Balstoties uz kopējo runātāju skaitu, angļu valodu var uzskatīt par visizplatītāko valodu pasaulē. Angļu valodai ir unikāls sociolingvistiskais statuss – tā ir primārā starptautiskā valoda jeb lingua franca (diplomātijā, biznesā, kultūrā un daudzās citās jomās). Angļu valodas attīstību un lietojumu ir ietekmējuši vairāki sociālie, politiskie un kultūras faktori, kas ir veicinājuši mūsdienu angļu valodas daudzveidību. Angļu literārās valodas standartizācijas un reģionālās daudzveidības dēļ, tās fonētisko, fonoloģisko un morfonoloģisko sistēmu raksturo skaņu un morfēmu variācija un mijiedarbība, kā arī rakstības un izrunas neatbilstība.

Ap 390 miljoniem cilvēku angļu valoda ir dzimtā valoda (2025). Pamatojoties uz šo skaitu, angļu valoda ir trešā izplatītākā valoda pasaulē. Savukārt angļu valodas pratēju kopējais skaits sasniedz aptuveni 1,6 miljardus (2025). Tas nozīmē, ka lielāko daļu angļu valodas pratēju veido runātāji, kuriem angļu valoda nav dzimtā valoda. Balstoties uz šo skatījumu, angļu valodu var uzskatīt par visizplatītāko valodu pasaulē.

Angļu valoda ir oficiālā valoda vairāk nekā 50 pasaules valstīs. Pastāv arī vairākas administratīvās teritorijas, kas atzīst angļu valodu par oficiālo valodu. Vienlaikus jāatzīmē, ka Apvienotajā Karalistē, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Austrālijā angļu valoda ir de facto centrālo pārvaldes iestāžu valoda, taču šo valstu konstitūcijās tā nav de jure atzīta par oficiālo valodu. Angļu valoda ir oficiālā valoda vairākās starptautiskās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO) un Eiropas Savienībā (ES).

Angļu valodu lieto valstu un pašvaldību darbā, starpvalstu saziņā, plašsaziņas līdzekļos, zinātnē un kultūrā (sevišķi masu kultūrā). Angļu valodai ir unikāls sociolingvistiskais statuss, jo tā ir primārā starptautiskā saziņas valoda jeb lingua franca. Neskaitot diplomātiju, angļu valoda ir saziņas valoda daudzās jomās: 1) uzņēmējdarbībā un tirdzniecībā – starptautiskie uzņēmumi un globālā ekonomika saziņai izmanto angļu valodu; 2) zinātnē un akadēmiskajā vidē – pētījumi un starptautiskās konferences lielākoties noris angļu valodā; 3) tehnoloģijās un informācijas tehnoloģijās (IT) – lielākā daļa programmēšanas valodu izmanto angļu valodas atslēgvārdus; 4) transportā – angļu valoda ir oficiālā starptautiskā valoda aviācijā un jūrniecībā, abās jomās izmanto standartizētu, vienkāršotu angļu valodu; arī citi starptautiskie loģistikas pakalpojumi saziņai izmanto angļu valodu; 5) tūrismā – lidostās un viesmīlības pakalpojumos pārsvarā izmanto angļu valodu; 6) kultūrā un plašsaziņas līdzekļos – mūzikas un kino industrijas, interneta saturs un sociālie mediji lielākoties ietver informāciju angļu valodā. Angļu valodas zināšanām ir augsts kultūras, sociālais un ekonomiskais kapitāls. Angļu valodas zināšanas paver plašākas iespējas gūt augstāko izglītību un labāk apmaksātu darbu. Tādējādi angļu valodas prasmes var ietekmēt cilvēku sociālekonomisko statusu.

