Latvijas Republikas bruņoto spēku 3. Latgales kājnieku divīzijas 8. Daugavpils kājnieku pulks Latvijas Neatkarības kara laikā piedalījās smagās kaujās par Rīgas atbrīvošanu, kur bermontiādes laikā cieta lielus zaudējumus, kā arī piedalījās Ziemeļvidzemes atbrīvošanā. Pēc Neatkarības kara beigām pulka štābs nonāca Cēsīs, bet citas pulka daļas izvietojās Valmierā un apkārtējās pilsētās. Miera laikā pulks kā daļa no 3. Latgales kājnieku divīzijas ieņēma būtisku lomu Latvijas austrumu robežas aizsargāšanā.

Militāra konflikta un miera laikos pulkā pats augstākstāvošais virsnieks bija pulka komandieris ar pulkveža pakāpi. Pulka komandieris pakļāvās divīzijas komandierim, kurš savukārt izpildīja armijas komandiera un kara laikā – armijas virspavēlnieka pavēles. Atsevišķus pulka aspektus pārraudzīja divīzijas un armijas štābs.

06.08.1919. tika izdota pavēle Latgales divīzijai Nr. 1 un Nr. 3., izsludinot Daugavpils kājnieku pulka formēšanu un par atbildīgo ieceļot kapteini Uldriķi Tilli.

8. Daugavpils pulka likvidēšana sākās līdz ar tā apvienošanu ar 11. Dobeles kājnieku pulku, 12.09.1940. pārdēvējot abus par 295. strēlnieku pulku Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusa sastāvā.

Daļa no karavīra ietērpa bija dienesta pakāpe un ārējās nozīmes. 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīram bija īpaša uzpleču zīme, uz kuras bija attēlots cipars “8”, norādot pulku, kurā dienēja karavīrs.

Pulka karavīrus galvenokārt nošķīra pulka krūšu nozīme. 23.03.1923. pēc Kara ministrijas pavēles Nr. 11 tika apstiprināta 8. Daugavpils pulka krūšu nozīme: krusts jeb auseklis ar 7 mm izgriezumiem galos; nozīmes viducī novietots uzvilkts stops ar bultu, kas tiek tēmēta uz kreiso augšējo stūri. Uz krusta zariem redzami pulka iniciāļi “8.D.K.P”. Krūšu nozīmes malas sudrabotas, stops, bulta un uzraksti spoži; vidus oksidēts. Krūšu nozīme veidota pēc mākslinieka Eduarda Brencēna zīmējuma. 31.07.1939. Kara ministrijas pavēles Nr. 19 veiktie grozījumi radīja nelielas izmaiņas krūšu nozīmē – stops un bulta zeltīti, malas uzraksti – spoži, atkarībā no varianta tika izmantots sudrabs, zelts vai bronza.

08.08.1921. pulks svinēja savu divu gadu pastāvēšanas gadadienu, kurai par godu laukumā pie Mārtiņa Lutera katedrāles Daugavpilī tika sarīkota parāde. Daugavpils pilsētas pārstāvji kā atzinības balvu par nopelniem Neatkarības karā pulkam pasniedza karogu. Karoga labajā pusē, augšpusē, rakstīts “8. DAUGAVPILS”, centrā “KĀJN. PULKS”, bet apakšējā daļā novietota pulka devīze “PAR LATVIJU”. Centrā uz franču tipa heraldiskā vairoga attēlots jātnieks, kas bruņots ar zobenu un vairogu. Centrālo vairogu ieskauj ozollapu vainags, kas apsiets ar lentīti Latvijas Republikas karoga krāsās. Karoga augšējos stūros izvietotas ozollapas, bet apakšējos – sadalīts gada skaitlis “1921”, gads, kad karogs tika pasniegts pulkam. Karoga kreisajā pusē, centrā, mākslinieciski attēlota Latvijas bruņoto spēku kokarde, kura uz visām pusēm izstaro saules starus. Katrā karoga stūrī attēlots ugunskrusts.

1919. gada augustā uzsākās Latgales divīzijas formēšana, par vienu no topošā pulka daļām izvēloties Rīgā izvietoto 6. atsevišķo bataljonu. 06.08.1919. tika izdota pavēle Latgales divīzijai Nr. 1 un Nr. 3., kurā kapteinim U. Tillem uzdeva veikt pulka formēšanu. 8. augustā tika izdota pirmā 8. Daugavpils kājnieku pulka pavēle, kura noteica Vidzemes kazarmās esošā 6. atsevišķā bataljona pārveidi par 8. Daugavpils kājnieku pulku. Šajā brīdī pulkā atradās 33 virsnieki, pieci kara ierēdņi, seši medicīnas feldšeri, 88 instruktori un 492 kareivji.

