Jānis Zivtiņš starpkaru periodā uzskatāms par autotransporta iekšdedzes dzinēju vadošo speciālistu armijas un vienu no vadošajiem speciālistiem valsts mērogā. 1938.–1940. gadā ieņēma Armijas štāba Kara saimniecības daļas priekšnieka amatu.

Dzimis zemnieku kārtai piederīga krodzinieka Jāņa un Marijas (dzimusi Ķigale) ģimenē. Kristīts Jaunpiebalgas evaņģēliski luteriskajā draudzē. No 29.08.1909. mācījās un 14.06.1916. beidza Rīgas Nikolaja I ģimnāziju (no 1915. gada evakuācijā Tērbatā, tagad Tartu Igaunijā), 09.–11.1916. studēja Maskavas Lauksaimniecības institūta (Московский сельскохозяйственный институт) Inženieru nodaļā. 12.1916.–04.1917. mācījās un ar I šķiru beidza Aleksandra karaskolas (Александровское военное училище) saīsināto kara laika kursu Maskavā. 01.10.–13.11.1918. studēja Baltijas Tehniskās augstskolas Inženieru nodaļā Rīgā, 09.1919.–24.05.1927. studēja un beidza Latvijas Universitātes (LU) Mehānikas fakultāti (inženiera mehāniķa grāds), 27.09.1927.–03.01.1928. Kara Politehniskos kursus pēc auto-artilērijas nozares programmas.

Precējies 01.1927. ar Mariju Voščiņinu, dēli Juris, Andrejs; 14.06.1941. ģimene izsūtīta uz Krasnojarskas novada Kanskas rajonu Krievijā, jaunākais dēls Andrejs atbrīvots 02.1955., Marija un Juris – 01.1958.

Pēc ģimnāzijas beigšanas no Tērbatas devās uz Maskavu. 15.12.1916. studentu mobilizācijas gaitā iesaukts Krievijas armijas dienestā (iedalīts karaskolā). Pēc karaskolas pabeigšanas no 11.04.1917. virsnieks (praporščiks) 23. Sibīrijas strēlnieku rezerves pulkā Novonikolajevskā, Tomskas guberņā, rotas jaunākais virsnieks. 25.08.1917. komandēts uz 269. kājnieku rezerves pulku Sučavā, Rumānijas frontē. Ieradās 11.09., rotas jaunākais virsnieks. 24.09.1917. nosūtīts uz 34. kājnieku rezerves brigādes ložmetēju rotu Kišiņevā (Moldovā), kur līdz 24.12.1917. apguva dažādu sistēmu ložmetēju apkalpošanu. 20.11.1917. rotas sastāvā iedalīts 75. kājnieku rezerves pulkā Kišiņevā. 12.01.1918. armijas izformēšanas gaitā atvaļināts, komandēts Cēsu apriņķa kara priekšnieka rīcībā, atgriezās vecāku mājās Rankas pagastā, kur palika arī pēc 02.1918., ienākot vācu karaspēkam. Nodarbojās ar zemkopību. Vācu okupācijas laikā 01.10.1918. uzsāka studijas Baltijas Tehniskajā augstskolā. 13.11.1918. brīvprātīgi iestājās jaunformējamā Krievijas Ziemeļu korpusa daļās Pleskavā, piedalījās kaujā ar Sarkano armiju, korpusa atlieku sastāvā atkāpās uz Igauniju un atgriezās Latvijā.