Angļu valodas globālā izplatība ir vēsturiski veidojusies Britu Impērijas ekspansijas rezultātā un nostiprinājās ASV lielvaras ietekmē pēc Otrā pasaules kara. Angļu valodas globālo izplatību, daudzveidību un lietojumu ir iespējams raksturot ar Bradža Bihari Kačru (Braj Bihari Kachru, 1985) koncentrisko apļu modeli, kas iedala angļu valodas pratējus trīs koncentriskos apļos: iekšējais, ārējais un paplašinātais. Iekšējā aplī ietilpst valstis, kur angļu valoda ir pamata valoda, proti, Apvienotā Karaliste, ASV, Austrālija, Jaunzēlande, Kanāda un Īrija. Šīs valstis nosaka angļu valodas standartus. Ārējā aplī ietilpst valstis, kurās angļu valoda ir otra oficiālā valoda, taču ne pamatvaloda, piemēram, Indija, Pakistāna, Singapūra un citas. Ārējo apli veido postkoloniālas valstis. Savukārt paplašinātajā aplī ietilpst valstis, kurās angļu valoda ir svešvaloda, piemēram, Brazīlija, Ķīna, Latvija, Polija un citas. Paplašinātā apļa valstis seko iekšējā apļa valstu izvirzītajiem valodas standartiem. 

Pamatojoties uz angļu valodas globālo izplatību un reģionālo daudzveidību, vienotu un nemainīgu skaņu sistēmu nav iespējams aprakstīt, tāpēc valodniecībā bieži tiek aplūkotas dažādu akcentu un dialektu fonoloģiskās kategorijas. Dažādo izlokšņu un dialektu dēļ, piemēram, britu angļu vai amerikāņu, tradicionāli fonētikā tiek pētīta standarta britu izrunas (Received Pronunciation, RP) skaņu sistēma. Tādējādi angļu valodas fonēmas tiek sistematizētas starptautiskajā fonētiskajā alfabētā (International Phonetic Alphabet, IPA), nodrošinot vienotu angļu valodas skaņu kategorizēšanu un fonoloģiskās informācijas aprakstu.

Angļu valodas fonoloģijā tiek izšķirtas aptuveni 24 līdzskaņu fonēmas un aptuveni 20 patskaņu vienības, kuru izmantošana var atšķirties atšķirībā no konkrētā valodas paveida. Līdzskaņi tiek klasificēti pēc artikulācijas vietas, veida un balsīguma. Skaņu sistēmā ietilpst slēdzeņi /p, b, t, d, k, ɡ/, berzeņi, piemēram, /f, v, θ, ð, s, z, ʃ, ʒ, h/, afrikātas /tʃ, dʒ/, nāseņi /m, n, ŋ/, laterālis /l/ un tuvinātāji /r, w, j/. RP patskaņu sistēmā izšķir 12 patskaņus /iː, ɪ, e, æ, ʌ, ɑː, ɒ, ɔː, ʊ, uː, ɜː, ə/ un 8 divskaņus /eɪ, aɪ, ɔɪ, aʊ, əʊ, ɪə, eə, ʊə/.

Angļu valodā līdzskaņu (consonant) (C) un patskaņu (vowel) (V) kopas veido dažādas zilbju struktūras. Sistēmā sastopamas struktūras, kā, piemēram, CV vārdā go ‘iet, doties’, VC piemērā on ‘uz’, CVC vārdā dog ‘suns’ un CCVCC vārdā stops ‘apstājas’. Vārdu sākumā iespējamas līdz trim līdzskaņu fonēmām, kā, piemēram, vārdā string ‘aukla’, bet vārda beigās līdz četrām, kā, piemēram, glimpsed ‘uzmeta skatienu’ un twelfths ‘divpadsmitās daļas; divpadsmitie’.

Svarīga angļu valodas fonētiskā pazīme ir rakstības un izrunas pretruna, kas ietver ortogrāfisko neatbilstību fonēmām, kā arī vienas rakstības formas nesakritību vairākām skaņām. Piemēram, lai gan vārdi plough ‘arkls; art’, cough ‘klepus; klepot’, through ‘cauri’ un dough ‘mīkla’ tiek rakstīti līdzīgi, to izruna atšķiras, taču vārdos see ‘redzēt’, sea ‘jūra’, people ‘cilvēki’ un fiend ‘ļaundaris’ tiek izmantota garā /iː/ fonēma ar atšķirīgu rakstību. Lielā patskaņu pārbīde (Great Vowel Shift) ir nozīmīgs vēstures notikums, kas laika posmā no 15. līdz 17. gs. izmainīja vidusangļu un agrīnās mūsdienu angļu valodas garo patskaņu izrunu, skaidrojot angļu valodas rakstības un izrunas neatbilstību.

