Ziemeļvācu Savienība bija federāla valsts, kas veidojās 1866.–1867. gadā pēc Prūsijas Karalistes uzvaras pār Austrijas Impēriju. Ziemeļvācu Savienībai bija sava konstitūcija, likumdošana un izpildvara, kā arī kopīga ārpolitika, kas tai nodrošināja valsts raksturu. Tās mērķis bija nodrošināt vācu politisko un militāro vienotību Prūsijas vadībā. Šī valsts kalpoja kā pārejas posms ceļā uz apvienotas federālās monarhijas – Vācu Impērijas – izveidi 1871. gadā. Ziemeļvācu Savienība uzskatāma par Prūsijas Karalistes mērķtiecīgas politikas rezultātu vācu apvienošanās jautājumā.

Pēc Austrijas–Prūsijas kara (dēvēts arī par Vācu karu) 1866. gadā izjuka vācu valstu starptautiskā alianse – Vācu Savienība, kas bija pastāvējusi kopš 1815. gada. 26.07.1866. noslēgtais pagaidu miera līgums Prūsijai ļāva pārveidot Vācijas ziemeļdaļas politisko situāciju, miera līgumā arī pirmo reizi minēts nosaukums “Ziemeļvācu Savienība”. Tādējādi Prūsijas Karalistes vadībā vācu valstis uz ziemeļiem no Mainas upes apvienojās, lai kopīgi politiski risinātu “vācu jautājumu”. Jēdzienu “ziemeļvācu” lietoja, lai pretstatā agrākajai Vācu Savienībai, kurā ietilpa visas vācu valstis, uzsvērtu jauno reģionāli ierobežoto, bet politiski daudz vienotāko struktūru. Jēdziens nebija svešs, to jau iepriekš saistīja ar teritorijas iedzīvotāju identitāti. Ziemeļvācu reģionā ietilpa vācu zemes, kas robežojās ar Ziemeļjūru un Baltijas jūru, bija vēsturiski saistītas ar tirdzniecību un Hanzu. Ziemeļu reģiona iedzīvotāji pretstatā katoliciskajām dienvidvācu zemēm vairumā bija protestanti (luterticīgie), arī viņu vācu valodas dialekti atšķīrās no dienvidvāciešiem (piemēram, bavāriešiem).

Prūsijas Karalistes uzvara karā ar Austrijas Impēriju, pagaidu miera līgums un 23.08.1866. Prāgas miera līgums nodrošināja Prūsijas vadošo lomu vācu apvienošanā. Kara rezultātā Prūsijas Karaliste anektēja vairākus savus agrākos pretiniekus (Frankfurti, Hannoveri, Kūrheseni un Nasavu). Citas karā zaudējušās vācu valstis, kā, piemēram, Saksija, pievienojās valsts izveidei saskaņā ar līgumu kā federāla sastāvdaļa. Ziemeļvācu Savienības dibināšanas dienā 18.08.1866. Prūsija parakstīja federācijas līgumu kopumā ar 17 ziemeļvācu valstīm. Jaunievēlētā valsts konstitucionālā sapulce (konstituierender Reichstag) 16.04.1867. pieņēma Ziemeļvācu Savienības konstitūciju, un 31.08.1867. notika pirmās parlamenta jeb reihstāga vēlēšanas. Reihstāga sesijas notika Frankfurtē pie Mainas.

Valsts galvenais administratīvais un politiskais centrs bija Berlīne, kur atradās visas federālās valdības institūcijas. Berlīne bija lielākā pilsēta, tās iedzīvotāju skaits līdz 1871. gadam sasniedza vienu miljonu, tā bija arī kultūras un ekonomikas centrs. Otrs nozīmīgākais kultūras, tirdzniecības un rūpniecības centrs, kā arī pasaules mērogā nozīmīga osta bija Hamburga. Starp nozīmīgām pilsētām ierindojās arī Brēmene un Hannovere. Kopumā teritorijā dzīvoja 36–37 miljoni iedzīvotāju, galvenokārt etniskie vācieši, kas ļauj uzskatīt Ziemeļvācu Savienību par etniski monolītu Eiropas lielvaru.

