Miķeļi ir latviešu gadskārtu svētki, ko mūsdienās svin 29. septembrī un kas tradicionāli saistīti ar rudens ekvinokcijas laiku (22. vai 23. septembrī), kad dienas garums kļūst vienāds ar nakts garumu. Tie iezīmē saules spēka mazināšanos, gada tumšākā cēliena sākumu un nozīmīgu robežlaiku zemnieku dzīvē, kad noslēdzas ražas ievākšana un saimnieciskais gads. Miķeļos visai labībai, dārzeņiem un augļiem jābūt novāktiem un noglabātiem zem jumta, tādēļ svētki cieši saistīti ar senākajiem Rudenājiem, Appļāvībām un Apjumībām, kuros tika godināta zemes auglība un izteikta pateicība par gada devumu. Svētku centrā ir auglības dievība Jumis un Dievadēls Miķelis, tautasdziesmās attēlots kā bagāts un devīgs pārticības nesējs, kurš ļaudīm atnes pilnas klētis un pārticību. Ar Miķeļiem beidzas ganu un pieguļas laiks, sākas Veļu laiks, bet paši svētki tiek atzīmēti ar bagātīgiem mielastiem, auglības rituāliem, kāzām, Miķeļdienas gadatirgiem un pirmajām rudens maskošanās norisēm.

Miķeļu nosaukums atrodams kristīgās baznīcas kalendārā un ir saistīts ar virseņģeļa Mihaēla jeb svētā Miķeļa piemiņas dienu 29. septembrī. Tomēr latviešu tautas tradīcijās šis vārds ir saplūdis ar daudz senākiem rudens saulstāvju un ražas novākšanas svētkiem, aizstājot vai apvienojot agrākās Apjumību, Appļāvību un Rudenāju tradīcijas. Tautas mitoloģijā Miķelis (arī Mīkālis, Mikālis, Meikuls, Muķelis, Miķēlis, Miķelītis) nav tikai kristīgais svētais, bet ir personificēta gadskārtu dievība, kas saistīta ar pārticību, pilnām klētīm un saimnieciskā gada noslēgumu. Kā gadskārtējā dabas cikla un tā atjaunotnes simbols tas ierindojas Dievadēlu virknē līdzās citām kalendārajām mītiskajām būtnēm, piemēram, Jānim un Jēkabam. Tādējādi Miķeļa vārds un tēls latviešu kultūrā saglabā daudz senākus priekšstatus par Saules gada ritējumu, dabas cikliskumu un zemes auglības spēku.

Rudenāji (arī Rudeņāji, Rudenājs, Rudynuoji) ir senāks un reģionāls rudens saulstāvju svētku nosaukums, kas visbiežāk fiksēts Latvijas austrumu daļas kultūrvēsturiskajos novados: Latgalē, Sēlijā un Malēnijā. Nosaukuma pamatā ir vārds “rudens”, kas saistīts ar jēdzienu “ruds” un rudens sezonai raksturīgo iekrāsošanos. Šis apzīmējums tieši piesaistīts ražas novākšanas noslēgumam, jaunās maizes cepšanai un alus darīšanai, atzīmējot saimnieciskā gada beigas un dabas pāreju uz tumšo gadalaiku.

Appļāvības (arī Appļāvenes) ir nosaukums, kas darināts tieši no saimnieciskā darba – labības pļaušanas beigām. Lai gan šo vārdu varēja attiecināt uz jebkuras labības (sevišķi miežu) pļaujas noslēgumu, visbiežāk folkloras materiālos tas saistīts tieši ar rudzu tīruma nopļaušanu. Tā kā rudzi bija svarīgākā uztura labība un tika nopļauti pirmie, Appļāvībās pļāvēji veica rituālas darbības, pinot vārpu vainagus un jostas saimniekiem un svinot darba pabeigšanu ar mielastu un alu.