Prosodija un uzsvars ir morfonoloģiski būtiskas angļu valodas mutvārdu iezīmes, kas, atvasinot vārdus, var izmainīt uzsvaru vietu un patskaņu izrunu, kā arī atsevišķos piemēros palīdzēt atšķirt vārdšķiras un vārdu pareizo izrunu, kā, piemēram, lietvārda REcord ‘ieraksts’ un darbības vārda reCORD ‘ierakstīt’ atšķirīgo izrunu. Angļu valodā prosodiskās pazīmes, tostarp uzsvars, intonācija, ritms, runas temps un paužu ievērošana runā, ir centrālas pareizas izrunas lietošanā.

Angļu valodā skaņu un morfēmisko struktūru mijiedarbība ir būtiska morfonoloģiskā pazīme, kas ir novērojama dažādos runas kontekstos, piemēram, veidojot viena vārda formas ar dažādu fonoloģisko realizāciju. Šāds novērojums ir konstatējams daudzskaitļa morfēmas -s izrunā, kur pēc nebalsīgā līdzskaņa, kā, piemēram, [t] tas tiek realizēts kā [s] vārdā cats [kæts] ‘kaķi’, taču kā [z] vārdā dogs [dɒɡz] ‘suņi’ pēc balsīgā līdzskaņa [g]. Šāda parādība arī novērojama regulāro darbības vārdu pagātnes formas un pagātnes divdabja piedēkļa -ed izrunā, kur vārdu worked [wɜːkt] ‘strādāja’, played [pleɪd] ‘spēlēja’ un wanted [ˈwɒntɪd] ‘gribēja’ izruna atšķiras. Tādējādi viena morfēma tiek fonoloģiski realizēta vairākos veidos atkarībā no morfoloģiskās struktūras, veidojot mijiedarbību starp vārda morfoloģiju un fonoloģisko realizāciju.

Angļu valoda ir analītiska valoda un tāpēc vārdu formas izmaiņas ar gramatisku nozīmi ir reti sastopamas. Taču jāņem vērā, piemēram, personas vietniekvārdu maiņa locījumos un darbības vārdu formas maiņa attiecībā pret laika kategoriju. Angļu valodā īpašības vārdiem un apstākļa vārdiem pārsvarā ir iespējams izšķirt trīs salīdzināmās pakāpes (pamata, pārāko un vispārāko) –  īpašības vārdiem, piemēram, beautiful ‘skaists’, more beautiful ‘skaistāks’, the most beautiful ‘visskaistākais’, un apstākļa vārdiem, piemēram, well ‘labi’, better ‘labāk’, best ‘vislabāk’. Lietvārdiem angļu valodā nenošķir gramatisko dzimti. Gramatiskā dzimte ir novērojama tikai personas vietniekvārdos. Retos gadījumos, piemēram, tēlaina efekta radīšanai, lietvārdiem piešķir dzimti, izmantojot personas vietniekvārdus. Ir pieņemts uzskatīt, ka mūsdienu angļu valodā gramatiskā dzimte ir izzudusi. Angļu valodā lietvārdi nemaina formu atkarībā no locījuma, vienīgais izņēmums ir ģenitīva konstrukcijas. Lielākoties ģenitīvs tiek veidots ar apostrofu un galotni -s, piemēram, Robert’s bag ‘Roberta soma’; taču ģenitīvu iespējams veidot arī ar piederības vietniekvārdiem, piemēram, her book ‘viņas grāmata’, vai kā gramatisku konstrukciju ar prievārdu of, piemēram, the ruling of the court ‘tiesas spriedums’. Angļu valodā prievārdu konstrukcijas tiek plaši lietotas.

Angļu valodā daudzskaitļa lietvārdus var iedalīt regulārajos un neregulārajos. Lai veidotu daudzskaitli, lietvārdiem parasti pievieno galotni -s vai -es, piemēram, pen ‘pildspalva’ un pens ‘pildspalvas’, dish ‘trauks; ēdiens’ un dishes ‘trauki; ēdieni’. Taču dažiem lietvārdiem ir neregulāras daudzskaitļa formas, piemēram, tooth ‘zobs’ un teeth ‘zobi’, man ‘vīrietis’ un men ‘vīrieši’, mouse ‘pele’ un mice ‘peles’, leaf ‘koka lapa’ un leaves ‘koka lapas’. Pastāv arī lietvārdi, kuri nemaina formu daudzskaitlī, piemēram, fish ‘zivs/zivis’, fruit ‘auglis/augļi’ un sheep ‘aita/aitas’. Pastāv vēl citi nosacījumi daudzskaitļa veidošanai, piemēram, aizguvumos no latīņu, grieķu un franču valodas, – forum ‘forums’ un fora ‘forumi’, criterion ‘kritērijs’ un criteria ‘kritēriji’, bureau ‘birojs’ un bureaux ‘biroji’.

