Taigas ērces Ixodes persulcatus (Schulze, 1930), tāpat kā visas ganību ērces, ir cietās ērces (angļu hard ticks). Taigas ērces ir iegareni ovālas formas, sarkanbrūnā krāsā, muguras un vēdera virzienā saplacinātas un 2–3 mm garas. Tēviņi ir mazāki par mātītēm. Mātītes, kas piesūkušās asinis, var sasniegt trīs un vairāk centimetru garumu, tās iegūst tumši pelēku krāsojumu. Tēviņiem visu ķermeņa mugurpusi (kāpuriem, nimfām un mātītēm – mugurpuses pirmo trešdaļu) sedz plati ovāls vai reizēm aizmugurējā daļā sašaurināts skutums. Tas ir hitinizēts, ciets vairodziņš krāsā no brūnas līdz melnai. Skutums ir nevienmērīgi punktēts. Tēviņiem uz tā atrodas nevienmērīgi izkārtoti matiņi. Poru laukumi ir ovāli un atrodas padziļinājumā. Mātītēm ķermeņa mugurpusē sānu rievu nav vispār (vai tās izteiktas vāji). Taigas ērcēm nav festonu. Alloskutumu un ķermeņa vēderpusi sedz nelieli matiņi. Nimfām alloskutumu sedz konusveida matiņi. Taigas ērču gnatosoma (snuķītis) ir izvirzīta uz priekšu, gara un labi redzama no augšpuses. To veido pedipalpu pamata posmi un hipostoms, zem kura atrodas heliceras. Hipostoms ir plakans un plats. Tam ir daudzi atpakaļ vērsti zobiņi. Vislielākie hipostoma zobiņi atrodas tā aizmugurē. Mātītēm hipostoma virsotne ir ar iedobi. Pedipalpas ir platas, mātītēm garas, bet tēviņiem īsas. Heliceru pirkstu galos atrodas āķveidīgi zobi, ar kuriem pārgriezt saimniekorganisma ādu. Ādas “caurduršana” aizņem ne vairāk kā vienu stundu. Kad ērce ir pārgriezusi saimniekorganisma ādu, tā ievada snuķīti brūcē. Hipostoma zobiņi palīdz tai noturēties. Taigas ērču imago un nimfām ir četri, bet kāpuriem – trīs kāju pāri. Ar I pāra kājām ērces pieķeras pie saimniekorganisma, tāpēc to ķepiņām ir izteikti nadziņi un piesūcekņi ir lielāki nekā pārējām kājām. Uz kājām ir dzelkņi un izaugumi, kas taigas ērcēm palīdz noturēties pie saimniekorganisma. Taigas ērcēm uz koksām nav plēvveida izaugumu. Tēviņiem uz I kāju pāra koksām ir īss iekšējais dzelknis. Mātītēm I kāju pāra koksai ir arī ārējais dzelknis. Taigas ērcēm pārējo kāju pāru koksām ir viens ārējais dzelknis, bet nav iekšējo dzelkņu. Taigas ērču dzimumatvere atrodas idiosomas vēdera pusē IV kāju pāra koksu līmenī. Mātītēm tā ir taisna. Anālā atvere atrodas ķermeņa vēderpuses aizmugurējā daļā, un to sedz anālais vairodziņš. Taigas ērcēm anālā rieva atrodas anālās atveres priekšpusē. Taigas ērču stigmas atrodas idiosomas vēderpusē aiz IV kāju pāra uz īpašām plātnītēm (peritrēmām). Peritrēmas ir iegareni ovālas. Peritrēmas veic elpošanas un ūdens apmaiņas funkcijas. Taigas ērcēm nav acu, saimniekorganisma tuvošanos, smaržu, vibrāciju un siltumu tās uztver ar Hallera orgānu, kas atrodas uz I kāju pāra ķepiņām. Hallera orgāns ir padziļinājums, kurā atrodas sajūtu matiņi. Tie uztver ķīmiskus kairinājumus, gaisa temperatūras un mitruma, ogļskābās gāzes līmeņa izmaiņas.

Morfoloģiski taigas ērces ir līdzīgas suņu ērcēm Ixodes ricinus, Ixodes kazakstani un Ixodes scapularis. 

