Paustās atziņas G. Zimmels īpašu nozīmi piešķīra socioloģijas kā zinātnes priekšmeta precizēšanai. Darbā “Sociālā diferenciācija. Socioloģiskie un psiholoģiskie pētījumi” viņš atzīmē tādu socioloģijas īpatnību kā eklektismu. G. Zimmels uzskatīja, ka citas zinātnes sniedz savu materiālu socioloģijai, kas “izmanto vēstures pētījumu, antropoloģijas, statistikas, psiholoģijas datus kā pusfabrikātus”. Turklāt G. Zimmels bija pret to, ka socioloģijas galvenajiem jēdzieniem piešķir neapšaubāmas un precīzas robežas, it sevišķi sociālās izziņas sākuma posmā, kad pētījuma objekts nav izpētīts un socioloģijas zinātne vēl tikai tiek radīta. G. Zimmels brīdina izvairīties no atsevišķu novērojumu vispārināšanas un absolutizēšanas. Sociālajā izziņā jāpastāv daudziem uzskatiem un teorijām, pie kam nav jēgas meklēt kādus sabiedrībai kopējus likumus. G. Zimmels uzskatīja, ka sociālajās zināšanās tādi pamatjēdzieni kā “sabiedrība”, “cilvēks” utt. tiek raksturoti ļoti abstraktā veidā. Realitātē ne tikai sabiedrība attēlo šo cilvēku mijiedarbību un attiecību daudzveidību, bet arī pats cilvēks nav nekāda “savrupa vienība, nedalāma personība”. Cilvēks reālajā īstenībā ir daudzējādības iemiesojums.
Sociālās izziņas apriorisma loma ļoti spilgti atspoguļota darbā “Kā iespējama sabiedrība?” (Wie ist Gesellschaft möglich?, 1908). G. Zimmels neatlaidīgi izvirzīja ideju, ka sabiedrības izziņai jābūt orientētai ne tikai uz sabiedrības dzīves objektīvo īpašību, bet arī uz cilvēku sabiedriskās apziņas sfēru izpēti. G. Zimmels apzināti pat šī raksta nosaukumu formulējis tā, lai nepārprotami būtu jūtama I. Kanta ietekme, kuram cilvēku priekšstatu pasaule ir “reāls dotums, pasaules satura būtība, kuru nākas pieņemt nemainīgu”. Sociālo parādību izpratne cilvēku subjektīvo jūtu izpausmes rezultātā, to racionalizācija, atspoguļojot cilvēku dažādās sociālās mijiedarbības raksturlielumus, un pēc tam viņu subjektīvo ideju institucionalizācija ļoti skaidri izpaudās G. Zimmela izpratnē par reliģijas fenomena būtību. Reliģija kā sociālais institūts ir atvasinājums no cilvēku jūtu īpašās reliģiozitātes. Šie cilvēki izjūt ticības nepieciešamību attiecībā pret tuviniekiem, sociālajām kopienām un vienotības sajūtā ar sociālajām grupām, kas reliģiozitātes pēdējā posmā tiek realizēta Dieva kā “eksistences vienotības” idejā. Tieši šīs subjektīvās reliģiskās idejas ir reliģiozitātes pamatā kā subjektīvās apziņas “miera un pārliecības” iemiesojums. G. Zimmels atzīmē, ka sabiedrības izziņa atšķiras no dabas izziņas, kurā nav vietas apzināmajam un subjektīvajam. Tā kā cilvēku subjektīvā pasaule ir ļoti svarīgs sabiedrības dzīves apstāklis, tad, pēc G. Zimmela domām, nepieciešams norādīt uz to pamatu, kas noved pie atsevišķu procesu socializācijas cilvēku individuālajā apziņā. Šos socializācijas procesus G. Zimmels sauc par sabiedriskošanu (Vergesellschaftung). Šis jēdziens raksturo procesus, kad kā pats cilvēks, tā viņa apziņa iegūst sociālas, tipiskas iezīmes, kad cilvēks iepazīst sociālo īstenību.
