Jāņi ir vieni no nozīmīgākajiem latviešu tradicionālajiem gadskārtu svētkiem, kurus svin, atzīmējot gada garāko dienu un īsāko nakti (20.–23. jūnijā). Tradicionālajā kultūrā tas ir vasaras vidus. Jāņi tiek uzskatīti par Saules un Zemes kāzām, atspoguļojot debesu un zemes savienību, kas nodrošina dzīvības un auglības ciklu. Dienu pirms Jāņiem sauc par Zāļu jeb Ziedu dienu. Zāļu dienā sievietes vāc dažādas zālītes tējām, sien sieru, cep plāceņus, raušus, ar zālēm pušķo sētu, pin vainagus. Jāņu svinēšana sākas Zāļu dienas vakarā pirms Jāņu dienas un ilgst visu nakti līdz saullēktam. Saulei rietot, iededzina jāņuguni, ko kurina visu nakti. Naktī peldas ezerā vai upē, ritina no kalna lejā ugunsratu, peldina uguns plostiņu. Dzied līgotnes, iet rotaļās, apdzied kaimiņus, puišus, meitas. Sagaida saullēktu un mazgājas rasā.

Nosaukums veidots no mitoloģiskā Dieva dēla pavārda “Jānis”, kurš ir šo svētku mītisko sižetu galvenais tēls.

• Vārda “Jānis” (latīņu Iānus) izcelšanās saistāma ar vārdu “jāt”, un šo formu pamatā ir rekonstruēta indoeiropiešu pirmvalodas forma iāno-s ‘nācējs’, ‘gājējs’. Cikliskajā gada ritējumā Jānis ir nācējs un gājējs, nepārtrauktās kosmiskās kustības atspoguļotājs.

• Vārda “Jānis” izcelsme tiek meklēta arī saistībā ar romiešu divsejaino laika un pārejas dievu Janus, kam piedēvēta durvju un vārtu simbolika.

• Latviešu mitoloģiskais Jānis, kurš līgo, caur auglības, dzīvības un kosmiskās harmonijas konceptiem simboliski tiek saistīts arī ar indiešu yoni-lingam: Jāņi kā Saules un Zemes kāzas atspoguļo vīrišķā un sievišķā principa harmoniju, līdzīgi kā yoni-lingam, kur Šivas lingam (vīrišķais princips) savienojas ar yoni (sievišķo principu).

• Ir izvirzītas arī teorijas, ka dievība, kurai sākotnēji tika veltīti svētki, ko svinēja vasaras saulgriežos, ir pati Saule un, saplūstot ar Jāņa Kristītāja kultu, izveidojies sinkrētiskais Jāņa kults.

Jāņu tradīcijas ir visai Eiropai kopīgas. Svētku pamatā ir senie saules kulti, kas veidojušies kā daļa no indoeiropiešu tradīcijām un dabas ritmu godināšanas. Šie kulti sakņojas Saules un auglības pielūgsmē, kas nodrošināja labvēlību zemkopībai, cilvēku veselībai un kopienas labklājībai. Vienlaikus latviešu Jāņu tradīcijās rodami arī ar Zemes mātes kultu saistīti rituāli.

Viens no senākajiem latviešu Jāņu aprakstiem ir atrodams Rēveles (mūsdienās Tallina) mācītāja Baltazara Rusova (Balthasar Rüssow) Livonijas hronikā (Chronica der Prouints Lyfflandt, 1578). 17. gs. latviešu tautas tradīcijas, tostarp Jāņu svinēšanu, aprakstījis Pauls Einhorns (Paul Einhorn) darbā “Latviešu vēsture” (Historia Lettica, 1649), 18. gs. – Garlībs Merķelis (Garlieb Helwig Merkel) darbā “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” (Die Letten, vorzüglich in Liefland, am Ende des philosophischen Jahrhunderts, Ein Beytrag zur Völker- und Menschenkunde). 1793. gadā Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze) dokumentējis Jāņu svinētājus pie Muižeļu nama Pārdaugavā. Visbagātāk Jāņu tematika atspoguļota latviešu tautasdziesmās. Krišjāņa Barona izveidotajā Dainu skapī savākts vairāk nekā 2000 dainu, kas saistītas ar Jāņiem un to svinēšanu. Savukārt viens no senākajiem un nozīmīgākajiem krājumiem, kurā apkopotas Jāņu dziesmas, ir Andreja Jurjāna 1894. gadā izdotā publikācija “Latvju tautas mūzikas materiāli. Pirmā grāmata. Līgotnes, Jāņa jeb Līgo meldijas”.