Jumja svētki (jeb Jumji) ieguvuši savu nosaukumu no druvas auglības un ražības dievības Jumja godināšanas. Svētku nosaukums atvasināts no mītiskās būtnes, kuras ķeršanai, saņemšanai un pārnešanai mājās bija veltīti visi labības pļaujas noslēguma rituāli.

Apjumības ir saistītas gan ar auglības dievības Jumja godināšanu, gan ar visas izaudzētās ražas noglabāšanu zem jumta pirms ziemas iestāšanās. Nosaukuma izcelsmi parasti skaidro divējādi: ar darbības vārdu “apjumt” jeb “apsegt”, “novietot zem jumta”, kā arī ar pašu Jumja vārdu, kas simbolizē lauku auglību un ražas pilnību. Abi skaidrojumi ir savstarpēji saistīti, jo Apjumību rituālu pamatā ir rūpes par auglības spēka saglabāšanu. Tās izpaužas gan pēdējā labības kušķa jeb Jumja sasiešanā jumtiņa veidā uz lauka, gan Jumja pārnešanā uz klēti, nodrošinot auglības un pārticības nepārtrauktību nākamajā gadā.

Latviešu rudens ražas novākšanas un pļaujas noslēguma svētki dažādos vēsturiskajos avotos minēti jau kopš 16. gs. beigām. Jezuītu ziņojumos un vēstulēs aprakstītas rudens svinības pēc pļaujas pabeigšanas, kurās ļaudis pulcējās svētajos mežos, nesa pateicības upurus, kurināja ugunis, ziedoja, dziedāja un dejoja (Petrs Kulesijs, Petrus Kulesius, 1599). 17. un 18. gs. avotos (Joanns Stribings, Joannes Stribingius, un Teofils Kveks, Theophilus Kweck) šie svētki saistīti gan ar rituālo mielastu – Saberi, kas tika rīkots ražas pārpilnības un labklājības nodrošināšanai, gan ar dažādām auglības un aizsardzības paražām pēc pļaujas darbu noslēguma. Savukārt Pauls Einhorns (Paul Einhorn), Augusts Vilhelms Hupels (August Wilhelm Hupel) un citi hronisti apraksta Miķeļu laiku kā robežposmu pēc lauku darbu pabeigšanas, kad tika ziedots mājas gariem vai dievībām, rīkoti kopīgi mielasti un veikti rituāli nākamā gada svētības nodrošināšanai. Arī 19. gs. baznīcu vizitāciju materiālos un etnogrāfiskajos pierakstos fiksētas Appļāvību un citu ražas svētku tradīcijas, tostarp rituālas dzīres, ziedojumi, pirmās jaunās maizes baudīšana un auglības maģijas darbības. Baltu valodnieka, folklorista, etnogrāfa Eduarda Voltera (Eduard Wolter) 1890. gadā Pēterburgā izdotajā darbā “Materiāli Vitebskas guberņas latviešu cilts etnogrāfijai” (Материалы для этнографии латышского племени Витебской губернии) ir fiksētas Appļāvību ieražas, mielasta un ražas maģijas rituāli. Šie avoti liecina, ka rudens svētki, lai arī pazīstami ar dažādiem nosaukumiem, veido vienotu gadskārtu rituālu kopumu, kas iezīmē ražas novākšanas noslēgumu un pāreju uz ziemas periodu.

Pastāv pieņēmums, ka kristīgās tradīcijas ietekmē rudens saulstāvju svinēšana un tās nosaukums ir pārcelts no 22. vai 23. septembra uz 29. septembri, tas ir, Miķeļa dienu. Šādā gadījumā Rudenāji un Miķeļi būtu uzskatāmi par vieniem un tiem pašiem svētkiem. Tomēr iespējams arī, ka tie bijuši atsevišķi svētki, un Miķeļi noslēguši rudens ražas svētku ciklu.

