Līdz 20. gs. 20. gadiem galvenās autoritātes un toņa noteicēji viduslaiku pētniecībā Latvijas teritorijā bija vācbaltiešu vēsturnieki, kuri aplūkoja Livonijas vēsturi no Krievijas Impērijas Baltijas provinču vāciskās iedzīvotāju daļas skatu punkta. Sekojot 19. gs. otrajā pusē vācu historiogrāfijā izplatītajam nacionālisma diskursam, viņi traktēja Livonijas vēsturi no vāciešu pārākuma pozīcijām. Vācbaltiešu medievisti galvenokārt pievērsās ar vietējo eliti saistītām tēmām – vācu kundzības iedibināšanai Austrumbaltijā 13. gs., Livonijas iekšpolitiskajām un ārpolitiskajām cīņām un kariem, vietējai baznīcas un tiesību vēsturei u. c.
Apstākļos, kad vācbaltiešu privilēģijas sāka apdraudēt gan carisma piekoptā rusifikācijas politika, gan latviešu tautiskās atmodas kustība, publikācijām par vietējo vāciešu nedalītas kundzības laikmeta vēsturi vācbaltiešu sabiedrībā piemita ne tikai zinātniska, bet arī politiska aktualitāte. Apzināti vai neapzināti vēstures zinātne tika izmantota, lai pamatotu un attaisnotu vācbaltiešu īpašo stāvokli Baltijā. Kopumā gan metodoloģiski, gan ideoloģiski viduslaiku izpēte Baltijā attīstījās kopsolī ar tendencēm, kas tolaik bija raksturīgas citviet Eiropā – nacionālisms un politiskās vēstures dominance bija tipiski 19. gs. un 20. gs. sākuma historiogrāfijai. Saskaņā ar sava laika Eiropas paraugiem Baltijā attīstījās arī vēstures avotu publicēšanas joma. Pateicoties vācbaltiešu medievistiem, 19. gs. un 20. gs. sākumā tika likti pamati vairākām nozīmīgām vietējo viduslaiku avotu publikāciju sērijām, kas līdz pat mūsdienām ir neatsverams palīgs Livonijas vēstures pētniecībā.
Kopš 20. gs. sākuma līdztekus vācbaltiešiem sevi pieteica pirmā akadēmiski izglītoto latviešu pagātnes pētnieku paaudze, kas gādāja, lai Latvijas Republikā 20. gs. 20.–30. gados līdzīgi kā citās pēc Pirmā pasaules kara jaunizveidotajās Eiropas valstīs nostiprinātos sava nacionālā vēstures tradīcija. Valsts atbalstītās pētniecības fokuss pārvirzījās uz padziļinātu autohtono iedzīvotāju pagātnes izzināšanu, un Livonijas politiskā, saimniecības un kultūras vēsture tika “pārrakstīta” no iezemiešu skatu punkta. Pavērās ceļš jauniem pētījumiem, īpaši agrārajā vēsturē. Vācieši lielākoties tika attēloti kā latviešu tautas paverdzinātāji, bet vāciskums – kā svešs un zemei kopumā naidīgs elements. Jaunais koncepts sasaucās gan ar valstī dominējošo antivācisko noskaņojumu, gan ar Eiropā starp abiem pasaules kariem populārajām idejām par tautām kā savas nacionālās vēstures veidotājām, kā arī ar tā laika medievistikā pieaugošo interesi par zemāko slāņu sociālo lomu.
Tā kā 20. gs. 20.–30. gados Latvijā dzīvojošie vācbaltiešu pētnieki pamatā turpināja strādāt iepriekšējā konceptuālajā ietvarā, starp viņiem un latviešu vēsturniekiem pastāvēja domstarpības, un ik pa laikam izraisījās ne tikai zinātniski, bet arī politiski un ideoloģiski motivēti strīdi. Sevišķi krasi uzskatu atšķirības izpaudās Livonijas krusta karu un to seku vērtējumā. Vācbaltiešu historiogrāfijā tie tradicionāli tika aplūkoti kristīgās ticības izplatīšanas, kolonizācijas un vācu kundzības iedibināšanas kontekstā un vērtēti kā pozitīva parādība, akcentējot ieguvumus no Livonijas iekļaušanās vācu kultūras un ekonomiskajā telpā. Turpretī latviešu vēstures literatūrā pret krusta kariem pamatā valdīja negatīva attieksme, jo dominēja pārliecība, ka kristietības izplatīšana Austrumbaltijā kalpojusi tikai par aizsegu, lai slēptu krusta karotāju patiesos mērķus – zemes sagrābšanu un uzkundzēšanos autohtonajiem iedzīvotājiem. Iezemiešu bruņotā pretošanās krustnešiem (tā tika saukta par brīvības cīņām) tika traktēta kā tāla prelūdija 1918.–1920. gada Latvijas Neatkarības karam, kas pielika punktu bieži piesauktajiem “septiņsimt verdzības gadiem”.
Padomju okupācijas laikā medievistika piedzīvoja sovjetizāciju. Oficiālā viduslaiku vēstures naratīva pamatā arī bija skatījums no Livonijas autohtono iedzīvotāju viedokļa, taču tas tagad tika salāgots ar atsaukšanos uz Padomju Savienības historiogrāfijā obligātajām staļinisma (marksisma-ļeņinisma) nostādnēm un ideoloģiskajām dogmām. Lai gan pēc vācbaltiešu izceļošanas konflikts ar viņiem bija zaudējis ideoloģisko pamatu, antivāciskā ievirze vēstures traktējumā tika turpināta un pret Rietumiem vērstā Aukstā kara apstākļos kļuva par vienu no oficiālā viduslaiku vēstures stāstījuma stūrakmeņiem. Vienlaikus hipertrofēta tika austrumu kaimiņa – Krievzemes – un “lielās krievu tautas” pozitīvā loma Baltijas tautu vēsturē. Taču padomju okupācijas laikā iznāca arī lietišķā, akadēmiski neitrālā stilā ieturēti medievistu darbi, piemēram, par satiksmes un Rīgas vēsturi, kam arvien vēl piemīt zinātniska vērtība. Būtisku ieguldījumu dziļākā vietējās viduslaiku vēstures izpratnē deva daudzo arheoloģisko izrakumu rezultātā iegūtie lietiskie avoti.