Jāņi latviešu tradicionālajā kultūrā ir dabas un cilvēku darbu kulminācijas un atskaites punkts. Jāņus svin, kad saule riet vistālāk ziemeļrietumos, ko var noteikt, vērojot apvārsni. Pāris nedēļu pirms Jāņiem sākas ielīgošana. Līdz Jāņiem jāpabeidz ravēt, vest mēslus, art papuvi rudziem. Priekšjāņu dienā velē veļu, bet pūra audeklu balināšana jāpabeidz jau agrāk. Līdz Jāņiem zāli nepļauj, bet plūc ar rokām, jo līdz Jāņiem zāle aug, pēc Jāņiem – briest. Pēc svētkiem sākas siena laiks. Par Jāņu dienas nākšanu spriež pēc īstās jāņuzāles – zilgalvītes (arī kuodeila, nārbulis), madaras u. c. (atkarībā no novada) uzziedēšanas.

Parasti nedēļu pirms Jāņiem sāk raudzēt alu. Saimniece un meitas sien sieru. Sieru un alu jāņabērni pieprasa no Jāņa mātes un Jāņa tēva apmaiņā par laidaru, dārzu un mājinieku aplīgošanu. Apaļā siera forma un tā dzeltenā krāsa tiek saistīta ar saules simboliku. Lopkopības tradīcijās siera gatavošana vasaras vidū pamatota ar to, ka govis dod visvairāk piena. Līgotāju cienāšana ar sieru veicina govju ganāmpulka vairošanos. Savukārt svētku dzēriens – alus – attiecināms uz zemkopību un labības audzēšanu. Alus taisīšana Jāņu dienā saimniekam nodrošina labu miežu ražu.

Puiši Zāļu dienā atved meijas un liek tās pagalmā, pie ēkām, istabā pie galda, ap gultām. Uz jumtiem, aiz spārēm, vārtos, durvīs un laidarā liek pīlādžus, ko atvelk aiz galotnes, arī dadžus, nātres, mežrozes, izkaptis, adatas, ecēšas un citus asus priekšmetus. Tie sargā no raganām, skauģiem un burvjiem. Istabās uz grīdas kaisa kalmes (skalbes). Meitas darina ziedu un ozolzaru vainagus. Ar ziedu vainagiem Jāņos appušķo mājiniekus, arī govis, bišu stropus, rokas dzirnavas. Tā ir vienīgā reize gadā, kad visas sievietes neatkarīgi no statusa pušķojas ar vainagiem. Vīrieši liek galvā ozolzaru vainagus. Ar vainagiem, kas pīti Jāņu vakarā no trejdeviņām zālītēm, zīlē, sviežot tos ābelē, vītolā vai ozolā, metot upē vai liekot pagalvī ar cerību, ka sapnī parādīsies īstais precinieks.

Šajā laikā dabā vērojama ziedēšanas kulminācija. Jāņuzālēm ir sevišķa nozīme, – tās nes auglību un svētību, dod veiksmi un veselību, veicina labklājības vairošanos, tāpēc arī jāņabērni apveltī ar jāņuzālēm cilvēkus, lopus, ēkas un visu, kam grib vēlēt labu.

Kad mājinieki savas druvas un iedzīvi aplīgojuši, tie gaida ierodamies jāņabērnus. Jāņa tēvu un Jāņa māti jāņabērni appušķo ar vainagiem un aplīgo pie mājas vārtiem. Aplīgo arī dažādas mājas lietas un kustoņus, laidarus. Jāņabērni apstaigā un aplīgo dārzus, laukus, pļavas, lai nodrošinātu auglību un veicinātu labklājību.

Jāņu neatņemama sastāvdaļa ir Jāņu dziesmas jeb līgotnes. Līgotnes dziedātas visā Latvijā, tomēr to reģionālā izplatība nav vienāda. Vairāk tās sastopamas Vidzemes vidienē, Malēnijā, Latgales austrumdaļā, Zemgales dienvidu joslā. Kopā ar variantiem pierakstīts vairāk nekā tūkstoš melodiju. Parasti tām ir refrēns “līgo!” gan dziesmas vidū, gan beigās. Ir arī citi refrēni: Vidzemē, Zemgalē – “līgā!”; Vidzemē, Kurzemē – “līgo, Jānīti!”, “līgo, Jān’!”, “līgojam!”, “līgoja!”, “līgojē!”, Latgalē – “rūtē!”, “rūtoj!”. Sastopamas arī Jāņu dziesmas bez refrēna.