Rudens vienādību svētku cikla ietvaros būtiska sakrāla un aizsargājoša nozīme ir dzīvnieku upurēšanai, – tā kalpo kā pateicības ziedojums dievībām par izaudzēto ražu, nodrošina apmaiņas plūsmu starp šo un viņsauli, kā arī ietver aizsardzības maģiju pirms tumšā ziemas cēliena iestāšanās.

Centrālais rituāls Miķeļos ir gaiļa (retāk cāļu) kaušana labas ražas nodrošināšanai nākamajā gadā. Gailim kā saules un gaismas vēstnesim piemīt solārā simbolika. Dainās uzsvērtas tā sarkanās kājas un deviņi cekuli jeb nadziņi, kur sarkanā krāsa apzīmē rudens saules spēku, bet skaitlis “deviņi” – laika cikliskumu. Rituālā gaiļa asinis ietecina auzās zirgu barošanai vai arī aptraipa kūts, staļļa un doru stenderes, velkot lietuvēna krustus pret raganām, skauģiem un ļaunajiem gariem. Pēc rituālajām darbībām gaili pagatavo un apēd saimes svētku mielastā. Svētkos talciniekiem tiek kauts arī auns, jērs vai āzis, kura simbolika saistīta ar auglību. Auna galvu ar ragiem rituāli pakar bēniņu čukurā kā mielastu ļaunajiem gariem, lai lopi neiet postā. Tāpat no auna gaļas gatavo aizsardzības ēdienu cīņai pret skauģiem.

Rudens ražas svētku laikam nereti tiek pieskaņota nozīmīga norise – Jumja ķeršana (arī Jumja saņemšana jeb Jumja dzīšana). Tas ir labības pļaujas vai linu plūkšanas noslēguma rituāls, kura mērķis ir saglabāt un nodrošināt zemes auglību nākamajam gadam. Tautas priekšstatos auglības dievība Jumis pļaujas laikā bēg no pļāvējiem un pakāpeniski atkāpjas uz pēdējo nenopļauto labības kušķi vai linu sauju. Pļaušanas beigās pļāvēji Jumi simboliski sadzen lauka vidū, no visām pusēm pļaujot uz centru, vai lauka stūrī. Pēdējais nenopļautais labības kušķis tiek uzskatīts par Jumja mājokli. Saķeršanas kulmināciju pavada pļāvēju skaļi kliedzieni (piemēram, “Kopā, Jumīt, kopā!”), kūleņu mešana un rituālā dziedāšana (Latgalē saukta par “Juma bolsim”). Tiek uzskatīts, ka dziedāšana palīdz saņemt Jumi, jo viņš, dziesmās klausīdamies, nepamana, ka tiek noķerts.

Pēdējo nenopļauto labības kušķi laukā neatstāj novārtā, – tā vārpas sasien mezglā vai stāvus “jumtiņa” veidā, izveidojot Jumim ziemas mājokli. Sievietes šo vietu rituāli izravē no nezālēm, parādot godu dievībai un veicinot tīru ražu turpmāk. Pie graudaugu saknēm zemē ieliek ziedojumu – maizes gabaliņu un sāli. Dažviet pēdējo kušķīti arī krāšņi izrotā ar dārza puķēm un krāsainām lentām (Jumja pušķošana). Pēc Jumja saņemšanas pļāvēji zīlē nākotni, vērojot kukaiņus uz sasietajām vārpām un metot pār galvu vai kreiso plecu sirpjus un izkaptis. No zīmēm spriež par gaidāmajām precībām, saimes likteni un to, vai pļāvēji arī nākamajā gadā strādās kopā. No pēdējās labības saujas meitas nopin vārpu vainagu saimniecei un rudzu jostu saimniekam. Ar dziesmām talcinieki dodas uz sētu, kur svinīgi pasniedz šos atribūtus saimniekiem, kuri tos vēlāk pakar goda vietā istabā vai klētī saglabāšanai līdz nākamajai sējai un pļaujai.

