Nosaukums cēlies no vācu valodas vārda Anschluß, kas nozīmē ‘pievienošana’. Austrijas anšluss bija Vācu Impērijas Trešā reiha (Das Deutsche Reich, Das Dritte Reich) īstenotā Austrijas, precīzāk, autoritāri vadītās Austrijas Federatīvās Valsts (Bundesstaat Österreich), aneksija 12.03.1938. Tā notika bez militāras cīņas un tikai ar simboliskiem iebildumiem no Austrijas puses. Šis notikums bija pretrunā starptautiskajai kārtībai, kas nodibinājās pēc Pirmā pasaules kara. Kara uzvarētājvalstis to pieļāva, cenšoties nomierināt Vāciju un izvairīties no militāra konflikta. Anšlusa īstenošana bija daļa no vācu nacionālsociālistu centieniem apvienot vāciski runājošās zemes un to iedzīvotājus un nostiprināt vācu varu Eiropā. Tas uzskatāms par svarīgu notikumu norišu virknē, kas veda pretī Otrajam pasaules karam.

Starptautiskajā apritē anšlusa ideja ienāca pēc tam, kad 1871. gadā izveidojās Vācu Impērija, kuras sastāvā neiekļāva vācu apdzīvoto Austrijas teritoriju. Tādējādi turpināja eksistēt tā sauktais “vācu jautājums”, kura vadmotīvs bija visu vācu apdzīvoto teritoriju apvienošana vienotā vācu valstī – Vācijā. Austrijas pievienošana Vācu Impērijai – apvienotas valsts izveide – aktualizējās kopš Pirmā pasaules kara noslēguma un Austroungārijas sabrukuma. Vācu Impērijas un Austroungārijas Austrijas daļā dzīvojošie vācieši apvienošanos izprata kā tobrīd starptautiski sludinātās tautu pašnoteikšanās izpausmi, kas atrisinātu vācu jautājumu Eiropā. Neskatoties uz to, uzvarētājvalstu jeb Antantes uzspiestie 1919. gada Senžermēnas un Versaļas miera līgumi aizliedza Austrijas pievienošanu.

Antantes valstu uzspiesto aizliegumu vācu pašnoteikšanās izpausmēm un miera līgumos noteikto Bohēmijas un Morāvijas vācu apdzīvoto teritoriju (Sudetijas) atsavināšanu vācu sabiedrība uztvēra kā lielu netaisnību, jo šīs teritorijas Austrijas vācu valdījumā bija atradušās gadsimtiem ilgi. Kopš Pirmā pasaules kara noslēguma Austrijas iekļaušanu apvienotajā Vācijā atbalstīja vācu sabiedrības vairākums. Uzskati par pievienošanu lielākoties bija pragmatiski un sakņojās pārliecībā, ka, atdalīta no savām kādreizējām nozīmīgajām teritorijām, Austrija nebūs saimnieciski dzīvotspējīga. Vairākums politisko partiju Veimāras republikā un Austrijas Republikā, ieskaitot sociāldemokrātus, atbalstīja apvienošanos. Abu valstu konstitūcijās apvienošanos paredzēja kā abu valstu nākotnes attīstības mērķi.