08.12.1918. atgriezās Rīgā un iestājās Latvijas Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas Iekšējās apsardzības nodaļas dienestā. 21.12.1918. ieskaitīts Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (leitnants), 1. Latgales virsnieku rotā. Slimības dēļ 02.–03.01.1919. palika Rīgā, kad ienāca Sarkanā armija. 08.01.1918. pēc izveseļošanās devās no Rīgas uz Rankas pagastu, kur dzīvoja ģimenē. 23.03.1919. mobilizēts Padomju Latvijas armijā, 16. strēlnieku pulka ložmetēju komandas priekšnieka palīgs. Pēc Rīgas krišanas 30.05. dezertēja un 03.06. Vidzemē iestājās Ziemeļlatvijas brigādes spēkos, Stukmaņu rajona komandanta palīgs. No 03.07. Latvijas Austrumu frontes aizmugures priekšnieka adjutants Stukmaņos. 03.08. pēc paša vēlēšanās pārvietots uz Rīgas jaunformējamiem spēkiem, 11.08. Rīgā iedalīts 9. Rēzeknes kājnieku pulka virsnieku rezervē, 16.08. iecelts par 4. ložmetēju mācību rotas jaunāko virsnieku. Kauju sākumā ar Rietumu brīvprātīgo armiju 10.10.1919. rota pārdēvēta par ložmetēju rotu, no 08.10. piedalījās Rīgas aizstāvēšanas kaujās. Pēc tam kaujās Zemgalē, no 03.01.1920. – kaujās Latgales frontē pret Sarkano armiju. 29.06.–30.08.1920. Latgales divīzijas štāba rīcībā, komandēts. Vairākkārt ilgstoši pulka adjutanta vietas izpildītājs. Virsleitnants (18.11.1920.; par kaujas nopelniem). No 01.11.1921. jaunākais virsnieks Auto diviziona Autorotā (21.05.1922. pārdēvēts par Auto-tanku divizionu, 29.09.1926. – par Auto-tanku pulku). No 15.11.1921. bruņotās mašīnas komandiera vietas izpildītājs Autorotā. 01.03.1922. iecelts par vada komandiera vietas izpildītāju Autorotā, no 01.06.1922. – Instruktoru rotā. 20.06.1922. noslēdza sagatavošanos specializācijā, sekmīgi nokārtojot pārbaudījumu automobiļu teorijā un praksē. 31.08.1922. piekomandēts Tehniskās divīzijas štābam saistībā ar nosūtīšanu sagatavošanai par “kara speciālistu” LU. 03.08.1923. atļauts vadīt vieglos un smagos automobiļus. 31.05.1924. virsnieku sagatavošanu LU pārņēma Bruņošanās pārvalde, piekomandēts šai pārvaldei, laiku pa laikam pildīja praktiskos darbus Smagās artilērijas divizionā. 20.11.1925. pēc pārbaudījumu nokārtošanas ieguvis virsnieka tiesības (ar pabeigtu militāro izglītību), 21.01.1926. – pēc pārbaudījuma – auto-tanku virsnieka nosaukumu. 03.01.1928. pēc ilgstoša mācību komandējuma atgriezās Auto-tanku pulkā, autoinženieris. Kapteinis (21.06.1928.). 12.06.1928. atteicās no ierindas dienesta cenza izpildīšanas un kandidēšanas uz ierindas amatiem. Pulkvedis-leitnants (18.11.1928.). 24.04.1929. piešķirts kara inženiera grāds, 07.10.1929. pēc pārbaudījuma ieguva arī motocikla vadīšanas tiesības. Vairākkārt ilgstoši pulka saimniecības priekšnieka vietas izpildītājs. 07.06.–15.07.1930. komandējumā Anglijā lidmašīnu pieņemšanas komisijas sastāvā. 07.06.1935. iecelts par Armijas štāba Kara saimniecības daļas II nodaļas priekšnieku, 27.07.1938. – par Kara saimniecības daļas priekšnieka vietas izpildītāju. 13.05.1939. paaugstināts par pulkvedi un apstiprināts daļas priekšnieka amatā. 11.–17.08.1934., 19.–24.08.1936. dienesta komandējumā Igaunijā, 01.–03.01.1937. Lietuvā, 06.–12.10.1937. – Vācijā, 30.01.–28.02.1938. – Anglijā (11.06.1938. piespriestas divas diennaktis aresta par “virsniekam nepiemērota lokāla apmeklēšanu Londonā” komandējuma laikā), 11.–20.08.1939. – Beļģijā, 02.–09.10.1939. – Zviedrijā. 10.07.–10.08.1939. piekomandēts Apgādes pārvaldei, 02.09.1938. un 07.09.1939. apstiprināts arī par militārās apmācības lektoru augstākajās mācību iestādēs. Bija arī Kara ministrijas pārstāvis Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijā, Pasaules enerģijas konferences Latvijas komitejā (no 10.06.1937.), valsts Elektrības padomē (no 08.06.1937.). No 16.12.1939. kara resora pārstāvis Ministru kabineta komisijā vara un citu krāsaino metālu krājumu noskaidrošanai. Rakstīja par specialitātes jautājumiem militārās preses izdevumos. Ārpus dienesta strādāja par konsultantu iekšdedzes dzinēju jautājumos Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF). No 1936. gada arī LU Mehānikas fakultātes privātdocents. Studentu korporācijas “Fraternitas Lettica” filistrs.

Pēc padomju okupācijas 18.10.1940. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. Dzīvoja Rīgā, bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Vietējās produkcijas tautas komisariāta plānu daļas priekšnieka vietnieks. 14.01.1941. apcietināts savā dzīvoklī Tērbatas ielā 4 un izvests uz Krasnojarskas soda nometnēm. 12.09.1942. ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķās apspriedes lēmumu piespriests nāvessods, nošauts.

Par dienesta un kaujas nopelniem Latvijas armijā J. Zivtiņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira) un Viestura ordeni (III šķira, ar šķēpiem).