“Marana” atskaņoja tikai V. Pūces radītu mūziku, stilistiski balansējot starp akadēmisko un populāro žanru, ko atspoguļo apzīmējums “kameransamblis”. Lielākā popularitāte sasniegta 90. gadu pirmajā pusē.

Kameransambļa “Marana” izveidotājs un vadītājs, Latvijas Valsts konservatorijas (kopš 1990. gada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) Kordiriģēšanas fakultātes absolvents V. Pūce pirmo skatuves pieredzi guva, muzicējot kolhoza “Lāčplēsis” estrādes ansamblī (1977–1981) un Jelgavas grupā Salve (1981–1985), kuras repertuārā bija jau daži vēlāk ar “Maranu” iestudēti V. Pūces radīti skaņdarbi.

1986. gadā dibinātā kameransambļa “Marana” pirmajā un nākamajos sastāvos darbojās akadēmiski izglītoti, profesionāli mūziķi, lielākoties Latvijas Valsts Konservatorijas studenti, viņu vidū: V. Pūce, Nauris Puntulis, Niks Matvejevs, Guntars Ruņģis, Raimonds Macats, Ilmārs Puriņš, Kristīne Kupča, Sandra Šmate, Iveta Grava, Antra Dreģe, Kaija Linde, Antra Bigača, Sonora Vaice, Sanita Vītuma, Kaspars Putniņš, Mārtiņš Klišāns, Arnolds Kārklis, Ēriks Kiršfelds, Reinis Birznieks, Arnis Roze un citi. Muzicēšanai izmantoja klavieres, akordeonu, oboju, vijoli, čellu, vokālās partijas izpildīja solo un ansambļos, dziedāja pats V. Pūce. Kameransamblis uzskatāms par viņa daiļrades laboratoriju, jo konkrēta stila apzīmējums tā darbībai būtu vienpusīgs. Grupas nosaukums – apvidvārds puķei madarai, sasaucoties ar latviešu tautas mūzikas un tradīciju klātbūtni.

Pirmajā kameransambļa koncertā 1986. gada Ziemassvētkos Latvijas Valsts konservatorijas Lielajā zālē pirmatskaņotas “Gadskārtu ieražu dziesmas” (V. Pūces mūzika). Muzikāli augstvērtīgais priekšnesums guva tūlītēju atsaucību radošās jaunatnes vidū. Plašākai publikai “Marana” kļuva pazīstama, kad mūzikas un mākslas festivālā “Bildes” (1988) izpildīja ciklu “Kāds mani sauc” ar Aivara Neibarta dzeju. 1989. gadā turpat skanēja viencēliena kameropera “Šahs” (A. Neibarts). Priekšnesumos izpaudās ansambļa dalībnieku individualitātes, skanisko sniegumu pavadīja atbilstīga kustību horeogrāfija, tuvojoties izrādes žanram. Pierādot spēju apvienot augstu muzikālo līmeni ar skatuvisko atraisītību, “Marana” piedalījās Aristofana (Ἀριστοφάνης) komēdijas “Putni” uzvedumā Latvijas Nacionālajā teātrī (1989). 80. gadu beigās ar operas “Šahs” un izrādes “Putni” mūziku ansamblis uzstājās Vācijā un Zviedrijā.

1990. gadā “Maranas” sastāvs kļuva skaitliski mazāks, līdz ar to mobilāks, pievienojās elektroniskie taustiņinstrumenti: V. Pūce (balss, klavieres, programmēšana), Normunds Šnē (oboja), Raimonds Ozols (vijole), Ainārs Majors (kontrabass, basģitāra), Tālis Gžibovskis (sitamie instrumenti), dziedāja Dace Pūce, Māra Kalniņa, Gija Mājeniece (Majore).

1991. gadā tika sagatavots un publikai izrādīts kostimēts mūzikls “Visādas drazas” ar V. Pūces mūziku un Raimondas Vazdikas dziesmu vārdiem. Izrādes mūzika izdota skaņuplatē (1991), dziesma “Tukšas glāzes” publicēta izlasē “Jaunais vilnis 80-tie” (2001), arī izlasē “Latviešu šūpuļdziesmas” (2005).