04.03.1933. Austrijā notika valsts apvērsums, tā rezultātā demokrātiju likvidēja. Turpinājumā varu valstī uzurpēja fašistiskā partija “Tēvzemes fronte” (Die Vaterländische Front). “Tēvzemes fronte” iestājās par Austrijas neatkarību, tai bija naidīgas attiecības ar vācu nacistiem, kuri propagandēja anšlusu. Austrijas pievienošanas jautājums (tolaik dēvēts par “atkalapvienošanu”) aktualizējās 1937. gadā, kad Berlīnē sāka norises plānošanu, tostarp izstrādāja operāciju Austrijas teritorijas militārai pārņemšanai (operācija “Otto”). Kopš 1938. gada februāra Trešais reihs pastiprināja propagandu, paplašināja atbalstu vietējiem Austrijas nacistiem un izdarīja spiedienu uz Austrijas vadību. 1938. gada marta sākumā Austrijas autoritārā vadība steigā centās organizēt referendumu Austrijas neatkarības atbalstam. 11.03.1938. Berlīne izvirzīja ultimātu Vīnei, tā rezultātā plānotais referendums tik atcelts, un atkāpās kanclers Kurts fon Šušnigs (Kurt Alois Josef Johann von Schuschnigg), kurš sava amata pilnvaras nodeva anšlusa piekritējam un Austrijas nacistu partijas biedram Artūram Zeisam-Inkvartam (Arthur Seyß-Inquart). Pēc dažu stundu vilcināšanās valdības vadītāja maiņai piekrita arī Austrijas prezidents Vilhelms Miklass (Wilhelm Miklas). Naktī no 11.03.1938. uz 12.03.1938. vācu karaspēks bez pretestības iegāja Austrijā. 13.03.1938. izsludināja likumu par Austrijas atkalapvienošanos ar Vāciju, un 15.03.1938. Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) uzstājās Vīnes Hofburgas pilī ar uzrunu tautai, kurā paziņoja, ka anšluss īstenojies. Lai iegūtu notikumam starptautisku leģitimitāti 10.04.1938. notika referendums, kurā 99 % abu vācu valstu balstiesīgo iedzīvotāju atbalstīja pievienošanu. Referenduma norise bija nacistu partijas pilnībā kontrolēto varas struktūru manipulēta.

Anšlusa rezultātā Austrija zaudēja savu neatkarību, sekoja teritorijas straujš konsolidācijas un iekļaušanas process, kur visu kontrolēja nacistu partija. Oficiālajā apritē pārtrauca lietot vārdu “Austrija” (Österreich), kas vācu valodā nozīmēja ‘austrumu impērija’ un tādēļ bija pretrunā ar vienotās vācu valsts (impērijas) tā laika apzīmējumiem. Tā vietā atjaunoja lietojumā senāku apzīmējumu “Ostmarka” (Ostmark). Kopš anšlusa nacionālsociālisti vācu valsti sāka dēvēt par “Lielvāciju” (Großdeutschland). Valsts teritorija palielinājās par 18 %, un iedzīvotāju skaits pieauga par gandrīz 7 miljoniem jeb 10 %, sasniedzot apmēram 75 miljonus. Noritēja Austrijas politiskā, sociālā un militārā integrācija nacistu varas sistēmā. Austrija iekļāvās Trešā reiha četru gadu ekonomikas attīstības plānā. Apkaroja politisko opozīciju un notika antisemītisma eskalācija, – sākās ebreju vajāšana un viņu īpašumu konfiskācija, īpaši Vīnē, kas bija kļuvusi par otro lielāko pilsētu aiz Berlīnes.

Austrijas anšluss graujoši ietekmēja pēc Pirmā pasaules kara iedibināto starptautisko kārtību. Demokrātisko Rietumu valstu valdībās un sabiedrībā bija vērojamas bažas par notikušo un iespējamo vācu ekspansijas turpināšanos. Piemēram, Londonā notika pret Vāciju vērstas demonstrācijas. Tomēr vairums Eiropas valstu bija pasīvas, izturējās iecietīgi pret notikušo, atzina līdzšinējā starptautiskajā kārtībā pieļautās kļūdas. Austrijas jautājumu kara uzvarētājvalstu valdības sāka vērtēt kā vācu iekšēju lietu, nelika vairs tam šķēršļus, jo valdīja pārliecība, ka Austrijas pievienošana nomierinās Vāciju. Lielbritānijas un Francijas neiejaukšanās deva Trešā reiha politiķiem pārliecību, ka teritoriālo ekspansiju iespējams turpināt bez soda. Ar Austrijas pievienošanu viņi bija nodrošinājuši nepieciešamos priekšnoteikumus tālākai Čehoslovākijas pakļaušanai. Latvijas valdībā anšluss un turpmākā vācu pievēršanās Čehoslovākijai izraisīja nopietnas aizdomas par vācu ekspansijas turpinājumu austrumos un valsts apdraudējumu. Tā iespaidā Latvija 1938. gadā uzņēma ārpolitisko kursu uz pilnīgu neitralitāti un centās izvairīties no konfliktsituācijām ar Vāciju.