Agrārā kultūra un maģija parādās Jāņu izdarībās, kas saistītas ar Zemes mātes kulta pilnīgāko simbolu – sievietes ķermeni. Saimniece Jāņu nakti apstaigā vai apskrien laukus un dārzus paceltiem brunčiem vai gandrīz kaila, vienā palagā.

Jāņos lopus nedzen ganībās, jo Jāņu naktī govis un zirgus var apdraudēt raganas, lietuvēni, burvji, vilki, vilkati u. c. Raganas ir htoniski sieviešu kārtas gari vai arī sievietes ar īpašām spējām.

Jāņu svinību neatņemama sastāvdaļa ir arī jāņugunis, kas deg kalnos un pakalnos un aizstāj sauli tās īsās prombūtnes laikā. Uguns klātbūtne Jāņos piederīga Saules kultam. Jāņos uguns attīra, svētī un rada. Pati dižākā no jāņugunīm ir darvas muciņa vai ratu rumba, kas pacelta augstu kārts galā vai kokā un simbolizē pašu Jāni. Dažādos novados to sauc par pūdeli, pundeli, raganu, mutuli, pekaini, baklašku, pūni u. c. Ugunskuru aizdedzina arī uz zemes, un lec pār uguni. Vietām jaunieši to mēdz darīt, apjozušies ar vībotnēm. Cik tālu spīd liesmas no Jāņu ugunīm, tik tālu visi lauki kļūst auglīgi. No skaliem un salmiem puiši un meitas taisa lāpas, piededzina pie jāņuguns un skrien gar druvām, draiskojas, lai aizdzītu ļaunumu. Pēc pusnakts no kalna lejā ritina darvotu salmu vai pakulu uguns riteni – saules simbolu, un, ja iespējams, to tālāk ieritina upē vai ezerā. Jāņu naktī saulīti (uz plosta sakurts ugunskurs, saukts arī par ugunsplostu) peldina ūdenī, palaižot to ezerā. Kurzemnieki jūrā palaiž degošu mucu. Dažviet upē laiž vainadziņus ar piestiprinātām svecītēm.

Vakarā vai pusnaktī iet uz avotu, līgo, ziedo tam, nomazgājas un ievāc ūdeni dziedniecībai visam gadam. Lai būtu stiprs un vesels, Jāņu naktī iet peldēties. Līdz Jāņiem nepeldas, jo ūdens vēl nav noziedējis.

Vasaras saulgriežu brīdī notiek Dieva dēla Jāņa un Saules meitas attiecību kulminācija – kāzas. Lai gan ikdienā sabiedrībā raksturīga stingra morāle, noteiktos laikos tā pieļauj daudz erotisku vaļību, un Jāņi ir vieni no tiem. Ar auglību veicinošiem rituāliem saistītas tautasdziesmas, kurās jāņuzāle “brīžam stīva, brīžam mīksta” vai “Jāņu nakti nepazinu, kura sieva, kura meita”. Vainags Jāņos attiecībā uz meitām ir auglības rituāla elements, vainaga nenosargāšana un tā dabūšana simbolizē atdošanos. Lai daba būtu devīga, kā ticēja ļaudis, tas ir jāimitē rituālā veidā arī cilvēka līmenī.

Ar radošu brīnumspēku un kosmisku enerģiju mītiskajos priekšstatos apveltīta ir Jāņu naktī zeltītiem ziediem ziedošā paparde (realitātē dabā tā nezied). Pasakās izplatīts motīvs par papardes ziedu kā brīnumlīdzekli, ar kura palīdzību var kļūt neredzams vai laimīgs. Tautasdziesmās paparde un tās zieds nozīmē auglības pārradošo spēku. Papardēs pazušanas vai papardes zieda meklēšanas motīvs atgādina par seniem auglības kultiem, kuru nolūks ir veicināt dabas auglību.