Angļu valodā svarīga loma ir noteiktībai. Noteiktību piemēro lietvārdiem un to izsaka ar lietvārdu noteicējiem, galvenokārt artikuliem (noteikts, nenoteikts), bet arī ar piederības un norādāmajiem vietniekvārdiem, daudzuma vārdiem un citiem. Noteiktais artikuls the tiek izmantots gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī, piemēram, the city ‘pilsēta (noteikts)’ un the enterprises ‘uzņēmumi (noteikts)’, savukārt nenoteiktais artikuls ir izmantojams tikai vienskaitlī, piemēram, an area ‘vieta; joma (nenoteikts)’. Nenoteiktajam artikulam ir divas formas – a un an. Formu a izmanto, ja sekojošais vārds sākas ar līdzskaņa fonēmu, piemēram, a balloon ‘balons (nenoteikts)’, savukārt formu an, ja sekojošais vārds sākas ar patskaņa fonēmu, piemēram, an elevator ‘lifts (nenoteikts)’. Daudzuma vārdus, piemēram, many ‘daudzi’, some ‘daži’, a few ‘daži’, several ‘daži’, any ‘kaut cik’, attiecina uz saskaitāmajiem un nesaskaitāmajiem lietvārdiem; ar saskaitāmajiem lietvārdiem – I would like a few pieces of the pie ‘Es vēlētos dažus šī pīrāga gabalus’, ar nesaskaitāmajiem lietvārdiem – Do you have any/some money with you? ‘Vai tev ir līdzi nauda?’.

Darbības vārdi angļu valodā maina formu pagātnē un saliktajā aspektā. Tāpēc darbības vārdiem angļu valodā ir trīs formas – pamatforma, vienkāršā pagātne un pagātnes divdabis. Balstoties uz darbības vārdu formu, angļu valodā tos iedala regulārajos un neregulārajos. Regulāro darbības vārdu formas pagātnē un saliktajā aspektā veido ar galotni -ed vai -d, piemēram, yawn ‘žāvāties (pamatforma)’, yawned ‘žāvājās (vienkāršā pagātne)’, yawned ‘žāvājies (pagātnes divdabis)’; vote ‘balsot (pamatforma)’, voted ‘balsoja (vienkāršā pagātne)’, voted ‘balsojis/-usi (pagātnes divdabis)’. Savukārt neregulārajiem darbības vārdiem ir trīs atšķirīgas formas, piemēram, be ‘būt (pamatforma)’, was/were ‘bija (vienskaitlī un daudzskaitlī, vienkāršā pagātne)’, been ‘bijis/-usi/-uši/-ušas (pagātnes divdabis)’ un choose ‘izvēlēties (pamatforma)’, chose ‘izvēlējās (vienkāršā pagātne)’, chosen ‘izvēlējies/-usies/-ušies/-ušās (pagātnes divdabis)’. Kā ilustrēts piemērā ar yawn, dažiem darbības vārdiem vienkāršās pagātnes un pagātnes divdabja formas sakrīt. Angļu valodā ir iespējams veidot gramatiskās konstrukcijas, kas atbilst 12 laika kategorijām. Laika kategorijas tiek veidotas no trim laikiem (tagadne, pagātne un nākotne), katram laikam piemērojot četrus gramatiskos aspektus (vienkāršs, ilgstošs, salikts, salikts ilgstošs). Tādējādi iespējams veidot sekojošās laika kategorijas – vienkāršā tagadne, ilgstošā tagadne, saliktā tagadne, saliktā ilgstošā tagadne, vienkāršā pagātne, ilgstošā pagātne, saliktā pagātne, saliktā ilgstošā pagātne, vienkāršā nākotne, ilgstošā nākotne, saliktā nākotne, saliktā ilgstošā nākotne. Visas laika kategorijas, izņemot vienkāršo tagadni un vienkāršo pagātni, veido ar palīgdarbības vārdiem. Darbības vārdiem angļu valodā ir trīs izteiksmes (īstenības, pavēles un subjunktīvs) un tiem izšķir darāmo un ciešamo kārtu. Angļu valodā ir izplatīti salikti jeb frazāli darbības vārdi, piemēram, ar apstākļa vārdu up – give up ‘padoties’, arī give in ‘padoties’, bring up ‘uzaudzināt; pieminēt u. c.’ un make up ‘izdomāt, sacerēt (parasti nepatiesību); salīgt mieru u. c.’.

