kļuva daudzveidīgākas. Blakus jau iepriekš esošajām mucveida un profilētajām formām, parādījās bikoniski trauki – ar asu lūzumu kakla daļā.

Parādījās jauns trauku veids – švīkātā keramika, kas kļuva par šī laikaposma raksturojošo parādību Austrumbaltijā. Šiem traukiem raksturīgs blīvs, retāk viegls, virsmas švīkājums, kas nosedz visu virsmu. Daļai šī veida trauku švīkāta arī iekšpuse. Švīkājums radies, nolīdzinot trauka virsmu pēc formas izveides. Švīkājuma tekstūra atkarīga no izmantotā rīka, piemēram, izmantojot žagaru saišķi, tas būs rupjš un dziļš, savukārt kaula vai koka ķemmes – seklāks un ne tik izteikts. Vēlā bronzas laikmeta švīkātajai keramikai nav raksturīgs konkrēta veida švīkājuma virziens, tas ir dažāds, pat haotisks, taču bieži trauka mutes daļa švīkāta horizontālā virzienā vai atstāta gluda. Šiem traukiem raksturīgas mucveida un profilētas formas. Tajās parādās reģionālas iezīmes – Latvijas centrālajā daļā raksturīgākas mucveida formas, savukārt rietumos un daļā Lietuvas – profilētas.

Šim periodam raksturīgi, bet mazāk sastopami arī trauki ar gludu tekstilu un apmestu (agrā apmestā) virsmu. Formu un veidmasas tehnoloģiskajos risinājumos tās ietur kopējās dominējošās tendences Austrumbaltijā. Arī šo keramikas veidu izplatībā novērojamas reģionālas iezīmes.

Agrā apmestā keramika sastopama vien mūsdienu Latvijas un Lietuvas rietumos esošajās dzīvesvietās un kapulaukos (Bašķu, Dārznieku, Ēglišķu, kapulaukos un Krievu kalna, Padures, Paplakas pilskalnos un Priednieku un Kvietiņu apmetnēs). Šis virsmas apstrādes veids ir sastopams arī Igaunijas teritorijā. Tam raksturīga uz nolīdzinātas trauka virsmas uzsmērēta māla kārtiņa, kurai lielā daudzumā piejaukta smilts, iespējams, lai veicinātu ūdens necaurlaidību. Šī tipa keramikas trauku tradīcija ienākusi no citiem, attālākiem reģioniem (iespējams, Skandināvijas vai Centrāleiropas), kas norāda, ka vietējās senās kopienas maiņas sakaru rezultātā ietekmējušās un apmainījušās ar tehnoloģiskajām zināšanām.

Tekstilā keramika raksturīga Latvijas centrālajā, ziemeļu un austrumu areālos un Igaunijas teritorijā esošajām dzīvesvietām. Šim veidam virsma veidota ar rupju, pītu un mezglotu auklu. Arheoloģe Baiba Dumpe norāda, ka šī tipa keramikai saknes meklējamas vēlā neolīta trauku tehnoloģiskajos risinājumos, kur šāda virsmas apstrāde bijusi raksturīga.

Gludā keramika ir otra izplatītākā trauku grupa, un tā konstatēta visās dzīvesvietās un daļā kapulauku. Ņemot vērā, ka šis virsmas apdares veids ir sastopams visos aizvēstures posmos, tā uzskatāma par vietēju tradīciju bez ietekmēm no citiem reģioniem.

Šajā periodā sastopama arī spodrinātā keramika. Tai raksturīga izteikti gluda, spīdīga virsma un trauki apdedzināti reducējošā atmosfērā. Trauki liesināti ar smilti, reti – ar smalki saberztu granītu. Šādi trauki Latvijas teritorijā sastopami reti – vien Ķivutkalna pilskalnā, savukārt Lietuvā tā vispār nav konstatēta. Spodrinātā keramika lielā skaitā sastopama tikai Igaunijā, īpaši Sāmsalā un piekrastes reģionos esošajos pieminekļos.