Kopš 1943. gada rudens Otrā pasaules kara sabiedrotās – Amerikas Savienotās Valstis (ASV), Lielbritānija un Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) – sāka apstrīdēt anšlusu, interpretēja to kā pretlikumīgu aneksiju. 1945.–1955. gadā sabiedrotie Austrijā uzturēja okupācijas režīmu. Pilnu suverenitāti Austrija atkal atguva pēc ASV, Francijas, Lielbritānijas un PSRS 15.05.1955. parakstītās vienošanās par Austrijas valsts neatkarību. Šī starptautiskā vienošanās noteica, ka Austrijai ir jābūt demokrātiskai un neitrālai valstij. Pēc Otrā pasaules kara anšluss izraisīja Austrijas vācu sabiedrībā pretrunīgas emocijas. Līdztekus ilgstošam viedoklim, ka Austrija bija pirmais Trešā reiha upuris, nostiprinājās viedoklis par pašu Austrijas vāciešu līdzdalību un atbildību Trešā reiha politikā.

Austrijas anšluss izsauca milzīgu rezonansi Eiropas presē. 1938. gadā kopā ar Čehoslovākijas jautājumu tas bija viens no starptautiski visapspriestākajiem. Anšlusam lielu uzmanību pievērsuši arī tā laika Latvijas preses izdevumi kā, piemēram, “Jaunākās Ziņas”, “Brīvā Zeme” un vācbaltiešu Rigasche Rundschau. Latviešu prese centās ieturēt neitrālu kursu, rakstīja, piemēram, gan par Lielbritānijas, gan Vācijas viedokli. Savukārt Latvijas vācu presē šis notikums ilgstoši aizpildīja titullapas, dominēja nekritiski Trešā reiha amatpersonu un preses atreferējumi.

1938. gadā Austrijā notiekošais dokumentēts vācu dokumentālajās un propagandas kinolentēs, tostarp arī krāsu, kas nesen bija ieviestas lietošanā. Agrīna nostalģija par zudušās Austrijas sabiedrību un kultūru, kā arī anšlusa kritika caurvij notikumu laikabiedra ebreju izcelsmes austriešu rakstnieka pacifista Štefana Cveiga (Stefan Zweig) 1942. gadā Stokholmā izdoto autobiogrāfisko darbu “Vakardienas pasaule: kāda eiropieša atmiņas” (Die Welt von Gestern: Erinnerungen eines Europäers). Plaši pazīstama pasaulē ir Holivudas režisora Roberta Vaiza (Robert Wise) 1965. gada spēlfilma – muzikālā drāma “Mūzikas skaņas” (The Sound of Music), kuras sižeta centrā ir vēsturiski autentiskā, pazīstamā fon Trapu (von Trapp) dzimta, kas atteicās no sadarbības ar nacistiem un bēga no Austrijas.

20. gs. 80. gadu vidū iesākās anšlusa pārvērtēšana Austrijas sabiedrībā kontekstā ar Austrijas vāciešu lomu holokaustā un nacisma noziegumos. Sabiedrība aktīvāk sāka atzīt savu atbildību. 1988. gadā – precīzi 50 gadus pēc anšlusa – skandālu Austrijā izraisīja Tomasa Bernharda (Thomas Bernhard) drāmas “Varoņu laukums” (Heldenplatz) iestudējuma pirmizrāde Vīnes Burgteātrī (Das Burgtheater) 04.11.1988. Tajā kritizēta Austrijas sabiedrības nevēlēšanās objektīvi spriest par savu nacistisko pagātni un antisemītisma uzskatiem. Līdzīgi kopš 20. gs. 80. gadiem ar anšlusu saistītie psiholoģiskie un pašidentitātes aspekti kritiski atspoguļoti Austrijas un citu valstu dokumentālajās filmās. Piemēram, Austrijas sabiedriskais radio “ORF” 1988. gadā sagatavoja dokumentālo filmu “Anšluss – Austrijas nodevība pašai pret sevi” (Anschluß – Österreichs Verrat an sich selbst). Nobela prēmijas laureāte literatūrā Austrijas rakstniece Elfrīde Jelineka (Elfriede Jelinek) 1995. gadā klajā laistajā postmodernisma stilā ieturētajā šausmu romānā “Mirušo bērni” (Die Kinder der Toten) spilgti ironiskā un provokatīvā veidā attēlojusi Austrijas sabiedrībā novērojamo dilemmu par pirmā nacisma upura vai aktīva nacisma līdzdalībnieka tēlu.