Angļu valodā teikuma uzbūvei ir stingra vārdu kārtība. Angļu valodā standarta teikuma struktūru veido SVO (subjekts–verbs–objekts) kombinācija, piemēram, I like sports ‘Man patīk sports’, He wants to join us ‘Viņš vēlas mums piebiedroties’, Wolves are animals ‘Vilki ir dzīvnieki’. “Jā”/“nē” jeb polārus jautājumus veido ar palīgdarbības vārdiem, ievietojot subjektu un verbu aiz palīgdarbības vārda, piemēram, Did you like it? ‘Vai tev patika?’, Have you seen this movie? ‘Vai tu esi redzējis/-usi šo filmu?’, Will she attend the opening? ‘Vai viņa apmeklēs atklāšanu?’. Pārējos jautājumus veido ar wh- jautājuma vārdiem – who ‘kurš’, what ‘kas’, which ‘kurš/kura’, when ‘kad’, where ‘kur’, why ‘kāpēc’, piemēram, Where did he go? ‘Kur viņš aizgāja?’, When will you have time? ‘Kad tev būs laiks?’, Who ate the cheese? ‘Kurš apēda sieru?’. Teikuma struktūra var mainīties atsevišķos gadījumos, piemēram, ciešamās kārtas konstrukcijās, kad objekts tiek pārnests uz teikuma sākumu un subjektu nepiemin – This man was arrested [by the police] ‘Šo vīrieti apcietināja [policija]’.

Angļu valodā pastāv reģionālas, kulturālas un sociālas valodas atšķirības, kas ir novērojamas dialektu un izlokšņu atšķirībās dažādās pasaules teritorijās. Dialektu daudzveidība ir saistīta ar reģionālo un sociālo identitāti, kas izpaužas gan standartizētās valodas un vietējo izlokšņu lietojumā. Standarta angļu valodas veidošanās bija pakāpeniska, nostiprinoties ilgākā laika posmā aptuveni 15.–18. gs., iegūstot gan administratīvu, gan sociālu funkciju.

Britu salās vēsturiski ir izveidojušās un saglabājušās daudzas angļu valodas varietātes, nošķirot ziemeļu, viduszemju, dienvidu un dienvidrietumu dialektus, kā arī vairākas lokālās izloksnes. Apvienotajā Karalistē īpaši ievērojami ir Skotijas, Velsas un Ziemeļīrijas angļu valodas paveidi, kuru veidošanos ir ietekmējuši nozīmīgi vēsturiski un sociāli faktori, kā arī skandināvu un franču valodas nozīme.

Lai gan standartangļu valoda un RP ir veicinājuši valodas stila un lietojuma vienādošanos pasaulē, vietējie un reģionālie dialekti nav izzuduši, pastiprinot izlokšņu lietotāju sociālo un kulturālo identitāti. Tāpat pasaulē vēsturiski ir izveidojušās citas angļu valodas varietātes, kuras tiek aplūkotas Pasaules angļu valodu (World Englishes) kontekstā, pētot dialektu lingvistiskās un sociālās pazīmes. Starptautiski lietota angļu valodas varietāte, kuru lieto cilvēki ar dažādām dzimtajām valodām, ir lingua franca, norādot uz angļu valodas daudzveidību un izplatību dažādu paveidu lietotāju kopās.

Dialektu un paveidu variācija ir nozīmīga angļu valodas pazīme, kas pilda būtisku identitātes funkciju, neskatoties uz valodas standartizācijas procesiem, tādējādi raksturojot angļu valodu ar dažādu dialektu vēsturisko un sociālo mijiedarbību dažādos pasaules reģionos.