Latvijas un Igaunijas teritorijās konstatētas arī dažādas virsmas apstrādes veidu kombinācijas – švīkātā tekstilā, švīkātā apmestā, spodrināti švīkātā un spodrinātā apmestā (pēdējā konstatēta tikai Dārznieku kapulaukā), kuras visas izgatavotas raksturīgajos dominējošos tehnoloģiskos risinājumos.

Šī iemesla dēļ igauņu arheologi keramiku izdala tipos, apvienojot raksturojošos elementus – morfoloģiju, veidmasu un ornamentu. Vēlajā bronzas laikmetā Igaunijas teritorijā tiek izdalīti trīs trauku tipi – Asvas rupjmasas, Asvas smalkkeramikas un Liganuzes.

Asvas rupjmasas keramikai raksturīgi visi minētie virsmas apstrādes veidi (izņemot virsmas spodrināšanu) un tehnoloģiskie risinājumi. Tomēr šim tipam raksturīgas gan profilētas, gan mucveida formas, sastopamas arī bikoniskas. Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas teritorijā esošajiem traukiem šie trauki bieži ir ornamentēti, pārsvarā ar iespiestām bedrītēm. Šis tips sastopams visā Igaunijas teritorijā. Arheologs Valters Langs (Valter Lang) norādījis, ka arī Latvijas teritorijā esošajā Brikuļu pilskalnā un daļā Daugavas lejteces pieminekļu novērojamas Asvas rupjmasas trauku stilistiskās tendences. Līdzīga keramika sastopama Skandināvijas piekrastē un Eiropas austrumu reģiona Eiropas zaļās jostas areālā. Tā tiek uzskatīta par vietēju keramikas tipu Austrumbaltijā.

Asvas smalkkeramikai raksturīgas bikoniskas bļodiņas un krūzītes, plānas sienas un gluda vai spodrināta virsma. Šie trauki ir bikoniskas formas un viegli noapaļotu vai plakanu apakšdaļu, lielākoties bagātīgi ornamentēti (plecu un lūzuma daļā) ar dažādiem spiedogiem un iegrieztām svītrām, veidojot motīvus. Tai raksturīgi plastiskie elementi – osiņas un rokturi. Šī tipa keramika sastopama vien dažos pieminekļos, pārsvarā Igaunijas teritorijā (Asvas, Ridalas un Iru pilskalnos, Kāli un Vīmzi apmetnēs un Jāni un Lilles kapulaukos). V. Langs norāda, ka Latvijas teritorijā šī tipa keramika sastopama Ķivutkalna pilskalnā un akmens laivveida krāvumu kapulaukos. Jāatzīmē, ka, lai gan Mušiņu kapulaukā ir atrasta keramika, kas stilistiski pieskaitāma šai grupai (bikoniska forma, ornaments, rokturis un osiņa), abi trauki ir ar rupju masu. Iespējams, notikusi sinerģija starp vietējām un reģionālajām tradīcijām, jo traukiem ir arī lokālas iezīmes – švīkāta virsma un rupja masa. Pastāv uzskats, ka šo trauku izcelsme meklējama Centrāleiropā (Lužicas kultūra) un Skandināvijā.

Liganuzes tipa keramikai raksturīga smalka masa, kas liesināta ar smilti vai smalki saberztu granītu. Virsmas apstrāde ir vai nu ar tekstilu, švīkātu, vai gludu tekstūru, tiem ir profilēta forma, tipisks ir bedrīšu ornaments un apmesta trauka mutes daļa. Pēdējie divi elementi uzskatāmi par definējošo stila pazīmi. Šī tipa trauki Igaunijas teritorijā sastopami vien apmetnēs un uzkalniņkapos ar akmens šķirstu. Igauņu pētnieki pie šī tipa keramikas pieskaita atsevišķus Brikuļu pilskalna un Buļļumuižas senkapu traukus. Liganuzes tipa trauki konstatēti arī Somijas dienvidrietumos. Šī tipa trauki tika izgatavoti arī senākajā dzelzs laikmetā.