Pēc darba pabeigšanas tīrumā saimnieki rīko bagātīgus noslēguma svētkus ar mielasta galdu. Dažos avotos tas dēvēts arī par saberu galdu, jo katrs dalībnieks var dot savu devumu kopīgajam mielastam un alus darīšanai. Uz galda tiek likts pa druskai no visa, kas tajā gadā izaudzis. Mielasta centrā atrodas Jumja klaips (lielā rituālā maize), ko cep no jaunās ievāktās labības ražas un rotā ar Jumja zīmi. Rudenāju un Miķeļu svētku galdā nozīmīga vieta ir arī citiem no graudiem vai miltiem pagatavotiem ēdieniem. Galdā tiek celta arī kviešu maize, karašas, plāceņi, rauši, pīrāgi. Appļāvībās saimniece vāra biezu miltu vai putraimu putru ar sviestu. Biezputra ir galvenais ziedojuma ēdiens senču gariem (veļiem jeb vecīšiem) un Māju kungam, ko pirms saimes sēšanās pie galda bļodā aiznes uz riju vai pirti.

Miķeļos, noslēdzoties saimnieciskajam gadam, kauj īpaši nobarotu puscūci vai sivēnu, ko audzēšanas laikā mēdz dēvēt par Miķelīti. No tā gaļas gatavo svētku cepeti un desas, ko tradicionāli pasniedz kopā ar skābiem kāpostiem.

Pirms svētku mielasta pirmās gaļas devas un pirmos alus vai degvīna malkus rituāli ziedo Mājas dievam vai Jumim, tos palejot zemē, atstājot zem galda vai noliekot rijā uz krāsns. Pie svētku galda saimnieks izpilda rituālu auglības un pārticības piesaistīšanai: viņš paslēpjas zem galda vai aiz maizes un ēdienu krāvuma un trīs reizes prasa saimei: “Vai jūs mani redzat?”, uz ko mājinieki atbild: “Neredzam”, izsakot vēlējumu, lai mantas un labuma dēļ saimnieku neredzētu arī nākamajā gadā.

Lauka darbu, jo īpaši linu plūkšanas un pļaujas talkas noslēgumā, pēc kopīga mielasta svarīga svētku daļa ir rotaļas un dancošana. Starp tām īpaša vieta, visvairāk Zemgalē (Sesavā, Ceraukstē, Stelpē, Jaunsvirlaukā), ir rituālajai spēlei – cīņai ap steberi. Steberi izgatavo no dārzeņu buntes – liela sarkanā burkāna (vai rutka saknes), kam resnajā galā ar lina diegu piesien divus sīpolus vai ābolus un pētersīļu, seleriju vai puķu kušķi. Stebere kalpo kā linu plūcēju priekšstrādnieces jeb barvedes amata zīme. Darba laikā viņa to tur aizbāztu aiz jostas vai tur rokā, vadot darba dziesmas. Steberei piemīt falliskais simbolisms un tā kalpo kā izteikta auglības un erotiskā spēka zīme.

Rotaļu aizsāk saimniece jeb Talkas māte, kura izgatavoto steberi svinīgi nodod barvedei – čaklākajai un prasmīgākajai talciniecei. Saņēmusi steberi, barvede lielīgi un izrādīgi staigā pa telpu, rāda to citiem un kopā ar pārējām meitām dziesmās nerātni kaitina puišus. Dziesmu kaitinājumam seko azartiska sacenšanās starp puišiem un meitām: puiši cenšas barvedei steberi atņemt, savukārt meitas vienoti viņu aizstāv un izrāda pretestību. Cīņas noslēgumā puiši gūst virsroku, atņem dārzeņu steberi un sadala to savā starpā.