Jāņu naktī nedrīkst gulēt, jo tautas ticējumi vēsta, ka tas var nest miegainību, slinkumu un neveiksmi visu nākamo gadu. Nedrīkst gulēt arī tāpēc, lai būtu liela labības raža un tā nesakristu veldrē.

Dziesmās saglabājies ticējums, ka tie līgotāji, kas jāņuguni uzturējuši līdz saullēktam un līgojuši visu nakti, var redzēt, kā saule lecot rotājas. Saullēktā meitas mazgājas Jāņu rasā, vārtās, brien pa to, vāc rasu ar dvieļiem. Rasā mazgā govīm muguras, kā arī dzen pieguļā aitas. Rasa kā dzīvinošs šķidrums simbolizē gan dzīvības un cikliskās atjaunotnes aspektu, gan vīrišķo un sievišķo radošo pirmsākotni.

Jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā (1918–1940) Jāņi tika institucionalizēti kā nacionāli svētki. Tika rīkoti publiski pasākumi, koncerti, pat valsts mēroga svinības, kas palīdzēja nostiprināt Jāņus kā latviskuma simbolu. Šajā laikā sākās arī pirmie mēģinājumi izmantot Jāņus komerciāli, piemēram, alus darītavas un pārtikas ražotāji sāka reklamēt savus produktus kā “nepieciešamus svētkiem”.

Padomju okupācijas laikā, 20. gs. 60. gadu sākumā, Latvijā Jāņu svinēšana tika būtiski ierobežota. 1960. gadā Latvijas Komunistiskās partijas vadībā, īpaši Arvīda Pelšes ietekmē, tika veikti pasākumi, kas būtiski apgrūtināja Jāņu svinēšanu. Piemēram, tika aizliegts pieminēt Jāņus presē mūsdienu notikumu kontekstā, un cenzūra no tekstiem svītroja pat tādus vārdus kā “jāņtārpiņš”. Lai gan netika izsludināts tiešs aizliegums, svētki tika izņemti no oficiālo brīvdienu saraksta, un iestāžu vadītāji bieži vien interpretēja to kā norādi nesvinēt vispār. Oficiāli Jāņi tika atzīti un atjaunoti kā svētki tikai 1988. gadā, laikā, kas veda uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. 

Īpaši stagnācijas periodā (20. gs. 70.–80. gados), Jāņu svinēšana tika pielāgota ideoloģiskajām prasībām, un līdz ar to radās arī savdabīga svētku atribūtika. Tirdzniecībā parādījās komiski, no krāsaina čaukstoša papīra izgatavoti vainagi un cepures, tostarp krievu un ukraiņu tautumeitu kroņi, indiāņu spalvu galvassegas un pat sombrero cepures. Šie priekšmeti tika ražoti masveidā un izplatīti caur valsts kontrolētiem tirdzniecības tīkliem, piemēram, universālveikaliem, kultūras namiem un kolhozu pasākumu vietām.

Pēc neatkarības atjaunošanas, sākot ar 20. gs. 90. gadiem, Jāņi ir kļuvuši par vienu no galvenajiem komerciālajiem svētkiem Latvijā. Lielveikali, alus ražotāji, mediji un pasākumu organizatori aktīvi izmanto Jāņu tēmu mārketingā. Reklāmas ar vainagiem, ugunskuriem un refrēns “līgo!” ir kļuvuši par neatņemamu jūnija sastāvdaļu. Tiek rīkoti masveida koncerti, festivāli un tirdziņi, kas piesaista tūkstošiem apmeklētāju.

Mūsdienās Jāņi Latvijā ir nacionālie svētki, un tos svin, apvienojot senās tradīcijas ar mūsdienīgām izklaidēm. No visiem tradicionālajiem svētkiem cauri gadsimtiem un dažādiem aizlieguma periodiem visbagātāk saglabājušās Jāņu svinēšanas tradīcijas, apliecinot šo svētku popularitāti. Mūsdienās līgotāju svinību vidē neiztrūkstošs ir ugunskurs, jāņuzāles, ziedu un ozolzaru vainagi, siers un alus. Pateicoties folkloras kustībai (no 20. gs. 70. gadu beigām), folkloras vācēja Viktora Grāvīša Jāņu tradīciju izzināšanai, mediju akcijām (“Piedzīvosim Jāņus!”, laikraksts “Diena”, 2003–2010), dažādiem izdevumiem ir atjaunotas un iedzīvinātas vairākas aizmirstas Jāņu tradīcijas – uguns plostiņa peldināšana, ugunsrata ritināšana, kailpelde, pūdeles dedzināšana, vārtīšanās rasā, līgotņu dziedāšana u. c.