Pirmo kaujas uzdevumu pulka daļas saņēma 28. augustā, kad tās tika nosūtītas uz fronti pie Beberbeķu muižas un Cenas pusmuižas. Bermontiādes laikā pulks bija iesaistīts cīņās par Rīgas atbrīvošanu. Sākoties Bermonta armijas uzbrukumam, 8. oktobrī pulks bija iesaistīts kaujās Rīgas apkārtnē, aizturot ienaidnieka virzību, ko darīja līdz pat 9. oktobrim, kad saņēma pavēli par atkāpšanos uz Daugavas labo krastu.

Uzmanības novēršanai no gaidāmās Latvijas armijas desanta operācijas Daugavgrīvas un Bolderājas ieņemšanai tika veikti demonstratīvi uzbrukumi pāri Daugavas tiltiem, kur šādu uzbrukumu 15. oktobrī īstenoja 8. Daugavpils pulks. Pulka pirmā kolonna sekmīgi šķērsoja koka tiltu, taču bija spiesta atkāpties, bet otrā kolonna sekmīgi nokļuva otrā krastā pa Dzelzs tiltu. Pārpratuma dēļ tā turpināja uzbrukumu, taču spēcīgā ienaidnieka uguns dēļ kolonna uzsāka atkāpšanos. Divas no rotām atkāpās, bet trešā, kas bija sekmīgi izlauzusies, arī uzsāka atkāpšanos, taču zaudēja vienu no vadiem, kurš tika iesprostots un iznīcināts. Šo uzbrukumu rezultātā veiksmīgi tika ieņemta Bolderāja un Daugavgrīvas cietoksnis. 16. oktobrī pulku pārcēla uz Mīlgrāvi, bet nākamajā dienā – uz Bolderājas kāpām. Pēc kaujām Rīgā 17. novembrī pulks saņēma pavēli pāriet uz Kalnciemu, atstājot vienu bataljonu divīzijas rezervei. Sīvo cīņu rezultātā kopā ar 7. Siguldas kājnieku pulku Bermonta karaspēks bija spiests atkāpties un pameta Jelgavu. 21. novembrī pilsētā ienāca Latvijas bruņoto spēku daļas, pulka štābs izvietojās bijušajā Bermonta armijas štāba vietā. Pēc Jelgavas atbrīvošanas pulks atbalstīja ienaidnieka karaspēka atspiešanu līdz Lietuvas robežām un Kurzemes atbrīvošanu. 30. decembrī pulks saņēma pavēli par pārvietošanu uz austrumu fronti, pirmajiem vilciena ešeloniem atejot jau vakarā. Pirmās pulka daļas ieradās Vecgulbenes un Litenes apkārtnē jau 31. decembrī, un 2. janvārī Litenes pagasta skolā izvietojās pulka štābs. 09.01.1920. sākās Viļakas–Jaunlatgales ieņemšanas operācija, kurā Latgales divīzija un 8. Daugavpils pulks ieņēma galveno lomu uzbrukuma īstenošanā. 9. janvārī pulks ieņēma Viļaku, bet 13. janvārī pēc smagas kaujas – Gorku sādžu. Pēc šīm kaujām pulks turpināja virzību, sasniedzot demarkācijas līniju un tur paliekot līdz konflikta beigām.

8. Daugavpils kājnieku pulks pēc pāriešanas miera laika štatos tika pārvietots uz Rēzekni, kur atradās līdz brīdim, kad pilsētā ienāca 9. Rēzeknes pulks. 28.01.1921. pulks nonāca Daugavpilī, taču 1922. gada martā to pārvietoja uz Cēsīm, kur arī tika izvietots pulka štābs.