1991. gada beigās ar koncertiem “Marana” atzīmēja piecu gadu jubileju. Kameransamblis ieskaņoja mūziku Uģa Rūķīša un Bruno Birmaņa Tērpu teātra izrādēm, V. Pūce sacerēja dziesmu ciklu ar latīņu tekstiem.

1992. gadā pabeigta filma “Saulgriežu dziesmas”, tās mūziku izdeva kasetēs. Gada beigās “Marana” uzstājās Austrālijā, Latvijas kultūras dienās, izpildot “Gadskārtu ieražu dziesmas”, mūzikla “Visādas drazas” materiālu.

1994. gadā ansamblis koncertēja Norvēģijā, Fēru salās, taču Latvijā pastāvošās sarežģītās ekonomiskās situācijas dēļ “Maranas” uzstāšanās kļuva arvien retākas, līdz pavisam apsīka. “Maranas” skanējuma stilistika atspoguļojās V. Pūces mūziklā “Sūnu ciema zēni” (Ineses Zanderes dziesmu vārdi), kas izdots kasetē. Ierakstā piedalījās V. Pūce un D. Pūce, Andris Daņiļenko, Jānis Paukštello, N. Matvejevs, Līgatnes bērnu ansamblis “Pekšņi” u. c., mūzikls iemūžināts videofilmā (1995)

1996. gadā mūzikas un mākslas festivālā “Bildes” “Marana” pārsteidza ar priekšnesumu, kurā piedalījās tobrīd jau populārais grupas “Prāta vētra” dziedātājs Renārs Kaupers. Sadarbība iemūžināta dziesmas “Notiksies, kam jānotiek” ierakstā, tas izdots “Maranas” albumā “Parasta diena” (1997).

1997. gada martā ar koncertu Lielajā ģildē “Marana” atzīmēja desmito jubileju, kas kļuva par pēdējo kameransambļa pilnvērtīgo priekšnesumu. Turpmāk V. Pūce pievērsās solokarjerai, veidoja jaunus muzikālus projektus, sacerēja mūziku izrādēm “Šveiks” (1998), “Šveika jaunās dēkas” (2000), “Ronja – laupītāja meita” (2002) u. c.

Dziedātāja M. Kalniņa gāja bojā autoavārijā (1999). 2006. gadā V. Pūce izveidoja savu “Etnogrāfisko orķestri”, kurā jūtamas “Maranas” stila atskaņas, basists A. Majors – apvienību Elektrofolk. Daži grupas dalībnieki sapulcējās priekšnesumam mūzikas un mākslas festivālā “Bildes” (2024).

Iepriekš muzicējis vairākās rokgrupās, kordiriģents, taustiņinstrumentālists V. Pūce savas skaņraža idejas nolēma īstenot pašradītā mūziķu apvienībā, tādējādi “Marana” līdzīgi grupām “Pērkons”, “Sīpoli” u. c. uzskatāma par autorkolektīvu, kas atskaņoja tikai un vienīgi sava līdera skaņdarbus. To stilistika balansēja starp akadēmisko žanru un rokmūziku, no kuras tika pārņemts priekšnesuma artistiskums un demokrātisms, sevišķi vokālajā partijās, kas bija tuvas kordziedāšanas tradīcijai, bez balss forsāžas.

V. Pūces unikālajā skaņraža rokrakstā dominēja minimālisms, necenšoties pēc jaunām atklāsmēm, toties izmantojot folkloras materiālus. Kā komponists V. Pūce bija ietekmējies no Amerikas Savienoto Valstu latviešu grupas “Kolibri”, kas interpretēja latviešu tautasdziesmas. Liela loma bija tēvam, teātra režisoram Voldemāram Pūcem, līdz ar to “Maranas” darbībā, koncertuzvedumos bija izteikts teatrālisms, dalībniekiem pārvietojoties pa skatuvi.

Sākumā kameransamblim raksturīgs mainīgs sastāvs, pakāpeniski 20. gs. 90. gados izkristalizējās mūziķu un dziedātāju pamatgrupa. Tajā darbojās izcili mūziķi ar akadēmisku pieredzi. Liela nozīme bija Valta un viņa sievas Daces tandēmam, “Maranas” radošajam kodolam, ap kuru veidojās muzikālās ieceres. Kameransambļa nosaukums iemūžināts Pūču uzņēmumā, SIA “Marana Production”, kas nodarbojas ar producēšanu, izdevējdarbību u. c.