Ar Miķeļiem beidzas saimnieciskais gads un sākas “zemes guļas laiks”, kad “ziemai vārti vaļā” un “vilkam mute atslēgta”. Līdz ar saules ieiešanu veļu valstībā Miķeļos (dažviet jau deviņas dienas pirms tiem) sākas klusais Veļu laiks, kad tiek rīkota senču garu mielošana. Garajos rudens vakaros sākas mīklu minēšana un pasaku teikšana.

Miķeļos notiek pirmie rudens masku gājieni, tie turpinās Veļu laikā un noslēdzas Mārtiņos. Maskotos gājējus dēvē par “vecīšiem” jeb “vakara vecīšiem”. Vecīšos iešana ir viena no senākajām latviešu rudens maskošanās tradīcijām, kas saistīta ar senču kultu. Tautas priekšstatos tie simbolizē mītiskos senčus jeb veļus, kuri uz laiku ierodas šajā saulē, lai nestu saimei svētību, veselību un auglību. Vecīšu maskas galvenokārt ir antropomorfas, un to veidošanā izpaužas saikne ar viņpasauli. Tās gatavo no dabīgiem materiāliem: velk gaišas lina vai vilnas drēbes, vecus kažokus, kurus parasti nēsā ačgārni, bet seju aizsedz ar auduma, tāss vai koka masku, ko papildina linu vai pakulu bārda.

Apstaigājot mājas, vecīši uzvedas mierīgi un cienīgi. Viņi lūdz ielaist pasildīties, izvaicā saimniekus par ražu, uzdod mīklas un sniedz padomus. Mājinieki vecīšus uzņem ar cieņu un cienā ar svētku ēdieniem, īpaši biezu putru un gaļu. Kad visas mājas apstaigātas, vecīši pulcējas pēdējā sētā uz kopīgu vakarēšanu. Tur viņi noņem maskas, dalās ciemakukulī, dzied, priecājas un piemin mirušos tuviniekus.

Nozīmīgi svētku saieti rudenī ir Miķeļdienas gadatirgus, kas iezīmē lauku darbu nobeigumu. Zemnieki un amatnieki pārdod rudens ražu – pašu izaudzētos dārzeņus, augļus un graudus – un iepērk ziemai trūkstošos pārtikas krājumus ziemas mēnešiem. Tirgū tāpat iepērk un maina lopus un zirgus, bet amatnieki un amatu meistari piedāvā savus izstrādājumus un pakalpojumus. Līdzās saimnieciskajam izdevīgumam gadatirgum piemīt liela sociālā nozīme, – tā ir ļaužu pulcēšanās vieta, kur satikt paziņas no tuvienes un tālienes, meitām parādīt sevi tautās un puišiem nolūkot nākamo līgavu. Svētku gaisotni kuplina danči, dziesmas un dažādas atrakcijas.

Pēc rudens ražas novākšanas, kad ievākti pārtikas un citi saimnieciskie krājumi, sākas kāzu laiks. Bieži kāzas tiek noturētas ap Miķeļiem, kad visi lauka darbi padarīti. Jauneklis, kas tajā gadā taisās precēties, jau no pavasara katru vakaru pūš āža ragā, lai visi zinātu, ka viņš rudenī grib apsievoties.

Mūsdienās Latvijā Rudenāji un Miķeļi tiek plaši atzīmēti muzejos, kultūras centros, skolās, pirmsskolas izglītības iestādēs un vietējās kopienās, pievēršot uzmanību latviešu zemkopības mantojumam, rudens ražai un tradicionālajām prasmēm.

Nozīmīga Miķeļu svinēšanas forma ir ražas gadatirgi. Katru gadu visā Latvijā notiek Miķeļdienas tirdziņi, kuros tiek tirgotas rudens veltes, amatnieku izstrādājumi, mājražotāju produkcija un tradicionālie ēdieni. Īpaši plaši apmeklēts ir Miķeļdienas gadatirgus Doma laukumā Rīgā, kā arī daudzi reģionālie tirgi un rudens ražas svētki Latvijas pilsētās un novados.