Pulks sākotnēji, pārejot uz miera laika pozīcijām, savu štābu, ložmetēju rotas, mīnmetēju un muzikantu komandas izvietoja ēkā Jaunajā ielā 3, 3. un 4. rotu, kā arī pulka ambulanci – Pubulīna kazarmās, saimniecības komandu – Cēsu Jaunās pils krogā uz Valmieras lielceļa, bet virsnieku klubs nokļuva Raunas ielā 10. 1. un 2. rota devās uz Valmieru, kur tās nonāca pilsētas kazarmās pie Jāņa parka. Pulka izvietojums bija izkaisīts un neatbilda militārajām prasībām, un vienību izvietošanas jautājums bija problemātisks. Pulka daļas pārcēlās uz apriņķa pārvaldes telpām, kā arī uz citiem īpašumiem Pļavas ielā. Bija nepieciešamība pēc kazarmu un staļļu būvniecības. Problēma radās arī ar apmācību īstenošanu, kurām nebija piemērotas teritorijas. Tika izmantotas vietas pie Ruckas muižas parka un Bērzaines vidusskolas. Valmierā šo jautājumu atrisināt bija nedaudz vieglāk, jo tur pie Kaugurmuižas bija saglabājusies veca šautuve. 1922. gadā pulka rīcībā nonāca Cēsu Jaunā pils, kur izvietoja štābu un virsnieku klubu. 1923. gadā pulks ieguva jaunuzbūvētu stalli, kalēju darbnīcu un munīcijas noliktavu. 1925. gadā pulks iegādājās īpašumus pie Niniera ezera, kur pienācīgi varēja notikt mācības un veidot topošās šautuves. 1926. gadā pulkam tika nodota Kaugurmuiža, kuras ēkas bija sliktā stāvoklī un bija nepieciešams tās atjaunot, taču apkārtnei bija daudz priekšrocību. Priežu mežs nodrošināja plašu teritoriju, bet Gauja – vietu peldēm. 1925. gadā notika vēl nepabeigto Cēsu kazarmu iesvētīšana, uz ceremoniju ieradās Valsts prezidents Jānis Čakste. 1926. gadā kazarmu būvniecība Cēsīs tika pabeigta, ievērojami uzlabojot izvietošanas jautājumu. Cēsu kazarmas bija būvētas pēc Alūksnes pirmo kazarmu parauga, tikai atšķirībā no Alūksnes virtuve un ēdamistaba atradās apakšstāvā, nevis citā ēkā.

Līdz ar konflikta draudu palielināšanos un jaunā Latvijas bruņoto spēku mobilizācijas plāna izstrādi pulka daļas nonāca arī Limbažos, Smiltenē un Apē, bet pulka štābs 1940. gadā atradās Valmierā.

Pie pulka daļām klāt nāca sakaru rota, sapieru vads, orķestris, saimniecības daļa ar rotu, kājnieku baterija, ambulance. Tālāk sekoja 1. bataljons, kurā pēc štatiem ietilpa bataljona komandieris, kājnieku 1. rota, 2. rota un 1. ložmetēju rota, kā arī instruktoru rota. Valmierā atradās vairākas kājnieku rotas, to skaitā 4., 5., 6., kā arī 2. ložmetēju rota. Apē bija nonācis Daugavpils pulka 3. bataljons ar savu štābu, un tā rīcībā bija 7. un 8. kājnieku rota un 3. ložmetēju rota. Pilsētā atradās arī kājnieku baterija un sakaru vads. Smiltenē šajā laikā atradās pulka komandiera palīgs kopā ar 4. bataljonu, kurš kopā ar savu štābu iekļāva 10. un 11. kājnieku rotu un 4. ložmetēju rotu. Kājnieku baterijas vads un sakarnieku vads bija kā bataljona papildinājums. Limbažos to pārstāvēja riteņbraucēju rota.

1935. gada jūnijā 8. Daugavpils pulka rindās bija 964 karavīri, no kuriem 66 bija virsnieki (32 virsleitnanti). Obligātā dienesta instruktoru bija nedaudz mazāk, taču 26 no viņiem vien bija virsleitnantu vietnieki. Liela daļa bija arī virsdienesta arodpratēji: kalēji, galdnieki, mantziņi un citi. No 743 obligātā dienesta karavīriem 45 bija kļuvuši par instruktoriem, bet 14 bija arodpratēji.

Latvijas okupācija radīja arī pārmaiņas Latvijas armijā, ko 25.06.1940. pārveidoja par Tautas armiju, bet 04.07. ieviesa politiskos vadītājus. Latvijas Tautas armiju 27.08.1940. pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu. 8. Daugavpils kājnieku pulku apvienoja ar 11. Dobeles kājnieku pulku, 12.09.1940. pārdēvējot abus par 295. strēlnieku pulku Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusa sastāvā.

2025. gada 11. maijā Kleistos jau 1938. gada 21. aprīlī ierīkotajā piemiņas vietā tika atklāts piemineklis 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīriem, kuru veidojis tēlnieks Pauls Jaunzemnieks.