Ziemeļvācu Savienības konstitūcija neieviesa 1848.–1849. gada revolūcijas laikā prasīto parlamentāro demokrātiju, izpildvaras pārziņā nonāca plašākas pilnvaras, taču tika ieviestas vienlīdzīgas, tiešas, vispārējas vēlēšanu tiesības, kas atbilda tā laika progresīvākajām tendencēm. Prūsijas hegemonija bija novērojama visos jaunās valsts varas līmeņos.

Likumdošana atradās vēlētā reihstāga un bundesrāta (federālo zemju delegātu padomes) pārziņā. Abu institūciju funkcijas bija izteikti ierobežotas. Tās saistījās tikai ar likumdošanas aktu un valsts budžeta apstiprināšanu.

Nozīmīgāko varas pozīciju ieguva Prūsijas karalis Vilhelms I (Wilhelm I.), kura oficiālais amata nosaukums bija “federālais prezidijs”. Karaļa pārziņā bija visu valsts amatpersonu iecelšana, reihstāga sasaukšana un atlaišana, ārlietas, kā arī kontrole pār bruņotajiem spēkiem. Iekšlietas un ārlietas karalis nodeva paša ieceltā valdības vadītāja – kanclera Oto fon Bismarka (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen) – pārziņā, kurš vienlaicīgi bija arī Prūsijas Karalistes valdības vadītājs. O. fon Bismarku uzskatīja par Ziemeļvācu Savienības galveno veidotāju, un viņa autoritāte sabiedrībā ievērojami nostiprinājās.

Ziemeļvācu Savienības saimniecībā dominēja industrializācija un urbanizācija, kas stimulēja rūpniecības attīstību un tirdzniecības pieaugumu. Rūpniecība un tirdzniecība veidoja apmēram 60 % valsts ekonomiskās ražības. Lai gan rūpniecība un tirdzniecība strauji attīstījās, lauksaimniecībā bija nodarbināti līdz pat 70 % iedzīvotāju. Turpināja attīstīties vienota nodokļu un ievedmuitas politika, kas aizsākās ar 1834. gadā izveidoto Vācu muitas savienību (Zollverein). Finanšu un monetārā sistēma balstījās uz apritē esošo savienības dālderi, kura emisiju nodrošināja Prūsija. Īsajā Ziemeļvācu Savienības pastāvēšanas laikā turpinājās dinamiska un aktīva mākslas un literatūras dzīve, kas stiprināja vienotu vācu nacionālo identitāti. Izglītības joma piedzīvoja modernizāciju, – augstākā izglītība un zinātne īpaši attīstījās galvenajā centrā Berlīnē.

Ziemeļvācu Savienības dibināšana un pastāvēšana radīja priekšnoteikumus Vācu Impērijas izveidei. Šajā laikā tapušie valsts pārvaldes principi un institūcijas (reihstāgs un bundesrāts) turpināja būt varas institūcijas arī Vācu Impērijas laikā. Vācu Impērija pārmantoja arī Ziemeļvācu Savienības melni-balti-sarkano karogu, kurā simboliski apvienotas krāsas, kas identificēja Prūsiju (melns) un Hanzu (sarkans). Ziemeļvācu Savienības pastāvēšanas laikā dienvidvācu valstis, tostarp, piemēram, ietekmīgās Bavārijas un Virtembergas karalistes, tuvinājās Ziemeļvācu Savienībai, noslēdzot militāru aliansi ar Prūsiju. Pēc uzvaras franču–vācu karā 1871. gadā Bavārija, Virtemberga, kā arī Bādenes lielhercogiste un Hesenes-Darmštates grāfiste pievienojās Ziemeļvācu Savienībai, un izveidojās Vācu Impērija pasludinātā jaunā ķeizara un vienlaicīgi arī Prūsijas karaļa Vilhelma I vadībā.