Sabiedrības izpratnē G. Zimmels seko neokantisma tradīcijai, kurai bija raksturīga sabiedrisko fenomenu dalīšana formā un saturā. G. Zimmels galveno uzmanību pievērš tieši sabiedrisko parādību formu izpētei. Cilvēku darbību, tieksmju un attiecību radītās struktūras sabiedrībā iegūst patstāvību un kļūst par sabiedriskām formām, kas dzīvo neatkarīgi no atsevišķiem cilvēkiem. Tādas sabiedriskās formas līdz ar patstāvību iegūst arī pašvērtību, neatkarību no cilvēku sākotnējām vajadzībām. Tā veidojas tiesību, mākslas, zinātnes utt. patstāvība. Тāpēc arī G. Zimmels savu socioloģijas teoriju nosauc par formālo. Socioloģijas uzdevums šajā nozīmē ir “apskatīt cilvēku kopējās esamības formas un atrast likumus, kuri ir pamatā attiecībās starp indivīdiem (jo viņi ir grupas locekļi) un starp grupām”. Vienlaikus sabiedrība un tās fenomeni ir cilvēku mijiedarbības rezultāts. Tieši cilvēka mijiedarbība ar citiem cilvēkiem veido sabiedriskošanas parādību. Cilvēku mijiedarbība, viņu saskarsme prasa zināmu uzvedības noteikumu jeb, kā G. Zimmels tos nosauc, “spēles noteikumu” apstiprinājumu. Tieši tādi spēles noteikumi, radīti un leģitimēti, kļūst ne tikai pastāvīgi attiecībā pret cilvēku praktiskajām tieksmēm, bet arī nosaka viņu uzvedību, tāpēc socioloģija, pēc G. Zimmela domām, pievēršas tādu sabiedrības formu izpētei. Mijiedarbībai, kas saprotama kā cilvēku saskarsme, nav nekāda ārēja mērķa: saskarsmes mērķis ir pati saskarsme. Tieši saskarsmē tiek apstiprināta personības vērtība, īstenots vienlīdzības princips ar citiem cilvēkiem, komunikācijas procesa dalībniekiem. Saskarsmes procesā pašvērtība noved pie valodas kā sabiedriskās parādības nozīmes pieauguma. Tāpat kā jebkurš cits sociāls veidojums – neformāla grupa, sociāla šķira, valsts – sabiedrība parādās kā cilvēku mijiedarbības rezultāts. Tomēr sabiedrības zinātniska izpratne prasa īpašu definīciju. Sabiedrība ir tāda personību darbība savā starpā, kas izpaudusies ne tikai viņu subjektīvās attiecībās citam ar citu, bet arī “rada subjektīvu veidojumu, kurš zināma mērā ir neatkarīgs no atsevišķām tajā līdzdalīgām personībām”. Sabiedrība ir “vienība, kas sastāv no vienībām”.
Jēdziens “mijiedarbība” ir pamatideja ekonomiskās dzīves un īpaši naudas fenomenu noskaidrošanai. Sociālā mijiedarbība sabiedrības dzīves ekonomikas sfērā tiek īstenota kā maiņa ar vērtībām. Maiņu cilvēki izmanto, lai “samazinātu subjektīvo zaudējumu daudzumu, sadalot esošos krājumus”. Jēdziens “vērtība”, viens no centrālajiem neokantismā, pieņemts arī G. Zimmela sociālās izziņas teorijā. Vērtību dēļ sociālā pasaule, kultūras pasaule, ir būtiski atšķirīga no dabiskās objektīvās pasaules, kur valda “vispārēja vienlīdzība”. Nauda ir tāda vērtība, kas attiecībā pret sevi ir indiferenta, bet norāda uz citām vērtībām.
Izmantojot jēdzienu “sociālā diferenciācija”, iespējams runāt par zinātniskām atšķirībām starp sabiedrības un sociālo organismu tipiem. Jo stiprāk diferencēta sabiedrība, jo dažādākas ir saistības, kuras veidojas starp cilvēkiem sabiedrībā, jo plašāks izrādīsies sociālo iespēju loks personībai un mazāka cilvēka atkarības pakāpe no sociālās kopienas spiediena. Cilvēka individualitātes attīstību ir tieši noteikusi sociālā diferenciācija. Tas izpaužas, piemēram, morāles jomā. Senatnē šajā sabiedriskās apziņas sfērā valdīja kolektīvās atbildības princips, bet līdz ar civilizācijas attīstību cilvēka uzvedībā sāka dominēt motīvi – individuāli piemēroties dabas un sociālajiem apstākļiem, kas prasa individuāli brīvību un personības atbildību. G. Zimmels neuzskatīja, ka morālā kopība raksturojama vienīgi ar cilvēku altruistiskām attiecībām līdzīgi Emila Dirkema (David Émile Durkheim) aprakstītajai solidaritātei. Rakstā “Cilvēks kā ienaidnieks” (Der Mensch als Feind, 1907) G. Zimmels parāda, ka egoisms ir tikpat raksturīgs cilvēku savstarpējās attiecībās kā altruisms.
Svarīgs ir arī G. Zimmela ieguldījums socioloģijas un kultūras filozofijas izpratnē. Kultūra ir mehānisms, kas nodrošina cilvēkam iekļaušanos sabiedrības dzīvē, sociālo normu un vērtību apguvi, bet saglabā un paceļ cilvēka individualitāti pāri atkārtotībai un tipiskajam sabiedrībā. Kultūras fenomens ļauj mums izprast cilvēku ne tikai kā sociālās grupas, sociālā tipa pārstāvi, bet arī kā individuālu personību.