Senākais dzelzs laikmets iezīmējas ar stilistiskām pārmaiņām keramikas trauku izgatavošanas risinājumos, – biežāk sastopamas profilētas un bikoniskas formas, parādījās nagu iespiedumu ornaments. Arī trauku veidmasas tendences mainījās, – saberztu granītu vairs nepievienoja mālam tik lielos apjomos, un to kombinēja ar organiskas vielas piejaukumu, savukārt Igaunijas teritorijā dominēja keramika ar smalku – smilts vai granīta – piejaukumu. Mainījās arī apmestās keramikas raksturs, – māla apmetuma masai vairs nebija blīvi pievienotas smiltis, bet gan dažādu materiālu variācijas, veidojot dzīslotu vai putainu tekstūru. Šo veidu pētnieki izdala kā tipisko apmesto keramiku.

Latvijas teritorijā šajā periodā pilnībā izzuda trauki ar tekstilu virsmu. Šāda tendence atspoguļojas arī Igaunijas teritorijā esošajā Ilmandu tipa keramikā, kur tikai retumis konstatēti trauki ar tekstilu virsmu.

Švīkātā keramika joprojām bija dominējošais veids, taču pieauga arī gludas virsmas trauku īpatsvars. Lielā daļā Latvijas teritorijas senākā dzelzs laikmeta beigās trauki ar gludu virsmu kļuva par dominējošo tradīciju. Savukārt Latvijas dienvidaustrumos un Lietuvas teritorijā (izņemot piekrastes reģionus) šī tipa trauki bija dominējošie līdz pat 2.–3. gs. p. m. ē. Trauki joprojām tika ornamentēti reti, pārsvarā ar bedrītēm. Savukārt Latvijas un Igaunijas teritorijās (Ilmandu tipam) tipisks ornamenta veids bija nagu iespiedumi trauku augšmalā un bedrīšu ornaments no vienas līdz trim rindām.

Savdabīgs tips, kas sastopams Igaunijas teritorijā, atzīmējams “ar auklu ornamentētā keramika”. Šim tipam raksturīgi dažādu iespiestu aukliņu motīvi, izteikti profilētas un bikoniskas formas, atsevišķiem traukiem – garš, izstiepts kakls. Ar auklu ornamentētā keramika sastopama vien kapulaukos, dzīvesvietās konstatēti tikai daži lausku fragmenti. Līdzīga tipa keramika sastopama Austrumprūsijas teritorijā.

Keramikas trauki un to tehnoloģiski stilistiskā transformācija norāda uz būtiskiem procesiem bronzas un senākā dzelzs laikmeta kopienās, īpaši uz plašo komunikāciju Baltijas jūras un iekšzemes reģionos un savstarpējām ietekmēm.

Vēlajā bronzas un senākajā dzelzs laikmetā, lai izgatavotu dažādus bronzas priekšmetus, tika izmantotas māla lejamveidnes un tīģeļi. Tīģeļi un lejamveidņu fragmenti ir tipiska atradumu grupa, kas sastopama pilskalnos, un tikai retos gadījumos konstatējama apmetnēs, jo tieši pilskalni ir bijuši bronzas apstrādes centri. Ar bronzas liešanu senās kopienas, iespējams, nodarbojās jau agrajā bronzas laikmetā, taču Austrumbaltijas pētnieku vidū par šo jautājumu nav vienprātības.

Tīģeļi (maza izmēra lēzeni keramikas trauki ar biezām sienām, organisku vielu vai smilšu liesinātāju) tika izmantoti, lai tajos uz pavarda kausētu bronzu, kuru pēcāk lēja speciāli sagatavotās māla lejamveidnēs. Bronzas un senākajā dzelzs laikmetā izdalāmi divi lejamveidņu tipi – viengabala un saliekamie.