Taigas ērcēm ir trīs saimnieku attīstības cikls. Tas ilgst 2–5 gadus atkarībā no ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Taigas ērcēm ir četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, nimfa un imago. Pārošanās parasti vairākas dienas notiek uz saimniekorganisma. Partnera atrašanā būtiska nozīme ir feromoniem. Tēviņš ievada spermu mātītes dzimumatverē. Pēc pārošanās mātītes barojas ar saimniekorganisma asinīm 6–14 dienas. Pēc tam mātītes nokrīt no saimniekorganisma un uzmeklē piemērotu vietu olu attīstībai augsnes virskārtā vai zemsedzē. Mātītes pēc 4–27 dienām izdēj aptuveni 2000 olu, pēc olu dēšanas iet bojā. Tēviņi var pāroties atkārtoti. Katra no attīstības stadijām barojas uz saimniekorganisma vienu reizi. Lai sasniegtu nākamo attīstības stadiju, taigas ērcēm ir jābarojas ar asinīm. Kāpuri un nimfas pārsvarā barojas uz sīkiem un vidēja izmēra dzīvniekiem, bet imago – uz lielākiem dzīvniekiem. Taigas ērces izmanto gaidīšanas tehniku. Tās uzrāpjas uz veģetācijas; parasti augstāk atrodas imago, bet nimfas un kāpuri – zemāk. Taigas ērces izstiepj uz priekšu I pāra kājas, uz kurām atrodas Hallera sajūtu orgāns, un gaida garām ejošos dzīvniekus vai cilvēkus. Gaidīšanas laikā ērču ķermenis atūdeņojas, tām jāatgriežas zemsedzē, augsnes virskārtā, lai atgūtu zaudēto ūdeni. Tāpēc šo ērču uzvedību būtiski ietekmē gaisa temperatūra un mitruma daudzums. Taigas ērces, īpaši to kāpuri, horizontāli tālu nepārvietojas. Šie kāpuri uzmeklē saimniekorganismu, piestiprinās pie tā un 3–6 dienas sūc asinis. Paēduši tie nokrīt, iziet diapauzi, novilkšanos (ķermeņa apvalka maiņu) augsnes virskārtā vai zemsedzē un sasniedz nimfu stadiju. Nimfas atrod saimniekorganismu un barojas uz tā 3–6 dienas. Tad tās nokrīt, iziet diapauzi, novilkšanos un sasniedz imago stadiju. Barošanās laikā taigas ērču izdalītās siekalas, kas nonāk saimniekorganismā, satur dažādus peptīdus un olbaltumvielas, kas darbojas kā antikoagulanti un novērš asins sarecēšanu. Siekalās atrodas arī vielas, kas mazina sāpes, nomāc saimniekorganisma imūnsistēmas darbību, kavē neitrofilu, limfocītu un makrofāgu aktivāciju. Labvēlīgi vides apstākļi, silts, mitrs un garš veģetācijas periods veicina straujāku taigas ērču attīstību. Labvēlīgas ir siltas, ar sniegu bagātas ziemas, kas uzlabo ērču pārziemošanas iespējas. Labāk pārziemo nepaēdušās stadijas, nevis ar asinīm piesūkušās ērces. Taigas ērču attīstības ciklu lielā mērā ietekmē saimniekorganismu un atbilstošu dzīvotņu pieejamība un klimatiskie apstākļi. 

Taigas ērces ir plaši izplatītas Ziemeļaustrumeiropā un Āzijā, Ķīnu un Japānu ieskaitot. Kopumā 2023. gadā tās konstatētas 14 Ziemeļu puslodes valstīs. Parasti sastopamas mitrās dzīvotnēs krūmājos, nelielās atklātās vietās, lapkoku, skujkoku, jauktos mežos, taigā, meža stepē un kalnos līdz 3 km augstumam. Taigas ērces pārsvarā sastopamas mērenās joslas reģionos ar mērenu kontinentālu klimatu. Šo ērču izplatības galvenais faktors ir temperatūra. Nozīmīga ir vasaras sākuma gaisa temperatūra (vismaz 10–15 ºC), kas taigas ērcēm veicina asins sagremošanu un nodrošina tālāku attīstību. Diapauze nodrošina izdzīvošanu nelabvēlīgos vides, jo īpaši zemas temperatūras, apstākļos. Nozīmīgs faktors taigas ērču izdzīvošanā ir pietiekams mitruma daudzums. Pieaugušās taigas ērces parasti ir aktīvas no vasaras sākuma līdz vēlam rudenim. Taigas ērces atrastas uz vairāk nekā 250 saimniekorganismu sugām, cilvēku ieskaitot. Pastāv uzskats, ka, notiekot klimata pārmaiņām, taigas ērču izplatības areāls paplašinās.

Latvijā taigas ērces sastopamas teritorijas ziemeļu un austrumu daļā. Par izplatības areāla rietumu robežu uzskata Jūrmalas apkārtni. 

Taigas ērces ir sauszemes mugurkaulnieku asinssūcēji parazīti. Tajās konstatēti 33 cilvēku, sešu dzīvnieku un divpadsmit nezināmas patogenitātes slimību izraisītāji: ērču encefalīta vīruss, Borrelia spp. baktērijas, laimboreliozes baktērijas Borrelia burgdorferi s.l., Candidatus Rickettsia tarasevichiae, Rickettsia japonica, granulocitāro anaplazmozi izraisošās Anaplasma phagocytophilum baktērijas, ērlihiozi izraisošās Ehrlichia chaffeensis baktērijas, Babesia divergens, B. afzelii, B. venatorum, Alongšana vīruss (Flaviviridae), tularēmiju izraisošās Francisella tularensis baktērijas un citi. 

Inficēšanās ar slimību izraisītājiem var notikt caur koduma vietu ādā vai arī, kad ērces organisma šķidrumi nonāk uz savainotas saimniekorganisma ādas. Taigas ērces kodums un piesūkšanās saimniekorganismam var radīt ādas iekaisumu, bet, ja tās barojas lielā skaitā, arī asins zudumu. Ar taigas ērcēm barojas putni, grauzēji un bezmugurkaulnieki. Samazināt inficēšanās risku ar slimību izraisītājiem var, piemēroti saģērbjoties, kad apmeklē iespējamās taigas ērču atrašanās vietas. Var arī izmantot repelentus (atbaidītājus), regulāri apskatīt sevi un dzīvniekus un noņemt ērces.