Standartizēta angļu valoda, kas tiek izmantota dokumentācijā, izveidojās pēc ilgstoša procesa saistībā ar rakstniecības un grāmatu iespiešanas attīstību, kā arī politisko un ekonomisko faktoru ietekmi.

Senangļu teksti ir raksturojami ar dažādiem reģionāliem rakstniecības principiem, kristietības izplatības ietekmi, kā arī ortogrāfijas un interpunkcijas atšķirībām. Mūsdienu izdevumi bieži ir redakcionāli pielāgoti modernai rakstībai, padarot tos vieglāk lasāmus. Lielākā daļa senangļu literatūras darbu ir anonīmi un to nosaukumi ir mūsdienu izdevumu piešķirti, lai gan autori kā Karalis Alfrēds (King Alfred), Bedē (Bede) un Ēlfriks (Ælfric) ir zināmi. Nozīmīgākie senangļu literatūras darbi ir “Beovulfs” (Beowulf), “Maldonas kauja” (The Battle of Maldon), “Anglosakšu hronika” (The Anglo-Saxon Chronicle).

Angļu valodas lietošanu administratīvos dokumentos un tās normu izveidi 15. gs. ietekmēja vairāki politiski un ekonomiski notikumi Londonā un Dienvidaustrumanglijā, kad angļu valoda nostiprinājās kā Kancelejas (Chancery Standard) darba valoda. Viljams Kakstons (William Caxton), kurš aptuveni 1476. gadā izveidoja pirmo tipogrāfiju Vestminsterā veicināja rakstības standartizāciju. Normu izplatību veicināja izglītības attīstība un reliģiskā literatūra, kā arī nozīmīgu autoru, kā, piemēram, Viljama Šekspīra (William Shakespeare), Aleksandra Poupa (Alexander Pope) un Viljama Vordsvorta (William Wordsworth) darbu izdošana. Tāpat Karaļa Jēkaba Bībeles tulkojums (King James Version, 1611) un Semjuela Džonsona (Samuel Johnson) angļu valodas vārdnīcas A Dictionary of the English Language (1755) izstrāde turpināja nostiprināt angļu literāro valodu.

Vārdnīcu, gramatikas un pareizrakstības rokasgrāmatu izplatība 18. un 19. gs. veicināja angļu literārās valodas attīstību un normēšanu, vienlaikus saglabājot dažādus reģionālos un sociālos paveidus. 20. un 21. gs. angļu valodas standartizāciju ietekmē izglītības attīstība, tehnoloģiju un plašsaziņas līdzekļu izmantošana, paplašinot angļu valodas starptautisko izplatību un lietošanu.

Mūsdienu angļu valodā tiek lietots latīņu alfabēts, kas sastāv no 26 burtiem.

Vēsturiski attīstoties un saskaroties ar citām valodām, kā, piemēram, franču, angļu valodas alfabētam piemīt nevienādas atbilstības starp burtu un fonēmu. Piemēram, fonēma /f/ ir novērojama vārdos fish ‘zivs’ un phone ‘telefons’, bet vienādas morfēmu kopas var atbilst dažādām fonēmām, piemēram, burtu kopa ough vārdos though ‘lai gan’, through ‘cauri’, thought ‘doma; domāja’ un tough ‘grūts’ tiek izrunāta atšķirīgi. Šāda neatbilstība ir izveidojusies izrunas pārmaiņu procesos, aizguvumu lietošanā un pareizrakstības likumu nostiprināšanās laikā.

Pāreja no anglosakšu rūnu (futhorc) rakstības uz latīņu alfabētu 7.–9. gs. nozīmēja pielāgotu vietējās valodas morfēmu un skaņu sistematizēšanu, izmantojot burtus þ un ð skaņu /θ/ un /ð/ atveidei. Tā kā rakstība Lielās patskaņu pārbīdes laikā bija nostiprinājusies un netika ietekmēta tik daudz kā fonoloģija, mūsdienu angļu valoda lieto vairākas vēsturiskas rakstības formas. Abi vēsturiskie notikumi ir nozīmīgi faktori mūsdienu angļu valodas rakstības un izrunas mijiedarbībā.