23. un 24. jūnijs Latvijā ir valsts svētku dienas (brīvdienas). Daļa iedzīvotāju no pilsētām dodas uz laukiem svinēt Jāņus pie ugunskura lauku sētā vai dabā. Lielākajās pilsētās un novados notiek ielīgošana un publiski Jāņu pasākumi ar koncertiem, ugunskuriem un tradicionālām aktivitātēm. Rīgā, Doma laukumā, notiek tradicionālais Zāļu tirgus. Lielie Jāņu pasākumi, kur tiek izspēlēti senie rituāli, notiek Turaidā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Dzegužkalnā. Dažviet cilvēki svin astronomiskos saulgriežus šķirti no tradicionālajiem Jāņiem kā neopagānu svētkus vai pievieno tiem citu kultūru un reliģiju elementus (piemēram, festivāls “Būtība”). Mūzikas grupa “Tautumeitas” Latvijas pilskalnos rīko “Rītausmas koncertrituālu”, kas apvieno dzīvo mūziku un vasaras saulgriežu elementus, balstoties latviešu tautas tradīcijās. 1994. gadā Pedvāles mākslas parkā Ojāra Feldberga iedibinātais Jāņu rīta vīru pliko skrējiens šobrīd izplatījies arī citos saulgriežu festivālos vai šaurākās privātās svinētāju kompānijās, un tam pievienojušās arī sievietes.

Daļa svinētāju mūsdienās Jāņus joprojām apzīmē ar nosaukumu “Līgosvētki”. Šāds svētku nosaukums parādījās presē 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, to izmantojis Emilis Melngailis savā Jāņu dziesmu krājumā. Nosaukums aktīvi lietots padomju okupācijas periodā. Folklorā šāds svētku nosaukums nav pamatots.

Jāņi kā tautas vērtība iekļauti Latvijas kultūras kanonā. Jau kopš 20. gs. sākuma lielai daļai latviešu sabiedrības tie kļuvuši par Latvijas un latvietības identitātes zīmi. Tradicionālo svētku svinēšana veicina pilsētu un novadu kultūrvides sakārtošanu, mikroekonomikas aktivizēšanos, taču būtiskāki ir nemateriālie kultūras kapitāla aspekti. Veidojas kultūrkompetence – kultūras tradīciju un formu zināšanas par Jāņu svinēšanu. Valstī notiek leģitīmu kultūras kodu veidošana. Sabiedrība kļūst izglītotāka par svētku svinēšanu un kvalificētāka ar svētkiem saistītu produktu izgatavošanā.

Jāņu svinēšana lauku sētā un ģimenes attiecības parādītas Jāņa Streiča komēdijā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), kas kļuvusi par latviešu kino klasiku. Spēlfilmā “Ūdensbumba resnajam runcim” (2004, režisors Varis Brasla) bērni piedzīvo vasaras saulgriežus un to maģisko atmosfēru. Jāņi atspoguļoti režisora Andra Slapiņa dokumentālajā filmā “Latviešu folklora” (1983, scenārija autors Knuts Skujenieks; piedalās folkloras kopa “Savieši”). Jāņu tradīcijas parādītas Latvijas Televīzijas filmā “Saules ceļš” (1998; piedalās folkloras kopa “Grodi”) un raidījumā “Latviešu godi. Jāņi” (2022; piedalās folkloras kopa “Tarkšķi”).

Literatūrā Jāņi tēloti Raiņa lugā “Zelta zirgs” (1909), kurai dots apzīmējums “saulgriežu pasaka”, Jāņa Jaunsudrabiņa darbos “Baltā grāmata” (1914) un “Aija” (1911), Rūdolfa Blaumaņa sadzīves skatu lugā ar dziedāšanu “Skroderdienas Silmačos” (1901).

Līgotnes akadēmiskajā mūzikā izmantojis E. Melngailis (kordziesma “Jāņuvakars”), Jāzeps Vītols (kordziesma “Līgo dziesma”), Alfrēds Kalniņš, Pēteris Barisons, Juris Ābols, Ārijs Šķepasts (kordziesma “Līgo”).