Svarīgu vietu svētku saglabāšanā ieņem muzeji un folkloras kopas. Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Jūrmalas Brīvdabas muzejs, Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs un citas kultūras institūcijas regulāri organizē Miķeļdienas pasākumus, kuros tiek demonstrētas tradicionālās amatniecības prasmes, gatavoti sezonālie ēdieni, notiek danči, rotaļas un tautasdziesmu dziedāšana. Folkloras kopas atjauno un interpretē senās ražas svētku tradīcijas, tostarp Jumja ķeršanas un Apjumību rituālu elementus. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ar izstādēm un nodarbībām iepazīstina, kā rudens darbus un ražas svētkus Latvijas teritorijā svinēja pirms gadsimtiem.

Rudenāju tradīcija mūsdienās tiek kopta un popularizēta arī folkloras festivālos. Katru otro gadu Katlakalnā notiek starptautiskais folkloras festivāls “Rudenāji”, kas veltīts rudens saulstāvju, ražas un auglības tradīcijām, kā arī latviešu un citu tautu folkloras mantojumam. Alsungas pagastā tiek svinēti vērienīgi Svētā Miķeļa svētki trīs dienu garumā ar tradicionālo Miķeļdienas tirdziņu un svētku koncertiem.

Miķeļi plaši tiek atzīmēti arī izglītības iestādēs. Skolās un pirmskolās bērni nes uz iestādēm dārzeņus, augļus un citas rudens veltes, veido no tiem kompozīcijas un tematiskas izstādes, piedalās Miķeļdienas tirdziņos, rotaļās un radošajās darbnīcās.

Mūsdienās Miķeļi un Rudenāji Latvijā galvenokārt funkcionē kā kultūras mantojuma, vietējās identitātes un kopienas dzīves svētki, kuros tradicionālie ražas un auglības priekšstati tiek saglabāti un interpretēti atbilstoši mūsdienu sabiedrības interesēm un vajadzībām.

Miķeļdienas, Rudenāju un Apjumību svinēšana mūsdienu Latvijā sekmē latviešu tradicionālās kultūras, gadskārtu ieražu un zemkopības mantojuma saglabāšanu un pārmantošanu. Folkloras pasākumi, festivāli, koncerti, muzeju programmas un izglītojošas aktivitātes veicina sabiedrības interesi par nemateriālo kultūras mantojumu, savukārt Miķeļdienas gadatirgi un ražas svētki atbalsta vietējo ekonomisko aktivitāti, tradicionālo amatniecību un mājražošanu. Vienlaikus svētki stiprina kopienu saliedētību, starppaaudžu saikni un nodrošina tradicionālās kultūras klātbūtni mūsdienu kultūras telpā, veicinot tās aktualizēšanu un interpretāciju jaunās formās.

Latviešu literatūrā rudens ražas noslēguma un Miķeļu laika tematika bieži izmantota kā zemnieku saimnieciskā gada noslēguma un lauku dzīves ritma simbols. Tā atspoguļota Edvarta Virzas poēmā prozā “Straumēni” (1933), Jāņa Jaunsudrabiņa atmiņu tēlojumu ciklā “Baltā grāmata” (1914), kā arī Rūdolfa Blaumaņa darbos “Raudupiete” (1889) un “Salna pavasarī” (1898), kuros nozīmīga vieta ierādīta lauku darbiem, gadskārtu ritumam un zemnieku sadzīvei.

Latviešu kino rudens ražas novākšanas, pļaujas noslēguma un talku tradīcijas atspoguļotas gan spēlfilmās, gan dokumentālajā kino. Par nozīmīgu vizuālu liecību uzskatāma spēlfilma “Salna pavasarī” (1955, režisori Pāvels Armands un Leonīds Leimanis), kas veidota pēc R. Blaumaņa darba motīviem. Tajā etnogrāfiski precīzi atainota 19. gs. latviešu lauku vide, sezonālie darbi un pļaujas noslēguma norises.