Viengabala lejamveidnes izmantoja, lai izgatavotu bronzas kaklariņķus, aproces, īlenus vai cita veida vienkāršus rīkus, savukārt saliekamos – sarežģītākiem priekšmetiem – cirvjiem, šķēpiem u. tml. Viengabala lejamveidnes izgatavoja, no vaska ieveidotu formu nosedzot ar māla masu, kurai piejauktas organiskas vielas, retāk – smilts, un izveidojot piltuvi, caur kuru tika ielieta sakausēta bronza. Savukārt saliekamajām lejamveidnēm tika izmantota sagatave, kas varēja būt pats bronzas priekšmets vai koka vai cita materiāla atdarinājums. Abas sagataves puses tika iespiestas māla masā. Pēc nožūšanas abus atspiedumus salika kopā un sasēja. Lai izveidotu dobumu cirvjiem un šķēpiem, tika izmantots no māla izgatavots serdenis.

Vēl viena māla atradumu grupa, kas raksturīga bronzas un senākajam dzelzs laikmetam, ir tā dēvētās kāstuves. Tie ir cilindriskas formas priekšmeti ar caurumiem to sienās un tukšu dibena daļu. Tie tāpat kā vairums keramikas trauku liesināti ar saberztu granītu. Latvijas un Lietuvas teritorijās šādas kāstuves atrastas vairākās dzīvesvietās, savukārt Igaunijā līdz šim tikai Asvas pilskalnā. 

Šo priekšmetu funkcija nav skaidra, arheologi sākotnēji interpretējuši tos kā kāstuves (līdz ar to arī nosaukums arheoloģiskajā literatūrā), kuras izmantotas piena produktu pārstrādei. Arheologs Andrejs Vasks norāda, ka tie, visticamāk, izmantoti, lai saglabātu kvēlojošas ogles pavardos.

Sākotnēji pētnieki keramikas traukus tieši saistīja ar seno kopienu etnoģenēzes jautājumiem. Arheologi uzskatīja, ka, analizējot bronzas laikmeta keramikas traukus un to stilistiku, ir iespējams interpretēt seno kopienu etnisko piederību (balti, somugri). Piemēram, tika uzskatīts, ka švīkātā keramika raksturīga baltiem (lai gan šāda tipa trauki ir atrasti arī somugru apdzīvotības areālos). Taču mūsdienās pētnieki galvenokārt pievēršas tehnoloģiju un diētas paradumu izpētei.

Bagātīgā māla priekšmetu daudzveidība norāda ne vien uz zināšanu pārnesi un ietekmes sfērām starp dažādām kopienām, bet arī uz šī materiāla nozīmi senajās sabiedrībās. Tas bija viens no svarīgākajiem materiāliem, kuru izmantoja ne vien trauku un lejamveidņu izgatavošanai, bet arī citām saimnieciskām darbībām – apmetumam ēku sienām, kloniem un pavardiem.

Balstoties uz trauku stilistiku, Austrumbaltijas bronzas un senākā dzelzs laikmeta kopienās novērojamas tehnoloģiskas un estētiskas ietekmes gan no Centrāleiropas, gan Skandināvijas. Arī tīģeļu un lejamveidņu izgatavošana (kopā ar bronzas kausēšanu un apstrādi) ir aizgūtas tehnoloģijas no kopienām, kas ar šo amatu nodarbojās ievērojami senāk, kas liecina par aktīvu seno kopienu savstarpējo komunikāciju un maiņu lielos attālumos.

Līdz ar jauna prestiža materiāla – bronzas – parādīšanos keramikas trauki ieņēma sekundāru lomu un vairs netika tik rūpīgi un bagātīgi ornamentēti kā neolītā, taču tie un citi izstrādājumi joprojām saglabāja lielu lomu seno kopienu dzīvē.